Aldas Darbiņas Divpadsmit fotogrāfijas iespaido ar savu nopietnību. Viņas stāstīšanas raksturīgākā pazīme ir understatement, atturēšanās no emocionālu samezglojumu tiešas izpausmes, atturēšanās no sameklētas izteiksmes un retoriskas virtuozitātes .

 

 

Alda Darbiņa

CITRONKOKS

 

1

Uz ielas stāvēja pūlis. Tas spiedās pie kafejnīcas stikla sienas un uzmanīja platās stikla durvis. Dūca kinokameras. Acis žilbināja spoža, balta gaisma.

Asnate aizvēra fotoaparāta objektīvu, atrāva vaļā mēteli un oficiantei palūdza atnest saldējumu. Stāvot kājās, viņa ēda saldējumu un skatījās uz pūli aiz loga.

Kafejnīca bija vajadzīga tiem, kuriem nebija māju. Jaunatnei nekad nepietiks māju, jo katru sekundi pasaulē dzimst četri cilvēki.

Uz ielas pie paša kafejnīcas loga stāvēja meitene sūnzaļā svīterī. Arī Asnatei piestāvēja svīteri. Taču viņai bija tikai viens pelēks svīteris, kurš kalpoja jau no skolas gadiem.

Asnate apēda saldējumu un, sargādama fotoaparātu, lauzās uz izeju.

Kaspars gāja pa ielu un, ieraudzījis cilvēku pūli parka stūrī, atcerējās, ka tur šodien atklāj jaunatnes kafejnīcu. Brīdi bezcerīgi pastrādājis ar elkoņiem, Kaspars aprima un iestājās rindā.

Viņam blakus stāvēja meitene sūnzaļā svīterī. Meitene bija skaista. Meitene juta, ka uz viņu skatās. Viņa bija apmierināta.

Kaspars pamanīja vīriešu pulksteni uz kādas meitenes rokas. Tas bija viņpus stikla, kafejnīcā. Augsti pāri galvai roka turēja fotoaparātu. Vīriešu pulkstenis te parādījās, te pazuda – .

Beidzot viņš ieraudzīja arī pašu meiteni. Tā bija gandrīz vienā augumā ar Kasparu, Slaida, vaļā atrautu mēteli, pajukušiem taisniem matiem, Meiteni neinteresēja vai kāds uz viņu skatās vai ne. Viņa bija viena ļaužu pārpilnajā kafejnīcā.

Cilvēku strāva iznesa meiteni uz ielas, Kaspars viņu pazaudēja un tad atkal ieraudzīja.

Viņi gāja vienā virzienā. Uz vecpilsētu. Jumtistabā trokšņoja magnetofons. Viņi

sameta naudu, un dzīvokļa saimnieks aizskrēja pēc karstvīna un barankām.

Istabā ienāca izstīdzējis puišelis.

– Janci, – sacīja saimnieks, kas jau bija atgriezies, – aiznes mammai pudeles un palūdz, lai apstrādā.

Puišelis ar pudelēm ienira krēslainā dzīvokļa labirintos.

Asnatei piedāvāja cigareti.

Uzliesmoja un apdzisa komentāri par kādu gleznu. Atnesa karstvīnu. Aizsākās pārrunas par kādu Asnatei nepazīstamu grafiķi.

Istabā ar trīsriteni iebrauca izstīdzējušais puika. Viņš apbrauca apkārt galdam un izzuda gaiteņa tumsā. Visi sēdēja, smēķēja un izmeta pa frāzei. Pienāca vakars. Cigarešu paciņas kļuva tukšas. Kaspars izgāza papīrkurvi, uzlocīja piedurknes un rakās pa vecajiem papīriem un apelsīnu mizām tik ilgi, kamēr atrada pāris izsmēķētu cigarešu galiņu.

Tumšajā gaitenī švīkstēja velosipēda riepas un trinķšķēja zvaniņš.

– Bērniem ir acis kā kaķiem. Viņi visu redz un visu pasaka, – teica Kaspars.

Asnate klusēja.

– Vai jūs tālu dzīvojat? – jautāja Kaspars.

 Asnate klusēja.

Istabā atkal iebrauca puika ar trīsriteni. Viņš līkumoja starp cilvēkiem, iznira un ienira cigarešu dūmu mākonī.

„Ja man būtu dēls, es viņam neļautu te ienākt,” domāja Kaspars.

– Televīzijas laikmeta bērniem ir citi veselības nosacījumi, –  Asnate paskatījās pulkstenī.

– Es jūs pavadīšu.

– Piedodiet, man ļoti patīk iet vienai.

Kaspars viņai sniedza mēteli.

– Piedodiet, es pati.

Viņi izgāja uz ielas.

– Jums ir interesants rokas pulkstenis, – sacīja Kaspars.

– Gluži parasts pulkstenis.

– Vai jūs tālu dzīvojat?

– Kādreiz man bija draudzene. Mums toreiz bija divdesmit gadu. Mēs daudz pļāpājām. Un likām par savām sarunām atzīmes – divniekus un piecniekus.

– Ieiesim bārā, Asnat?

– Ieiesim,

– Asnat, cik jums pašlaik gadu?

– Divdesmit un četri.

Bārā bija sarkana gaisma. Bārā bija labi. Kasparam. Asnate dzēra; lai arī viņai būtu

labi.

– Mani interesē: kādēļ jūs pēkšņi vairs nesteidzaties uz mājām? – jautāja Kaspars.

– Toties mani neinteresē, vai jūs dzīvojat tālu vai tuvu.

– Jums trūkst elementārākās ziņkārības. Parādiet savu pulksteni, Asnat! Citiem šī ziņkārība ir pārāk liela. Piemēram, man. Tas nav jūsu pulkstenis, uzminēju?

Asnate dzēra. Nereiba. Viņa saskaitās.

– Kaspar, – viņa teica, – dažreiz laikam vajag tādu vakaru. Smēķēt un nerunāt. Dažreiz laikam vajag parakņāties pa papīrkurvi, lai pēc tam izietu uz ielas un sajustu, cik ārā tīrs un svaigs gaiss. Lai pēc tam ķertos pie darba un piepildītu tukšumu ar kaut ko jaunu, ar kādu vērtību. Bet kādēļ jābūt tādām attiecībām starp cilvēkiem?

Kaspars nenolaida acis no Asnates pulksteņa.

– Man kādreiz bija septiņi gadi un man bija ļoti labs draugs – zēns, – teica Asnate, –mēs apmācījām suni, cēlām jūras krastā mājas, makšķerējām. Tad zēns sāka iet zēnu skolā, bet es – meiteņu skolā. Kad mēs pēc stundām satikāmies, sākām viens otram teikt asprātības un mūsu draudzība izjuka.

– Tā ir cīņa, Asnat, cīņa starp vīrieti un sievieti. Mūžīga un nemainīga.

Nē, apreibt bija bezcerīgi. Neko nevarēja aizmirst, nevarēja nedomāt. Galva bija pārāk skaidra. Tā vienmēr bija pārāk skaidra. Tā nevarēja ne piedot, ne aizmirst, ne samierināties. Tā bija tīrā sodība, ne galva. Kad Asnate iedzēra, viņa kļuva vaļsirdīga. Mazliet pļāpīga.

– Pietiek, – Asnate atgrūda glāzi, – ejam prom! Viņi atkal izgāja uz ielas.

– Jums bija garlaicīgi tur, vecpilsētā. Jums tur nepatika, – sacīja Kaspars.

– Man nebija garlaicīgi, es tikai kaut ko nesapratu. Un, ejot uz mājām, biju nolēmusi izdomāt, ko es nesapratu. Taču jūs man neļāvāt.

– Tas ir labi, ka jūs nenoliedzat to, ko nesaprotat. Tas ir ļoti mūsdienīgi – šaubīties, – meklēt un sarežģīt visiem skaidri saskatāmas patiesības. Es dzīvoju te. Uzkāpsim pie
manis, un es jums uzvārīšu kafiju.

– Paldies! Es jūtu, ka pienācis brīdis, lai pieliktu punktu ekskursijai pa kafejnīcām, jumtistabām un bāriem.

– Jūs neesat ziņkārīga, Asnat. Cilvēkam jābūt ziņkārīgam.

– Esmu paradusi izjautāt tos, kuri mani interesē, un jautāt to, ko nezinu. Es zinu par jums pietiekoši, tas mani apmierina. Jūs negribat kopā ar mani apmācīt suni, celt jūras krastā mājas un makšķerēt, jo jums vairs nav septiņi gadi, bet divdesmit un... Bet man šovakar ir septiņi gadi. Ja gribat, varam tikties rīt.

Asnate gāja pa bulvāri. Slaida, vaļā atrautu mēteli, taisniem, pavasara vēja sajauktiem matiem. Parka stūrī mirguļoja kafejnīca – Uz ielas stāvēja pūlis. Tam bija vajadzīga kafejnīca.

 

2

Kaspars ēda siera maizi un dzēra melnu kafiju.

Redakcijas ēdnīcā ienāca Asnate, paņēma kefīra pudeli, biezpienmaizīti un apsēdās telpas stūrī.

Saulē spīdēja kefīra pudeles zaļais vāciņš. Asnate kaut ko rakstīja.

Kaspars piegāja pie viņas galdiņa, apsēdās

– un atvēra kefīra pudeli. Ielēja kefīru glāzē un piebīdīja to Asnatei,

– Paldies, – Asnate turpināja rakstīt.

– Kā pavadījāt svētdienu? – prasīja Kaspars.

– Biju laukos.

– Laukos droši vien jau pavasaris.

– Laukos ir dubļi.

– Es vakar visu dienu strādāju.

– Cik jūs esat čakls.

– Es dzīvoju lielā dzīvoklī. Man ir atsevišķa istaba. Kad strādāju vai izeju, es vienmēr aizslēdzu istabu.

– Tas ir labi, ka ir istaba, kurā var ieslēgties un kuru var aizslēgt.

– Es jūs laikam atkal traucēju tāpat kā toreiz?

– Ne vairāk kā reproduktors pie sienas.

– Ir tādas cilvēku balsis, kuras nejūt, bet cits pasaka vārdu, un tu nevari to nedzirdēt. Tātad es esmu no reproduktoru sugas?

– Jūs esat pļāpa, Kaspar.

Kaspars paņēma otru glāzi un ielēja tajā atlikušo kefīru.

– Tagad es būšu priekšniecība, Asnat, un jūs vairs nedrīkstēsiet atteikties no kafijas. Sadzersim „tu” brālību.

– Man ērtāk ir „jūs”.

– Jums vajag pārvarēt savu latvisko atturību.

– Tā ir laba lieta – atslēga, – teica Asnate, – principā katram nepieciešama istaba ar

atslēgu.

Viņa paņēma savus papīrus, vainīgi pasmaidīja:

– Piedodiet, – un aizgāja.

 

– Kā pavadījāt svētkus? – prasīja Asnate.

– Gulēju, – atbildēja Kaspars.

– Bet es sestdienas vakarā gāju garām aerokasei un pēkšņi nopirku biļeti uz Tallinu. Varat iedomāties, izrādījās, ka bija brīvs mans numurs Tallinas viesnīcā. Visus svētkus dzērām.

– Jums ir plašs vēriens, Asnat, – sacīja Kaspars.

– Vēriens ļoti parasts. Katrs dzīvo, kā viņam gribas. Man, piemēram, nepatīk gulēt un rakt ģimenes dārziņu.

– Asnat, kāda jūs esat īstenībā?

– Man ir briesmīga biogrāfija, Kaspar. Ieteicu par to neinteresēties.

– Tikai sievieti interesē otras sievietes pagātne. Vīrietim pietiek ar tagadni.

– Vīrieša egoisms.

– Sievietes mietpilsonība.

– Tas ir kļuvis par vienu no modernākajiem lamu vārdiem. – Asnate paņēma cigareti.

– Un aizvaino dažkārt spēcīgāk, nekā ja tevi nosauktu citā vārdā.

– Labāk būt tādai un īstai. – Asnates acis kļuva šauras un mazliet ļaunas,

– Asnate Bārā, Asnate Ēdnīcā, Asnate Patlaban. Kura ir īstā Asnate?

– Meklējiet!

– Jums ir vēriens, Asnat, un drosme.

Asnate piecēlās, iesmējās un aizgāja.

 

3

Asnate dzīvoja jaunas mājas pēdējā stāvā.

– Es uzvārīšu kafiju, – viņa teica, – jūs paskatieties žurnālus, uzlieciet plates.

Tad viņa izkāpa no svārkiem, nometa blūzi un uzvilka svītrainu mājas kleitu.

– Kāds karstums, – viņa teica, – gribat, es ielikšu kafiju ledusskapī? Bet varbūt jūs vēlaties kokteili?

– Es nācu pie jums un domāju, kāda Asnate man atvērs durvis. Asnate Bārā, Asnate Ēdnīcā vai Asnate Patlaban.

– Tūlīt jūs atminēsiet šo mīklu. Vispirms, es protu vārīt kafiju. Jūtat, kā smaržo? Otrkārt, man patīk lasīt, redziet, cik daudz žurnālu un grāmatu! Un te ir mana radiola. Plates – redziet, vesela kolekcija! Labākie džeza un klasiskās mūzikas paraugi. Un te ir mans rakstāmgalds. Man patīk, ja tas ir mazliet nekārtīgs. Pie sienas manu vecāku fotogrāfijas. Uz šī paklāja es no rītiem vingroju. Te ir balkons. Puķu kaste stāv tukša – bez zemes un puķēm. Nebija laika parūpēties. Un tā te uz dīvāna ir lelle. Parasta lelle. Pieder Irisai. Viņai ir četri gadi, un šovakar viņu audzina mana draudzene. Kas vēl... Man ļoti patīk šauras, mazas ielas, varbūt tādēļ, ka dzīvoju pilsētas galvenajā ielā. Man ļoti patīk zemē iegrimušas koka mājas ar kaktusiem logos, varbūt tādēļ, ka dzīvoju gandrīz debesīs. Un vēl man nez kādēļ patīk zirgi...

Kaspars noraisīja kaklasaiti, apsēdās atpūtas krēslā un nolika pie kājām kaudzi žurnālu.

Asnate nospieda slēdzi, sāka šalkt ventilators.

– Jums ir ērts dzīvoklis, – sacīja Kaspars.

– Daudzi to saka. Jūs nebaidāties no caurvēja? Es atvēršu logus un durvis. Ziniet, iedomāsimies, ka te ir jūrmala.

Asnate palika peldkostīmā.

– Un tagad dzersim aukstu kafiju, – viņa sasprauda matus augstā mezglā, – es zinu, kādēļ esat atnācis. Jums mājās droši vien liek dzert karstu kafiju ar krējumu, bet es jums došu aukstu no ledusskapja. Labi, – viņa svētlaimīgi nopūtās un atlaidās atpūtas krēslā, – tagad jau var sākt kaut ko domāt un plānot. Kaspar, pieprasiet komandējumu uz dienvidiem. Parīt man sākas atvaļinājums. Man ir ceļazīme uz atpūtas namu.

– Man nepatīk dienvidi, – atbildēja Kaspars, –es braukšu uz Karēliju.

– Atvaļinājumā?

– Komandējumā.

Satumsa. Asnates māju bija ielenkušas jaunceltnes. Debesīs dūrās celtņu rokas, un prožektori uzmanīja pusceltos stāvus, lai no rīta cilvēks varētu turpināt savu darbu.

Kaspars un Asnate sēdēja pie zemā žurnālu galdiņa.

– Man laikam nevajadzēja nākt, – teica Kaspars.

– Jūs gribējāt aukstu kafiju un atnācāt. Kaspar, es pārdošu ceļazīmi. Ņemiet mani līdz uz Karēliju.

– Neņemšu, Man patīk braukt vienam.

– Es braukšu jums līdz nevis kā Asnate Patlaban, bet kā Asnate Žurnāliste.

– Jūs esat slikta žurnāliste, Asnat, Jūs esat pārāk tieša.

– Un kāda vēl es esmu?

– Un vēl jūs esat narkoze. Bet pamošanās pēc tās laikam ir rūgta. Vai jums nekad nav rūgti, Asnat?

– Nekad, Kaspar.

– Jūs nesarūgtina arī tas, ka es jūs neņemu līdz uz Karēliju?

– Principā jums ir taisnība. Es jūs arī neņemtu līdz savā komandējumā.

– Asnat, tas ir viņa pulkstenis?

– Un tomēr nav viņa.

– Laba kafija, Asnat. Tikai mazliet par rūgtu.

– Man negaršo salda kafija.

 

4

Pa Kaspara istabas logu varēja saredzēt gabaliņu debesis.

– Te es guļu, un te es strādāju, – teica Kaspars, – man patīk balts krekls, tīrs galds un svaigs gaiss istabā. Visu cauru gadu es guļu pie atvērta loga.

– Kur dzīvo tavi vecāki? – painteresējās Asnate.

– Viņi nedzīvo pilsētā.

Kaspars bija uzklājis uz zemas koka kastes galdautu un salicis uz tā cepumus, konfektes un divas kafijas tasītes.

– Pie sava rakstāmgalda es nekad neēdu. Svēta vieta.

– Cik aizkustinoši, – Asnate nopūtās un pasniedza Kasparam tulpi, – noliec uz sava svētā galda

– Bet tas tev, – Kaspars viņai iedeva nelielu sainīti.

Asnate atvēra paciņu un ieraudzīja kokā izgrebtu zirgu.

– Paldies, man ļoti patīk kokgrebumi.

Satumsa. Akmens pagalmā aiz loga kā akā gāzās disharmonisku skaņu jūklis – deju mūzika, masu dziesmas, operu ārijas. Visi logi bija atvērti. Uz palodzes auļoja koka zirgs.

 

Viņi satikās šaurā, piesnigušā ieliņā, Viņš atgriezās ar savu zirgu no treniņa. Lai palaistu viņu garām, Asnatei vajadzēja iekāpt kupenā.

– Piedodiet, – viņš teica.

– Kāds skaists zirdziņš, – viņa sacīja.

– Jūs nebaidāties no zirgiem? – viņš pasmaidīja.

– Nē. Laikam tāpēc, ka man nekad ar viņiem nav bijusi darīšana.

Pēc pāris dienām viņi atkal satikās tajā pašā vietā.

Trešo reizi viņi tikās pilsētas centrā un aizgāja uz kino. Pēc kino viņš aizveda Asnati uz savu dzīvokli un iepazīstināja ar saviem vecākiem. Viņiem bija trīsistabu dzīvoklis labā pirmskara mājā. Dzīvoklī bija daudz vecu smagu mēbeļu. Viņa istabā stāvēja klavieres.

 

Kāzas svinēja senlaicīgā zālē. Pie galdiem sēdēja pāris simt cilvēku, spēlēja orķestris, un Asnate garā, baltā tērpā kopā ar viņu pēc tradīcijas apstaigāja viesu rindas.

Saulei lecot, Asnate noģērba balto tērpu un ar pirmo rīta autobusu aizbrauca komandējumā.

 

Bija vasaras nakts. Tāda pati kā šī. Viņi gulēja uz dīvāna, un Asnate lasīja grāmatu.

– Asnat, – viņš teica, – vai tev tiešām ir vienalga, kādi krēsli stāv mūsu istabā – resni un neveikli kā begemoti vai viegli un graciozi kā šie?

– Vecie bija ērtāki. Uz tiem vismaz drīkstēja sēdēt, – atbildēja Asnate.

– Un grīda, Asnat? Tu nemaz nejūti, ka māte to šodien ievaskojusi!

– Atkal ciemiņiem vajadzēs staigāt zeķēs.

– Tu vienmēr tikai rūc, Asnat, Nepateicīgā...

– Paklau, – viņa lūdza, – vai tu lasīji manu rakstu šodienas avīzē? Esi tik labs un pārbrauc tūlīt ar acīm. Man ļoti interesē tavas domas.

– Piedod, Asnat, es jau guļu. Rīt izlasīšu.

 

Viņa mātei bija dzimšanas diena.

Viņš nervozēja. Dzīvoklis jau bija pilns ar cilvēkiem, bet Asnates vēl nebija. Vajadzēja sēsties pie galda bez viņas. Viņš zināja, ka mātei tas ļoti nepatiks.

Asnate ieradās viesību beigās.

– Tu labi zini mātes pedantismu un tomēr nevarēji kaut reizi gadā...

– Nevarēju. Vajadzēja pārstrādāt vienu materiālu, – atbildēja Asnate, – šausmīgi gribas ēst. Varbūt ienes kaut ko tepat pie mums?

– Tu esi prātu zaudējusi, tūlīt nāc pie galda!

Kamēr viņa ēda, ciemiņi apskatīja viņu jauniekārtoto istabu. Resna tante aizdomīgi nopētīja krēslu tievās kājiņas, kāds onkulis pārsteigts uzlūkoja dīvainās grafikas pie sienas, kāda cita tante novaidējās:

– Kur tad tavas klavieres, bērniņ?

– Mātes istabā, – viņš paskaidroja, – cilvēkam nepieciešams tikai tas, ko viņš lieto. Pārējais – krāmi.

– Pirmo reizi dzirdu, ka klavieres kāds sauktu par krāmu, – teica māte, – to jau tu viens pats nebūsi izdomājis.

Asnate uzmeta acis dāvanu izstādei uz atsevišķā galdiņa.

– Kāds interesants porcelāna trauks, – viņa pieklājīgi teica.

– To uzdāvināja onkulis, – sacīja māte.

– Viņš jau visu, kas tam nepatīk, iesmērē citiem.

Uz galda mētājās fotogrāfiju albumi. Lai nesēdētu ar klēpī saliktām rokām, Asnate paņēma vienu. Tas bija viņa albums. Grezni ratiņi ar cikcakainiem aizkariņiem. Viņam – mēnesis. Gads. Pieci gadi. Desmit, piecpadsmit, astoņpadsmit. Kāzu fotogrāfija. Kāzu dienā viņa fotogrāfijas palielinātas bija saliktas pa visām dzīvokļa sienām.

Asnate domās pāršķirstīja savu albumu, kura tai nebija. Asnatei divi gadi – tēvam uz pleciem. Kremlis. Trīs gadi – mātei pie rokas. Četri gadi – Asnate un vecmāmiņa. Margrietiņu pļava. Asnatei desmit gadi – bērnu nams. Viena lappuse atpakaļ – vecmāmiņa viena pati. Viņas iet uz teātri. Asnate tiepjas, neiet, viņa prasa, lai vecmāmiņa uzģērbtu jauno mēteli. Viņai kauns iet ar vecmāmiņu, kura ģērbusies tik vecmodīgā mētelī. Vecmāmiņa aiziet uz teātri viena. Tikai tagad, pēc daudziem gadiem, Asnate iedomājas, ka vecmāmiņai toreiz varēja arī nebūt jaunā mēteļa... Asnatei piecpadsmit gadi. Astoņpadsmit. Kāzu fotogrāfija.

Asnate un viņš sēdēja uz dīvāna un klausījās mūziku. Jauns, glīts un saskanīgs pāris. Pirms astoņpadsmit gadiem viņš, sārts un apaļš, gulēja ratiņos aiz mežģīņu aizkariņiem, bet viņa spēra savus pirmos soļus pa Sarkano laukumu. Un tagad viņi gulēja uz viena dīvāna. Līdzās. Kopā.

Asnate locīja galvu un spieda rokas. Radi un paziņas beidzot bija prom. Viņi palika vieni.

Viņa tēvs piegāja pie radio un meklēja īsviļņus, Asnate virtuvē palīdzēja viņa mātei nomazgāt traukus, tad ienāca istabā un apsēdās aizliegtajā „ciemiņu” krēslā. Aizsmēķēja. Izvilka no pagultes spalvaino „ciemiņu” grīdas paklāju.

Viņš iepleta acis. Tad atņēma Asnatei cigareti, atvēra logu, pagrūda zem dīvāna spalvaino paklāju un palūdza Asnati piecelties no krēsla.

Nākošajā rītā Asnate aizgāja un neatgriezās. Pēc mēneša viņi izšķīrās. Pēc pusgada piedzima Irisa.

 

– Viņi neko nezina par Irisu, – teica Asnate, – jo es gribēju, lai viņa piederētu tikai man.

Pagalma akmens akā gāzās skaņu jūklis. Bija silta vasaras nakts.

 

5

Piecos uzlēca saule.

Akmens pagalmu aplaistīja ar ūdeni. Visi logi bija vaļā. Vējš piepūta aizkarus kā baltas buras, te atkal tos saplacināja.

Klusums.

Saulē spīdēja ūdens lāses.

Kaspars un Asnate izgāja uz ielas.

– Tu izskaties ļoti labi, – sacīja Kaspars.

– tava seja tevi nekad nenodod.

Pilsēta bija saules pielieta.

 

6

– Mamm, vai tu nekur neiesi šovakar? Un es arī nekur neiešu šovakar?

– Nekur, Irisiņ.

– Kad zvanīs pie durvīm, neatvērsim, jā?

– Un, kad zvanīs telefons, uzmetīsim tam spilvenu.

– Šovakar strādāsim, mamm, jā?

– Strādāsim, Irisiņ.

Irisa paņēma gaišzilu lejkannu un aplēja istabas puķes. Visilgāk viņa laistīja citronkoku.

– Varbūt pietiks? – ierunājās Asnate. – Citrons nav purva augs.

– Es gribu, lai tam ātrāk izaug citroni. Un, tikko izaugs citroni, atnāks tētis. Izstāsti vēlreiz, mamm, kā bija!

– Kad tu biji pavisam maza, tētis aizbrauca komandējumā. Pirms aizbraukšanas viņš atstāja mazu citrona sēkliņu un teica, lai citronkoks augot reizē ar Irisu. Un tad, kad izaugšot dzelteni citroni...

– Mamm, kas es esmu? Konfekte vai puķe? Bērnudārzā sacīja, ka es esmu konfekte, bet viena tante teica, ka es esmu puķe.

– Tu esi puķe, Irisiņ.

– Kad mēs iesim uz leļļu teātri, tu atkal uzvilksi tās savas skaistās kurpes uz kociņiem?

– Uzvilkšu. Tev patika keramikas izstāde, kur mēs bijām šodien?

– Tas bija trauku teātris?

Asnate iesmējās, Irisa sabozās, bet ilgi neizturēja:

– Spēlēsim burtu rotaļu, jā? Tavs burtiņš ir A, mans burtiņš ir I, bet tēta burtiņš ir 0. Tas ir tikpat apaļš kā citrons. Mamm, puikas bērnudārzā mums nedod trīsriteņus. Es teicu, ka meitenēm arī vajag dot, un viens puika man iekoda rokā,

– Un tu skrēji sūdzēties?

–  Es viņam situ... Un pēc tam mēs abi stāvējām kaktā. Mamm, paskaties, cik daudz mušu! Man ir bail no mušām! Dzen viņas prom!

– Tu esi zaķapastala, Irisiņ!

– Audzinātāja teica, mēs kaujoties tāpēc, ka velns mūs dīdot. Tagad es nedauzos, tagad velns mani vairs nedīda, mamm?

– Es domāju. Netraucē mani, Irisiņ.

– Mušas arī velns dīda. Viņām droši vien gribas ēst. Es viņām iedošu cukurgraudiņu.

Asnate, atspiedusies pret balkona durvīm, smēķēja.

Pasaka par citronkoku piedzima kādā ziemas naktī, kad Irisa gulēja slima. Tagad viņa bija jau metru garš skuķēns ar sārtiem vaigiem, viltīgām acīm un tumšiem, taisniem matiem, tādiem pašiem kā Asnatei. Tagad varēja ļaut nomirt pasakai. Labāk jau tagad, labāk jau ātrāk...

– Irisiņ, tavam citronkokam nekad nebūs citronu. Tas ir meženis, un vispirms tas jāuzpotē.

– Tu proti uzpotēt, mamm?

– Protu, bet negribu.

– Mamm! – Irisa piecirta kāju. Asnate nometa cigareti:

– Marš, pie savām lellēm, Irisa! Man jāstrādā.

– Un meitiņai piedzima mamma, – teica Irisa, – nu, īsta ragana. Tad meitiņai otrreiz piedzima mamma – atkal ragana... Neko darīt, būs jādzīvo meitiņai vienai”.

Asnate apsēdās pie rakstāmgalda. Paņēma kaudzīti baltu, tīru papīru un nodriskātu piezīmju grāmatiņu. Pirms viņas pildspalva pieskārās tīrajai papīra lapai, viņa nejauši atskatījās. Irisa ar adāmadatu bakstīja citronkoka brūno mizu.

 

7

Tā bija karsta un sausa vasara.

Asnate neaizbrauca uz dienvidiem. Pārdeva ceļazīmi un atteicās no atvaļinājuma. Irisas bērnudārzs vasaru pavadīja jūrmalā. Kaspars bija Karēlijā.

Asnate vakaros staigāja pa savu dzīvokli un smēķēja. Viņai piepeši iekārojās jauna svītera. Tādu pašu kā tai meitenei pavasarī pie jaunatnes kafejnīcas. Liekas naudas nebija. Asnate sameta koferī pāris kleitu un aizgāja uz uzpirkšanas punktu.

Gatavam svīterim naudas bija par maz.

Asnate nopirka dziju. Rupju, uzkārstu sniegbaltu dziju.

Uz Asnates rakstāmgalda blakus atvērtai grāmatai tagad mētājās adīklis.

Asnate adīja ar dīvainu aizrautību. Ar baudu uzmeta acis jau uzadītajam un steidzās uz priekšu. Tad pēkšņi pameta pusadīto svīteri un ar tādu pašu aizrautību sāka lasīt grāmatu „Informācijas teorija un estētiskā uztvere”. Tad pameta grāmatu un atkal klejoja pa tukšo dzīvokli ar cigareti rokā.

Kādu vakaru atbrauca Kaspars. Viņš bija atvedis Irisai briežādas untes.

– Es pats viņai tās iedošu, – teica Kaspars.

– Tu to nedrīksti darīt, – sacīja Asnate, – viņa prasīs, kas tu esi. Ņems vēl un izdomās, ka esi viņas tētis. Lai labāk tic savai pasakai.

– Asnat, mums vajag izrunāties.

– Uzvārīt kafiju?

– Lūdzu!

Asnate ielēja kafijas kannā ūdeni, uzrāva sērkociņu un iededza gāzi.

– Asnat, ko tu teiktu par ideju apvienot mūsu abu bibliotēkas?

– Nē, – atbildēja Asnate, – to es nevaru izdarīt. Tā būtu mana nāve. Es jau reiz to pārdzīvoju.

– Zini, Asnat, kādēļ izjuka mūsu draudzība pirmajā klasē? Tu man ļoti patiki. Ļoti, Un es baidījos. Un nerunāju to, ko domāju.

– Var jau būt.

– Asnat, es tev neko neatvedu no Karēlijas. Pareizāk sakot, es gribēju tev atvest visu Karēliju, bet nevarēju to izdarīt. Pasaki savu vislielāko vēlēšanos, un es to izpildīšu.

– Man patīk lidot. Man patīk brīdis, kad lidmašīna ieskrienas un paceļas. Man šajā mirklī gribas dziedāt. Uzdāvini man tādu mirkli, Kaspar!

– Lai es tev uzdāvinu lidmašīnu?

– Lidmašīnu, Kaspar, lidmašīnu! Tu tagad būsi liels priekšnieks, Kaspar, es redakcijā lasīju pavēli.

– Asnat, es dabūju orderi uz četristabu dzīvokli. Viena istaba būs Irisai, otra – tev, trešā – man, bet ceturtajā būs mūsu bibliotēka.

– Un kā paredzēts sēdēt mašīnā? Pie stūres – šoferis, blakus – Irisa, bet aizmugurē tu un es? Kaspar, cik tev ir gadu? Trīsdesmit. Kāda lieliska un spīdoša karjera, Kaspar, apsveicu!

Asnate izgāja uz balkona

– Tā puķu kaste vēl joprojām tukša?

Asnate neatbildēja.

  

8

Dzeltenā, saulainā septembra rītā Asnate un Irisa devās uz autoostu. Autobusi nāca un gāja. Dzelteni, zaļi, zili, spodri un apputējuši tie nemierīgi meklēja brīvas vietas un izlocījās pa tām ar ziloņu grāciju. Viņas ilgi nevarēja atrast savu autobusu, līdz uzskrēja tam virsū pavisam nejauši.

Autobuss nesteidzīgi izripoja no pilsētas un sāka skriet savu pierasto ceļu uz augstieni.

Irisai klēpī gulēja tumšzilas asteres.

Pēcpusdienā autobuss viņas izmeta nelielā ciemā.

Iedamas gar lauka malu, viņas nonāca kapsētā un apstājās pie kādas vecas kļavas, Irisa sadalīja asteres divās vienādās daļās un nolika tās zālē pie koka, Irisai bija tikpat daudz gadu, cik Asnatei toreiz, kad tēva vairs nebija.

– Man gribas dzert, – Irisa sacīja.

– Pacieties. Tūlīt iesim un sameklēsim aukstu pienu.

Asnate apsēdās uz soliņa. Dzeltena kļavlapa noplanēja uz Asnates ceļiem. Tad vēl viena, vēl viena... Viņa nekustējās. Viņa sēdēja stinga kā skulptūra, un lapas krita un krita.

– Man gribas dzert, – prasīja Irisa.

– Pacieties, – Asnate sacīja.

– Es negribu paciesties, – Irisa uzmeta lūpu.

Asnate notrauca lapas, piecēlās, un viņas atkal gāja gar lauka malu atpakaļ uz ciemu.

Viņas iegāja pirmajā mājā, kas pagadījās pa ceļam, un Asnate palūdza pienu.

Brūna, gadus septiņus veca meitene izvilka no akas piena kannu.

Asnate piebēra brūnajai meitenei priekšautiņa kabatu ar cepumiem, pateica paldies, un viņas turpināja savu ceļu uz autobusa pieturu.

Acīs spīdēja saule, Irisa tikko vilka kājas. Asnate paņēma viņu klēpī, un mazā tūlīt aizmiga.

Asnate gāja pa lielceļu ar smago, aizmigušo bērnu klēpī.

Asnatei patika fotografēt. Viņa gāja pa ielu un nekautrīgi zaga patiesību – fotografēja cilvēkus tad, kad tie mīlēja, satikās, šķīrās, smējās vai raudāja. Cilvēki viņu nemanīja. Fotogrāfijas bija izteiksmīgas, Asnati slavēja. Par viņas fotogrāfijām labi maksāja.

Asnate nopirka dziju, kad gribēja adīt. Adatas veidoja mīkstu un biezu adījumu. Kāds miers, kāds klusums...

Asnatei gribējās, lai viņai būtu vīrs. Viņa apprecējās.

Kad viņa saprata, ka ir kļūdījusies, – aizgāja no vīra.

Asnatei gribējās bērnu – tas piedzima.

Asnatei dažreiz negribējās būt vienai – un viņa nebija viena.

Pirms trim gadiem kā pašu par sevi saprotamu lietu Asnatei iedeva dzīvokli jaunā mājā. Viņa neko nesaprata, taču no dzīvokļa neatteicās.

Asnate mēģināja pierast nedomāt – nevarēja pierast. Galva bija skaidra. Galva vienmēr bija skaidra. Tā bija tīrā sodība, ne galva. Bet varbūt tā bija Irisa, kurai vajadzēja jaunas kleitas uz svētkiem, kura gribēja skatīties salūtu svētku vakarā un zināt, kādēļ raķetes krīt, bet zvaigznes nekrīt? Bet varbūt tas bija Kaspars – tik apbrīnojami saprotošs un tuvs naktī un tik apbrīnojami pašapzinīgs un tāls dienā savā milzīgajā kabinetā aiz masīvā rakstāmgalda? Bet varbūt tie bija bērndārznieki tajā lietainajā pavasara dienā – viņi sastājās pāros un, lietus mēteļos satinušies, gāja uz pieminekli pilsētas centrā. Viņi nesa ziedus. Meitenei pirmajā pārī rokās bija podiņš ar ugunssārtām alpu vijolītēm.

Saule spīdēja tieši sejā.

 

9

Irisas citronkokam pēkšņi izauga citrons. Tas bija piesiets ar neredzamu kaprona diegu.

Tajā pašā naktī kāds tukšajā kastē uz balkona iebēra melnzemi un iemeta sēklas, kurām vajadzēja uzdīgt pavasarī.

Vīriešu pulkstenis no kādas meitenes rokas pārceļoja uz citu – vīrieša roku.

– Tas ir mana tēva pulkstenis, – teica Asnate, – es tev to dāvinu, Kaspar.