Sveiks!
Nāc iekšā!-Uldis saka, pavērdams sava dzīvokļa durvis. Pārsoļojuši paplašo
priekštelpu, iegrimstam lielās darbistabas puskrēslā. Pāri pretim pie loga
liels rakstāmgalds, uz palodzes pa rokai telefons, uz rakstāmgalda glītās
kaudzītēs sakārtotas grāmatas. Uldis ir kārtības mīļotājs un perfekcionists.
Pret durvīm ar segu pārklāta vāļa, pārējās sienas aizņem augsti grāmatu
plaukti. Ciemiņam paredzēts ērts atzveltnis ar soliņu kājām. Uldis sēž aiz
rakstāmgalda, smēķē. Noskaņojums brīvs, sarunas rit pašas no sevis. Pie šī
galda dzimuši Zili stikli, zaļi ledi. Manuskripts bija glīti salikts
sarkanos vākos, un, kad atlika kāds brīdis, viņš "pilināja savu sakāmo", kā
pats teica. Uldis ir lēns rakstītājs, bet rakstīšana viņam sagādā acīm
redzamu baudu "Stiklos" katrs teikums, katrs situācijas apraksts ir
spodrināts un pārdomāts, un katrs izdevies formulējums un labi izteikta doma
viņu sajūsmināja. "Paklausies!" - viņš lasa lēni, uzsvērdams un izteiksmīgi
pauzēdams. Ir bauda klausīties šajā mierīgajā un nosvērtajā balsī bez
afekta, un tieši tādēļ tā tik ļoti pārliecina. Žēl, ka autoram nav pieejama
plašāka auditorija. Kādu citu reizi tiekoties Uldis izvelk no plaukta
Literatūras un Mākslas žūksni un jautā: "Vai tu pazīsti Jāni Peteru?
Paklausies!
Nedz lādēs, nedz rijās, nedz sendienu prievītēs
pastāv tā sūtība, elpo tā būtība...
Tā ir tā pati doma, kas vienmēr no jauna atkārtojas viņa grāmatā,
ietērpta Raiņa rindās
"Pastāvēs, kas pārvērtīsies."
Zināmās sakarībās Uldim patīk lietot padomju izteiksmes veidu, iepinot
tajā kādu atskabargu. Sevišķi viņš priecājas par izdevušos partijas stilā
uzrakstīto "filozofisko" gabalu, kur "izskaidrota" sociālistiskā īpašuma
piesavināšanās Padomju Savienībā. Tāpat viņam patika abi vecie malkas
zāģeri, kas dzērumā iznīcina savu buciņu - "ražošanas līdzekli". Žēl, ka
trimdas lasītājiem šeit ietvertās satiras dzirkstis bieži vien pagājušas
gaŗām.
Uldis Ģērmanis ir valodas mīļotājs vistiešākā nozīmē. Viņu sajūsmina
neparasti, trāpīgi teicieni un visāda veida nekonvencionāli vārdi un
izteicieni, ja tie lietoti ar māku vai pie rakstītāja atklāj kādu negribētu
īpašību. Šo iemeslu dēļ viņam patīk pārlasīt gan Upīša Bezsaules norietu
un Rokpeļņa dzejas, gan visādus dīvainus izdevumus un rakstu liecības.
Turpretim viņam nepatīk pozētāji un tukšu nieku runātāji, sevišķi tie, kas
vietā un nevietā apliecina savu latviskumu. Asaraina gaušanās, kas tik
raksturīga lielai daļai trimdas latviešu (mēs nabadziņi, nabaga bēgulīši,
izdzīteņi...) un īsta vai tēlota bezpalīdzība nacionālos jautājumos viņam
liek nepatikā saviebties. Dziļāks, stabils kultūrāls nacionālisms latviešu
starpā maz izplatīts - šos vārdus viņš ar nožēlu ir teicis vairākkārt, bet
pats vislabāk reprezentē šīs īpašības.
Reālists un pragmatiķis, Uldis cenšas saskatīt iemeslus pagātnes norisēm
un rast atbildes uz aktuāliem jautājumiem. Viņš ir arī viens no
nedaudzajiem, kas, raugoties uz Latvijas nākotni, neskatās caur vakardienas
prizmu.
Šeit atbildes uz dažiem jautājumiem.
Kāpēc tu rakstīji grāmatu Zili stikli, zaļi ledi?
Iekšējas vajadzības dēļ. Pie tam bija vairākas vajadzības: es vēlējos ne
vien literāri dokumentēt savu pieredzi un vērojumus tagadējā Rīgā, bet arī
saglabāt rakstos kaut ko no agrākās Rīgas un Rīgas zēna mentālitātes, kas,
manuprāt, līdz šim latviešu literātūrā gaužām maz aprakstīta. Bez tam man
bija vēlēšanās izdarīt dažas literāras un vēsturiskas asociācijas sakarā ar
šo tematu un ar visu to radīt neparasta žanra grāmatu, kuŗai nebūtu
priekšgājēja mūsu rakstos. Man bija vēlēšanās parādīt, ka vēl joprojām
trimdā iespējams uzrakstīt saturīgu, spraigu grāmatu, ko var lasīt ar
interesi.
Tie trimdinieki, kas līdz šim apmeklējuši Latviju, visumā
klusējuši par saviem novērojumiem. Kāpēc tas tā un kāpēc tu to nedari?
Varbūt visi nav klusējuši, bet rakstīšana ir grūts uzdevums. Tad vēl
trimdas oficiālā nostāja pret Latvijas apmeklējumiem... Cilvēki negrib sevi
eksponēt dažādu iemeslu dēļ, kuŗi katrā gadījumā var būt savādāki. Esmu
neatkarīgs cilvēks kā savā darbā, tā sabiedriskās attiecībās, un nav bijis
iemesla vairīties no savu pieredzējumu apraksta.
Vai tu tuvāko gadu laikā domā apmeklēt Latviju un vai tavas grāmatas
publicēšana Latvijas apmeklēšanu neapgrūtinās?
Tuvāko gadu laikā apstrādāšu vēsturiskos materiālus, ko esmu apguvis un
savācis, un tikai pēc tam varēšu atkal domāt par varbūtēju Latvijas
apmeklējumu. Kā Rīgā izvērtēs manu grāmatu, tas atkarīgs no vispārējās
polītiskā stāvokļa attīstības Padomju Savienībā.
Kā tu vērtē grāmatas radīto atbalsi? Vai domā, ka lasītāji ir uztvēruši
saturu tā, kā tu to esi gribējis?
Lasītāju atsaucība ir bijusi neparasti dzīva un pozitīva. Grāmata ir
visai komplicēta, bet izrādās, ka to spēj baudīt ļoti dažādas lasītāju
aprindas. Grūti pateikt, vai visi lasītāji ir uztvēruši dažādās nianses manā
grāmatā, taču galvenos vilcienos tā ir saprasta pareizi. Tomēr ir atsevišķas
vietas un epizodi, kuŗus pat visai labvēlīgi recenzenti nav atšifrējuši.
Daži recenzenti tev pārmet iedomību, arroganci vai kā nu to katrreiz
sauc. Ko tu pats par to saki?
Pats iedomājos, ka esmu vienkāršs un pazemīgs cilvēks, bet no tālienes
tas var izskatīties citādāk, varbūt tādēļ, ka jautājumos, kur uzskatu sevi
par speciālistu, dažkārt esmu uzstājies ļoti noteikti.
Kā ir ar "nepieklājīgiem" vārdiem, žargona lietošanu un citādiem
"nesmukumiem", kas, pēc dažu domām, nav savienojama ar nopietnu un labu
literātūru?
Nekur neesmu centies spīdēt ar nesmukumiem, bet neesmu arī vairījies no
savas tautas dzīvās valodas, kas trimdas rakstniecībā ir tikusi gaužām
noplicināta un izbalināta. Kā tas noticis, ir cits jautājums.
Tu mīli savos sacerējumos iepīt dažādus dzejoļus, pantiņus un ziņģes.
Daudzus tas sajūsmina, citus sanikno. Ko tu ar to gribi panākt?
Zili stikli ir mana vispersoniskākā grāmata, un tanī esmu pavisam
atklāti parādījis savu izrīkošanos un iedabu; ritmiska valoda mani no bērnu
dienām ir saistījusi un ielīksmojusi. Pantiņi man pašam ir sagādājuši daudz
prieka un dažkārt palīdzējuši īsi izteikties gan nopietnās, gan nenopietnās
sakarībās. Bez tam tur ir daudz vislabākā humora - negribēts humors.
Tev pārmet "mīkstu" nostāju pret Latvijas pašreizējiem
okupantiem, jo tu atzīstot, ka vācieši latviešu tautas eksistencei bijuši
bīstamāki nekā krievi?
Pirmkārt, skatos uz šo jautājumu kā vēsturnieks, tāpēc ari nav nekādu
šaubu, ka visu mūsu nelaimju prīmārais cēlonis bija Hitlera neprātīgā un
noziedzīgā polītika pret Eiropas tautām, kas izraisīja visus turpmākos un
visiem zināmos notikumus.
Kādi "kultūras sakari" būtu ar Latviju veicināmi, kādi ne?
Domāju, ka no mūsu viedokļa būtu veicināmi visi iespējamie sakari,
nevairoties arī no sakariem ar tā sauktiem padomju funkcionāriem, jo ikviens
daudzmaz aktīvāks kultūras un zinātnes darbinieks šodien Latvijā ir sava
veida funkcionārs. Sevišķi nozīmīgi būtu ceļojumi uz Latviju studiju nolūkos
dažādās zinātnes nozarēs - literātūras, vēstures un valodas pētīšanai.
Manuprāt mums Rietumos nav ne mazākā iemesla vairīties no tikšanās ar ļaudīm
Rīgā. Vārgiem un iedragātiem ļaudīm turpretī Rīgā nav ko meklēt.
Kā tu varētu raksturot pēdējo gadu latviešu literātūras ražu trimdā un
Latvijā, un kā tu redzi nākotnes perspektīvas?
Atbilde uz šādu jautājumu vienmēr būs subjektīva, jo tas ir gaumes
jautājums. Ar interesi vēroju visus eksperimentus trimdas rakstniecībā, no
kuriem ar laiku var izveidoties nozīmīgi ieguvumi. Pēdējā laikā mani pašu
sevišķi sajūsmināja spēcīgi uzrakstītā V. Pelēča Malēnieša pasaule.
Par Latviju, runājot padomju stilā, jāteic: ir pilnīgi likumsakarīgi, ka
sevišķi grūtā situācijā atrodas Padomju Latvijas prozisti un lugu
rakstnieki, jo viņiem nav tādu iespēju kā dzejniekiem lielā mērā izteikties
dažādos simbolos, pusvārdos un zemtekstā. Zināmā mērā A. Bels ir radījis
pelnītu ievērību, tāpat Vilks, bet neceru, ka tuvākā laikā Latvijā varētu
gaidīt lielāku prozas uzplaukumu, sevišķi ievērojot pagājušā gada aprīļa CK
plēnuma direktīvas.
Skaidrs, ka tie grāmatu plūdi, kādi bijuši līdzšinējos gados, nevarēs
trimdā turpināties, un tiem arī nebūtu jāturpinās, jo pēc manām domām mēs
izdodam pārāk daudz kvalitātīvi vāju grāmatu. Bet nedomāju, ka latviešu
literātūrai trimdā izredzes ir bezcerīgas, jo saglabāsies arī turpmāk zināms
lasītāju pulks. Viņu prasības būs tikai citādas nekā šodien: vairāk
intellektuālas. Ārkārtīgi svarīgi pēc manām domām ir nodrošināt Jaunās
Gaitas eksistenci perspektīvā plānojumā, kas, manuprāt, arī ir
iespējams.
Ko tu saki par latviešu periodiku trimdā un Latvijā?
Jau citi ievērojuši, ka līdzība ir tāda, ka periodika abās pusēs darbojas
cenzūras apstākļos: Latvijā tā ir oficiāla, bet trimdā dīvainā kārtā
izveidojusies pašcenzūra trimdas kopības vai vienības vārdā, atskaitot tikai
nedaudz izdevumu, no kuŗiem redzamākie ir Jaunā Gaita un Brīvība.
Tu esi sociāldemokratu laikraksta Brīvība pastāvīgs
līdzstrādnieks. Kāpēc tieši Brīvības? Vai tu pēc savas pārliecības
esi sociāldemokrats?
Trimdinieku sociālais sastāvs neatspoguļo latviešu tautas sociālo
slāņojumu, ne toreizējo (Latviju atstājot), ne tagadējo. Demokratiskai
sociālistiskai partijai ikvienā attīstītā Eiropas valstī ir un būs liela
nozīme. Tāpēc ir ārkārtīgi svarīgi, lai trimdā pastāvētu iespējami labi
izveidots un vispusīgs sociāldemokratu preses izdevums. Tā eksistencei ir
sevišķi liela nozīme sakaros ar Latviju, kur visa jaunā paaudze ir izaugusi
pavisam citādā ideoloģijā un domāšanas ievirzē.
Pēc savas pārliecības mani vispareizāk būtu apzīmēt par
sociāli liberālu uzskatu cilvēku. Neesmu biedrs nevienā partijā.
Kādi tavi uzskati par pārtautošanos trimdā, un cik ilgi pēc tavām domām
vēl būs iespējama kultūras aktīvitāte Rietumu zemēs?
Es domāju, ka saglabāsies samērā ilgi zināms kodols, galvenokārt no
dažkārt paļātajām intellektuāļu aprindām. Bez tam par latviešu problēmām,
droši, interesēsies arī daļa tādu, kas latviski vairs nerunās, kā tas
vērojams ukraiņu un lietuviešu pēcnācējos Amerikā. Daudzi trimdas vadoņi un
organizācijas ir grāvušas uzticību sev ar nepareizu polītisko jautājumu un
attīstības novērtējumu un neizpratni par situāciju Latvijā, tādā kārtā
neizmantojot tās iespējas, kas trimdā bijušas gan kultūrālā un polītiskā
laukā, gan attieksmēs ar Latviju.
Ko tu vari teikt par jaunatni Latvijā; kāds tev par to iespaids?
No tiem jaunatnes pārstāvjiem, ar kuŗiem man nācies tikties, palicis ļoti
labs iespaids, bet mana pieredze ir par daudz trūcīga, lai būtu plašāki
secinājumi.
Kā padomju vara ietekmējusi jaunatni Latvijā?
Jaunatne ļoti asi nosoda vācu nacismu, ir kritiska pret Ulmaņa diktātūru,
un viņiem ir pilnīgi nesaprotama un nepieņemama trimdas konservātīvo aprindu
nostāja.
Ar ko pēc tavām domām jaunatne Latvijā visvairāk atšķiŗas no attiecīgā
vecuma jauniešiem trimdā?
Man šķiet, ka jaunatne Latvijā varbūt vēl lielākā mērā apzinās augstākās
izglītības nozīmi nekā šeit trimdā, jo tas īstenībā ir vienīgais ceļš, kā
sasniegt labākus dzīves apstākļus.
Pēdējos gados vairākkārt dzirdēts, ka latviešu studenti Zviedrijā
iesaistījušies dažādās marksistiskās organizācijās, Vietnamas aktīvistos un
pat zviedru komūnistu partijā. Kur tam meklējami iemesli?
Raksturīgi, ka visi šie jaunieši nākuši no ļoti konservātīvu uzskatu
ģimenēm, kur jaunieši atturēti no jebkādas tuvākas saskares ar reālitātēm
"otrā pusē", t.i. Latvijā, un ar viņiem šie jautājumi nav atklāti, vispusīgi
un objektīvi pārrunāti. Tipiski, ka nav zināms neviens "jaunā kreisuma"
pārstāvis, kas nāktu no trimdā aprāto "kreiso intellektuāļu" aprindām.
Arī no tiem jauniešiem Zviedrijā, kas vēl ciešami pārzina latviešu
valodu, vairākkārt dzirdēts, ka viņi sevi uzskata par zviedriem. Ko tu par
to saki?
Tas viss atkarīgs no vecākiem. Diemžēl, kā jau pats esmu uzsvēris, lielai
daļai latviešu pašsaprotams, dziļāks kultūrāls nacionālisms ir svešs - kā
gan tas varētu izveidoties viņu bērnos?
Vai visumā tava sastapšanās vaigu vaigā ar paziņām un kollēgām Latvijā
jūsu attiecības uzlaboja vai pasliktināja?
Man šķiet, ka vienmēr esmu skatījies ļoti reāli uz kultūras sakaru
iespējām, tāpēc man ari nenācās vilties apmeklējuma laikā. Pēc manām domām
personiskā satikšanās nekādā ziņā šīs attiecības nepasliktināja, bet
padarīja cilvēcīgākas. Bez tam man šī satikšanās bija ārkārtīgi interesanta,
un ceru, ka tas tāpat bija maniem kollēgām Rīgā.
Kā tu reaģētu, ja tava meita vai dēls izvēlētos nodibināt ģimenes dzīvi
Padomju Latvijā?
Es to tikai apsveiktu.
Vai tev palika iespaids, ka tikšanās un sarunas ar tevi kaut kādā ziņā
grozīja viņu uzskatus par latviešiem emigrācijā?
Domāju, ka dažos gadījumos jā. Jāievēro, ka rīdzinieki ir diezgan
vienpusīgi informēti par trimdas latviešiem, viņu darbību un nostāju.
Tavi nākotnes nodomi?
Pašlaik izskatās, ka būs jāapspiež manas literārās tieksmes, lai
turpinātu aizsāktos vēstures pētījumus. Pašreiz strādāju gar monografiju par
strēlnieku pulkvedi Jukumu Vācieti un viņa laikmetu.
Intervēja Agnis Balodis
