Uldis Ģērmanis, Zili
stikli, zaļi ledi, Rīgas piezīmes. Ņujorkā: Grāmatu Draugs, 1968, 318
lp.
Grāmatu
Zili stikli, zaļi ledi var izlasīt vienā naktī no vāka līdz vākam ar
neatslābstošu interesi. Tā uzrakstīta spraigi, saista un ir ar apskaužamu
humoru. Grāmata tik daudzpusīga, ka katrs tur atradīs kaut ko, kas varētu
viņu interesēt. Pazīstot savus lasītājus, izdevējs arī ieteicis to
galvenokārt kā atmiņu grāmatu: "...šāds brauciens bijušam rīdziniekam nozīmē
ne tikai tiešu saskari ar padomju dzīves šodienu, bet arī iebraukšanu
pagātnē. Tāpēc lasītājs šeit atradīs ne vien svaigas impresijas, bet arī
atminēšanos un aizdomāšanos citā laikā un vidē..." Bet tie, kas vērš skatu
nevis uz pagātni, bet gan nākotni, lai neļauj sevi apmānīt: šī ir viena no
retajām trimdā rakstītām grāmatām, kas neskatās atpakaļ.
Ģērmana raitie atmiņu tēlojumi ieinteresēs ne tikai katru vecu
rīdzinieku, bet arī tos, kas nav ne dzimuši, ne auguši Rīgā. Neatkarības
laika Rīga no zēna un jaunieša perspektīvas ir svaigs temats, kas mūsu
literātūrā visai maz skarts. Bet polītiski ieinteresētam lasītājam šī
grāmata sniegs daudz jauna, ierosinās pārdomas un varbūt palīdzēs pārvarēt
vienu otru iesakņojušos, bet vecu uzskatu. Uldis Ģērmanis Rīgā sastapies ar
Latvijas PSR vadošajiem vēsturniekiem - ar mūsu padomju vēsturnieku eliti.
Līdz šim, ierakušies savās trimdas pozīcijās, mēs ar viņiem esam savstarpēji
apšaudījušies dažādiem invektīviem, tomēr nevienam no brīvajiem,
drosmīgajiem trimdiniekiem, kas aizstāv savu demokratisko pārliecību, nav
bijis dūšas ielaisties tuvcīņā ar šiem partejisma pozīcijās noenkurotiem
pretiniekiem. Ģērmanim ne tikai pietikusi uzņēmība un drosme to darīt, viņš
savā grāmatā briljantā veidā arī parāda, kā tas būtu darāms, kā vispār
jārīkojas ar "kultūras sakariem". Ko mēs no šādiem kontaktiem iegūsim?
Personiskus kontaktus, cilvēcīgāku skatu vienam uz otru un varbūt atziņu, ka
plaisa, kas mūs šķiŗ, nav ne mūsu gribēta, ne radīta. Maz? Varbūt no
šāsdienas perspektīvas, bet nākotnē mēs redzēsim, cik svētīga tā bijusi. Arī
citādi ārzemju latviešiem ir lielas iespējas, kaut vai tīri zinātniskā
plāksnē un vispār profesionālās disciplīnās. Zinātnieki Latvijā, lai arī
mūsdienu apstākļos vairs nav pilnīgi izolēti no lielajiem pētniecības
centriem Rietumos, tomēr daudzējādā ziņā ir kavēti iegūto informāciju
pienācīgi izvērtēt un izmantot. Tiešā saskare šeit daudz var darīt. Reti
kāds to ir tik skaidri parādījis un pateicis kā Uldis Ģērmanis.
"Kultūras sakari", kontakti ar Latviju, Latvijas apmeklējumi - tā vispār
ir prominenta problēma Ģērmaņa grāmatā. Viņš iestājas par visāda veida
kontaktiem, bet, saprotams, ne jau propagandas braucieniem. Trimdinieku
vairuma uzskati droši vien būs tuvāki viņa nekā trimdas vadības oficiālajai
nostājai. Pārdomājot šo jautājumu, jābrīnās, kāpēc trimdas vadība iedomājas,
ka Latvijas apmeklējumi kaut kādā veidā varētu palīdzēt Latvijas
apspiedējiem. Dažu apmātu trimdinieku vai veco emigrantu "apvešana ap stūri"
nekādā veidā nevar kompensēt to nekontrolētās informācijas straumi, kas ar
tūristiem ieplūst Latvijā. Skatoties no Stokholmas apvāršņa, arī rodas
pavisam cits iespaids nekā no Dzimtenes Balss un citām padomju
publikācijām. Vispirms - lielum lielais vairums šo braucienu nekad nav
bijuši ne lēti, ne izdevīgi. Sešdesmito gadu vidū beidzot radās pagrieziens
ar samērā lētajiem nedēļas nogales braucieniem. Kaut arī 1967. gadā šo
braucienu skaits jau tika samazināts, tie bija kļuvuši tik populāri, ka
sagādāja raizes padomju drošības iestādēm. Lai gan interese bija plaša,
1968. gadā šie braucieni tika atcelti un aizstāti ar četrreiz dārgākiem
ceļojumiem caur Ļeņingradu, kur kopā piecas dienas bija jāpavada turp un
atceļā. Bet lavīna bija iekustināta, un arī šis ceļojums kļuva populārāks
nekā Rīgas iestādēm tas patiktu. Tā nu esam nonākuši pie 1969.gada, kad
praktiski visi organizētie ceļojumi uz Rīgu ir atcelti, un katrs lūgums pēc
vīzas jāizšķiŗ individuāli. Braucieni uz Rīgu nav vēlami - uzskati saskan.
Zilus stiklus, zaļus ledus var vērtēt no dažādiem punktiem, grāmata
ir tik daudzplākšņaina, ka viens recenzents diezin vai varēs iejusties visos
domu gājienos un virzienos. Pamatideju vadmotīvi vijas cauri visai grāmatai,
bet vēsturisko, polītisko un vispār ideoloģisko domu kvintesence atrodama
nodaļās "Zili stikli, zaļi ledi" un "Atkarāsies no vitālitātes".
"Zili stikli, zaļi ledi"- šīs rindas no Raiņa Zelta zirga ir
liktas par virsrakstu grāmatai un vienai atsevišķai nodaļai. Pēdējā ir
dzimuša rīdzinieka noskaņām bagātās pārdomas pēc jaunās operas Zelta
zirgs izrādes. Varbūt tieši šajā nodaļā mums lemts saskatīt autoru
vistiešāk un izjust, ka grāmatā bieži rotaļīgi teiktais, ar dažādiem
atgadījumiem, blakus domām, dzejolīšiem un satiras adatiņām savītais veido
vienu vienīgu lielu pamatdomu:
"Zili stikli, zaļi ledi,
Vidū stinga dvēselīte.
Pamazām un nemanot es ļaujos skaņu apaustajam Raiņa tekstam. Un jo
tālāk, jo neatvairamāk tas mani paņem sev līdz jājienā uz stikla kalnu.
Lielais burvis Rainis! Reģis, pareģis, zīmju tulks. Kā aizredzes sūtīts,
viņš ieradās liktenīgā laikā, lai veiktu misiju, kādas nav bijis nevienam
citam latviešu dzejniekam. ... Velti ir pūliņi viņu atdarināt. Kā no
augsta kalna Rainis skatījis mūsu tautas likteņus. Atmetis lieko,
nenozīmīgo un izteicis būtisko lapidārā dzejiskā formulā. Zili stikli,
zaļi ledi... Viņš tikpat aktuāls šodien kā vakar un aizvakar un būs tāds
rīt un parīt. Atskan pirms daudz gadiem lasītās un klausītās ceļa zīmes:
Kritīs, kas uz runām klausās,
Kritīs, kas no mērķa vēršas.
-------------
Alga novērš nost no mērķa.
Vienkārši. Gaužam vienkārši. Bet cik ir to, kam tas pa spēkam? Taču ne
jau tā sauktajiem prātīgajiem ļaudīm, vecajiem brāļiem, sabiedrībā
cienījamiem vīriem, ne tiem, kas jautā 'Ko citi teiks?' un 'ko citi
domās?'
Ņems, kas atdos, veiks, kas zaudēs,
Pastāvēs, kas pārvērtīsies!
Blakus mērķtiecībai Raiņa darbos vienmēr atkārtojas šī prasība spēt
pārvērsties, mainīties. Un vai tam, kas to nespēj,
Tur tev vaina, tur tev mērķis zūd un darbs.
Tekuļi, bēguļi un gauduļi, klausaities!"
Atmest visu lieko, nenozīmīgo un izteikt būtisko, Uldim Ģērmanim nav bail
izteikt savu domu skaidri un asi, tik skaidri, ka daudzi trimdas lasītāji
šīm rindiņām ies apkārt kā nokaitētai dzelzij.
"...Man ir vienalga, kuŗos kapos glabās. Daži trimdinieki vēlas, lai
viņu pelnus sūta uz dzimteni. Manus var izkaisīt vējā. Tur nav daudz ko
pindzelēties. Kā ērtāk. Svarīgi ir tikai, lai dzimta neizkaisītos pa visiem
vējiem. Un šai brīdī es apskaužu tos, kuŗu bērni palikuši Latvijā.”
Drosmīgi, apskaužami drosmīgi vārdi. Izaicinājums latviešu trimdinieku
sabiedrībai, kas raugās atpakaļ, kuŗai daudz svarīgāk liekas "nodrošināt
pozīcijas", "saglabāt kultūras vērtības", "saglabāt sevi Latvijai" un
iegādāties kopējus urnu plauktus kopējā latviešu kapu nodalījumā. Vai tā nav
vienīgā reize, kad trimdas latvieši saiet kopā, lai kaut ko celtu pēc sava
ģīmja un līdzības? Aizsaulē...
* * *
"Tā, kā ir bijis, vairs nebūs. Mums būs jābūt komūnistiem, un mēs tādi
būsim; cerēsim, ka varēsim palikt latvieši". Ar šiem vārdiem, kuŗus teicis
kāds jauns vīrs zilā darba virsvalkā 1940. gada 17.jūnijā Inčukalna stacijā,
Gērmanis ievada nodaļu "Atkarāsies no vitālitātes", nākošā lappusē viņš pats
kommentē: "... cerēsim, ka varēsim palikt latvieši. ... Ne par mantas
sadalījumu, ne valsts iekārtu, bet par to ir runa." Autoram taisnība,
šeit ietverts problēmas kodols. Arvien skaidrāk izkristallizējas atziņa, ka
pagājušā kaŗā latviešu vadība visu savu plānošanu balstīja uz vienu
pieņēmumu - ka atkārtosies 1918./19. gada situācija. Kā bija iespējams tik
vienpusīgs stāvokļa novērtējums, par to vēl viens otrs vēsturnieks lauzīs
galvu. Bet mums šodien ir jātiek galā ar to mantojumu, ko "...
piesaistīšanās grūstošajam nacistu režīmam un tā kaŗa mašīnērijai..." ir
atstājusi. Psīcholoģiski gluži labi ir izskaidrojams tas stāvoklis, kuŗā
latviešu tauta atradās pēc kaŗa: "... no otrā pasaules kaŗa ugunīm latvieši
iznāca drausmīgi novājināti, dezorganizēti, daļēji demorālizēti, propagandas
apdullināti un vēlmju domāšanas apmāti. ... Tai vietā, lai taisītos uz
dzīvošanu un panāktu sev iespējami labāko nokārtojumu smagajos pēckaŗa
apstākļos Latvijā, liela daļa nodevās polītiskai sapņošanai un zīlēšanai,"
Ka sovjetizācija nav novēršama un ka mums jācenšas šādos apstākļos
iekaŗot labāko stāvokli latviešu tautai, par to mūsu vadībai vajadzēja būt
skaidrībā jau 1943. gadā, kaut arī pēc 1940./41. gada šāda izšķiršanās
nevarēja būt viegla. Kā tas iespējams, to mēs redzam kaut vai no maršala
Manerheima piemēra. Bet tik liela valstsvīra mums nebija. Notikumi
ievirzījās citās sliedēs. Toreiz un vēl ilgus gadus pēc tam katru komūnistu,
un sevišķi jau latviešu komūnistu, uzskatīja par nodevēju. Neiztirzājot
gadījumus, kur šādi uzskati pamatoti, ir dabiski, ka latviešu tautas stiprā
pretestība sovjetizācijai iedzina lielu daļu komūnistu krievu skavās, un šī
piesaistīšanās krieviem noteica arī viņu rīcību pret latviešu tautu. Nevaram
aizmirst šādās situācijās radušos karjēristus, pielīdējus un tīros
renegātus, kā arī Krievijas denacionālizētos latviešu komūnistus, kas bieži
vien sajuta lielāku kopību ar krieviem nekā latviešiem. Pašreiz stāvoklis ir
citāds, kaut arī mums, trimdiniekiem, doma, ka godīgie latviešu cilvēki
varētu iestāties LKP un ka no tā latviešu tautai varētu nākt kāds labums,
grūti pieņemama. Mūsu pašu labā mums tomēr jācenšas atbrīvoties no šīs
vienpusīgās pieejas un jāmēģina skatīt lietu plašākā perspektīvā.
Lietuviešiem un igauņiem demografiskais stāvoklis ir izdevīgāks nekā
latviešiem. Daļēji tas izskaidrojams ar rezervēto izturēšanos pret vācu
okupantiem un viņu plāniem, daļēji ar reālāku pieeju tām iespējām, ko deva
iesaistīšanās vietējā pārvaldē. Tālāko attīstību mēs varam zīlēt, raugoties
uz Austrumeiropu. Arī Dubčeks un Čaučesku ir komūnisti.
Trimdinieki šo procesu maz ietekmē, nevis tādēļ, ka viņi nevarētu to
netieši vadīt labvēlīgā virzienā, bet tādēļ, ka viņi pieiet attīstībai
dzimtenē ar savas ideoloģijas iekrāsotiem aizspriedumiem, raugās vairāk
atpakaļ nekā uz priekšu (restaurācija!) un vāji izprot turienes stāvokli un
reālitātes, Uldis Ģērmanis skaidri un nežēlīgi parādījis tās attīstības
līnijas, pa kuŗām virzās mūsu tautas likteņi, kā arī reālās iespējas, kādas
mums ir nākotnē. Ja trimdas latvieši tiešām vēlētos atbrīvoties no
illūzijām, tad šo nodaļu - "Atkarāsies no vitālitātes" vajadzētu pārspiest
brošūrā un izplatīt, lai ar to iepazīstas visplašākās trimdinieku aprindas.
Literāri pie grāmatas labākajām daļām gribētu pieskaitīt noskaņām bagāto
braucienu cauri Ingrijai Ļeņingradas pievārtē. Autors savas sajūtas izteic
ar rindām no Raiņa prologa Iļjam Muromietim, savīdams tās ar pārdomām
par ingru likteni:
Skani, skani, bēda, drīz tai dziesmai gals,
Skanēs cita dziesma, dziedās cita balss.
Jā - skanēs cita dziesma, dziedās cita balss. Tā kā ir bijis, vairs
nebūs, bet vai tas ir visu dienu gals, vai tās ir tās pēdējās dienas? Varbūt
vienai dzīvei, varbūt kādai paaudzei, jo beigās atkal rodas sākums.
Ņems, kas atdos, veiks, kas zaudēs.
Pastāvēs, kas pārvērtīsies.
Jo ne jau lādēs un rijās un sendienu prievītēs pastāv latviešu tautas
gars un nemirstība, bet gan dzimtenē, kas paliek, un asinis, kas nemainās.
Sekundāra nozīme ir ideoloģiskai pārliecībai - par cik mēs sevi vispār
uzskatām par latviešiem. Latviešu tautas demografiskais stāvoklis šodien ir
tik nopietns, ka galvenais mērķis var būt nevis savstarpēja iznīcināšanās,
bet pūles mūsu tautu un viņas dzīves telpu saglabāt arī tad, ja to pārvalda
latvieši, ar trimdiniekiem nepieņemamu ideoloģisko pārliecību. Tā ir pamata
problēma.
Skanēs cita dziesma, dziedās cita balss ...
Tā Latvija, kas tur izauga, būs varbūt savādāka nekā mēs to tagad gribētu
redzēt. Viņas cilvēki neskatīsies uz lietām ar mūsu acīm, bet viņi varbūt
tomēr pavērs tālākas perspektīvas latviešu tautai.
Agnis Balodis
