Tēlojums
Tas
bija tāds savāds ezers, kas nu mūs šķīra. Baisms dziļums melni spīgoja, tāds
dziļums, kas biedēja tajā pat iepeldēt. Kāds par šo dziļumu mums reiz bija
stāstījis, un atmiņās stāsts vēl bija audzis un milzis, un mēs zinājām -
melnumā nedrīkst ne brist, ne peldēt. Nekad. Un nu - nu mēs stāvam katrs
savā ezera pusē, stāvam un skatāmies pāri ar žēlumu, ar bailēm, ar neziņu.
Toreiz, kad nebeidzamajā lietū ezers piegāzās ar strautu ūdeņiem un
pārplūda, toreiz no lēzenās puses cilvēki bēga, kur klintis, kur ezers nevar
sagāzt mājas un zemi pārvērst dūksnainā purvā. Es aizbēgu tālu, tālu, bet nu
esmu atklīduši atpakaļ, tikai otrā pusē. - Tu paliki tur - pāri. Jā, šis ir
tāds savāds ezers: abi tā gali iestiepjas brikšņainos biezumos, kuŗos esot
mūŗu atliekas, gruveši, tālāk akači un purvi, kur nevarot iziet ne zvērs, ne
cilvēks. Sensenos laikos bijusi taka ap ezeru, taka, pa kuru mēs varētu
steigties viens otram pretim, bet - tās vairs nav.
Mēs saucam viens otram pāri melnajiem ūdeņiem, bet skaņas atnāk tik
savādas; reizēm tās pārtrauc bites vai spāres lidojums, reizēm vējš pasit
skaņas sānis, vārds it kā iepinas zālēs vai iekrīt dziļumā, un mēs saklausām
tādus pusvārdus, pusteikumus, kuŗus viegli var pārprast vai nesaprast. Tā
mēs stāvam nu jau 23 stundas, vēl viena - un šī diena, mūsu diena būs
beigusies.
Rīts bija sācies ar milzīgu negaisu. Zibeņoja visās malu malās, mēs jutām
sēra smaku, mēs zinājām, tepat tuvumā iesperts, dzīvības iznīcinātas - īsi,
ātri, mūžīgi. Mēs slēpāmies no krusas, kuŗa kā nikna rīkste kapāja zemi,
kamēr aiz mākoņiem pamazām atkāpās nakts. Dunēja abos ezera krastos, dunēja
tālajos purvājos, biezokņos un dūkstī pārvērstajos laukos. Tomēr palsa
gaisma kopā ar niknu vēju iekrita ezerā, un tas sabangots nikni sitās pret
krastu, raustīja zāles, krūmājus, saknes; visu, kas gadījās tuvumā. Putni
klusēja pazarēs, kāds rets bailīgs čiepsts mēģināja sveicināt rītu, bet
vētras auri un pērkoņa dunēšana apslāpēja visas citas balsis. Slapstoties
gar kokiem, gar piekrastes klintīm es pamanīju tevi. Tu, uz celma pakāpies,
pie kāda panīkuša koka stumbra atspiedies, vēroji, kā viļņi mētā lielus
zarus. Vai tu tos biji atvilcis krastmalā plostam?
Kad mēs bijām viens otru pamanījuši un pacēluši rokas sveicienam, tieši
tajā brīdi sāka atkal brāzties tāda krusa, ka es aizlecu aiz tuvākā akmens,
pieplaku zemei, aukstai, slapjai, taču drošai. Es salu, es sūrstēju no
krusas cirtieniem, no skuju dūrieniem un no aukstajām lāsēm, kas kā asaras
ritēja no kokiem un krita uz akmens un uz manas muguras.
Spējā šalts spēji pierima, tad meklēju ar acīm tevi; zināju, tajā pusē
nav lielu akmeņu, nav lielu koku, zināju, ka tava mugura krusas sakapāta nu
vairāk nekā manējā. Tad pa mākoņu spraugu atspīdēja viens vienīgs balts
stars, tikai īsu mirkli, bet šī mirkļa pietika, lai prāts kļūtu līksmāks:
būs saule, būs siltums!
Vējš pierimis, un mēs abi atkal esam krastā, gan drebināmies un raujamies
aizvējā, pametam skatus uz to pusi, kur aiziet melnais mākonis, un no
kurienes nāk sēra smaka. Pirmie ir sīkie putni, kas uzdrīkstas izlīst no
slēptuvēm; viņi pagrozās, nopurinās un sāk dziesmu ar pilnu krūti.
Un mēs? - Nu jā, tas ir tik vienkārši - mums gribas ēst. Ejam meklēt ogas
un sēnes, kādus stādus vai skābenes. No lapām lāses vēl rit mūsu soļos, bet
gaismas stari un putnu balsis liek aizmirst vētru, krusu un tumsu. Pēc laika
tu kaut ko rādi man pāri ezeram, kaut ko riekšavā.. Es nevaru redzēt, es
nevaru - ezers par platu! Varbūt tomēr es redzu, jo man liekas, tās ir
sarkanas ogas, un uzreiz atceros, šajā laikā nav ēdamu sarkanu ogu! Šajā
laikā piesārtušas indīgās. Es saucu neēd, tās ogas indīgas, bet es nezinu,
kuŗus balsienus paķer vējš un pamet sānis, es redzu tikai, ka tu kāru muti
ēd no savas saujas. Es skraidu gar krastu, gribu likt tev saprast, ka tās
ogas nevar ēst! Bet tu - tu esi izsalcis un ēd. Kas zina, varbūt tās nav
tādas pat ogas, kā šajā pusē, varbūt otrā pusē kā sēnes, tā ogas ir
citādākas, un tev jau ir jāēd tas, ko vari atrast savā pusē. Es to zinu, un
tomēr- tomēr vēl saucu - neēd, tās ir indīgās!
Izsalkums remdēts, saules blāvums aiz mākoņiem kļūst lielāks un vējš it
kā aizķēries ezera galu biezokņos, drupās, purvos, kuŗiem mēs gribētu, bet
nespējam iziet cauri. Mēs pieejam krastam, cik tuvu vien varam, tu esi tālāk
no ūdens, jo tev kājas stieg dubļainajā zemē. Es stāvu sausumā, uz akmens,
gar kuŗu sitas vēl nenorimušie viļņi. Mēs mēģinām sarunāties ar galvas
mājieniem, ar roku vēzieniem, ar atsevišķiem vārdiem. Tu met ar roku, es
purinu galvu, es aicinot māju, tu nevarīgi noplāti rokas. Un tā mēs stāvam.
Tad norimst vējš, un norimst ezera ūdens, un norimst mūsu plātīšanās.
Vēja netraucēta, no tavas puses atlīgo dziesma, skumja un lēna: Tumša nakte,
zaļa zāle. Es neatšķiru vārdus, tikai meldiju, es pazīstu arī ilgas, kas
skan tavā balsī, ilgas, kuŗas mēs nemaz vārdos neprotam izteikt. Varbūt
tādēļ dziedu pretim: Pūt, vējiņi, dzen laiviņu!
Laivas - mums tās nav! Mums nav cirvju, mums nav zāģu! Tu nevari pat
uzsiet plostu! Kamēr mēs dziedam, apklusuši putni, tikai vālodze nosaucas
žēli reizē ar mums, un tad mēs klusam visi. Starp mums ir šis savādais,
lielais, dziļais ezers, kuŗu, droši vien, mēs bērnībā palīdzējām rakt, jo
kuŗš gan no mums nav rotaļājies ar smiltiņām? Tas ir sen, un mēs lāgā vairs
neatceramies, tikai zinām, ka toreiz smilts bija balta, toreiz spīdēja
saule, un viss bija gaismas un dzidruma apņemts. Varbūt toreiz kāds mums
stāstīja par ezera draudīgo dziļumu, par neizbrienamiem purviem un
biezokņiem, un mūsos iekrita bailes. Tās auga un izauga reizē ar mums
pašiem.
Dienas pelēkums kļūst caurspīdīgāks, saules stari paspīd te vienā, te
otrā ezera pusē. Mēs esam paguruši no nakts tumsas, no vētras, negaisa,
krusas, bailēm un izsalkuma, mēs bijām izsaluši līdz kauliem, un nu, saules
staru apglāstīti, mēs meklējam sausākās vietas, kur atpūsties. Man labi,
paejos mazliet tālāk no ezera, kur klinšu akmeņi apauguši ar sūnām, un
apguļos tajās, ir mīksti, ir silti un labi. Arī tu, sausāku vietu meklēdams,
esi pagājis prom no krastmales, un mēs neredzamies. Saule mūs silda, kā
taustīdamās tā pa mākoņu starpām uzmet savus starus tev, uzmet man. Aiju
dziesmu dzied ezers un vējš, un mūsu plaksti ir gurdi.
Nezinu, cik ilgi esmu gulējusi, bet saule ar saviem spožajiem stariem
atbīdījusi visus mākoņus līdz pamalei, un tik vien ēnas vairs palicis, cik
krīt no kokiem, akmeņiem un no mums pašiem. Uztrūkusies es sēžu sūnās, līdz
pārsteigta redzu: tu savā pusē jau strādā. Tu lauz zarus, slien tos kopā, tu
raus zāles, lapas, un es saprotu: tu taisi sev mājvietu. Neviena diena nav
mūžīga, būs atkal nakts, un varbūt atkal negaiss. Kur slēpsies, kur paliksi?
Arī man vajag māju! Es paveŗos tālāk, kur klintis ir augstākas, drošākas,
nekā ezera tuvumā tevis saslietā zaru būda uz neliela sausuma. Es ceļos un
eju lūkot klinti, kas atrodas tās spraugās, dobumos. Eju pa neietu mežu,
klūpu pār veciem, apsūnojušiem kokiem, slīdu uz pērnām lapām, pinos
tīstokļos, mētrās un avenājos, tomēr es aizeju līdz klintij, kas paceļas kā
tornis augstu pāri brīkšņiem, pāri kokiem. Rāpjos šajā akmens kalnā. Tas nav
viegli, bet es uzrāpjos, un nu varu redzēt tālu, - tālāk nekā jebkad, ezera
otrā, lēzenajā pusē esot, var redzēt! Man gribas tev saukt, vēstīt, cik
plaši ir apvāršņi, cik skaista ir pasaule, cik zaļi tie neizbrienamie
biezokņi, kuŗos esot drupas, purvi un ezera gali, bet mana balss ir sīka, un
tā neaizlaižas pat ne līdz koku saknēm tepat lejā. Tad sāku staigāt, vērot,
ielūkoties klinšu alās, spraugās, līdz atrodu vienu, kuŗa ir sausa, ērta un
silta, tajā iespīd saule! Tik vien man vajag, kā sanest sūnas un skuju zarus
guļvietai, tik vien vajag, kā akmeni pievelt ieejai, lai mani šeit
netraucētu ne zvērs, ne cilvēks! Kad atkal lūkojos plašumā, pamanu tevi kā
sīku skudru kustoties viņpus ezera: tu lauz, slej, krauj, tev nav tur klints
ar drošām alām, tev nav tur mīkstas sūnas guļvietai.
Diena ir jau pāri pusei un man gribas ar tevi runāt. Kaut vai tikai
samāties, bet zināt, ka arī tu mani redzi. Dodos atkal lejup no
klints, cauri brikšņainajam mežam līdz ezermalai, un jau pa gabalu dzirdu:
Sauc bāliņis, met ar roku, nāc, māsiņa, atpakaļ! Steidzos, - skujas manas
kājas bada, tumsā smejas maldu gari - bet es izlaužos cauri neietajam mežam.
Vai tā esmu es, vai manas ilgas, kas nu sauc: Tais', brālīti, liepu laivu,
brauc pēc vainadziņa!
Nez' no kurienes saradušies kovārņi, tie lidinās viens bars gar manu
krastu, otrs gar tavējo, un ķērc, un ķērc. Vairs nedzirdu tavu balsi, un
zinu, tu nedzirdēji manējo, tā pazuda asajos ķērcienos. Es stāvu atkal pašā
ūdens malā; krā, krā atbalsojas abās ezera pusēs. Mēs raugāmies ezeram pāri
viens uz otru un klusējam. Nav vērts runāt, saukt, dziedāt - tikpat otrs
nedzirdēs.
Tad kovārņi pazūd, mēs mirkli vēl stāvam sastinguši, kā neticēdami
dziļajam klusumam. Tu sauc, tu stāsti kaut ko, rādi uz savu saslieto zaru
būdu. Es dzirdu tavu balsi skaidrāk nekā pirmīt; nav vairs vēja, kas vārdus
aizmestu purvos, tikai vēl lidinās spāres, paķerdamas pa zilbei uz saviem
spārniem. Man liekas, es tevi saprotu! Man liekas, tu aicini mani uz zaru
būdu, tu nezini, ka man klintīs drošāka māja!
Tas ir tāds savāds ezers. Mēs ieslīgstam atkal katrs savā klusumā, katrs
savās domās. Saule sākusi slīdēt uz rietu. Vēl tā spīd, vēl tā lielā
krāšņumā rotājas melnajā ezerā, koku galos un mūsu sejās. Tava seja ir tālu,
es to tikai apjaušu. Es gribu tevi redzēt tuvu, gribu saņemt tavu roku,
gribu tevi just! Bet mēs netiekam kopā, ezers starp mums, dziļš, plats,
biedīgs. Kaut mums būtu laiva, vai vismaz cirvis! Jeb - kaut sanāktu visi
tie cilvēki, kas dzīvo kaut kur ezera abās pusēs! Jā - kas notiktu, ja mēs
visi reizē pieliektos un dzertu, vai ezeru nevarētu izdzert? Vai tas
neizsīktu? Mūsu mutēs paliktu rāvas garša un smiltis, bet šī melnā ezera
vietā būtu klajums ar auglīgu zemi. Mēs pagaidītu, līdz saule un vējš
nosusina atlikušo mitrumu, un tad - mēs visi varētu satikties bez laivām!
Varbūt mēs baidītos klajumā soļus spert, mēs neuzticētos svešajai gultnei,
jo daudz esam stiguši, briduši muklājos un meklējuši sausās vietas. Varbūt
mēs gaidītu gadu, varbūt ilgāk, bet mazie bērni - tie negaidītu! Tie droši
ieskrietu jaunajā klajumā, skrietu no abām pusēm un satikušies sāktu rotaļu:
Kas dārzā, kas dārzā!
Bet mēs stāvam, mēs esam izbiedēti no kovārņu balsīm un katrs no savām
domām. Varbūt, kamēr es domās ezeru dzēru, tu ar spaiņiem to smēli, vai
taisīji tiltu pār plašu jūru! Vakars ar ēnām un saltumu nāk atkal! Mēs esam
stāvējuši katrs savā pusē nu jau 23 stundas. Drīz būs divdesmit ceturtā –
pēdējā - mūsu pēdējā! Gaidīt? Nē, mēs gribam satikties, mums ir jāsatiekas!
Skriesim ezeram apkārt, skriesim cauri aizaugušajiem biezokņiem, drupām,
purviem un akačiem. Vai tā būs, vai patiešām tā būs, ka neviena ciņa,
nevienas izejamas takas vairs neatradīsim? Skriesim, mums ir vairs tikai
viena stunda!
