Mūsdienu dzeja pārdzīvo sava veida renesansi. Ja 15., 16. gadsimteņa dzejnieks savā dzīves izjūtā atgriezās pie grieķu un romiešu kultūras, meklējot tās garā atbrīvošanos no viduslaiku domāšanas spaida, cerot tās kultūrā iegūt sev lielāku garīgo un tikumisko brīvību, tad mūsdienu dzejnieks grib atbrīvoties no mūsdienu spaida, ko uzlikusi civilizācija, technika, pulksteņi, piecgades, programmas, likumi, normas, morāle, tradīcijas. Dažādos tabu viņš saskata gara nebrīvību un sabiedrības melus.

Dzejnieks meklē ceļus, kā no tā atbrīvoties, viens ceļš ir primitīvisms. Primitīvismā dzejnieks domā atrast dzīvības sākumus un sataustīt būtības saknes, cits ceļš ir transcendentālisms, kur gars varētu just neierobežotu brīvību. Šie meklējumi vislabāk izteicas abstraktajā mākslā, kuŗā lietām atņemts lietišķums, teiksim, kur lietu pasaule parādās saskaldīta līnijās, plankumos, skaņās, noslēpumainībā. Iztēlei dota pilna vaļa, un šī savvaļas iztēle aizraujas ar neparasto, svešo, neizbaudīto un jauno: „Jauns” kļūst par vārdu ar maģisku saturu, arī ļauns, ja tas ir jauns, kļūst labs, aplamība, ja tā neparasta, – vilina, nejēdzība, ja tā nebaudīta, valdzina. Jaunā dēļ noārda robežas, žogus, lai celtu jaunus žogus, jaunas robežas.

Noārdīšanā nav bijības un cieņas, tā robežojas ar cinismu, vulgaritāti, ironiju. Viss var būt padots izsmieklam, arī svētums un varonība, tādēļ saprotams, ka mūsu tautas varonis Lāčplēsis varēja iekļūt absurditātes un smieklīguma jaunā uztveres lokā. 

Dažkārt šis jaunais, bieži disonantiskais izteikts tik neparasti un sveši, ka dzejnieks kļūst nepieejams, un lasītājs pamet viņu vienu viņa radītās pasaules labirintos, kur arī dzejnieka acs skatās cauri sagrautajai īstenībai necaurredzamā tukšumā. Bieži savai fantāzijas radītajai pasaulei dzejnieks nepiešķiŗ nekādu satura nozīmīgumu, velti tur meklēt kādu tēmu vai vienotāju motīvu. Dzejnieks eksperimentē ar formu, ar skaņu, viņu saista vārdu rotaļas vai viņu valdzina vārdu necaurskatāmais daudznozīmīgums, viņš kļūst par vārdu alķīmiķi eksperimentēšanas priekā un mokās, kur mākslinieks pamet reālo īstenību. Viņa meklēšanas maldos un laimē atklājas mūsdienu romantisms. Angļu savdabīgais rakstnieks Antonijs Bordžess (Burgess) savā romānā Inside Enderby notēlo mūsdienu dzejnieku kā dīvainu īstenības bēdzēju. Šis dzejnieks, komerciālās pasaules izbiedēts, ieslēdzas vannas istabā, aizbāž ar slapju tualetes papīru ausis un gaida savu mūzu, izlietodams vannu, nevis lai tajā kādreiz nomazgātos, bet lai krātu savus manuskriptus. Bordžesam jāuzraksta divi gaŗi romāni, lai parādītu, kā beidzot tomēr šis dzejnieks pārvar sevi, savas bailes, savu pretīgumu un riebumu pret īstenību. Mūsdienu dzejnieks nevairās pretīgā, riebīgā, neglītā. Ja grieķu renesansē dzejnieks gāja pie dieviem un meklēja viņu dzīvē savai dzīvei skaistumu, tad mūsdienu dzejnieks līdzīgi Faustam iet kopā ar Nelabo, ar Mefistofeli, un viņa romantika kopj ļaunuma puķi.

Neglīto, kas dabiski mēdz būt dažkārt ir lietās ir cilvēkos, mūsdienu mākslinieks kāpina; deformēto viņš vēl vairāk deformē, it kā ar varu gribēdams atmodināt kādu jūtīgumu nejūtīgā cilvēkā. Jo sevišķi neglītais kāpināts tēlotājā mākslā, taču jāsaka, ka visām mākslas izpausmēm, glezniecībai, mūzikai, dzejai, radniecīga mūsdienu disonantiskā iedaba. Reiz ieminējos gleznotājam Miltam par lielo atšķirību starp viņa Vācijas un Amerikas laika gleznām. „Jā,” viņš atteica, „esmu kļuvis riebīgāks.”

Smalkjūtīgajai dzejniecei Astrīdei Ivaskai ir dzejolis „Negantā”, kur viņa tā dzied:

Uz redzēšanos virtuvē, mākoni, lietus nesēj,
vakara zvaigzne un pūpolainā ausma!
Tur es jūs sastapšu ābolos, sīpolos, gurķos
un maigi dziedot apgriezīšu jums kaklu.

Diezgan „nesmalkjūtīgi”, bet dzejolis ir nosaukts „Negantā”, un mūsdienu māksliniekam negantums patīk, arī pašiem jūtīgākajiem. Visu to pieņemdami un zinādami, mēs arī zinām, ka dzejnieks ir sava laika tulks. Dzejnieks savā dzejā aptur mūsu aizejošo dzīvojamo laiku, un brīži un gadi, kas šķiet ar vakardienu aizgājuši, atdzīvo no jauna dzejnieka radītajās vārsmās. Mūsu elektrības – un atomenerģijas piesātinātajā laikā mūsdienu cilvēku, sevišķi jaunieti un dzejnieku, nomoka jautājumi: vai pasaule ir jēgpilna vai absurda, vai pasaule ir dievišķīga spēka radīta vai tikai atomdaļu savienojuma rezultāts? Vai Dievs ir? Vai Dievs ir miris? – Un ticīgie pārbauda savas ticības šaubas un neticīgie – savu šaubu stiprumu. Un kā ar morāli? Vai tā ir ētisks spēks vai meli? Un bagātība? Vai tā ir mērķis vai zelta slazdi? Šie jautājumi kā cilpas uzmestas mūsdienu cilvēka garam, un daži jaunieši, lai no šīm cilpām atbrīvotos, pamet savu bagāto vecāku mājas, kļūst par hipijiem, nezāļu pīpētājiem vai Kretas alu iemītniekiem. Daži, mājās palicēji, savu nemieru ar mūsdienu īstenību klusina negatīvā sajūsmā par tādu dzīves atēnojumu, kāds ir filmās Dolce Vita, The Graduate, Faces, kuŗās noārdītas visas ētiskās normas un saduļķoti vērtību saturi. „Tāda ir dzīve,” viņi saka un ironiski un zinīgi smīn.

Un dzejnieki viņiem pievienojas ar savu iznīcības un nenozīmības domu:

jāizdziest zvaigznei
un ziedam
un tādēļ mīlam
un dziedam,

saka Gunars Saliņš (Melnā saule, 34, lp.), bet Aina Zemdega piebalso:

Kā?
Kā no šķituma
īstenību veidot?
No pāris šļakatām,
pāris sīkām drumstalām?
Pusē plēstas lapas,
neminamas smaržas
veidot
ko?     (Basām kājām, 16. lp.).

bet Astrīde Ivaska aicina:

Celsim māju no vēja!     (Ezera kristības, 76. lp.).

Mājās varēja atpestī jumu atrast bībeles pazudušais dēls, bet mūsdienu pazudušais dēls ir vairāk rada Raiņa pazudušajam dēlam, kas atgriežas kā tiesātājs. Mājās, pagātnē viņš ir vīlies, vīlies normās, ko devis pagājušais laiks un kuŗā liek viņam tālāk dzīvot. Vīlies viņš savā tēvā un mātē, savos audzinātājos un vadoņos. Viņš nejautā, vai arī viņā vilsies. Viņš zina vienu, ka pagātne jāatstumj, tradīcijas jāatmet, bijušais jānoārda, kaut pats to nav cēlis. Pagātne ir kruķi, uz tiem atbalstās vājais, viņš grib būt stiprs, un viņa radītajā tukšumā tik spēcīgi skan viņa balss. Bijušajā gan turas senči, bet senči nolād, kas pret viņiem, un senči jānolād, jo ir pret viņiem.

Šādas izjūtas un atziņas valda Rietumeiropas dzejnieku dzejā, bet dīvainā kārtā vielu savai dzejai šis dzejnieks smeļ no visdažādākajiem pagātnes avotiem.

Latviešu dzejnieks kļuvis stipri internacionāls, viņš savā dzejā ienes vairāk vispasaules nekā latviskās pasaules iezīmes, bet latviešu dzejnieka dzeja labprāt uzzied pagātnes dārzos. Viņa attieksmē pret pagātni ir kaut kas no zaudētās paradīzes spožuma un salda rūgtuma.

Ar katru kumosu maizes,
ar katru malku vīna
pagātne iezogas manās asinis,

apgalvo Valdis Krāslavietis (Atzīšanās, 16. lp.). Bet arī latviešu dzejnieks mājās jūtas bez mājām, taču viņš ir neatlaidīgs māju meklētājs. Vai viņš tās atrod? Jā, savā sapnī.

Neesi izmisis –
sapņiem ir sapņu,
sapņiem ir sapņu,
sapņiem ir sapņu
reālisms.     (Melnā saule, 78. lp),

mierina Gunars Saliņš.

Dzejolī „Ūdeņi”, kur māte pamostas no nāves sapņa, dēls – no dzīves, Saliņš saka tā:

Tad ko Lai mēs darām?
Vai lai saldas izkāšam jūŗas?
(To jau mēs darām.)
Nodzeŗam raudu mūrus?
Jeb lai uzlaižam pēdējos sviedrus
no kādas jau sastingušas dūres?

Noliecos – aizplūstošs
sapnis mani nes.      (Melnā saule, 89. lp.)

Un Pablo Mierkalns apgalvo:

Sapnis,
kuŗu es pat neiedomājos sapņot
kļūst par īstenību     (Dzejnieks un medus, 19. lp.).

Un beidzot cilvēks pats kļūst par „neatpestītu sapni” (Saliņš), Tādas ir dažas satura izpausmes mūsdienu dzejā. Taču vairāk par saturu lielu daļu mūsdienu dzejnieku saista forma. Formas problēmas viņš mēdz aplēst reizēm ar matemātiķa, techniķa vai mechaniķa domāšanas precizitāti. Savu dzeju viņš dažkārt paskaidro, iesprauž pa vidam iekavotus teikumus, un ne reti pārvērš dzeju ritmizētā vai saskaldītā, sacirstā prozā. Pants, ietverts dažāda gaŗuma teikumos, tomēr ir kustīgs, izjūtai pakļauts, kaut vietumis neloģisks. Sintakse vienkāršota, reizēm pieturas zīmes pilnīgi atmestas, vārdu jēga apmiglota. Taču teikumu kustībā ir dinamika, mainīgajās dzejas rindās ir kāpinājums, atslābums, dzīvība, kas rada izjūtu, bez satura piepalīdzības. Dzejas valoda parasti ir kāpināta, taču mūsdienu dzejā tā ir pārkāpināta. Dzejnieks cenšas kā saturu, tā formu saspriegt, drāmatizēt, lai pārsteigtu, izbrīninātu un arī atsvešinātu no ierastā un parastā pasaules uztvēruma. Bieži dzejnieks, izlietodams savu intelliģenci, ar nodomu rada abnormālo, apjūsmo nedaiļo, stāv it kā ārpusē, cita neskarts un neskaŗams un dažkārt, visu aplēsis ar mūsdienu pārgudro mašīnu aukstumu, arī paliek auksts, un neiesilda.

Dzejnieks radījis telpu, kur tukšumam apmesties, bet patiesībā tur apmetušās viņa bailes un nemiers. Neapmierinātās un neapmierināmās dzīves alkās bieži izskan sauciens: „es gribu!”, kas nereti iegūst bērnišķīgas tiepības skaņu: „es gribu tūlīt!”

Mīklaina ir mūsdienu dzeja. Viena no mūsu mīklainākajām dzejniecēm ir apdāvinātā Velta Sniķere, šī neatlaidīgā dzīvības un būtības mezglu raisītāja. Viņa apgalvo, ka viņa sevi atrod „vispārsteidzošākās vietās” (Piesaukšana, 7. lp.), bet lasītājam viņa pagrūti atrodama. Veltas Sniķeres dzejas reizumis atgādina vecmāmuļas buŗamos vārdus, tik mīklaina un aizslēpta viņa ir. Viņa pati atzīst, ka ir grūti saprotama, bet nekavējas piebilst, ka tikai sapratīgais var saprast:

Kā lai saprot
ja nav ar ko saprast –
Kamēr nogrozās galva
Lai saceļas prāts kā spalva     (Piesaukšana, 23. lp.).

Viņa arī pieder pie tiem, kas valodas likumus lauž vai tos aizmirst, tāpat arī pieturas zīmes viņa mēdz atmest. Kas attiecas uz saprašanu, tad viņa pievienojusies tiem, kas pieņem, ka ir tā saucamie amūziskie cilvēki, kam trūkst spēju uztvert dzeju.

Kā Veltas Sniķeres, tā vispār mūsdienu dzeja atklājas salauzītās līnijās, fragmentos, mozaikā, irreālos tēlos, disonantiskos salīdzinājumos, negaidītās parallēlēs, kur reālais jaucas ar nereālo, konkrētais ar abstrakto. Tā, piemēram, smiešanās ir zaļa, pļavas sarkanas, varavīksna melna, melna un stūraina ir arī saule. Saliņš, piemēram, dzird zivju kliedzienus, slieku smieklus, čūsku čivināšanu. Puķes viņam aiziet klosteŗos, un akmeņus viņš vēlas dzert. Bičole šūpojas baiguma tauvā, ieiet auglības tumsā, redz kā rožu krūms jāj (Atrita). Zemdegai nokrīt pie kājām un saplīst sniegs, Ivaskai dzīvžogi sacērt sauli, kalni ir caurspīdīgi un viņa ieiet kalna dzidrajās dzīlēs; viņai stāv parallēlēs ceriņlapas un notekas, pastkastītes un maijvaboles un, izejot ar atkritumu spaini, viņu apņem zvaigžņotā debess (Ezera kristības, Ziemas tiesa). Šādai izpausmei jo raksturīgs Gunara Saliņa dzejolis „Pilsētā pavasaris”:

Kādu dienu, kas līņāja
silta un maiga,
es jutu – uz zoda,
es jutu – uz vaiga
ne bārda,
bet pirmā zāle man dīgst.

– Tad atradusi īsto vietu! – pukojos un, kā mācēju, vairījos pretīnācēju.

Te, kad jau taisījos pazemē pazust,
vieglītiņām kāds saņēma mani zem paduses:
„Cik tu gan nesaprātīgs!
Kur zāle lai citur pilsētā dīgst,
kad tai jādīgst –
uz akmeņiem?”

Paskatījos: viņam uz vaiga
arī zaļoja
zāle maiga
un plauka pirmās vizbulītes...

Bij pilsētā pavasaris.     (Melnā saule, 9. lpp.)

Akmeņainajā lielpilsētā vienīgi cilvēks jūt pavasari, kas vējo gaisā, spirdzina lietus lāsēs un kam vajadzētu nākt ar zaļu zāli un vizbulītēm, kuŗu akmens pilsētā nav. Un tad zaļā zāle un vizbulītes kā dzīvības atmodas prieks uzdīgs cilvēka paša miesas porās, atraisās smaidā, aušīgā priekā, ko gan gaŗāmgājējiem gribas noslēpt, bet tad zāles spirgtums un vizbulīšu ziedēšanas prieks atklājas arī citu sejās. Pavasaris pilsētā sazaļo un uzplaukst cilvēkā.

Tādas ir dažas formas un satura iezīmes, kuŗās parādās mūsdienu dzejnieks, viņa dzīves traģiskā izjūta un mūsu laika problemātiskais gars.