Ilmārs Birznieks

IEVADS VERNERA BERGENGRĪNA PROZAS DARBOS

 

 

Verners Bergengrīns (Werner Bergengruen) ir viens no ievērojamākiem un ražīgākiem Baltijas vāciešu modernajiem rakstniekiem. Viņš sāka publicēties jau 1922. gadā, taču īsti populārs kļuva tikai pēc Otra pasaules kaŗa. Pēdējā laikā viņa darbi Rietumvācijā ieguvuši ievērību, kāda līdz šim veltīta tikai tādiem izciliem rakstniekiem, kā Hermanim Hesem un Bertoltam Brechtam. Bergengrīna talants vispilnīgāk uzplaukst stāstos un novelēs. Pēc paša atziņas: „Recht zuhause fuehle ich mich doch nur in der erzaehlenden Prosa.” (1)

Viņa pirmais plašākais stāstu krājums iznāca 1927.gadā ar nosaukumu Das Buch Rodenstein (Grāmata par līduma akmeni). Šie leģendārie stāsti attēlo vācu zemnieku dzīvi Odenvaldē. Dzīvodami tālu prom no lielās dzīves straumes, viņi nodevušies māņticībai un iztēlotām bailēm.

Pagāja vairāki gadi, kamēr klajā nāca viena no rakstnieka jaukākām un iemīļotākām novelēm Die drei Falken (Trīs vanagi, 1937). Visa noveles darbība balstās uz viena simboliska motīva, proti, trim vanagiem, kuŗus pēc savas nāves kā vienīgo mantojumu atstājis kāds nabadzīgs vanagu treneris (Falkenmeister). Kaut gan šo putnu materiālā vērtība nav liela, viņu novērtējums nav izsakāms naudā, jo tie simbolizē augstākās gara īpašības, kā stipru iztēli, brīvību no ikdienas rūpēm un gara devību, kas pārsniedz visus laicīgos apsvērumus. (2) Trīs vanagi daļēji arī atklāj rakstnieka pasaules uzskatus. Uzaudzis patriciešu vidē, Bergengrīns jau no agras jaunības ir pieradis baudīt dzīves krāšņākos augļus, un līdz ar to pēc viņa domām vanagu simbolizētās īpašības ir cilvēku cēlākās un augstākās rakstura pazīmes.

Cilvēks ar savām morāles un gara problēmām Bergengrīna darbos ir galvenā vietā. Viņa tēlotais Mensch bieži piedzīvo sarežģītu likteni rakstura vājību un naīvitātes dēļ. Tikai tad, kad viņš dzīves ritējumā vai dažreiz nāves ēnā sāk atzīt savas kļūdas un patiesi nožēlot savus grēkus, viņam ir dota iespēja izbēgt likteņa lemtajam bargajam sodam. Cik tuvu Bergengrīnam ir viņa galvenā varoņa garīgā attīstība, attēlo 1942. gadā publicētais stāsts Das Hornunger Heimweh (Ilgas pēc Hornungas). Ārējie apstākļi un notikumi tikai simbolizē Georga Frīdricha Buša garīgo nobriedumu – lasītājam nav grūti tam izsekot, jo visus notikumus viņš vēro ar Buša acīm. Turklāt visu Buša dzīvi var uzskatīt par dvēseles svētceļojumu no nevainības uz vainas apziņu un tālāk caur Dieva žēlastību uz pēdējo pestīšanu. (3)

Cilvēka maldīšanās, grēkošana un pūliņi gūt pestīšanu izlietoti par tematu arī noveļu krājumam Die Flamme im Saeulenholz (4) (Liesma pīlārā, 1955). Tā kā lepnais cilvēks bieži padodas kārdinājumiem un zaudē Dieva labvēlību, viņa dzīve ir grūta un sarežģīta tik ilgi, kamēr viņš vēl staigā neceļos. Viņš ir „pazudušais dēls”, kamēr sava pašlepnuma un iedomības dēļ ignorē Dieva žēlastību. Viņš ir klaidonis un stāv ārpus Dieva nodibinātās harmonijas un dzīves kārtības.

Lai skaidrāk attēlotu cilvēka vieglo padošanos vājībām un vilinājumiem, kas viņu izsit no dzīves nodibinātās kārtības, Bergengrīns bieži liek darboties pārdabiskām būtēm un spēkiem. Šīs personifikācijas un simboli var būt pavedēji vai vēstneši, palīgi vai pārbaudītāji, kuŗu uzdevums ir vadīt pazudušo cilvēku atpakaļ uz dzīves harmoniju un Dieva lemto, bet ne cilvēku izraudzīto Likteni. Šāds instruments sava varoņa pārbaudīšanai tipiskā veidā lietots novelē „Vīrs ar bruņu cepuri” krājumā Liesma pīlārā. Reki, godkārīgu kambarkungu, kam viņa senču ordeņa greznā pagātne ir vairāk prātā nekā vienkāršā un zemā ikdienas dzīve, kādu dienu pārsteidz slepens senlaiku bruņinieks. Šī pārdabiskā būte nodod Rekem dokumentu, ar ko viņam piešķirtas lēņu tiesības uz diviem bagātiem un plašiem bijušā ordeņa zemes īpašumiem. Reke, redzēdams, ka ar šiem īpašumiem viņam izdevība atgūt savas ģimenes kādreizējo godu un varu, mēģina savas tiesības apstiprināt valsts iestādēs. Pūles ir veltīgas. Kas grimis pagātnes dziļumos, to vairs nevar izcelt! Paiet gadi, un arī pašam Rekem jāatzīst, ka iekārotā, spožā pagātne pazudusi uz visiem laikiem. Lai gan sākumā liekas, ka pārdabiskais spēks palīdz Rekem sasniegt kāroto mērķi, taču īstenībā tas tikai palīdz viņam pieņemt Dieva lemto likteni. Var teikt, ka tik ilgi, kamēr Reke maldās savos pagātnes sapņos, viņš ir ārpus Dieva dzīves kārtības, bet kad tas beidzot ar pārdabisko spēku palīdzību atzīst, ka cilvēka uzdevums ir nedomāt par pagātnes atjaunošanu, bet raženi dzīvot katru dienu, viņš spēj iekļauties dzīves harmonijā un mirst Dieva svētīts. Arī citos stāstos un novelēs Bergengrīns lieto šādus paņēmienus savu varoņu pamācīšanai un event. novešanai uz pareizā dzīves ceļa. Erlebnis auf einer Insel (Piedzīvojums uz kādas salas, 1952) attēlo mātes cīņu ar sava mirušā dēla garu. Kamēr viņa negrib pieņemt patiesību, ka tās jaunākais dēls ir vainīgs vecākā brāļa nāvē, viņa stāv ārpus dzīves nodibinātās kārtības. Kad māte padodas mirušā dēla gara pamudinājumam atzīt bargo patiesību, viņa var atrast mieru savā ilgotajā nāves stundā. Arī vienā no pēdējiem Bergengrīna stāstu krājumiem Zorn, Zeit und Ewigkeit (Dusmas, laiks un mūžība, 1959 ) pārdabiskām būtēm un gariem liela nozīme. Viņu uzdevums vairs nav cilvēkus pārmācīt vai vest uz taisnā ceļa, bet illustrēt pagājušo laiku mazvērtību pašreizējā dzīvē.

Stāstu krājumu Der Tod von Reval (Nāve Tallinā, 1949 ), kuŗa saturs satīriski atspoguļo cilvēku nepastāvīgo un neparedzamo ikdienas dzīvi, Bergengrīns sakopoja īsi pēc sava pēdējā Baltijas apciemojuma 1932. gadā. Šie stāsti attēlo Igaunijas iedzīvotāju piedzīvojumus un problēmas. „Stāstā par dīvaina cilvēka dzīves un nāves gājumu” var apbrīnot hercogu fon Kroju, kuŗam žūpošana un uzdzīve sagādājusi tādu skandalozu slavu, ka pēc viņa nāves cilvēki pat maksā naudu, lai skatītu viņa līki. „Jūŗas velnā” var just līdzi apbēdinātiem jūrniekiem, kuŗiem kapteiņa sieva aizliedz kāroto degvīnu. Pēc viņu uzskatiem tas ir vienīgais līdzeklis pret Ziemeļjūras aukstumu. Var pasmieties par klaidoņa Jākubsona izgulēšanos pie mirušās atraitnes stāstā „Jākubsona patvērums”. Kopīgi skatīti, šie savādie sacerējumi nerāda rakstnieka parasti nopietno interesi par garīgiem un metafiziskiem jautājumiem, bet vienkārši atļauj viņam pa daļai kritizēt, pa daļai amizanti izsmiet vienkāršo cilvēku un sīkpilsoņu iedomīgo un stūrgalvīgo izturēšanos.

Lai gan, kā jau minēts, Bergengrīns pēc dabas ir stāstnieks, viņš ir arī ieguvis izcilu ievērību ar saviem romāniem. Viņa pseudovēsturiskie romāni, līdzīgi stāstiem un novelēm, stāsta par cilvēku laicīgām un garīgām problēmām, bet sakarā ar romānu plašāko un gaŗāko literāro formu Bergengrīns tajos var minētās problēmas sīkāk un dziļāk attēlot un izanalizēt. Jau 1926. gadā publicētajā romānā Das grosse Alkahest (Lielais alkalijs) (5) var vērot, ka rakstniekam iemīļoti temati ir cilvēku iedzimtais vājums pret dzīves raizēm un kārdinājumiem, kā arī viņu nespēks pret organizētiem spēkiem. Tā arī Lielais alkalijs atklāj divus parallēlus konfliktus, Karpa bezspēcīgo naidu pret savu valdību un dusmas pret savu neatbildīgo un biklo dēlu.

Viens no populārākiem un visvairāk lasītiem Bergengrīna romāniem ir Der Grosstyrann und das Gericht (Lielais tiranns un tiesa, 1935.), kas pēc aprakstītiem notikumiem atgādina Hitlera varmācīgo rīcību. Romāna varonis ir renesanses laiku valdnieks, kas ar brutālu varu uzspiež sava nozieguma vainu bezspēcīgiem un pakļautiem pavalstniekiem. Bet – kas citiem bedri rok, tas tajā pats iekrīt! Romāna beigās valdnieka vara sabrūk kristieša Sperona pazemības dēļ – Sperons grib sevi upurēt, lai glābtu savus iemīļotos tautiešus.

20. gadsimta Miķelis Kolhāzis ir romāna Das Feuerzeichen (Uguns signāls, 1949 ) varonis. Līdzīgi Kleista varonim, Hanss nelokāmi un neatlaidīgi cīnās par savu taisnību, kaut arī cīņa viņam beidzot maksā dzīvību. No vienkāršā sākuma līdz traģiskajām beigām cilvēku nespēks pret valsts iestādēm un likumiem spilgti notēlots ironiskā gaismā. Likumi, kuru uzdevums ir kalpot cilvēkiem, īstenībā ir šķēršļi un pazemotāji.

Apskatot Bergengrīna romānus no mākslinieciskā viedokļa, var sacīt, ka Am Himmel wie auf Erden (Kā debesīs, tā arī uz zemes, 1940) ir viņa labākais sasniegums šai žanrā. Pārliecinoši atklājot, ka cilvēkam dzīvē lielākais šķērslis ir viņa iedomātās, pastāvīgās bailes, Bergengrīns pakāpeniski un meistariski kulminē romāna beigās sarežģīto darbību tā, lai liecinātu, ka eksistē arī līdzekļi, kas visas bailes palīdz pārvarēt. Šie līdzekļi slēpjas cilvēkā pašā, viņa mīlestībā un garīgā disciplīnā. Tā arī Kā debesīs, tā arī, uz zemes astrologam Karionam un kūrfirstam Joachimam jāatzīst, ka viņu pašu spēkos ir uzveikt plūdu un mēra radītās lielās bailes. Bergengrīna pēdējie romāni, īstenībā romānu triloģija, Der letzte Rittmeister (Pēdējais rotmistrs, 1952 ), Die Rittmeisterin (Rotmistra kundze, 1954 ) un Der dritte Kranz (Trešais vainags, 1962) vairs pilnīgi neatbilst romānu žanram. Tie ir drīzāk kopoti apraksti un skices par paša rakstnieka dzīves novērojumiem, piedzīvojumiem un filozofiskiem uzskatiem. Var arī just, ka Bergengrīns savās vecuma dienās ir kaut ko zaudējis no sava kādreizējā metafiziskā un garīgā stingruma. Apslēpts, bet tomēr manāms pesimisms apēno vienu otru citādi asprātīgu sacerējumu. Liekas, ka Bergengrīns, lai gan savos darbos viņš to drosmīgi un neatlaidīgi mēģināja, īstenībā pats nav varējis pārvarēt savas dziļās ilgas pēc zaudētās Baltijas.

Cik tuva Bergengrīnam bijusi dzimtā puse, var izjust viņa Baltijas stāstos un novelēs. (6) Arī dzejoļos, kā „Mana tēva māja” tēvzemes mīlestība un sāpes par zaudēto dzimteni izpaužas apbrīnojami spēcīgi. No Baltijas stāstiem un novelēm, kur visbiežāk parādās Latvijas zeme un daba, var minēt: „Der Strom” (Straume), „Die tanzenden Fuesse” (Dejojošās kājas) un Die Feuerprobe (Uguns pārbaude, 1962).

Novelē „Straume” liela nozīme Daugavai. „Uguns pārbaudē” aprakstīta piecpadsmitā gadsimta Rīga. „Dejojošās kājās” (Zorn, Zeit und Ewigkeit, 1959) varonis Gillenflichts domās cildina Latvijas kluso, bet aizkustinoši pievilcīgo dabu:

Kaum angelangt, fuehlte er sich wunderbar von der schweigsamen Bestaendigkeit des Bodens ergriffen. Wald und Moor, Faulbaum und Birken, der schilfumstandene Fluss, in welchem die Enten quarrten, und selbst die sandigen, schlechtgebahnten Wege, alles sprach ihn auf eine erschuetternde Weise an.

Lasot Bergengrīna darbos par Baltiju, nedrīkst aizmirst, ka Bergengrīns ir dzimis aristokrāts un ka viņa stāstos un novelēs tā ļaužu šķira pirmā vietā. Lai gan viņa uzskati par latviešu vai igauņu zemniekiem un kalpiem vai par vienkāršajiem ļaudīm vispār ir pilni apbrīnojamas līdzjūtības, (7) tomēr viņi visi ir un paliek nevācieši (Undeutsche): līdz ar to viņu lomas pakārtotas un zemas. Ir arī jāsaprot, kaut arī tā zeme, par kuŗu Bergengrīns jūsmo, ir tā pati Latvija, kuŗu latviešu tēvi un tēvu tēvi mīlēja, taču vide, pēc kuŗas Bergengrīns ilgojas, sagādāja latviešu zemniekam smagu dzīvi:

Wunderliches Land, gleichermassen verschollen und gegenwaertig! Weite, menschenarme, waldreiche Landschaft, noch nicht von geschaeftigen Verschoenerungsvereinen industrialisiert, auf Meilen und Abermeilen noch unberuehrt, wie sie aus Gottes Herzen und Haenden hervorging!... Hansisch-patrizische Staedte und verschlafene, abgelegene Provinzorte voll schrulliger Originale, um die eine unversiegliche Erzaehlfreude das nie abdorrende Gerank ihrer Anekdoten wand! Alte, liebe, allem Angestammten verbundene Welt, es war viel gastliche Waerme der Herzen in dir. Zeit und Raum waren noch unzerfressen von mechanischer Betriebsamkeit. ... (8)

Toreiz Baltijas vācietis bija kungs, latvietis kalps. Sava mūža beigās (varbūt jau daudz agrāk) Bergengrīns saprata, lai cik sāpīgi tas viņam arī nācās, ka atmiņās iztēlotā un iemīļotā tēvzeme ar savu dzīvi ir pazudusi uz visiem laikiem:

Es gibt heute keine raeumlichen Entfernungen mehr; aber unser Land ist unerreichbar geworden. Es liegt abgesunken in den Tiefen der Jahre, die so geschwind zu Jahrzehnten werden und endlich zu Jahrhunderten. Nur in diesen Tiefen koennte es aufgefunden werden wie Atlantis oder Vineta. Dies Land ist heute schon ein mythisches Land geworden wie das Persien des Hafis und der Tausendundeinen Nacht, wie der wilde Indianerwesten der amerikanischen Pionierszeit oder wie das Schottland vor der Austreibung der Stuarts. (9)

Pievēršoties Bergengrīna un viņa prozas vispārīgai nozīmei un ietekmei, jāņem vērā rakstnieka stingrā ticība, ka pasaule vienmēr pastāv kādā nesagraujamā un mūžīgā kārtībā. Bergengrīna pasauli cilvēku raizes un ciešanas var tikai aizkārt, bet ne ievainot: „Niemand kann die Welt verwunden, nur die Schale wird geritzt.” (10) Tā kā viņa prozā šīs „pilnīgās pasaules” princips gandrīz vienmēr pastāv, nav grūti saprast, kāpēc nedrošajā pēckara laikā Bergengrīna literārie darbi bija tik iemīļoti un vēl pašlaik gūst nenoliedzamu popularitāti. Bergengrīna pasaules uztvere ir zināms mierinājums draudīgajā laikmetā, var gandrīz teikt, ka tas ir protests pret disharmoniskās pasaules uzskatu, protests pret Kafkas un vēlāk Benna nihilistisko ietekmi modernajā vācu literatūrā.

Ja tikai Bergengrīna „die heile Welt” priekšstatu uzskata par vēlamu pārmaiņu mūsdienu pesimistiski un eksperimentāli orientētā literatūrā un ja tāpēc to pieņem par viņa darbu vienīgo attaisnojumu, tad neievērots paliek Bergengrīna rakstnieka talants, kā arī viņa prasme noveles žanrā. Johans Kleins savā grāmatā Geschichte der deutschen Novelle (Vācu noveles vēsture) raksta, ka Bergengrīns, sekojot noveles tradicionāliem principiem, ir varbūt viens no pirmajiem, kas vācu novelei ir pavēris skatu uz austrumiem. Diemžēl, Kleins nesaprotamā kārtā ignorē tādas rakstnieka noveles kā Uguns pārbaude un „Straume”, kas attēlo austrumu vidi un arī neapšaubāmi apliecina Bergengrīna meistara veiksmi noveles stilā. Harijs Steinhauers (Steinhauer), piemēram, slavē Uguns pārbaudi kā meistarisku darbu ar šādiem vārdiem: „The gradual building up of the suspense to the very end, the profound probing into the psychology of the two principal characters involved in the action, the brilliant, though unobtrusive, use of symbols combine to make this story a masterpiece.” (11) Daudzi citi literatūras zinātnieki, kā Fricis Martini un Vilhelms Grencmanis (Grenzmann), liecina, ka viņi vispār pievienojas E.K. Beneta (Bennett) uzskatam, ka Bergengrīns ir „a polished exponent of the traditional nineteenth-century Novelle form.” (12)

Tā kā Bergengrīna prasme izpaužas tradicionālā noveles žanrā, ir svarīgi īsumā apskatīt, kā viņš pieturas pie novelei nepieciešamās struktūras. Līdzīgi 19. gadsimteņa rakstniekiem, arī Bergengrīns savās novelēs pēkšņi iesaista negaidīto notikumu (unerwartete Begebenheit), bet noveles tālākā attīstībā viņš novēršas no tipiskiem valodas paraugiem kā „Nun geschah es, dass..., so kam es, dass..., kaum war... als ploetzlich...” u.t.t., kas pēc Volfganga Kaizera (Kayser) uzskata (13) piešķiŗ notikumam zināmu nepārtrauktību, dzen tā darbību uz priekšu un vispār kalpo par vadītājiem drāmatiskās kulminācijas sasniegšanai noveles uzbūvē. Lai sasniegtu šo strukturāli nepieciešamo kulmināciju, Bergengrīns vienkārši, kā, piemēram, „Straumē”, izmanto apstākļus, kas stratēģiski ievada teikumu kompozīcijā, kā „endlich”, „schliesslich”, „ploetzlich” un citus. Tie ir nozīmīgi, lai darbība nepārtraukti un pakāpeniski pieaugtu. Notikuma kontinuitāti Bergengrīns panāk ar aktīviem teikumiem, kuŗu sākumā ir iedarbīgi subjekti, kā, piemēram: „Er gruesste..., Sie fragte..., Die Truhe wurde geoeffnet..., Er streckte die Arme aus..., Sie straeubte sich...” u.t.t. Var sacīt, ka Bergengrīna teikumi neatkārto notikumu, viņa teikumi ir notikumi.

Ja meklētu trūkumus vai vājas vietas Bergengrīna uzskatos un literāros sasniegumos, varētu teikt, ka viņa mēģinājums atrast līdzsvaru starp veco pasaules kārtību, kuŗu viņš mīlēja, un tagadējo pasaules milieu, kuŗā viņš dzīvoja, sevišķi nepārliecina. Henrijs H.H. Remaks ir tuvu patiesībai, kad viņš uzskata Bergengrīna noveli Trīs vanagi par elegantu neveiksmi, tāpēc ka

The boldness, dignity, and noblesse of the falcons, their self-restraint and voluntary service, so to speak, superimposed on their love of liberty, are impressive but too remote from the twentieth century and probably at home in none. They are centripetal in the story, but marginal in their existential application to modern life. (14)

Pirms mēs noraidām Bergengrīna tematus un uzskatus kā nelietojamus un nederīgus modernai dzīvei, ir jāsaprot, ka Bergengrīns nevienam savas domas un idejas nav uzspiedis. Saprotams, Bergengrīna dzīves filozofija ir saskatāma viņa darbos, bet kuŗa autora darbos to mēs gan nevaram saskatīt? Ko lasītājs no viņa idejām pieņem vai noraida, atkarīgs pilnīgi no lasītāja paša. Bergengrīns ne māca, ne sludina, viņš tikai raksta, „Weil es ein offenbar elementares Beduerfnis meiner Natur ist, weil ich dem Triebe nachgeben will und muss, der mich von fruehen Jugend an beherrscht hat; anders vermoechte ich nicht zu leben.” (15) Varbūt Emīls Steigers (Steiger) vislabāk izsaka Vernera Bergengrīna īsto nozīmi un vērtību:

Und eben so, indem es das alte Wahre auf seine Art anfasste und mit der ganzen lauteren Kraft des zielbewussten Willens vertrat, ist Werner Bergengruen zu einer unverwechselbaren Gestalt der neuen Literatur geworden und wird er die Zeit ueberdauern, weil er wusste, was er ihr schuldig war, sich aber ihrem Gesetz nicht beugte. (16)