SEVĪ UN TAGADNES PAGĀTNĒ
Imants Ziedonis, Es ieeju sevī. Dzejoļi. Rīgā: Liesma, 1968. 144 lp.
Jānis Peters, Dzirnakmens. Dzeja 1965-1967. Rīgā: Liesma, 1968. 64 lp.
Imants Auziņš, Skumjais optimisms. Dzeja. Rīgā: Liesma, 19680 152 lp.
1.
Aizturēta sprieguma, drastiskas izraušanās priekšnojautu pilni bija labākie dzejoļi Imanta Ziedoņa (dz. 1933. g.) iepriekšējā krājumā Motocikls (1965). Krājums bija nevienmērīgs, laba daļa dzejoļu būtu varējuši mierīgi palikt ārpus vākiem, bet par veiksmīgāko Motociklā varam, ieskatam, atkārtot Gunāra Gravas raksturojumu (JG 57): "...jūtama tieksme pārraut šaurību un mietpilsonisko aprēķinu, meklēt neiebrauktus ceļus, jaunu perspektīvu svaigumu un beigās - uzspļaut visam 'tā nedrīkst', kas tikai savažo, attur no dzīves redzēšanas tās krāsu bagātībā".
Ja Motocikla kvintesence bija -
Puikas, jāpārgriež horizonts!
Tas ir maz?
Tas ir daudz,
tātad nemiers, nemiers un vēlreiz nemiers, un aicinājums ietriekties saulē pāri pirmajam braslam- "tur, kur mazāk brauc", tad krājuma Es ieeju sevī kvintesence saskatāma jau titulā, Tā ir ieiešana pašam savā es, ieiešana, kas ir kontemplātīva, bet ne pazemīga, brīžiem skumja, bet ne pesimistiska. Kad horizonts jeb apvārsnis pušu - kurp tālāk? Atbilde, nedeklarēta, bet nojaušama: Pirms tālāk - atpakaļ sevī, lai pārbaudītu sevi. Ikvienā no mums ir sava pasaule. No šīm daudzajām savām pasaulēm veidojas lielā, tādēļ tās nav nenozīmīgas. To mikroģeografijas ir visas makroģeografijas pamatu pamats. Ziedonis:
Ļaujiet man spēlēties ar savu kāju īkšķiem.
Es jums galvoju, ka tas ir sabiedriski ļoti nozīmīgi.
Trāpīgi teikts! Aiz šiem vienkāršajiem, puiciskajiem vārdiem - psīcholoģiska gudrība, cilvēka kā sabiedrības locekļa garīgā līdzsvara jautājums: cilvēki, kam neļauj "paspēlēties", kam neļauj būt pašam ar sevi un sevī ne brīdi, kļūst par cilvēces postu - atkārtotāji, roboti, "atsvešinātie". Tie kļūst par tādas sabiedrības veidotājiem, kas ceļā uz pārkaļķojušos birokratijas pasauli.
Tāda, acīm redzot, sveša Ziedoņa dzejas dinamiskajam skatījumam, un tādējādi viņš krājumā Es ieeju sevī faktiski atkārto - neatkārtodamies! - to pašu apvāršņu pušu raušanas temu, jaunā variācijā, "jaunās skaņās". Nemiers tātad arī sevī ieiešanas mierā.
Krājums veidots kā trīsskanis - trīs nodaļās, kam nav virsrakstu, bet kurās motīvi - Teze un antiteze, Ačgārni dzejoļi un Trīsžuburi, trīs no pieciem dzejoļu ciklu virsrakstiem, kas iezīmē metu krājuma kompozicijā.
Ziedoņa dzeja šajā krājumā ir pasvītrāti personiska - ir savdabīgās tematu izvēlēs, ir formā, kādā ieveidota doma un pārdzīvojumu materiāls. Viņa dzejoļi ir it kā izraksti no dzīves nemitīgās plūsmas, kur tezes un antitezes nomaina viena otru, kur neizbēgami jaunas paaudzes nomaina iepriekšējās un piesaka savu iesākumā vēl līdz galam neizveidojušos es formulu - vairāk minējumu, vairāk iespītēšanās (bet dzīvības pilnas iespītēšanās-visa progresa pamata) veidā:
Jo šie gailēni nedziedās
Tais pašos meldiņos
Un vistiņas neklukstēs citātus.
Un man tā vien liekas
Ka arī olas
Dēs tomēr kaut kādas citādas...
Kaut kādas?.. Paaudžu plānveidība ir neeksistējoša parādība. Paaudžu dumpīgums - ienākot savā laikā - ir cilvēku un sabiedrības aksiomātiska īpatnība, neizbēgama - ja sabiedrība nav jau uz mirstamām cisām.
Pastāvīga un patstāvīga pārvēršanās, tas jaunais, kas top - Ziedonis šeit modernā variācijā pasniedz to pašu, ko J.Rainis priekš piecdesmit, sešdesmit gadiem: Noskan mūža cīņas atbalss...
Kontemplātīvā ieiešana sevi nenoved nekur citur kā vien pie mūžīgās, nomainošās , pārvērtību straumes. Cilvēku dzīves beidzas. Bet nebeidzas cilvēciskais, nebeidzas dzeja, aiz katras īstas dzejas rindas nākas likt kolu:
Kols.
Aiz kola: vēl būs...
Kols.
Aiz kola: gaida mūs
Aiz kola: rūgs, veidosies, taps.
-----
Ne gals,
ne punkts,
ne pols.
Šim dzejolim beigu nav.
Kols:
Tā izskan teze, kas satur pati savu antitezi: Kols ir sinteze. Kols, aiz kuŗa "vēl būs..." Un būs. - Pakāpieni, uz kuŗiem pamanām Ziedoni pēc radošā darba klusuma periodiem, rāda viņu arvien augstāk pakāpušos dzejas stikla kalnā.
Krājuma beidzamā nodala ir pilna īpatnējas, melodiskas, izteikti savdabīgi iekrāsotas mīlas dzejas, ko vislabāk raksturo autora paša dotais nosaukums ciklam - "Greizsirdīgi un aizvainoti dzejoļi". Tie ir rūgtā humora dzejoļi, bet arī spīta. Rūgtums, sūra sāpe dzejiski pārvarēta, nenoslīgst līdz greizsirdības un aizvainotības banālizācijai, dzejnieks to pārkalis skanīgās vārsmās, kas ārpusīgi šķiet vēsa, kristalliska dzeja, bet tieši ar šo distanci - ietekmīga, pārdzīvojumu no jauna radītāja mīlestības dzeja. Un tā ir māka, mācēšana - un māksla - radīt pārdzīvojumu; tikai tā tas rodas - dzejā. Sāpes un dusmu dzejiskajam pārdzīvojumam vajadzīgs šis pārdzīvojuma kristallizējums:
Izkriti no septītā stāva,
Un jānomirst pirmajā stāvā.
Cik ilgi tā mēs dzīvosim
Katrs savā?
Tu jau pie manis netiksi,
Ar salauzto spārnu vālodze.
Var būt, ka tikai viens ceļš
Ir pie tevis. Un sākums ir palodze.
Pasaule ir dziļa, dziļa.
Ja tā skatās no loga augstuma.
Var būt, ka tā var izbēgt
No aukstuma?
"Ļaujiet man vienam būt", Par vientulību II beigās raksta dzejnieks. Ieiešana sevī neglābjami saistās ar ieiešanu vientulībā, tā ir nepieciešama, lai saskatītu savu pasaules ainu un liktu šo mans visa pamatā, tā "visa", kas top ik brīdi, kas vienmēr top, kas nekad nebeidz tapt iekām nav sākusies cilvēces galīgā nomiršana.
Kādā radiointervijā Ziedonis izteicās, ka modernās dzejas būtiskais nav tās ārējā forma, bet ka tā fiksē šāsdienas cilvēku, tā ir pakārtota mūsdienu cilvēka izjūtai. Tas ir ļoti pareizs, ļoti izskaidrojošs formulējums, kam segumu dod formulējuma autora paša jaunākā dzeja.
2.
Vienlaikus ar Ziedoni tā paša gada vasarā grāmatu sagaidījis un debitējis Jānis Peters (dz. 1940. /?/ g.) ar krājumu Dzirnakmens. Liekas, ka viņš - līdzās Andrim Jakubānam prozā - ir populārākais autors Latvijā šobrīd, katrā ziņā - populārākais dzejas debitants. Viņa debija liecina par gluži pārsteidzošu gatavību. Arī tad, ja piezīmēsim Petera dzejā ieskanas Māŗa Čaklā un Imanta Ziedoņa motīvi, tembrs, pat temati. Šie trīs dzejnieki visi kopā veido it kā īpatnēju, daiļskanīgu noslieci uz dainošanu, kas tagad un šajos trīs izvērtusies par modernu, laikmetīgu turpinājumu aizsaulē aizgājušam tautasdziesmu ģenijam.
Blakus Vizmai Belševicai, Montai Kromai un Ojāram Vācietim, kas savai dzejai uzgājuši ceļa zīmes citur, šie trīs it kā sasaista pagātni kopā ar mūsu dienām, piesien savu dziedājumu dziesmām, kuŗu izcelsmes gadus nevar noskaidrot pat ar modernākajām izpētes metodēm.
Visu to tik spilgti nevar izjust, lasot pašu debijas krājumu - bet ir neiespējami to analitiski atreferēt, nepametot skatu arī Petera daiļradē pēc Dzirnakmens iznākšanas: periodikā, radiopārraidēs.
Latviešu sarkano strēlnieku laukumā
Sarkanas rozes zied
Aizsoļo strēlnieki Lāčplēša augumā,
Spīdolas dziesmu dzied,
ir visai programmatiskas rindas krājuma dzejolī: Spīdolas darāmais, kā zināms, nekad nav galā un nebeidzas. Arī šeit, tāpat kā Ziedoņa dzejā, ieskanas mūžam nebeidzamā motīvs, un Peters savā dzejā ir atradis gluži vienreizēju pagātnes sakausējumu ar laikmetīgās dzejas formas svaigumu un tematu meklējumiem. Peters, šķiet, ir kontinuitātes meklētājs, kas meklē šo kontinuitāti sākot ar skaisto neandertālieti un, pāri pātagu švīkstoņai dzimtniecības laikos, līdz mūsu dienām, kas arī lēnām pārtop par vēsturi - pasaules nemitīgajā ritumā.
Bet Peters ir atomu laikmeta dzejnieks, cilvēks pasaulē, kuŗas visos stūŗos
Aplenkti pilskalni ceļos nekrīt,
aplenkti pilskalni deg.
Tāpēc viņam rūpe par šo mūsu visu kopējo pasauli, viņš it kā uztvēris Ēvalda Vilka mūsdienu cilvēkam ārkārtīgi nozīmīgo "es jūtos atbildīgs par visu, kas notiek pasaulē" un raksta (Karogs, 12,1968):
Tādēļ jābaidās jums nava
ne no kādiem amatiem,
ja var paglābt kājas savas
līdz ar visiem pamatiem.
Tā ir dziļa doma, iezīmēta skaidrā formulējumā, tā ir balss saklausīšana cilvēces pirmsākumos.
Formas un stila meklējumos Petera debijas krājums neliecina par jau "pilnīgi pārkostu" riekstu, par pilnīgu sava dzejas es atrašanu. Ieskanas ne tikai jau minēto citu autoru motīvi un formas, ieskanas arī paviegli tekošs, nevajadzīgs programmātisms, konvencionāli formas atrisinājumi, zināma sakāmā plūšana pāri iespējami efektīvākai komūnikācijas formai. Bet pazīmes, ka tā tikai debijas parādība, ir pēc krājuma rakstītos dzejoļos: pirmie gaiļi nodziedājuši - ar tīru, skaņu balsi. Pasaules ritēšanas dinamika ir arī Petera dzejoļu credo, mūžīgā, nerimtīgā pārveidošanās. Vai Petera vārdiem:
Doma zālē sēž zem svecēm ērģelnieks -
Kamēr viņš tur sēž un spēlē, - zemeslode rit.
Tā jau ir klasiska tema: Panta rei!
3.
Pēdīgi Imants Auziņš (dz. 1937.g.). Viņa krājums Skumjais optimisms varbūt vairāk nekā abi pirmie satur "neatsijātu dzeju" - šķiet, eksistē kaut kāda tieksme iedabūt krājumos iespējami daudz dzejoļu, tā zaudējot labu tiesu no dzejiskā caursites spēka. Bet tam var būt savi pamatoti, sociāli motīvi - piemēram, ja honorāru maksā "pēc izmēra". Ja tā, tāda "metode" būtu atmetama.
Un laiks ir cits. Un tu esi cits.
Mēs - tie, kas simttūkstoš
Niansēm tic,
ievaddzejolī raksta Auziņš un - tālāk krājumā - urbjas dziļāk pasaules nianšu bagātībā, meklēdams savu sāpi, savu rūpi, savu laikmetīgo izgaismojumu. Arī Auziņa dzejā tautas un cilvēces pagātne nerēgojas kā apputējusi vēstures grāmatas lappuse, bet ienāk mūsu dienās, šāsdienas rūpēs un raizēs, šāsdienas perspektīvā. Nopietna, dziļi cilvēciska rūpe ieskanas dzejoļa "Ugunsvēji" beidzamajā pantā:
Baltija esot pirmā atomtrieciena zonā. Pēc pirmā sekošot
otrais un trešais, lai aptvertu visu teritoriju.
(No sarunas mūsdienās.)
- Un te būs- jūra?
Pasaules lielajām varām ir diezgan daudz noliktavu... Ko citu lai par to saka cilvēks, kas to zina, bet kam atmiņā neizgaist un -
Dīvainas debesīs slejas mīnu plosītās priedes un egles, -
Divdesmit gadu bez skujām, it kā betonā lietas.
Auziņa optimisms nav skumjš, tas brīžiem sūrst kā nātrēm dzeltas brūces, bet tas nav nekāds šaurs, tas ir vispārcilvēcisks sīvums, kas izskan šajās rindās - atkal un vēlreiz: ... atbildīgs par visu ... Auziņš ņem savu daļu un dara, atgādinādams, norūpējies, jo
Kaut kas nepateikts, kaut kas aizmirsts
Mūžam bija un mūžīgi būs.
Auziņa dzeja ir rakstīta ar atbildības sajūtu pasaules cilvēku priekšā, tā nav miera cīnītāju "dežūrfražu" dzeja, bet dzeja, kuŗā rūpe par cilvēku laimi pacelta kā purvs ar dzērvenēm - asins lāsēm. Auziņa krājuma labāko daļu var ierakstīt mūsdienu aktuālās dzejas nopietnāko sniegumu sarakstos, jo tā nepamatojas teorijās vai saukļos, lētā pacifismā, bet ļoti konkrētās liecībās par to, ko kaŗš nodarījis un nodara cilvēkiem.
Dzeju Auziņš raksta ar tumīgu, dziļi melodisku toni, tajā starp rindām un vārdiem it kā plūst tumšu upju ūdeņi - rāmi, bet noteikti. Tikai vietām tecējums izmet pa līkumam, uzburbuļo, uzmet vilnīti:
Vārnas lai noķērcas,
Suņi lai norejas,
Čūskas lai nošņācas -
Šā vai tā
Ej savu ejamo,
Kal savu kalamo,
Pār plecu nospļaujies:
Rai-dai-dā!..
Šis ir vērtīgs, dziļi tverošiem atvēzieniem uzrakstīts dzejoļu krājums, kuŗa labākajam sniegumam pāri nevar nodarīt daži "telpu piepildītāji" mazāk padevušies, mazāk gatavi ligatūrdzejoļi. Un der piezīmēt: ar tā iznākšanu "Liesma" var atzīmēt mazu patiesu "uzvaru": Auziņa dzejoļu krājums Skumjais optimisms ir viena no glītākām grāmatām, ko apgāds izdevis visā savā pastāvēšanas laikā. Māksliniecei Lijai Būmanei pienākas "viena sārta roze" par krājuma vāka veidojumu un illustrācijām.
Vēlreiz pāršķirstot visus nule minētos krājumus, jākonstatē, ka uz mums runā nopietna, dziļa, katram autoram savdabīga, drosmīgiem, nianšu bagātiem tvērumiem rakstīta dzeja, kam tieksme iet savus ceļus laikmetīgās pasaules dzejas ceļiem bagātajos novados. Tā ir dzeja, kas "fiksē šāsdienas cilvēku", viņa domas, pārdzīvojumus un izjūtas, kas tur, kur autori paši. Tādai dzejai nevar un nedrīkst paiet gaŗām, tā ir jāievēro un jānovērtē, jo no tās, cauri formai - gatavākai vai mazāk gatavai - runā mūsdienu cilvēka viena latviskā versija.
Gunars Irbe