Zigmunda Skujiņa nostāja ir pamatnēji ironiska, kaut gan no liela emocionāla attāluma. „Sapņi” ir no krājuma Zebras āda (1968). Skujiņa krājumam vienotāja ideja grūtāk atrodama, bet varbūt to varam saskatīt sapņotāja Alberta Pītsa citātā no di Lampedūzas: „Mēs dzīvojam mūžam mainīgā tiešamībā, kam mēģinām pielāgoties, tāpat kā aļģes, ko šūpo jūras viļņi”. Ironijas smaile slēpjas apstāklī, ka teiktais tiklab attiecas uz varbūtējiem „pozitīvajiem varoņiem, kas savu darbu dara pašaizliedzīgi, uzupurējoties nākotnes labklājībai, kā uz tiem, kas sprauduši tikai personiskus mērķus, vai pat no mērķiem vispār izvairījušies”.
Zigmunds Skujiņš
SAPŅI
Līdzās benzīna pildītavai uz betona klona gulēja nosviesta šļūtene, kāds laikam bija mazgājis mašīnu; ūdens joprojām burzguļodams guldza kā no avota, un, raugoties šajā lēni izplūstošajā tērcē, Svarēns pēkšņi sajuta slāpes. Mutē iesitās vēsi rūgtena alus garša, viņš pat dzirdēja, kā, glāzē saplakdamas, čākstēja putas, un ar pūlēm norija siekalas, jo mēle likās sausa kā krīta klucis, Rinda virzījās uz priekšu lēni. Patlaban benzīnu saņēma gaziks – siena vedējs, aiz tā zilganu dvingu ritmiski pūta asenizācijas vampīrs un nepacietīgi drebinājās apdauzīts pašizkrāvējs. Kaut arī bija jau augusta beigas un debesu dzidrajā dziļumā skaidri jaudās rudens, saule karsēja ar gluži vasarīgu kvēli.
Mēģinādams aizdzīt uzmācīgās domas par alu, Svarēns izklaidīgi paraudzījās apkārt. Viņš šai Ziemeļvidzemes pilsētiņā nebija iegriezies gadus desmit, un tagad tā šķita sveša un dīvaina. Viss te izmainījies, viss. Ēnaino liepu aleju bija nomainījis jauns ceļš, kas plats, kails un mālaini sarkans atgādināja augstu valni. Zaļajā nomalē tas nekādi neiederējās, bet izskatījās kā nosviests provinciāli rāmajai ainavai uz kājām; noplēstie žogi gandrīz ar izaicinošu nekaunību atklāja apkārtējo mājeļu sajauktos dārzus un sakropļotos pagalmus. Arī pati benzīna pildītava piederēja pie jaunumiem. Agrāk te, ja Svarēns atcerējās pareizi, rūpkombināta galdniecība žāvēja dēļus. Un tad šī automašīnu rinda...
Siena vedējs lēni sāka kustēties, kaudzīgi uzkrautais vezums mīksti noviļņoja, uz Svarēna „Volgas” motora vāka nobira daži sakaltuši zāļu stiebri.
– Tālāk, tālāk! – sauca skarba balss.
Pie pildītavas piedrāzās niķeļos ziboša „Java”, Biezā kombinezonā un plastmasas ķiverē iesaiņotajam fantomam aiz muguras it kā nolaupīta sēdēja gluži piemīlīga meitene plānā zīda kleitiņā.
Iebraucis pilsētiņas centrā, Svarēns atstāja mašīnu viesnīcas priekšā un devās meklēt ko dzeramu. Galvenā iela caurcaurēm bija izrakņāta un piegāzta ar smilšu kaudzēm. Ēkas, kas savā laikā kā pašas ievērojamākās un lepnākās bija veidojušas centra seju, jauno četrstāvu namu sabiedrībā tagad likās nenozīmīgas un kaunīgi pierāvušās. Pat pareizticīgo baznīca blakus jaunajam universālveikalam tāds kiosks vien rādījās. Tirgus laukuma vienā malā bija uzcelta autostacija. Visur drūzmējās ļaudis un mašīnas. Apstādījumu izkaltušos dzīvžogus klāja cementa pulverim līdzīga putekļu kārta.
– Jaunais cilvēk, nopērciet ābolus! Jaunais cilvēk!
Svarēns atgriezās un pasmaidīja. Sens ieradums, pagātnes reflekss. Profesora amatu jauniem cilvēkiem nepiešķir, pēdējā laikā trolejbusā viņam studentes jau dažkārt piedāvāja sēdvietu. Bet āboli tiešām izskatījās skaisti. Arī sulīgi. Tikai viņam mutē mēles vietā kalta krīta klucis.
– Ja jums būtu alus...
– Vai dievi, pavei, kāds alkaholiķis. Tad tik skrieniet uz „Āzi”.
– Lejā pie ceptuves?
– Nu, nu, turpat aiz stūra.
Tas nebija tālu. Plaši atvērto durvju priekšā ar alus kausiņiem rokā klimta vesels koris runīgu vīru. Iekšā murdēja un skanēja, dūmoja un dvakoja. Visbiezākais ņudzeklis aplenca bufeti, patumšajos ūķa dziļumos pie galdiņiem varēja samanīt pat dažus brīvus krēslus. Publika bija raibu raibā: no kolhoziem sabraukuši večuki biezos goda uzvalkos, gludi noskūtiem zodiem, vietējo jaunbūvju strādnieki rupjos brezenta dunguriņos, apzēluši ar bārdas rugājiem kā lielceļa laupītāji, uz mirkli ieskrējuši nevaļīgi caurbraucēji un dīki nīcēji, mazasinīgi istabas ģīmji un saulē bronzaini nobrūnējuši nēģeri baltām pierēm un vēl baltākiem pakaušiem. Bufetniece, gados pajauna, bet izlaidusies miesās, apaļiem, spīdīgi sārtiem it kā nolakotiem vaigiem un baltā marles turbānā iesietiem matiem, rāvās, smagi gūdama elpu. Alu deva no mucas un pudelēs. Maizītes īpašu ēstgribu nemodināja: kaviārs bija apkaltis, tējas desa pelēcīgi nobālusi. Uz slapjas, diļļainas paplātes kā skumjš atgādinājums, ka dzīvē dažkārt šo to labu var nokavēt, gulēja vientuļa vēža spīle.
Svarēns nopirka Kokmuižas gaišo un, uzmaucis glāzi pudelei kaklā, ātri pārskatīja telpu, meklēdams, kur piesēsties. Kustoties glāze drebulīgi skanēja, Vistumšākajā stūrī viens galdiņš pašreiz atbrīvojās. Tikai uz tā nebija pudelei vietas – gaišzilo plastmasas virsmu cieši aizņēma iztukšoti kausi, pelniem piebārstīti šķīvji un slapja avīzes lapa, bagātīgi apkaisīta ar vēžu čaumalām.
Šajā brīdī pie viena no galdiņiem uzlēca stāvus sīka auguma vīrelis un priecīgi pamāja viņam ar roku:
– Nāciet vien, šeit ir makten glauni, Vorrei invitarla da noi [Es ielūdzu jūs pie sevis, (Itāļu val.)].
Svarēns šaubīdamies vēl raudzījās apkārt, bet mazais vīrelis jau izveicīgi nokopa netīro lauzienu, pa starpām ar jestriem, teatrāliem žestiem turpinādams viņu aicināt pie sevis.
Svešajam varēja būt gadu sešdesmit. Melnā, veclaicīgi piegrieztā uzvalkā, cietinātā apkaklē, kas slējās gandrīz līdz sirmos matu kušķos iegrimušām ausīm, un ar apdriskātu zīda pušķi kaklasaites vietā viņš stipri vien atgādināja operetes komiķi vai statistu no kādas pagājušā gadsimta lugas.
Večuka izdarības „Āža” pastāvīgos apmeklētājus laikam īpaši nepārsteidza, jo vairums tām neveltīja nekādu vērību, tikai daži tuvāk sēdošie zinoši uzjautrinājās, izmezdami pa daļai nievājošas, pa daļai kūdošas piezīmes.
– Alpīts atkal plēš vaļā itāliski, uzkārojis makaronus, vai.
– Ei, Alpīt, ko tu tur ar traukiem, nosmērēsi vēl smokingu, labāk uzspēlē vijoli, dabūsi glāzi alus.
Mazā vīreļa kārnajā sejā vienlaicīgi atspoguļojās gan aizvainots sašutums, gan arī tāds kā lepnums, ka viņš nav palicis neievērots.
– Grazie [Paldies (Itāļu vai.)]. Ar jums es nemaz nerunāju. Ko jūs saprotat no vijoļu spēles. Savu alu tempiet paši, es neesmu tik zemu kritis, lai ar Sarasates un Paganini dievišķajām skaņām kairinātu jūsu pierietējušos pūšļus, Non sono d'accordo [Neesmu ar mieru (Itāļu val.)]. „Mūsu kungs dziedināja aklos pie miesas, bet ko iesāks garā aklie?” Tā sacījis mans draugs Džuzepe Tomazi di Lampedūza!
Večuks izslēja gaisā roku ar vīkšķī saņukātu avīzes lapu un atkārtoja:
– Mans draugs Džuzepe Tomazi! Jums, zināms, šis vārds ir tukša skaņa. Un par to es arīdzan nebrīnos, jo jūsu galvenais orgāns ir pūslis!
Liela auguma plikgalvis, spriežot pēc baltajām drānām, maiznieks vai miesnieks, pacēla pret sirdīgo runātāju pilnu glāzi un izlīdzinoši piebilda:
– Malacis, Alpīt, goda vārds. Še, šito tu esi nopelnījis. Un šķīvi makaronu arī.
Vīrelis jau itin pielaidīgi paglūnēja uz glāzi, taču, atcerējies Svarēnu, spēji pagrieza plikgalvim muguru.
– Ēzeļa spēriens var būt sāpīgs, bet nav apkaunojošs, Es sarunājos tikai ar domājošām būtnēm un dzeru vienīgi ar draugiem.
Svarēnam večuks bija iepaticies no pirmā brīža, un tagad viņš sāka to pētīt vērīgāk. Nokarenās ādas grumbainie vaibsti bija ārkārtīgi mainīgi. Sabozies viņš izskatījās drūms un nešpetns, tomēr viss nīgrums pazuda, tiklīdz viņš pacēla nokarenos plakstus un it kā izbrīnījies iepleta savas gaišās sudraba–krāsas acis. Labsirdīgas un bērnišķīgi naivas, tās kļuva aizvien lielākas un lielākas, līdz no jauna paslēpās zem noļukušajām uzacīm, un seja apdzisa.
– Atļaujiet stādīties priekšā, – pabīdījis Svarēnam krēslu, vīrelis piespieda plaukstu pakrūtei, – Alberts Pītss, mūziķis un...
– ...pensionēts skrīveris, – plikgalvis, rukšķīgi smieklodams, iekliedza starpā.
– Jā, dievam žēl. Kā sacījis mans draugs Džuzepe Tomazi di Lampedūza: „Mēs dzīvojam mūžam mainīgā tiešamībā, kam mēģinām pielāgoties, tāpat kā aļģes, ko šūpo jūras viļņi.”
– Vai tas ir citāts no Geparda? – jautāja Svarēns.
– Bez šaubām. – Pītss apsēdās Svarēnam pretī, bet, aptvēris dzirdēto, no jauna pielēca kājās, īsu brīdi šķita, ka viņš sāks raudāt, asais gāmurs sažuvušajā kaklā tā savādi sakustējās, taču vīrelis tikai laimīgi iesmējās un nicinoši paraudzījās visapkārt.
– Beidzot viens apgaismots cilvēks, kas zina Lampedūzu... Lai jums no sirds pateikšana. Šitiem te, – Pītss apvilka ar rādītāja pirkstu gaisā plašu loku, – Tomazi di Lampedūzas vārds ir tukša skaņa. Un viņi man netic, domā, ka es meloju. Bet es no tiesas viņu pazinu. Mēs staigājām gar ezera krastu un pa pils parku.”
– Stāmerienā?
– Kā tad.
– Tā jau raksta, ka Lampedūza esot tur dzīvojis.
– Viņam bija tādas spožas kurpes, ne īsti sarkanas, ne īsti dzeltenas. Smēķēja vienādiņ cigārus... No rītiem baronese ilgi gulēja, un viņam bija garlaicīgi. Vēlāk abi apprecējās, zināms, slepeni. Saprotiet pats – baronese pareizticīga, bet viņš no senas katoļu dzimtas. Sicīlijas lielmanis. Gribēja aicināt mani par laulības liecinieku, bet es atkal esmu luterānis. Galu galā sarunāja divus krievus no Iļģuciema.
– Kurā gadā tas varēja notikt?
– Tad jau jāsāk rēķināt, cipari man galvā neturas. Pirms gadiem trīsdesmit četrdesmit. Džuzepe toreiz vēl nebija pusmūžā. Man tagad ir sešdesmit divi. Viņš bija gadus desmit vecāks. Viņam būtu septiņdesmit pāri... No rītiem, saprotiet pats, gaiss kā stikls. Parka zālē vizuļo rasa. Bet virs ezera migliņa, tāda balta balta. „Šodien būs skaista diena,” saka Džuzepe. „Jā,” es atbildu, „ja tikai neuznāk pērkons. Tempesta. [Negaiss (itāļu val.)]. Un viņš man sāk stāstīt par Neapoli un Sicīliju, par Kalabriju un Mesīnu. Ak Jēziņ, kā viņš mācēja stāstīt! Katrs vārds redzams, nevis vārds, bet dzīva bilde...
Svarēns ar pirkstu galiem pieskārās apsvīdušajai pudelei, slāpes mazliet bija aprimušas, doma, ka beidzot varēs padzerties, radīja gurdu labsajūtu.
– Varbūt jums tomēr ieliet?
Alberta Pītsa sapņainais skatiens no saulainajiem Itālijas tālumiem pie galdiņa atgriezās kautrīgi un nedroši.
– Kādēļ lai es klīrētos. Ar draugiem iedzert ir patīkami.
Alus ledus skapī bija labi nosaldēts, lūpas, iegrimdamas vēsajās putās, sajuta gandrīz vai juteklisku kairinājumu. Kā skūpsts jaunībā, nodomāja Svarēns, Un pēc tam nez kāpēc ļoti skaidri atcerējās ainu no Geparda, kurā Lampedūza aprakstīja Andželiku un Tankredi Donnafugatas pils pamestajās istabās.
Lampedūza, bez šaubām, bija lielisks rakstnieks, viņš spilgti parādīja, kā laika straume pirms simts gadiem no Sicīlijas aizskaloja feodālos gepardus, pārvēršot tos hiēnās un šakāļos. Bet vai mazums līdzīgu pārmaiņu pasaulē notikušas arī šais trīsdesmit četrdesmit gados, kas Pītsa smadzenēs vairs lāgā neturējās kopā?
Pirms trīsdesmit četrdesmit gadiem! Toreiz Svarēns kailām kājām staigāja pa to pašu Iļģuciemu, kur Lampedūza, izrādās, bija meklējis lieciniekus savām laulībām ar Stāmerienas baronesi. Un priekšpilsētas puikām, goda vārds, nebija ne jausmas, ka buržuāziskajā Latvijā kaut kur pilīs vēl mīt laika straumes samērcēti aristokrāti. Bet vērīgais Sicīlijas dēls toreiz, kā izskatās, mūsu rāmajā zemē būs redzējis kārtējo apstiprinājumu laika straumes neapturamajai gaitai.
Atmiņā viņš skatīja smilšainās Iļģuciema ieliņas, kādas tās bija toreiz. Viņi dzīvoja mājā, kur apakšstāvā atradās ceptuve, pagalms augu dienu kārdinoši smaržoja. Citi zēni zināja stāstīt, ka tā esot ābolkūku smarža. Mācīties vajadzēja pie petrolejas gaismekļa. Gar mājas vārtiem vasaras rītos uz ganībām cienīgā mierā īdēdamas un maudamas soļoja govis. Veikalniekam Grīnhēgenam piederēja automobilis ar spieķotiem riteņiem un tievām riepām, kantainajam motoriņam sānos bija divi lieli spārni un divas ieplestas lukturu acis. Bet zeltainajās vakara debesīs pukšķināja sarkanas un dzeltenas lidmašīnas; pilotiem galvas bija no kabīnēm ārā, laizdamies pāri, tie dažkārt pasmaidīja vai pameta ar roku...
Ļaužu burzma bufetes priekšā bija kļuvusi tāda kā čauganāka. Pie galdiņiem balsis pamazām noplaka, par Albertu Pītsu neviens vairs nelikās zinis.
– Tik gardu alu sen neesmu dzēris, – atzinās Svarēns.
– Šura, atnes mums vēl divas pudelītes, – Pītss lietišķi pamāja bufetniecei. Un, platām acīm paraudzījies uz Svarēnu, turpināja savu:
– Itāliski Stāmerienā zināja tikai divi cilvēki: baronese un es. Viņam, svešā zemē atbraukušam, bija patīkami patriekt dzimtajā mēlē. Saprotiet pats. Bet es atkal taisījos braukt uz Itāliju mācīties vijoles spēli. Un pēc tam, kad mēs bijām satikušies, un pēc visa tā, ko viņš man pastāstīja, es sapratu vēl skaidrāk, ka mans nodoms ir pareizs. Zemi griesti talantu nokauj, īsta māksla ķērnāšanos necieš: visu vai neko. Pie mums varbūt var saprast Grīgu vai Sibēliusu, bet nevis Paganini un Sarasati. Līdz Neapolei aizbraukt Pulmaņa guļamvagonā man, zināms, nebija pa kabatai. Bet Neapole ir ostas pilsēta. Rīgā es piesakos uz kuģa par matrozi un Itālijas krastā paceļu cepuri. Bet no Neapoles uz Romu kaut vai kājām. Kas tur ko neaiziet pa Via Apia brīnišķīgo ceļu. Saulīte spīd, pīnijas smaržo...
– Un vai aizgājāt?
Alberts Pīts noskurinājās un nīgri uzsita ar plaukstu pa ceļgalu.
– Saprotiet, neaizgāju. Nomira Salgrāvis, pārvaldnieks man saka: „Tev jāpaliek viņa vietā, nevienu citu mēs pie grāmatām klāt nelaidīsim.” Domāju, nu kas tur liels, iekrāšu vēl naudiņu, pamācīšos valodu...
– Jā-ā. Labi nodomi ātri aizmirstas.
– To nu gan nevarētu teikt. Spēlēju katru brīvu brīdi. Uzstājos arī sarīkojumos un visādās saviesīgās reizēs. Vienu joni pat vadīju stīdzinieku orķestri. Bet, saprotiet, nav tas. Sirdī visu laiku kremt. Tad sākās karš, ienāca vācieši, saslimu ar tīfu. Veselu ziemu nonīku, ne dzīvs, ne miris, gribu pacelt roku – nav spēka. Un tā gadiņš pēc gadiņa, gadiņš pēc gadiņa... Nu, priekā!
Svarēns ar saliektu rādītājpirkstu noslaucīja valgo virslūpu un vēlreiz piepildīja glāzes. Atklāti sakot, viņš par sevi drusku brīnījās. Vajadzēja celties un iet. Nav izslēgts, ka pie mašīnas, gaisu ošņādams, jau gaida autoinspektors. Un šī pustrakā muzikanta fantasmagorijas, vai tiešām tās saprātīgu cilvēku var interesēt?
Jā, viltīgā laika straume... Sākumā mēs braši peldam virs ūdens, vēlāk, – strīķēdamies gar dibenu un pīdamies zālēs. Un tad kādā līkumā spēcīgā tece mūsu ķēmīgi izkropļotās atliekas izmet krastā. Protams, šai skumjajai patiesībai var pieiet arī savādāk un sacīt – cilvēces mūžīgā atjaunošanās. Vecais, slīpētais glumiķis. Arī viens no tiem, ko laika straume izsviedusi krastā. Bet kas vēl turpina saglabāties alkoholā.
Un tomēr Svarēns palika. Nez no kurienes bija uzkritusi tāda dīvaina melanholija un neizskaidrojama smeldze. Iespējams, ka vainīgs bija alus, varbūt arī Alberta Pītsa pavedinošā atklātība, bet aizsāktais temats tagad jau likās ļoti svarīgs. Domas ira viegli un ātri kā nejauši aizrauts triko adījums. Gribējās atcerēties, ļauties pārdomām, izteikties. Bet tai pašā laikā modās arī kaitinošs īgnums uz kaimiņu un pašam uz sevi un vārdi izskanēja gandrīz bargi.
– Īstam talantam nekādas nejaušības ceļu aizsprostot nevar. Ja iekšā patiesi kaut kas labs ir, agri vai vēlu tas iznāk ārā. Noteikti iznāk. Bet, ja neiznāk, tad nav vērts pinkšķēt, nieki vien bijuši. Es savā laikā tehnikumā mācījos kopā ar tādu – nu, vārds nav no svara. Mēs viņu saucām par „Trīs ar mīnusu”. Žurnālā divnieku kā biezs, no klases uz klasi vilkās ar mokām. Skolotāji plecus vien raustīja. Ķīmiķis no viņa neiznāca, bet pašlaik viņš ir viens no mūsu redzamākajiem aktieriem.
Alberts Pītss, neizpratnē par Svarēna toni pirmajā brīdī mazliet apmulsis, ātri vien attapās.
– Jā, – viņš sacīja, – tā tas ir. Non ho niente di contro [Es neiebilstu, (Itāļu vai.)]. Vai tad mana drauga Lampedūzas piemērs neliecina to pašu? Kad viņš sāka rakstīt? Sešdesmit gadu vecumā. Uzrakstīja Gepardu un nomira. Un pietiek. Bet līdz tam laikam nevienam ne prātā nenāca, ka viņš ir rakstnieks. Es jau arī nezināju. Izskatījās tāds diezgan parasts, augumā zem vidusmēra. Kurpes gan mīlēja nēsāt tikai melnas laka. Nesen es to grāmatu izlasu, un man viens it kā iesit pa pieri. Viņš! Un es, saprotiet, draņķis, pat vārdu biju piemirsis. Tomazi Džuzepe di Lampedūza! Bet mēs taču kādreiz staigājām kopā pa parku. Nē, es jums saku, mēs vienkārši nezinām, kādi cilvēki dažkārt dzīvo mums blakus. Domājam – nieka vīrelis, bet patiesībā tam sirdī sapnis. Un, kamēr cilvēks nav nomiris, viņu nevajag aprakt, Nevajag...
– Tādi gadījumi tomēr ļoti reti. Talants prasa darbu.
– Vai tad es saku, ka ne. Bet katru augli vispirms vajag iznēsāt. Iznēsā nu, kad apkārt viss pastāvīgi griežas uz riņķi. Varbūt es jau sen gribu dzemdēt, bet ja tas jādara balagāna karuselī.
– Šitais salīdzinājums neder, – Svarēns iekarsa. – Dzemdē nevis tad, kad grib, bet tad, kad pienācis laiks.
– Non ho niente di contro.
– Itāliski es neprotu, bet man gadījās būt Neapolē, kad tur uzstājās Oistrahs; itāļi stāvēja kilometru garā rindā.
Alberts Pītss ilgi un vērīgi aplūkoja savus mezglainos pirkstus.
– Par vijoles spēli vairs nav ko runāt. Spēle atkrīt. Bet jums pirmajam es atklāšu noslēpumu: drīz, pavisam drīz dienas gaismu ieraudzīs kāds nošu raksts: Alberts Pītss. Sonāte vijolei re minorā. Un pēc tam – beriet virsū smiltis. Priekā!
Svarēns, raudzīdamies glāzes mirdzošajos sānos, atkal redzēja sarkanās un dzeltenās lidmašīnas, kas, vienmuļi pukšķēdamas, rāmajā novakarē riņķoja virs Iļģuciema. Brūns, saulē nocepis, izbalējušiem matiem un nolupušu degungalu viņš skrēja pa Spilves pļavu. Staroja bezgalīgas debesis, un skanēja ķīvīšu kliedzieni, apkārt pletās nepārskatāms plašums, vējā līgoja margrietiņas un ugunspuķes, pelašķi un ķimenes. Govju izbradātos grāvjos šaudījās garkājainas ūdensblusas un mazi zirneklīši. No pagātnes kā tālas zvanu skaņas atlidoja metāla mucu dobjie dārdi angāru atbalsīgajās velvēs. Lidmašīnu motori un eļļainās angāru grīdas uzvēdīja spēcīgu aromātu, atgādinot sen jau aprimušas ilgas un aizmirstas cerības.
Atmiņu propelleriem zibot, Svarēns atcerējās neseno lidojumu no Maskavas uz Habarovsku. Bija vēla vakara stunda. Lidmašīnai paceļoties, rietumu pamalē, sārti zvīļodama, grima saule. Bet pēc tam saule apvāršņa malā iestrēdza kā salocīta naudas monēta, kas nelien telefona automātā, un saulriets turpinājās. Tikai virs Sibīrijas beidzot iestājās nakts. Un tūdaļ lidmašīna iekļuva negaisa joslā, zilgani mēļi zibeņi apakšā spocīgi izgaismoja melniem kalniem līdzīgos mākoņus, likās, it kā zem viņiem atombumbas saspridzinātu pasauli.
Sarkanās un dzeltenas lidmašīnas pazuda, pārvērzdamās par sīkiem melniem punktiem. Bet punkti savukārt pārvērtās ķīmijas simbolos un ciparos un sāka veidot Madernieka ornamentiem līdzīgas formulas. Ja viņš gribēja piedalīties kongresā, referātam jābūt gatavam vēlākais pēc nedēļas, Bet viņam vairs nebija agrākās neiedragājamās pārliecības par savu taisnību. Ideja kopumā pārliecināja, tā ziedēja kā milzīgs dāliju lauks ar tūkstoš sakarīgām nokrāsām un niansēm. Bet vajadzēja atrast atsevišķus ziedus, kas spētu raksturot dārzu, un te nu atklājās, ka viņa pierādījumi katrs par sevi ir diezgan nabadzīgi. Protams, šis brauciens bija tīrā bēgšana. Agrāk tādi izrāvieni palīdzēja. Bet tagad viņš no savām nukleīnskābēm nekur netika vaļā, un pamazām tās viņu saēda, sadalīja un sagrauza. Arī šeit viņš bija jau atrasts. Tagad viņš redzēs formulas pat ūdens gludajā spogulī, vērodams pludiņu...
– ...Un tad, saprotiet, tā vieta, kur Lampedūza apraksta prinča sarunu ar jaunās varas pārstāvi: „Es piederu pie nelaimīgās paaudzes, kurai lemts jāt uz diviem zirgiem – vecajiem un jaunajiem laikiem – un kura nejūtas ērti nevienos seglos...” Alberta Pītsa sajūsma uzliesmoja ar katru mirkli vairāk.
Svarēns paraudzījās pulkstenī.
– Vai jūs varat iedomāties, cik pulkstenis? Gatavi joki. Pusastoņi. Jā, straume plūst. Laiks iet.
Pītss, mirkšķinādams acis, aprāvās, salēja glāzē pēdējo alu un ātri izdzēra.
– Kad jāiet, jāiet. Tad jau es arī.
– Uz kuru pusi jums?
– Kā –uz kuru pusi? Uz Stāmerienu.
– Tad jau mums pa ceļam.
Iznākot uz ielas, viņus apžilbināja novakares spožums. Svarēns dziļi ievilka elpu; bija tāda sajūta, it kā viņš stacijā būtu izkāpis no skaļa, pārpildīta un piesmakuša vagona. Stīdzēja garas, melnas ēnas, kaut kur rēja suns un strinkšķēja klavieres. Galvenā iela izskatījās tukša un aprimusi. Un, kāpelējot pār svaigajiem kanalizācijas rakumiem, viņam iešāvās prātā, ka šeit tika apglabāta tā vecā pilsētiņa ar sīkajām mājelēm un pelēkajiem žogiem, kas savu laiku bija nodzīvojusi. Bet jaunais, kas līdzās jau cēla galvu, nebija vis sīks, kusls mazulītis, bet kaut kāds akromegalisks milzis ar vecīgi sarauktu zīdaiņa seju.
Pie mašīnas priekšējā riteņa, omulīgi saritinājies, snauda kaķis.
– Sēdieties man līdzās, – Svarēns sacīja, – uz pakaļējā sēdekļa ir makšķeres.
Pītss lēni ielocīja kabīnē kājas, un Svarēns tikai nule pamanīja, ka kaimiņam rokā ir apbružāta vijoles kaste.
Tūdaļ aiz pilsētas ceļš pacēlās kalnā. Saule spīdēja no muguras. Abās pusēs tālu aizstiepās stāvākas un lēzenākas nogāzes. Starp krūmiem un līkloču upes krastiem izklājās labības lauku dzeltenie un tumšie atmatu ielāpi. Pretī brauca automašīnas ar sienu.
Vēlāk ceļš ievijās mežā, apkārt sabiezēja krēsla. Tad atkal nāca pļavas, lauki un svinīgi sastingušas lapu koku gatves.
– Nav jau tālu, – Alberts Pītss nemierīgi knosījās, – es parasti eju kājām. Pastaigas kārtībā.
Aplokos, galvas sacēlušas, stāvēja govis. Starp vecām liepām parādījās lielas mūra ēkas.
– Stop! Klāt esam, – sacīja Pītss. – Varbūt jūs arī izkāpsiet? Tepat drusku pa labi sākas pils parks. Lampedūza parasti uz ezeru gāja caur ozolu birzi. Atceros, tas bija vakarā, apmēram tā kā tagad. Krūmos čirkstina sienāži, bet virs ezera migliņa, tāda balta balta. „Skaists vakars,” saka viņš. „Tieši tā,” es atbildu, „ja tikai nakti neuznāk pērkons. Tempesta.”
– Nu, nu. Pirmīt jūs gan stāstījāt kaut kā savādāk.
– Savādāk? – Alberta Pītsa seja saruka, viņš pēkšņi izskatījās loti apmulsis un nelaimīgs.
– Nevar būt. Es atceros ļoti skaidri.
– Iespējams. Galu galā – vienalga. Tas būs bijis citreiz.
– Nē, ko jūs! Es visu atceros skaidri. No sākuma līdz galam. Es gāju pa to tur celiņu, un viņš nāca no ezera. Pēc tam viņš apstājās, un līdz lielajam ozolam mēs gājām kopā. Parkā dzīvoja pieradinātas stirnas, bet pa zaļajiem mauriņiem staigāja pāvi un fazāni. Kāpiet, kāpiet ārā. Apiesim pilij apkārt, es jums parādīšu viņa istabas logus. Baronese no rītiem parasti ilgi gulēja, bet brokastis ēda uz terases. Un, kad atbrauca viesi, zem lielā ozola uzvilka telti un, tumsai iestājoties, parkā izkāra lampionus. Un vijolnieki spēlēja Paganini un Sarasati. Jūs nemaz nevarat iedomāties, kā zem šiem kokiem skan Paganini un Sarasate. Pagaidiet, es tūdaļ...
Pītss pieliecās, nolika kasti uz celma un izņēma vijoli. Viņa ieplesto pirkstu kustībās un skaļajā, satrauktajā elpā jaudās dīvaina steiga un kaislība, it kā viņš reizē būtu jauneklis, kas atraisa mīļotās drānas, un vecs skopulis, kas atver naudas lādi. Sākumā stīgas juceklīgi strinkšķēja un čīkstēja, bet tad instruments bija sakārtots un, gari izlocīdams balsienus, sāka klusi dziedāt. Vijolei piespiestā seja katram akordam dzīvoja līdz, likās, ka skaņas viņam reizē darītu sāpes, maigi glāstītu un saldi smelgtu. Patiesībā tas laikam bija tas pats stāsts par stirnām pils parkā, par lampioniem naktī, par tālo Neapoli, uz kuru varēja aizbraukt ar kuģi, un pīnijām apaugušo Via Apia ceļu, kas veda uz Romu. Alberta Pītsa vijole auda caurspīdīgus atmiņu plīvurus, bet tagadne stāvēja apkārt, spītīga kā biezs mūris. Pilī jau sen bija iekārtota lauksaimniecības mehanizācijas skola ar internātu. Kariešu ratnīcās remontēja traktorus un kombainus. Celiņš uz ezermalu bija kāpuŗķēžu izbraukts. Bet tur, kur viesiem kādreiz bija celta telts, tagad puskaili puiši klaigādami svaidīja basketbola bumbu.
Alberts Pītss pacilāja vijoli un ielika atpakaļ kastē.
– Jā, – viņš sacīja, – tā nu tas ir. Ja es būtu attapies drusku agrāk. Bet vienmēr likās – vēl jau laiks, vēl jau laiks... Nu, ko tur tik daudz. Paldies un sveiki.
Viņi klusēdami atvadījās.
Alberts Pītss, iežmiedzis vijoles kasti padusē, sakumpis aizgāja pa traktoru izbraukto celiņu uz dzīvojamo māju pusi.
Svarēns atgriezās pie mašīnas. Laikam taču senie ēģiptieši bija darījuši pareizi, dzīru jaukākajos brīžos svētku namā ienesdami mūmiju.
Ceļš pagriezās pa labi. No nelielas meža pļavas ar snaudošām atāla stirpām pacēlās stārķi un, spārnus nekustinādami, riņķoja virs koku lapotnēs iegrimušiem jumtiem, zem kuriem dzīvoja cilvēki un viņu sapņi.
Saulrieta ugunīgajā kvēlē putni brīžiem izskatījās sarkani, brīžiem dzelteni.