ATKAL DZEJAS NOBIRUMS
Austra Balka, Uz dzintara spārniem. Čikagā: autores izdevums, 1968. 96 lp.
Ojārs Jēgens, Komentāri. Kopenhagenā: Imanta, 1968, 32 lp.
Valda Kajaka, Magones. Kopenhagenā: Imanta, 1968. 32 lp.
Edvarts Tūters, Ceļš uz mājām. Šipenvillē (Shippenville, Pa.): Upeskalns, 1968. 102 lp.
Aina Zemdega, Egles istabā. Kopenhagenā: Imanta, 1968. 32 lp.
Te nu ir pieci dzejoļu kopojumi; divus no tiem varētu saukt pat par krājumiem. Visi pieci palīdzēs statistikās pierādīt, ka 1968.gads trimdas latviešu kultūrā bijis patiešām ražīgs. Bet, pazīstot visu latviešu dzeju un tās jau izcīnītos ieguvumus un standartus, varētu tikpat viegli konstatēt arī, ka latviešu literātūras vēsturē šie krājumiņi - labākajā gadījumā - nogulsies tikai kā statistika. Lai nobirums nekļūtu totāls, var tikai novēlēt autoriem vēl daudz augt un meklēties, jo - it sevišķi "Imantas" izdevumos - var it kā nojaust dažu labu solījumu nākotnei.
Lai tas piepildītos, autoriem vēl jo cītīgāk būs jāturpina cīnīties kā ar formu, tā ar savas dzejas vielu. Modernais laikmets, atmetot dzejā daudzas formālas tradicijas, ir dzejdarus it kā atbrīvojis no pinekļiem. Vismaz tā šķiet virspusēji, jo tagad vairs iesācēju un pat pilnīgu neprašu tik viegli nenodod klibs pantmērs, un viņam, lielas iedvesmas brīdī, nav jāsāk lauzīt galva vēl arī par to, kas varētu rīmēties ar vārdu "sirds" bez "pirts" un "mirdz" (varbūt "spirts"?). Tas tomēr gan uzliek modernajam dzejniekam lielāku atbildību par to, kā viņš raksta, kādu jaunu dimensiju viņš spētu ievest savā dzejā, lai tā varētu pilnvērtīgi sacensties ar agrāko paaudžu formas meistarību. Ja šo jautājumu ignorē kaut vai tikai daļēji, tūlīt rodas gada tirgus situācija, kuŗā ar zināmām etiķetēm var pārdot visu, ko tikai var publikai "iesmērēt"- un tādā stāvoklī dzejnieks zaudē vairāk nekā publiku, jo viņš savā mākslā tad neaug. Kā te apskatāmajiem, tā arī daudziem citiem mūsu modernistiem var pārmest to, ka viņi vēl par maz izmantojuši brīvā ritma - un reizē ar to paši savu - potenciālu meistariski izteikties.
Apskatot atsevišķus krājumus, autoru alfabētiskā secība izjaukta - tikai zināmas domu secības labad.
Edvartam Tūteram ir vislielākā formālā gatavība, kas padara sevišķi elegantus viņa īsrindu dzejoļus; bet šī gatavība ir reizē arī viņa dzejas vājība, sevišķi sonetos, kur bieži dzirdētu klišeju un atskaņu serijas, lai arī veiksmīgi savārstītas, atstāj vairāk mākslīguma nekā mākslas iespaidu. Tūtera nostalģiskā dzeja, mērīta ar viņa laikmeta standartiem, samērā laba, bet viņa tagadējā laikmeta diagnozes vairs nevar pārliecināt kā dzeja, jo tā ir sastingusi nostāja, gandrīz iedresēta poze, kas mums jau tik daudz un ilgi tikusi stilizēta, ka vairs neiespaido. Tā arī vairs ne uz ko mūs neved, bet mums, "nabaga trimdiniekiem", ja mēs vēl gribam arī turpmāk pastāvēt šinī patiešām tik nelāgajā pasaulē, vajadzīgs kaut kā vairāk nekā savas pašreizējās veģetēšanas konstatēšanas vai arī pukošanās un morālizēšanas.
Te varbūt nonākam pie kaut kā būtiska, ko būtu vērts kādreiz izdebatēt mūsu literātiem pašiem. Atļaušos te tikai ierosināt diskusiju ar tezi, ka mums, latviešiem, pēdējās gadu desmitēs literātūrā kultivēts visai pašaurs traģiskā jēdziens. Traģēdija taču nerodas automatiski tikai no tā, ka tie ļaunie sit nost vai spiež pie zemes tos labiņos - traģēdijai šis var būt fons, ne pats kodols. Rainis to zināja, kad viņš dokumentēja savu nelāgo laikmetu, bet Andrejs Eglītis to, diemžēl, īsti neapjauta, dokumentēdams mūsējo. Laikam tāpēc, sekojot sava laika labākajam paraugam, mūsu tagadējā "bēdu literātūra" ir vairāk "eglītiska" nekā "rainiska". Ielienot vēl dziļāk ķecerībās, varētu pat konstatēt, ka mūsu "eglītiskā" dzeja savā caurmēra līmenī ir aptuveni tāda pati mazochistiska savas personīgās nabas kontemplācija, kā "hipīšu" un citu neapmierināto ārdīšanās pret pasauli. Tāpēc ir tik labi arī vēl šodien palasīt Raini, jo ar viņu vienmēr rodas spēks un griba tikt ārā no savas paša un apkārtnes stagnācijas, bet bēdu dzeja, kuŗas kodolā tikai bēdas, parasti izbeidzas sava laikmeta "aklajās ielās".
Tāpēc nav baudāma arī Tūtera šī žanra dzeja. Daži gabali lasās kā pamfleti (piem., 18., 23., 260 lp. un citur); dažviet ar to samaitāts labi iesākts dzejolis (piem., 130 lp., kur pirmie 2 panti ir lieliski). Un Tūtera īstais elements arī nav tendencioza dzeja; bez tās, ar klasisku vienkāršību stilā un pieejā, viņš var panākt daudz vairāk. Vēlētos, kaut vairāk būtu bijis tādu dzejoļu kā, piem., 35. vai 60. lp.
Ainas Zemdegas grāmata Egles istabā arī ir pilna nostalģijas un aktuālitāšu, bet secinājumi te nav katēgoriski, pretenciozi - nav stilizētas pozes, bet gan personīgs pārdzīvojums, ko kā tādu var jau labāk respektēt. Patīk Zemdegas valodas raitums un simbolu loģiskās secības, kas nenotērē lasītāja laiku ar privātas kabalistikas atslēgu meklēšanu. Krājumiņā ieturēta viena noskaņu gamma (manuprāt labākais dzejolis ir 31. lp.), arī dzejoļos, kur pārdzīvojums tiecas no individuālā uz vispārīgo. Tā ir īpatnēja noskaņa, ko varētu saukt par "jauneklīgu pesimismu": intensitāte pārliecina par izjūtas īstumu, bet reizē arī noraida pašu pesimismu kā paliekamu stāvokli.
Zemdegas dzejas forma vēl neliekas ilgu meklējumu rezultāts, drīzāk kaut kas tāds, kas viņai radies diezgan viegli "pats no sevis". Vēl derētu pamācīties un paeksperimentēt, lai apjaustu plašākas valodas un stila iespējas. Bez tam, viņas lielākais talants, tā liekas, ir nevis simboliskajā, bet gan tiešajā izteiksmē; viņas ievirze jau tagad ir vairāk reāliska nekā romantiska. Viņa varētu dot tiešu pārdzīvojumu tiešiem vārdiem, kā to darījuši sengrieķi, vairums mūsu klasiķu, kā arī visa mūsu tautas dzeja. Laba reālistiskās ievirzes dzeja parasti izdodas iespaidīgāka nekā romantiskā un simboliskā, un tajā mums pašlaik nav daudz labu reprezentantu.
Toties neinspirēts reālisms ir tikai par "dzeju" maskējusies, izjauktos paragrafos sarakstīta žurnālistika. To pierāda Ojāra Jēgena Komentāri. Ja te atrodamos sacerējumus sauktu par īsfeļetoniem un tūrista skicēm, kritika par tiem varētu būt daudz maigāka, bet arī tad redaktors autoram droši vien pieprasītu šo un to savilkt saturīgāk, kārtīgā prozā. Pret "tūrisma dzeju", kas mums sāk rasties arvien vairāk, vēl ir tāds principiāls iebildums: visā literātūras vēsturē var uz pirkstiem saskaitīt labus šī žanra sniegumus; parasti tie bagātina atmiņu albumus, kopjamu snobismu, bet ne literātūru. Šī žanra skices Jēgenam bieži vien ir labi izkoptā tradicionālā formā, kas vietumis tiešām lieliskas un lasās labāk nekā daudzu citu tūristu impresijas, bet visgatavākais gabaliņš tomēr laikam ir 15. lp. beigās, un kā parasti, dzirdot vecu patiesību par visiem labi saprotamām lietām, te atliek tikai piekrist: "Jā, tā nu viņš ir!"
Izlasot Valdas Kajakas krājumiņu Magones, paliek diezgan spēcīga kopēja noskaņa, kas ir kaut kāds melancholisks skaudrums: melnbaltas gleznas, kas tikai vietumis vēl pielaiž pelēkus toņus vai kādu sarkanu švīku. Lasās kā naturālistiska dokumentācija, bet šur un tur elementi diezgan rūpīgi izmeklēti un sakārtoti - kas jau ir īstas mākslas pazīme, jo tā arī gribētās noskaņas panāk savu efektu - lasītāju pārliecina. Bet to vēl nevar sacīt par daudzām Kajakas rindām un dzejoļiem. Vēl viņai pavīd arī neapstrādātas reportāžas viela un kokainas, žurnālistiskas frazes, noskaņā neiederīgi vārdi. Pilnīgi gatava dzeja jau ir "Magones" un "Burinieks"; citur no tās izkristallizējušies vēl tikai fragmenti. Šinī žanrā arī ieteicama lielāka ekonomija detaļu izvēlē. Naturālisku sīkumu pārmērība izjauc samēru, piem., dzejolī "Kaija", kas citādi būtu viens no Kajakas labākajiem. No viņas noteikti vērts gaidīt jaunus darbus; cerams, ka viņa nespeciālizēsies tik šaurā noskaņu gammā.
Austras Balkas dzejoļi mūsu rokās nokļuvuši apmēram 70-80 gadu par vēlu. Tos vēl var cik necik salīdzināt ar sniegumiem un standartiem, kādi latviešu dzejā bijuši pirms mūsu literātūras klasiskā laikmeta, bet ne ar ko citu, lai gan Balkas sacerējumos pavīd arī vēlāku laiku un dzejnieku atdarinājumi. Balka ir neglābjama romantiķe ar spilgtu iztēli, bet tas viņu automatiski nepadara vēl par dzejnieci. Ar maz izņēmumiem (vislabākais ir "Sapņu bērnība"), Balku kavē pasprukt laukā no peršinieces kārtas kāda nelaba kaite, ko jau Andrievs Niedra bija pareizi nodefinējis par "aklo fantaziju". Viņam ir ap 2 lp. gaŗš rakstiņš ar tieši tādu nosaukumu. Kādreiz tas bija pamatskolas lasāmajās grāmatās, un Balkai būtu svētīgi to kaut kur sameklēt un izlasīt, jo to te atstāstīt nebūtu praktiski un bez tā turpināt Balkas krājuma recenziju - arī ne.
Beigās ir vēlēšanās komplimentēt "Imantas" apgādu par "mazās serijas" turpināšanu. Formāts no autoru viedokļa, varbūt, nav ideāls, bet droši vien tas liek viņiem izvēlēties vērtīgākos darbus - un tas palīdz lasītājam iepazīties ar dzejniekiem no labākās puses. Būtu ieteicams kādreiz "laist pie vārda" atkal tos pašus autorus, lai redzētu, kāda bijusi viņu augšana.
Jāzeps Lelis