VAI ATKAL "BEZ VAINAS VAINĪGIE"?
Arturs Voitkus, Aiz miglas aust saule. Bruklinā: Grāmatu Draugs, 1968. 351 lp.
Sandra Lazdiņa, Mana vaina. Mineapolē: Tilts, 1968. 320 lp.
Abu romānu saturs uzrāda vairākas parallēles, un tāpēc ir vērts tos īsumā aplūkot vienā apskatā. To darot, dziļāku perspektīvu iegūst arī abu darbu atšķirības - un autoru savdabības izpausme.
Neskatoties uz to, ka viens otrs lasītājs varbūt abos romānos kā to pamata iezimi meklēs un saskatīs tā saukto "trimdas traģiku", tomēr gribētos teikt, ka ne vienā, ne otrā darbā tas nav to būtiskais elements. Lai ieraudzītu abu darbu kopsaucēju un centrālo temu, nav ne mazākās vajadzības aizklīst kādos metafiziskos nacionālu problēmu meklējumos, - tas viss atrodams tiešā personīgajā un sociālās vides plāksnē. Un šis kopējais pamatelements ir cilvēka personigās vainas apziņa. Maza atšķirība vienīgi tā, ka Sandra Lazdina rāda notikumu šķetinājumu ļoti šaura personāža lokā, vairāk "intimā" vidē un pa lielai daļai pat ārpus plašākas latviešu sabiedrības. Arturs Voitkus toties ļauj notikumiem attīstīties aizjūŗas latviešu sabiedriskā centrā un vairāku personu mijiedirbes rezultātā. Lazdina arī brīvi rikojas ar ģeografisko vidi (šīs vides raksturojumi viņai veicas ar atzīstamu meistarību), kamēr Voitkus ir tik noslēpumains, ka liek lasītājam minēt pat kuŗā zemē romāna darbība norisinās (tiesa, ģeografija taču nav tik svarīga daiļdarbos, bet ja nu autors nenosauc nevienu konkrētu darbības vietu, tad lasītājos var rasties slimīga ziņkāre un neveselīgi minējumi par vietām un cilvēkiem, - sak', kas gan autoram tur bija aiz ādas ko slēpt?).
Abiem darbiem ir vēl kāda zīmīga kopība, kas varbūt zināmā mērā izskaidro dažas to stiprās un vājās puses. To autori abi pieder pie aizjūŗas latviešu rakstnieku vecākās paaudzes, un tie abi šajos darbos mēģinājuši iedzīvoties jaunākās paaudzes problēmās. Tad nu varētu arī likties, ka autoru veiksme vai neveiksme to darot arī it kā nosacītu abu darbu pamatidejas veiksmi vai neveiksmi. Bet dīvainā kārtā šoreiz tas tā tomēr nav. Gribētos teikt, ka katrs autors ir ar atzīstamu veiksmi sasniedzis savu nolūku vienā nosacītā plāksnē, bet tai pašā laikā kādā blakus dimensijā it kā palicis karājoties gaisā. Un šīs sasniegumu un nepilnību plāksnes ir abiem autoriem pretējas tik spilgtas, ka, piemēram, abiem sastrādājoties pie vienas grāmatas, iznākumam vajadzētu būt teicamam.
Lazdiņas stiprā puse ir viņas iejušanās jaunajā cilvēkā Didzī Sērī. Ir vietas viņas romānā, kuŗas lasot grūti iedomāties, ka tās nav rakstījis pats jaunais vīrietis. Mazāk pārliecina tieši vecāko cilvēku tēlojums, piem., Didža māte u.c. Bet, diemžēl, ar šo veiksmi vien romānu, nevar attaisnot, ja to apēno daži nopietni trūkumi. Minēsim tikai to, kas attiecas uz centrālo tematu - vainas apziņu. Tieši šai svarīgajā punktā autore nepārliecina. Gandrīz vai ik reizes, kad romāna varonis sevi apraksta par nešpetnu nelieti, autore liek tam to darīt tādā veidā, it kā sagaidot no lasītāja spontānu pretreakciju: "Nē, nē, Didzīt, tu esi zelta dvēsele!" Var jau tēlot šādā veidā bez vainas vainīgo, bet ja tik kaili grib spēlēt uz lasītāju sentimentālajām jūtām, tad jāapzinās, ka ir gaužām īss solis līdz gluži pretējai lasītāju reakcijai (sak', ja tu esi tik dulls, tad karies nost un liec man mieru!).
Voitkus centrālā vainas apziņas elementa risinājums ir daudz reālāks un ticamāks. Notikumi risinās dabiski un likumsecībā izriet viens no otra. To nevar teikt par Lazdiņas darbu. Kaut arī personāžs liels un mijiedirbe komplicēta, centrālā tema risinās gandrīz vai ar sengrieķu drāmas klasisko skaidrību. Bet atkal mēs nonākam pie zināma paradoksa. Liekas, Voitkus nestiprā puse ir tieši nespēja iejusties viņa tēlotajos, jaunajos cilvēkos. Grāmatā tēloto pārdomājot, nevilšus gribas vaicāt, cik gan mēs pazīstam tādu jaunu latviešu, kas dotajos apstākļos būtu reaģējuši un uzvedušies tāpat kā Paulis, Reinis, Orests, Anita, Iveta, Tamāra? Un ja arī mēs zinātu kādu izņēmumu, tad tāda gruzdoša aizdoma paliek - mūsdienu jaunie cilvēki tā vairs nedomā, tā nerīkojas. Tie ir autora ideālizēti tēli romanā, dzīvas statujas, - ideālizēti līdz savai klasiski tīrajai kvintesencei, visās to tēlotajās īpašībās - labajās un sliktajās.
Tiktāl par abiem romāniem no kopēja viedokļa. Varbūt vienīgi jāpiebilst, ka kaut arī izvēlētais centrālais temats - cilvēki, kas it kā vainīgi bez patiesas vinu vainas - nav literātūrā nekas jauns, tomēr abos darbos autori ir sasnieguši pietiekamu savdabības līmeni, lai temata izvēli attaisnotu. Ja dažā ziņā sniegums neapmierina, tad iemesli meklējami citos apstākļos.
Nobeigumā vēl daži vārdi par katru romānu atsevišķi. Voitkus romānā bez galvenā labi noformēta un ticami risināta temata ir arī daži mazāki blakus temati, ne visi vienlīdz laimīgi izvēlēti. Pirmkārt, pavisam nepārliecina gadījums ar baznīcas celšanu. Nevien pats šī jautājuma risinājums liekas neticams, bet autora propaganda par baznīcas celšanas vajadzību (katrā?) draudzē ir tik vienpusīga un kaila, ka pretējā uzskata aizstāvjus tas nepārliecinās (un "atgrieztos" taču autoram nebija vajadzības vēl pārliecināt). Otrkārt, romāna valoda ne viscaur vienādi veikla, it sevišķi jaunās paaudzes savstarpējās sarunās tā bieži kļūst māksloti stīva, kokaina. Treškārt, Voitkus ir par daudz labs rakstnieks, lai drīkstētu no viņa vēl sagaidīt tādas klišejas up nereālus tēlojumus, kādi pa retam tomēr pavīd šajā romānā. Piemēram, notikums ar gaļas gabalu 48. lp., atgadījums ar Egīlu Roni pēdējā nodaļā, Asjas izteicieni 2. nodaļā. Ceturtkārt, varbūt arī formas ziņā romāns ir par daudz saraustīts pa apakšnodaļām, lai varētu netraucēti sekot daudzajām personām. Bet varbūt šis ir tāds, autora manierisms, kas būtu tā īpatnības dēļ piedodams. Un beidzot, nevar neminēt kādu Voitkus stipro pusi - vērīgu cilvēku ārējās uzvedības un sociālās vides skatījumu un meistarisku to atveidu literarā tēlojumā. Piemēram, tāds ir restorāna vides tēlojums 6.nodaļā.
Vispār no abiem recenzējamajiem romāniem Lazdiņas romāns Mana vaina jāatzīst par vājāku. Pat galvenā varoņa rakstura izzīmējums, kas ir viens no stiprākajiem elementiem romānā, nav ieturēts viscaur vienlīdz augstā limenī. Vietām gan grūti pateikt, vai autore nav apzināti mēģinājusi atveidot psīchopatiska subjekta uzplūdus un atplūdus. Tādā gadījumā nekonsekventumu nevarētu pārmest. Citā viētā jau minēts ne visai veiksmīgais centrālais temata risinājums - par vainas apziņu un nevainīguma iespēju u.t.t. Jāatzistas, ka lasītāju daudz vairāk tomēr traucē biežais klišejisms un nevajadzīgs sentimentālisms tēlojumā, kas to bieži noved līdz salkanas 19. gadsimta melodrāmas līmenim. Roku rokā ar to iet kāda cita raksturība, kas šķietas aizgūta no pagājušā gadsimta lētajiem romāniem - neticamas notikumu sagadīšanās, situācijas ar paredzamu iznākumu (kā TV programmās!). Piemēram putns Koko un ļaunais draugs; māte, dēls, pazudušais tētis un svešais vīrietis - gandrīz vai pēc grāfa lielmātes Ģenovēvas motīviem; Justa vēlākā nostāja u.t.t., u.t.t. Tēlojums vietām neveikls, dažas seklas asprātības, - bet visā visumā tēlojumi un raksturojumi paši par sevi ir Lazdiņas stiprā puse. Dabas, vides un laikmeta tēlojumi ir meistariski. Diemžēl, grūtības sākas, tiklīdz Lazdiņa sāk fābulēšanu. Beidzot, nevar neatzīmēt Lazdiņas valodu. Šķiet, tā ir labāka nekā Voitkum, bet tāpēc jo griezīgāk duŗas acīs daži neveikli latviskojumi vai to pilnīgi iztrūkumi. Piemēram, "dekadas" latviski sauc par desmitgadēm (211. lp. un citur). "Palamīns" laikam gan būs tas pats latviešu laucis (222. lp.). Un "strūklene" ir atbaidošs aizjūŗā iesākts nosaukums reaktīvajai lidmašīnai (311. lp.), ko jau nākamā lappusē pati autore aizstāj ar "džetu" (tas tiešām skan labāk!).
Ilmārs Briedis