- Tu man neprasīji atļaujas! -

     Kā novalkāts krekls,

     kam kabatas

     uz āru izvilktas,

     karājos uz vadža

     pie sienas,

- Tu...-

     un tu izrauj man pogas,

     mana odere velti

     savu zīžaino kailumu slēpj

- man...

     tu krekla piedurknes sasien

     septiņos mezglos, lai atcerētos

- man... man... man...

neprasīji...

     izdilusi drēbe

     stirkšķot plīst

     tieši pa vidu

- atļaujas... man... neprasīji. -

     Ne krekls, lupata

     plīvo uz naglas

     pie sienas-

     Vai tā es?

     Nē, nē, es sēžu pie galda tev blakus

     un muļķīgi smaidu kā lelle

     un klanu galvu.

     Mierīgs tu lupatu noņem no vadža,

     noslauki muti.

Tā -

     Paņem lelli pie rokas

     un uzkāp pa kāpnēm.

TIKŠANĀS

Astoņās stundās

pazūd nakts,

bet divdesmit gadu

ne -

mēs savažoti

divdesmit gadu,

kontinentu un zemju

zīmogos,

stikla un plastikas

labirintos -

divdesmit gadu spraišļi

vārdu

ne nojaucami.

Asarainām rokām

asiņainām sejām

taustām,

plēšam,

laužam -

trešās saules rietā

sāpēs sašķiebtiem vaibstiem

liekam brūci brūcē -

Es tevi...

Nesaki.

Es zinu.

Saistītā akmens māte

Velti stiepj rokas

pēc ugunsvēju

pasaulē sētajiem

bērniem---

POSTA BĒRNS

Priedes sakne

krustām

pāri ceļam;

saknēs

akmens

graužas dzīslās-

          aug... aug posta bērns

          svešas mātes miesās...

mežroze

zem priedes:

vēja sēta

smiltī,

akmeņos -

          raud... raud posta bērns

          svešas mātes rokās...

zari lokās

aiju, žūžu

šķautnes

asins vadus

saēd-

          dilst... dilst posta bērns

          svešas mātes skavās...

Juris Mazutis

Samirkuši koki stāv ka spīdīgas, ačgārni dēstītas

       svina lāstekas, mēmi pavadot
Bulvāra melnos plecus līdz pat tilta mirdzošiem

       uzpletņiem, aiz kuŗiem lietu

No skārda spožiem jumtu matiem krata

       sirmgalvji nami, krēslā mirkšķinot

Iedzeltenas acis, dziļi elpojot pēclietus svaigo

       dvašu, kas spodrina ieluguņu

Kreļļu ķēžu lokus vakara stalažās.

Satiksme kaunīgi met skatus sānielās, čukst

       bruģim vijīgas riepu sliedes melno vēsti,

Griež peļķu spoguļos austošo mēness dziesmu

       slapju kājnieku veiklā izvaires

Baletā, noslāpušām taurēm meklējot spraugu

       sludinājumu solījumu ielenkumā,

No lakainām krupju mugurām atdodot spulgainu

       mirgojumu bulvāŗa pašpatikai,

Atvadā glaimojot ceļu, kas ielenc, bet panes.

Tempelhofa uzgaidistabā izmētājām avīžlapas,

Meklējot melnbaltu tur savu attēlu, uzvaru, -

- Nē, atzīsim, nakts tumsa mūs lenca neprasot, un

Meklējām liecību citu kaunā, ka kaut kas atšķirīgs esam:

Lettische Jugend! Raiba bagāžļipu mozaīka par kopēju ceļu

Runāja cietāk, patiesāk nekā pārvalstotu tēvu uzsaukumi;

Sadotu roku lokā tecēja līdznesta jaunstrāva.

       Tikko robežpilsētā sataustījušies, tad tūlīt lidot tālāk spiesti,

       Gribot negribot varas knaiblēs pārvērtāmies drukā, ciparos,

       Balsīs, filmās, lienot kungiem/kalpiem ausīs un acīs ar cēloņiem/sekām.

Bet tobrīd vēl nezinājām, vai gūta uzvara, ciests zaudējums;

Viesuļa acs ir tuvredzīga. No liela dzīves viļņa metiena

Vēl džingstēja ausis, rūca samaņa kā džeta rīkle.

Vai vispār svarīgs tas, ko citi domā?

Klusi kāpām Pan Am lidmašīnā, rutinēti izpalīdzes kaitinot,

Kamēr atziņa rūga nākotnes malkam.

---

Zem spārna aizmirgoja Berlīnes ugunis, neizlikās

Sarkanākas vienā vai otrā pusē, tikai vientuļas, vēsas.

Nakts tomēr spēj segt to, ko ikdienas īgnums saceļ.

       Izsmeltas jūtas nejauda jūsmot, kaut technikas burvji

       Solīja jau pēc 45 min. nolaišanos Hanoverā, drošībā.

       (Varēja arī rūgti smīnēt: drošību garantē vara, kuŗa

       Garantē iznīcību, - pēdējo drošību!)

       Rīcības cilvēku rūpēm nebija kur skriet:

       Tā jau lūgts, draudēts, kustināts, lielais

       Raibais bars saturēts vienkopus nelūgtā

       Spraudadatu vējā.

       Nevarējām iedomāties rītdienu, it kā tā

       Draudēja aizšalkt gaisa jūdzēm līdz.

       Vēl nebijām gatavi lasīt Latvijas sapni,

       Izskanēt dziesmu svētku ieskaņā, teikt paldies

       Pašu avīzēm, kas gan veltīja mums virsrakstus,

       Bet sirdis arvien paturēja sludinājumiem,

       Chronikai, sporta ziņām, miermīļu darbu

       Recenzijām, izglītības un bagātības ielodzei.

       Neiedomājāmies, cik mierinoši būs lasīt un

       Saprast, ka viss vēl tāpat, pa vecam.

       Nezinājām, ka novados un pagastos uz brīdi

       Saviļņojies lepnums un kauns, pat intereses

       Smēdē sarkušas ogles viena vai divas.
Nē, tobrīd klusi sēžot krēslā, sūcot dzērienu,
Pāris jūdzes virs dalītās Vāczemes ēdot drupatainu biskvītu,
Prāts likās mēms, kā nodzēsta tāfele; minējām pat dziesmām vārdus.

---
Momentā likās, ka Pan Am jau aizskrējis Hanoverai, mazai
Gaismu saujiņai, gaŗām. Bet džeti ierūcās sirdīgāk,
Spārni izbīdīja palēninātāju pleznas, nočīkstēja
Izkarināti riteņi, apmetām līkumu, jā, patiesi, tā bija
Hanovera, un uzreiz nolaidāmies mazu autobusu ielenkumā.
Nebijām varoņi, nodrebējām tumšas, vēsas nakts vienaldzībā,
Tad ripojām uz terminālēku vākt bagāžu.
Kā sakauts pulks? Nē, - drīzāk, kā bērni,
Kam atņemts saldums, kam jaundots saldums vairs nederēs.
Sākas Rupjmaizkukuļa dziesma, liekas labi, letiņš jau
Savu dziesmu dziedās visur, vienmēr, arī pusnaktī,
Pamestā, sērā, svešā lidlaukā. Dziedam. Saucam.

       Atbilde! Ieejas abās malās sarindojušies mūs gaida

       Brāļi un māsas, Daugavabasmalas dziedot, Dieviņ, dziedot!

       Vai dzirdi? Nekaunas pusnaktī vilkt tautas tērpu,

       Nekaunas bārdu audzēt, sniegt meitām rozes,

       Nekaunas silt līdz asarām kopības plūsmē, sagaidīt,

       Saņemt pie sevis, teikt: esiet sveikti!

       Un redzi, sākām svešumā, pusnaktī atkal savu programmu,

       Jo to nēsājam līdz vienmēr, visur. Pārējais viss vienalga.

       Esam pie mūsējiem. Esam tautā viens.

Berlīne-68

Aivara Oša uzņēmums

Gundars Pļavkalns

1.

PASAULES GĀJĒJS

Quo vadis Domine?

Ceļi līksmi,

Ziediem bērti,

Gavilēti.

Ceļi rūgti,

Dubļos mīti,

Noraudāti.

Šūpulī sākti,

Stīgo tie gludi un mezgloti,

Padarot sirdi smagu

Ar zemes medu

Dotu un gūtu.

Ceļi un krustceļi,

Ieti un staigāti

Soli pie soļa.

Stigas bez sākuma,

Cirsmas bez beigu,

Gaita bez gala.

Vienīgi acis

Zvaigznes skaita

Aiz zemes vārtiem.

2.

ZEMES VĀRTI

Esto nobis praegustatum.

Koks,

Veŗ savas saknes,

Žēlo mani!

Akmenim nav sirds.

Vējš,

Žāvē man vaigu,

Nostājies!

Žēlums ir akls.

Zeme,

Atdari smilšu vārtus

Dienai, kas norimusi.

Saule guļ gaŗu miegu

Tālu aiz debess kalna.

Dieva staru plaukstā

Irst mana nīcība:

Ar zvaigznes kritumu,

Ar smilšu birumu,

Zem koka,

Zem vēja,

Zem mūžu ēnas.

Kur veļu dziesma san.

3.

VEĻU DZIESMA

Dona eis requiem

Migla virmo,

Veļu migla

Verd no nekurienes sirma,

Jūk un mijas,

Aug un ceļas,

Līst no zemes melnā kausa,

Kūpēdama valgiem vāliem.

Nava lauku, nava ceļu,

Mēmā gaisā nejūt balsu,

Vēja vēdu,

Lapu trīsu,

Visu apklāj veļu plaukstas:

Manu pieri,

Manu muti,

Manu nomirušo sirdi.

Nezināma,

Neminama

Tikai veļu dziesma san,

Meklēdama Dieva acis.

4.

DIEVA ACIS

Lux aeterna.

Tālos debess klajos

Nogūlusi nakts.

Cauri neskaitāmām zvaigznēm

Dieva acis spīd.

Visos gaismas rakstos

Atspīd miers.

Staru spēlei vizuļo līdzi

Dvēseļu pulki.

Nokrīt zvaigzne

Laiku mijā

Noliktā.

Nokrīt dvēsele ar zvaigzni,

Norit jaunas mātes klēpī,

Ieņem sevī nāves dīgli

Nemiera gaitām.

Mīlas plaukums,

Sāpju vītums

Soļus jauc un saved kopā,

Iemin ceļus citām kājām,

Atstāj maizi citām mutēm,

Citiem pleciem maldu nastu,

Mūžības ilgas.

Stājas soļi ceļa galā.

Zemes vārti aizdarīti.

Klusē veļu dziesma.

Dvēsele, kas nāvei dzima,

Mirst uz dzīvi.

Noliek dziļā trūdu vagā

Vaidu mēteli.

Ceļas jauna,

Ceļas spoža

Tur, kur debess klajos

Cauri neskaitāmām zvaigznēm

Dieva acis spīd.

Modris Lorbergs

I

 Sākumā

  bija bailes,

  un bailes

  bijām mēs –

  Bēgam,

  glābdami

  kailu dzīvību,

  cerību

  palīdzēt

  kailās zemes

  sargātājiem...

Gadi

  aprituši,

  kailā dzīvība

  izglābta,

  bet daudzi

  vēl arvien

  bēg

  sevis,

  kauna –

  Bēg,

  aizbēg,

  pazūd

  savai tautai

  svešumā...

Beigās

  visi

  bēguļi 

  satiksies,

  sirdsapziņas

  un kauna

  neizbēguši -

  Satiksies

  kā bēgli

  bez dzīvības

  svešā

  svešumā.

Tu jau vari mēģināt

     aizbēgt,

     noklīst,

     pārvērsties,

     pazust,

un savu pagātni

     aizmirst,

     pazaudēt,

     iznīdēt

Tavās atmiņās---

Bet klausies:

     šajā pasaulē

     nekas nevar

     noklīst un pazust –

Viens ir tikai

     kustība,

     pārvēršanās

     un atgriešanās

     pirmatnējā stāvoklī.

Ari Tu nevari nekur

     noklīst,

     aizbēgt,

     un pazust.

Reiz,

     kustības un pārvēršanās apnicis,

     arī Tu

     kaunīgs atgriezīsies

     pie savas tautas,

     savas ēnas,

     sevis

     neizbēdzis...

KATSKIĻU KALNA

AKMENS MILZIS

Leģendas vairs nerunā par tevi.

Lasījis par tevi neesmu.

Tevis laikam vairs nava.

Laikam arī nebiji nekad.

  Varbūt

  Jāprot-

  Pieliec roku

  akmens bluķim.

  Silts.

  Tā tava dvaša.

  Klausies

  klusuma skaņu.

  Miers.

  Tā tava atpūta.

Jāprot pareizie vārdi.

Milža vārdi.

Ne parastie 20. gadsimta vārdi.

Tie spēja celt nogrimušo pili.

Tie lika zvaniem dzīlēs zvanīt.

Tie nav sveši arī

Katskiļu kalnu akmens milzim.

Varbūt nebijušam.

PĒDĒJAIS BALODIS

Ceļš tam atkal bija

kā ikgadu

uz ziemeļiem.

Viņš lidoja droši

vecajā ceļā.

Uzmanīgi

viņš ņēma savu tiesu

kukurūzas laukā, un

vakarā

lapās nogrima.

Šī rīta miglā

viņa balss bija

viena, citāda.

Miljons citu klusu

balsu

bija.

Tagad vairs nava.

SAULES SUDRABS

Šī ir sudraba diena:

  Gaigalas klajumu piekliedz

  kā vēju un ūdeņu taurēm.

  Atbalsis ielaižas viļņos,

  kas zied

  mīkstām un vizošām galvām.

  Atbalsis noslīkst,

  bet saules sudrabs

  paliek gaigalu spārnos,

  viļņu galos,

  smiltīs,

  kas šodien dzīvības pilnas,

  mazgājas atspulgu palos.

Šī ir sudraba diena -

  tēva dievnamā norimties jāiet:

  Dieva zintis tur dzintara svecēs,

  mātes glāsti dievaiņu dainās,

  saules svētība mīļotās sejā.

Tu un saule kā viena -

tā mana vasara.

  Nu jāiemīl sniega pilis,

  ledus kristalli ziemeļa bārdā

  un sudraba kalmes pār logu.

Tu, vālodze vasaras priekā -

es tevi paņemšu glabāt

pa ziemu

kā sauli paslēpj

gan dāvātos narcisu ziedos,

gan svecēs, ko iededz pret nakti;

gan dziesmās, kam avotu skaņa;

gan skūpstā, kas izkausē ledu.

Nakts stingušā elpa

zilā klusumā.

Ūdens pulss

akmeņu čukstos.

Putna maska. Trīsskanis

Apklust...

Tava seja pārliecas

jūras spogulim.

Patiesības rūgtajā pusstundā,

uz vientuļā gājēja kājām

uzslīgst kritušā eņģeļa atspulga.

Nežēlīga ir saule

rieta stundā –

rēta jeb brūce

debess kailumā.

Nežēlīga ir tumsa –

Zvaigžņu bites

ievērpj sudrabu

akmens sirdīs.

Uguns čulgas

uz logu mutēm,

uz mūŗu sejām

atomsēnes,

atomsēnes

uz mūŗu sejām.

Tup vaidi kā putni

koku zaros,

raud vilnis

asinsstropā

  Raud vilnis

  asinsstropā

  aiz melnās

  saules vārtiem.

Zeltu pasmēlu upē,

sudrabu vītolā,

laimi atradu vārdā,

bēdu kas gainīja.

Zeltu un sudrabu dalu

tam, kam nava nekā,

vārdu, bēdu kas gainī,

viju pasakā.

Zelta un sudraba gana,

pasaka uguni kuŗ;

sāls un maizes kad pietrūkst,

ābele ābolu tur.

Dainis Turaids

I

Agrā rīta bij daudz siltāks

pilsētā - jaunavīgs siltums

kā lēni plaukstošs zieds

- iedrīkstējies blāzmā

pie apslēptas saules.

Krītot sniegs deva opālus gaismai,

lai mirdzētu vienība

kupenās. Pāri tām

tālums sniga tuvu

un pārslās bira maigi

cerības un sapņi

visas senās un vēl nedzimušās dienas.

Tās sanāca ap mums

vidū mūsu mīlestības gultā

lēnām vija cerību un laiku

kaut ko radot - un tomēr gaidot.

Tad pieliekot pēdējo pārslu

kā mūzika

vienā skaidrā

un gaistošā tonī skanot

kā ūdens

kad - strūklakā uzsviests augstu pret debesīm

-   vilcinās

          mirkli galotnē

pirms tas krīt

šis trauslais sarmas zieds

     zemei lika sastingt

         un marmora klusumā

          atklāja mūžību.

Saule

iecirta nagus

apvārsnī, smagi cēlās

un sarkani auga lielumā.

Melnas svītras

pātagām iesitās baltā.

Mostošās māju žāvās

  asarošs sniegs

     sašķīda

un cilvēki izkrita ārā.

Pie viņu kājām

izdedzināta diena

sagruva drupās.

Zābaku izspiestas dubļu urgas

grauza atliekas

piebriedušas izplētās ielās

- un atstājot tikai cietuma tīklu

aizplūda gar notekām lejā uz jūru.

UN TĀ MAN TIKA

PAZIŅOTS:

Mans sapnis neesot pietiekoši balts.

Labi, es teicu:

rīkosim talku -

nāciet un palīdziet

glābt manu sapni no pazušanas.

Kas tā bij par talku!

Mazgāja viņu,

velēja viņu,

mērcēja viņu

visstiprākā sārmā.

Paskalojuši ļaužu valodās,

ilgi žāvēja visziņu vējos

un ilgi ilgi to gludināja

ar vienaldzības remdeno gludeklīti.

Tad, rūpīgi salocījuši

pēc sabiedriskajām vadlīnijām trimdā

- neprasiet man, kas tās parakstījis! -

un uzkaisījuši aizmirstības naftalīnu,

to ietina celofānā

kā mirstamo kreklu.

Šodien pašam man liekas:

sapnim nebij nekādas vainas.

Tie melnie punkti,

     kuŗus tomēr jūs neizmazgājāt!

bija dzimumzīmes,

vienkāršas dzimumzīmes,

šūpulī ieliktas

no Mīļās Māras.