KOMMENTĀRI • PIEZĪMES • AKTUĀLITĀTES • REPLIKAS • ĪSRECENZIJAS
TRĪS SLEJAS INTERNACIONĀLĀ LEKSIKONĀ
Ziņas par latviešu literātūru un tās autoriem un vēsturi ir atrodamas ne vienā vien literātūras leksikonā, kas izdots kādā no „lielajām” rietumtautu valodām. Uzejot attiecīgo šķirkli, tomēr ir iznācis sadurties ar turpat vai izmisumam līdzīgo sajūtu, ka šeit nu atkal ir darīšana ar paviršību, nezināšanu vai sveštautiešu darbošanos ar avotiem, kuŗu tikpat kā nav. Sliktākā gadījumā atkal minēts Lapas Mārtiņš, bet arī labākajā galā ziņas par latviešu rakstniekiem un dzejniekiem izbeidzas ar Jāņa Raiņa un Kārļa Skalbes vārdiem; varbūt vēl ir pieminēti Zenta Mauriņa un Konstantīns Raudive.
Kā raksturīgu illustrāciju var minēt dāņu kritiķa Poula Boruma (Poul Borum) 1966. gadā publicēto Poetisk modernisme (grāmata izdota arī zviedriski Wahlström & Widstrand apgādā Stokholmā 1968.g.), kur zem virsraksta Pārējā Austrumeiropa teikts, ka – runājot par latviešiem – visnozīmīgākie „šķietas’’ esam Kārlis Skalbe un Jannis (!) Rainis. Labi vēl, ka tā: bet Boruma pasaules modernās dzejas kritiskajā analizē, šķiet, abi minētie gan piederēs pie „modernisma” pašiem visvārgākajiem aizmetņiem, kaut gan šodien bez rezervācijas varētu runāt par daudziem latviešu autoriem, kas tiešām raksta un publicē „poētisko modernismu”.
Patīkams pārsteigums tādēļ ir šogad angliski iznākusī vārdnīca The Penguin Companion to Literature, 2: European (Penguin Books, 1969. 910 lp.), kuŗā latviešu literātūrai veltīts trīs slejas gaŗš šķirklis un vairums latviešu literātūras apskatā (ko rakstījusi Rūta Spīrsa / Ruth Speirs) plašāk aplūkoto autoru vārdi atrodami arī savās „alfabētiskā sakārtojuma” vietās – ar norādi: Skat. Latvian literature. Latviešu autoru vārdi un to grāmatu nosaukumi rakstīti, lietājot pareizas latviešu burtu zīmes, kas norāda, ka izdevēji tiešām piegājuši uzdevumam ar lietišķīgu nopietnību. Apskatā norādīts arī, kur un kādos izdevumos latviešu autoru darbus var atrast tulkotus un publicētus angļu valodā.
Trīs leksikona slejās nevar izstāstīt visu latviešu literātūras attīstības vēsturi, bet zināmu panorāmu apskata autore centusies dot un šo grūto uzdevumu viņa veikusi ar gluži vai apskaužamu lietišķīgumu un koncentrētu panorāmisku uzskicējumu. Protams, pieminēti ir Rainis un Skalbe, bet arī Brāļu Kaudzīšu Mērnieku laiki (a masterly portrayal of Latvian peasant life), šis latviešu prozas faktiski neapstrīdamais stūrakmens.
Pretēji citu vārdnīcu „latvisko šķirkļu” tendencei izbeigt ziņas ar to, kas latviešiem bijis apm. gadsimta pirmā ceturkšņa beigās, šī apskata autore vislielāko rindu skaitu veltījusi tieši jaunākajai latviešu dzejai un daiļprozai, prezentējot tās autorus. Ar to uzskatāmi parādīts, ka latviešu literātūra šodien nesastāv tikai no „literārā mantojuma”, bet ir dzīva, aktuāla, tās attīstība nav ne pārtrūkusi, ne apstādināta.
Visu šādu biobibliografisku krājumu kopējā nelaime ir tā, ka tie „piedzimst” ar „gadu nastu” uz muguras, Spīrsas apskatā, piemēram, ir ziņas par Andreju Irbi (bet minēts tikai 1962. g. izdotais krājums Mums nav svētvakaru) un Gunti Zariņu (autora grāmatu nosaukumi nav publicēti). Šāsdienas perspektīvā prozas apskatu vajadzētu papildināt ar vismaz četriem vārdiem: Tālivaldi Ķiķauku, Aivaru Ruņģi, Ilzi Šķipsnu un Benitu Veisbergu. Pieminama būtu arī Margarita Kovaļevska. Pienācīgi atzīmēta Veronikas Strēlertes, Veltas Sniķeres, Gunara Saliņa un Linarda Tauna dzeja, bet pašlaik sarakstam klāt nāktu Baiba Bičole, Astrīde Ivaska, Aina Kraujiete un Aina Zemdega. Vismaz.
Ka pieminēts ir Virza un viņa Straumēni, ir pareizi: turpretī gaužām nepelnīti no apskata „pazudis” Jānis Jaunsudrabiņš: Jaunsudrabiņa Aijas triloģija kā literāra vērtība būtu gan ierindojama pirms Straumēniem. Ka Aleksandrs Čaks daudz iedvesmas guvis no Majakovska, jādomā, ir tiesa. (Bet „ietekmēšanās procesa” izpēte ir sarežģīta lieta, zināmas ievirzes un „pagriezieni” dzejā un rakstniecībā nereti notiek parallēli, paša laikmeta iedvesmoti. Laikā, kad dzejoja Čaks, latviešiem pašiem bija radusies „urbanizētā vide” – Rīga). Tiesa būs arī, ka Čaks Linardam Taunam bijis mīļš dzejas priekštecis, bet Tauna dzeja pārāk nepelnī pasvītrātu sasaistīšanu ar Čaku un no viņa gūtām ietekmēm.
Since the Soviet occupation, literature in Latvia has been inhibited by Party directives. But interesting new poets have emerged, raksta apskata autore un sauc vārdā Čaklo, Belševicu, Līvzemnieku, Vācieti un Ziedoni. Žēl, ka viņa nav paguvusi daudz maz tuvāk raksturot šos latviešu dzejniekus Latvijā. Kā izteikta modernās dzejas pārstāve būtu minama arī Monta Kroma un – vēlreiz: šāsdienas perspektīvā – prozisti Alberts Bels un Andris Jakubāns. Un priekškaŗa periodam veltītajās rindkopās, blakus Jānim Veselim un Zinaīdai Lazdai, vismaz pieminami būtu arī Ēriks Ādamsons un Jānis Medenis.
Šādu kritisku „urķēšanos”, protams, var turpināt, bet jāievēro, ka šķirkļa Latvian literature autorei noteikti nav dots neierobežoti liels sleju vai lappušu skaits; manuskripts pabeigts droši vien vismaz pāris gadu pirms parādīšanās grāmatā, tādēļ nule „uzskaitītais” ne mazākā mērā nedrīkst apēnot viņas veikumu, prezentējot dzīvo latviešu literātūru internacionālā forumā.
Leksikonā The Penguin Companion to Literature ir arī šķirklis, veltīts lietuviešu literātūrai, bet ne ar rindu nav pieminēta igauņu literātūra. Kas tam par iemeslu, nav zināms, bet ir ļoti, ļoti žēl, ka tā.
G.I.
VIŅAM BIJA TAISNĪBA
Kad skandināvu rakstnieki pirmo reizi pēc kaŗa satikās kopējā kongresā Saltšēbādenā, Zviedrijā, 1946. gada novembrī, svētku runā norvēģu ievērojamais dzejnieks un brīvības cīnītājs Arnulfs Everlands (Arnulf Řverland) teica, ka skandināvu tautām vienlīdz nepieņemams ir kā kapitālisms, tā arī diktatūra. Viņš teica arī:
– Jeg tror ikke Stalin vil ha noen krig nĺ. Hitler ville heller ikke ha krig. Han foretrakk at man ikke gjorde motstand mot ham... (Neticu, ka Staļins vēlētos tagad kaŗu. Hitlers arī kaŗa nevēlējās. Viņš deva priekšroku tam, ka viņam nepretojas...)
Pēc šiem vārdiem svētku runā rinda dāņu, norvēģu, zviedru u.c. skandināvu rakstnieku atklātā vēstulē deklarēja, ka viņi norobežojas no Everlanda teiktā, uzzinām, lasot Norske forfattere i krig og fred (Alex Brinchman, Sigurd Evensmo, Gyldendal Norsk Forlag, Oslo 1968), kas izdota sakarā ar norvēģu rakstnieku savienības 75 gadu jubileju.
Izrādījies, ka tas tomēr bija Everlands, kas teicis patiesību: Staļins tiešām nav vēlējies, ka viņam pretojas... Par to liecību nodevuši arī vairāki krievu rakstnieki un dzejnieki. Norvēģijas rakstnieki tagad, kopā ar citiem ziemeļu kollēgām, protestē pret diktatūras režīmu vēršanos pret brīvo vārdu un rakstniekiem – Padomju Savienībā, Polijā, Grieķijā u.c. No grāmatas uzzinām arī, ka vienīgi dienvidslavu rakstnieku savienība uz protesta vēstulēm atbildējusi un – pozitīvi, apsveicot skandināvu autoru iniciatīvu. Pārējās diktatūras zemes apvienojušās – klusēšanas frontē.
I.
TIK TRAKI NEBIJA, BET...
No š.g. 2.-7. augustam Anglijā, latviešu īpašumā Herefordširā (Nieuport House) rīkotajā 15. ELJA-s kongresā piedalījās ap 200 jauniešu no kādām astoņām zemēm.
Katrs liels sarīkojums prasa ideju bagātību un rūpīgu organizāciju, kas nav aizstājama ar pašplūsmu. Ir labi jāpārdomā, kādu proporciju kongresā veltīt nopietnai programmai un kādu – bezrūpīgai izpriecai. Kā rīcības komiteja pilnsapulcē norādīja, par šīm lietām neesot domāts, aizbildinoties ar to, ka mācības liegušas vairāk laika veltīt organizācijas darbam. Rezultātā – 15. ELJA-s kongress bija tikai atspulga no tā, kas tas varētu būt bijis. Visa kongresa norise norādīja uz „pēdējā minūtē sagrābtu” darbību un arī nerēķināšanos ar dalībnieku labklājību. Tiešām žēl, ka rīcības komiteja nebija padomājusi par ELJA-s mērķiem un statūtiem. Pēdējie bija gan pērkami pie informācijas galda, brošētā izdevumā. Jājautā, kādēļ tad jaunieši ļaujas sevi ievēlēt amatos, ja neizjūt nekādu pienākuma apziņu un paškritiku?
No referentiem A. Ozoliņš runāja par tematu „Latviskuma saglabāšana jauniešos”; B. Locis par „Latviešu nacionālismu brīvības cīņās”; J. Andrupa referāta temats bija „Pasaules notikumi no latviešu viedokļa”; K. Āboliņa – „Čechoslovakija un sekas” un A. Urdzes – „Latviešu jauniešu politiskās tendences”. B. Kalniņš savam referātam bija izvēlējies tematu „Latvijas starptautiskais un iekšējais stāvoklis” un A. Jērums – „Modernās mūzikas attīstība”. Notika paneļdiskusija par autentiskumu un stilizāciju tautas dejās. Kongress vienbalsīgi izšķīrās protestēt pret F. Mendera apcietināšanu, nosūtot telegrammu uz Rīgu ministru padomes priekšsēdim Rubenim.
ELJA-s biedru un attiecīgo zemju nodaļu pilnsapulces ietilpst kongresa programmā. Par ELJA-s valdes priekšsēdi nākamajam darba gadam ievēlēja V. Griguli (Anglija). Daudzi kongresa dalībnieki izjuta literārā vakara, koncerta, izstāžu un vēl citi arī „tradicionālā” raibā vakara trūkumu. Viss tas radīja zināmu neapmierinātību. Taču gribas beigt, uzsitot jautrāku stīgu, t.i. ar mājas pārvaldnieka J. Skujēvica izteikto spriedumu: „Tik traki jau viņi nemaz nebija”.
Pēteris Krūmiņš
MARGINĀLIJAS
Šī – nesen kā aizvadītā – vasara ieies vēsturē kā Mēness vasara; un notikumiem, kam sakars ar Mēnesi, bija veltīts daudz lappušu. Šīm lappusēm bija gana baltu malu – marginālijām. Pa ķeksītim tur ir pievilkts. Kaut vai par to, kāds teātris tika spēlēts „visas pasaules” acu priekšā: ar ieprogrammētiem „pirmajiem vārdiem uz Mēness”, ar pašu vienreizīgāko tālruņa sarunu – it kā prezidents Niksons tiešām būtu gājis pie tālruņa aparāta un piezvanījis abiem astronautiem uz Mēness.
Ķēmošanās!
Visvairāk apdraudēti tagad ir pasaules romantiskie dzejnieki, kam Mēness bez šaubām bijis faktors, kuŗa klātieni zināmās romantiskās situācijās nevar noliegt – un arī nevajag noliegt: Mēness gaisma Zemes naktīs joprojām ir sudrabaina. Bet Mēness pats īstenībā esot brūns. Pēdējais nelabi asociējas ar t.s. jaunnacistu aktivitāti. Jāsaka: Dievs, pasargi nu mūs vismaz no tā mēŗa!
Raksta, ka ar nolaišanos uz Mēness sācies cilvēcei pavisam jauns laikmets, jauna ēra. Nekā nebij! „Ēra” ir tā pati vecā, 1969. gads pēc Kr., un laikam taisnība vien būs vārdiem, kas atrodami nule Rīgā iznākušā Jāņa Grota Kopoto rakstu II sējuma 49. lappusē:
Tāpat
Pāri pasaules klajiem
Spīdēs saule,
Ziedos dūks bites,
Pļāvēji izies pļavās,
Zvaigžņu un mēneša skavās
Grims mīlētāji,
Un būs tāpat, naids,
Asāks, vēl lielāks un spēcīgāks.Tā kaut ko publicēt pēc „miera dienām” Rīgā un „miera jūŗas” nedēļas Rostokā tomēr ir galīgais vājprāts: Ko tad līdz visa „mierošanās”? Vai tik redaktori Arvīds Grigulis, Bruno Saulītis un Jānis Sudrabkalns nav saslimuši ar sociālistiskās modrības trūkumu? Jā, kā ir, Latvijas KP CK sekretār biedri J. Rubeni?
KRĀJUMĀ TRĪS AUTORI vienu no sonetiem savam laikam Dzintars Sodums iesāk šādi:
Skrien cilvēks, pieķēries pie laika ratu ilkss
Un pūlas nepalikt tiem soli iepakaļ.Kad nu jau labs skaits – to starpā arī dzejnieki un rakstnieki – viesojušies Rīgā (ne Latvijā, jo Rīgas robežas joprojām nedrīkst atstāt, un Latvija nav Rīga vien, turklāt Rīgā latvieši ir minoritāte), arī rakstniece Aīda Niedra tur vēlējusies pabūt, kaut arī tikai – garā, rakstot romānu par Rīgu šodien (Varavīksnes pār Rīgu, Bruklinā: Grāmatu Draugs, 1969). Nerunāsim par rezultātu. Bet priekšpēdējā lappusē Niedra raksta: (citāts no atkārtota teikuma):
„...Mans Amerikas brālis te viesodamies stāstīja, ka krievi tagad Amerikā iepludinot viltīgi sacerētas grāmatas, un viņš minēja kāda Anatola Kuzņecova sacerēto romānu Babi Jar par vācu briesmu darbiem Ukrainā. Šī grāmata iemesta tirgū, lai apvaldītu brīvās pasaules ukraiņu pretestībniekus...”
Nerunāsim nu par tiem vācu briesmu darbiem – tie romānā laikam gan diezgan pareizi attēloti. Nebūtu to bijis, varbūt pasaule šodien izskatītos citādāka.
Bet Anatols Kuzņecovs tagad ir Rietumos un noteikti nezina, ka viņš pieminēts Aīdas Niedras jaunākajā romānā. Vai abiem autoriem nederētu satikties? Lai parunātos.
Arī par Babi Jar. Jo vācu nacisti nekad nav bijuši daļa no Rietumu demokrātiskās sabiedrības. Konfliktā ar Padomju Savienību bij. Lielvācija ir uzstājusies tieši kā Rietumu civilizācijas un kultūras nodevēja. Un šīs rīcības sekas manīsim ilgi, kad būs runa par cilvēkiem tagadējās Padomju Savienības robežās.
DZEJNIECE VELTA TOMA šovasar viesojās Rīgā, satikās ar kollēgām dzejniekiem, viņai bija izdevība nolasīt dažus savus dzejoļus Rīgas radiofonā, un mēnešraksts Karogs (7:1969) publicējis vairākus Veltas Tomas dzejoļus.
Kommentējot dzejnieces ceļojumu, vēstulē redakcijai (Latvija, Vācijā 19.7.1969) A. raksta:
„Kādreiz zosis esot izglābušas Romu. Sākušas gagināt, vērsdamas uzmanību uz ienaidnieku. 6. jūlijā Velta Toma, tūristējot krievu okupētajā Rīgā, nodeva savus meslus okupantiem Rīgas radiofonā (...) ar dzejolīšiem par nāvīgo valceri un dzimtenes maizi. (...) Vēl šo to Velta Toma pastāstīja, pareklāmējās, kā saka ‘stiprināja latviešu tautu’. Zosis izglābušas Romu? Var jau būt, kādreiz lasīsim leģendās, ka latviešu zosis ar savu gagināšanu izglābušas arī Rīgu”.
Var jau būt... Jā, kāpēc ne!
Nu jā. Dievs vien zina, kā tur bija, ar tām zosīm un Romu. Bet viens gan skaidrs – ja tur vispār ir kāds patiesības graudiņš iekšā, tad gan tas, ka zosis gaginādamas varējušas izglābt Romu tikai tāpēc, ka tas gaginajušas – Romā.
Un nevis – tikai kā nevainīgu piemēru minot – kaut kur Stokholmā. To jau nu neviens romietis nebūtu dzirdējis.
SVEŠATNES ATSPULGI ir tāds „speciālpielikums” vecajai un labi pazīstamajai avīzei Dzimtenes Balss, ko izdod Rīgā un ko kopš pāris gadiem varot turpat arī nopirkt katrā kioskā (kopš tā laika DzB kļuvusi aplam neinteresanta un satur ļoti maz kā tāda, kas noder dūšas uztaisīšanai). Svešatnes Atspulgus turpretī rīdzinieki nedabū, tos piemet klāt tikai tādiem DzB eksemplāriem, kas ceļo pie tautiešiem „svešatnē” (mums te gan nekā sveša nav, šejiene ir svešatne tikai redaktoriem Rīgā).
Vienā no šāsvasaras „atspulgiem” bezparaksta rakstā „Tā mūs baro” raksta autors raksta: „...skan apgalvojums, ka Amnesty International neesot aizmirsusi ‘jaunā latviešu rakstnieka Knuta Skujenieka un viņa biedru likteni Potmas soda nometnē’. Lasītājam skaidrs – emigrācijā pazīstamā rakstnieka nelaiķa Emīla Skujenieka dēls Knuts atrodas Potmas soda nometnē! Punkts. Secinājumi jāizdara katram pašam...
...Nesen saņēmu vēstuli no Rīgas, kurā pastāstīts arī par Knuta Skujenieka literārajām gaitām, viņa plāniem. Turklāt ne jau Potmas soda nometnē, bet – Latvijā! Un kārtējā ‘Literatūras un Mākslas’ numurā ... ar patiku izlasīju Knuta Skujenieka atdzejotās spāņa Frederika Garsija Lorkas ‘Prelūdijas’, ‘Mārītes dziesmu’ un ‘Serenādi’.”
Secinājumi jāizdara katram pašam...
Būsim precīzāki. Knuta Skujenieka tulkotie Lorkas dzejoļi ir publicēti LuM 22. nrā (31.5.1969.). LuM 29. nrā (19.7.1969.) publicēti Skujenieka atdzejotie Edgara Lī Māstersa dzejoļi no „Spūnriveras antoloģijas”.
Pirms tam?
Karoga 1961. gada 6. nrā publicēts Skujenieka dzejoļu cikls „Smago zābaku pēdas” un tā paša gada 12. nrā „Dziesma par labo cilvēku”. Pēc tam – līdz 1969. g. maija beigām – Skujenieka vārds nav redzēts ne pie viena oriģināldzejoļa, prozas darba vai tulkojuma. Kas tā par ilgu klusēšanu, kas tas par „darba morāles” trūkumu: Slinkojis? 1969 mīnus 1961 ir 8. Astoņi gadi: Kur? Amnesty International ziņas liecina, ka dzejniekam piespriestais sods bijis – astoņi gadi. Par ko – nav zināms.
Saprotams – lieta nav patīkama. Bet tā ir jau sen bijusi – ļoti „atklāts noslēpums”. Un notikušo nevar padarīt par nenotikušu, lai kādus kūleņus arī mestu. Tad labāk klusēt. Kāpēc DzB redakcija atļaujas šādi izāzēt pati sevi?
Karoga 1961. gada decembŗa numurā bija šādas Knuta Skujenieka vārsmas rindas:
Manu mīļo, saulaino burvi!
Tev šodien tik grūti,
Bet tomēr tu spēj pasaku atsākt no gala!
GIR–
