Jaunā Gaita nr. 75, 1969

 

Henrijs Moors

BAILES

 

Spēkrati iebrauca automobiļu pagalmā. Otrā pusē laukumam bija zaļi krāsotā, neglītā Hobokenas pazemja piestātnes ēka, blakus - vēl nekoptākā autobusu osta. Aiz noliktavu jumtiem manīja dažu preču kuģu skursteņus, bet cauri Hudzonas karstās pusdienas dūmakai, otrā krastā rēgojās Manhetenas siluets. Tukšās ielas pamira saulē. Eļļas smaka no kuģiem un vientulība bija gaisā.

Jaunā sieviete izkāpa no ratiem. Viņai bija gaiši mati sapīti īsā, resnā bizē, balta blūze, īsas bikses un kailās kājās sandales. Viņa paskatījās rokas pulkstenī. Tikai divi. Viņa bija atbraukusi pusstundu par agru. Tuvojās karstākā vasaras stunda. Saule aizdedzināja zemi, pielaida uguni Hudzonai. Saule kausēja asfaltu un akmeņus. Skārda jumti, kuģu klāji un tauvas, pamestie spēkrati lipa svelmē, saķepēja vienā masā, kas gura un vibrēja nežēlīgā spožuma varā.

Viņa pazina gaidīšanu. Viņa gaidīja bieži. Un kad viņš pārnāca, viņai likās, ka tās dzīves draugs atgriezies no lieliem tālumiem, no nezināmām vidēm un dimensijām, kur bija citādi cilvēki, citādas sejas un balsis un sveša valoda. Kad viņš bija mājās, viņu divvienība bija pilnīga; tie aizgāja no pārējās pasaules un noslēdzās viņiem vien zināmā nepārkāpjamā tīksmes lokā.

Mazs pulciņš laužu iznāca no vilciena pieturas ēkas un ātri izklīda. Bet viņa nebija. Varbūt viņas rokas pulkstenis nerādīja pareizo stundu? Pāri ielai bija daži veikali. Tur vajadzēja būt kādam pulkstenim. Jā, tur bija bārs, nekustamu īpašumu birojs un asins banka. Stūrī uz ietves, miegā sakņupis sēdēja kāds klaidonis. Viņa piegāja pie asins bankas loga un paskatījās iekšā. Jā, pulkstenis pie sienas rādīja divdesmit minūtes pāri diviem. Viņam vajadzēja būt ar nākošo vilcienu. Ne vēlāk. Viņa atgriezās pie spēkratiem, uzrausās uz sakarsušā dzesinātajā vāka un sakrustoja kājas. Viņa ļāva saulei sevi spīdzināt. Viņas vaigi piesarka, acis apmiglojās un likās, ka tuvojas nesamaņa. Vai šī bija īstā diena, pirmdiena? Vai viņa nebija ko sajaukusi? Jā, viss bija kārtībā. Ratos uz sēdekļa vēl gulēja laikraksts, ko viņš vakar bija lasījis, tur bija arī viņa saules acenes. Viss bija kārtībā. Viņš dzīvoja, viņš bija un eksistēja. Viņš drīz būs klāt, glāstīs, samīļos viņu, un viņi smiedamies steigsies laukā, kur šalcoši koki un okeāna vējš tos atkal atvēsinās, un viņi saskarsies, lai baudītu viens otra tuvuma siltumu.

Bet karstums neatlaidās. Saule apvilka viņas ādai karstu vasku, tūkstoš sīkām adatām iezīdās ādas porās, katrā sīkā dzīsliņā, katrā asins pilienā. Laika sajūta pazuda. Laiks aizsteidzās viņai garām vai atslīdēja atpakaļ dienās un stundās, kuŗām nebija zīmju, datumu, skaitļu.

Vai tas bija vakar, kad viņi bija gājuši lielu gabalu pa jūŗas krastu, ātri runādami, pātrauktdami viens otru? Tad viņa bija apstājusies, ielikusi savu kailo pēdu viņa mitrās pēdas iespiedumā smiltīs, un pēkšņi viņi bija apklusuši, aizmirsuši sarunu. Viņš bija nometies uz ceļa, pirkstu galiem aptaustījis, apglāstījis viņas pēdu, it kā to pirmo reizi redzēdams. Viņš pieskārās dažām apžuvušām skrambām uz brūni nodegušās kājas. Viņa piespieda celi vīrieša vaigam un stāvēja stalta un nekustīga. Tad viņš piecēlās, un viņi atkal gāja, nerunādami, it kā tikko būtu baudījuši svēto vakarēdienu, ko bija sniegusi jūŗa un zeme. Un krāsains nemiers uzziedēja viņos.

No Hobokenas piestātnes atkal sāka nākt ļaudis. Viņa norausās no sēdekļa un skrēja pāri laukumam, vērodama katru, kas iznāca pa durvīm. Bet gaidītais nenāca. Daži rati nodūcās, autobuss nokrācās un aizbrauca, laukums palika tukšs. Nemiers, tad bailes viņu pārņēma. Pulkstenis asins bankas logā vairs nebija redzams, jo kāds bija nolaidis aizkaru. Viņa skrēja līdz nākošai ielai, jo no turienes varbūt varēja saskatīt laika rādītāju netālās bankas tornītī. Viņa skrēja un karstums skrēja viņai pretim. Ielas dega kā sārtā, mazais bankas tornītis vibrēja, pulkstenis tajā bija izkusis, kļuvis par iegarenu peļķi, rādītāji nespēja pacelt mīkstās rokas, un skaitļi bija apsviluši un nesalasāmi. Viņa atgriezās pie spēkratiem, notupās uz kalto akmeņu ielas ēnas pusē un aizvēra acis.

Vai tas bija vakar vai pirms nedēļas, kad viņi bija iegājuši milzīgā rotaļu lietu veikalā? Tur bija samta lāči, žirafes, zebras un tīģeri. Viņš bija glāstījis zvēru muguras, smējies un raustījis to astes, kutinājis lauvu pakakles. Ko pirksim? Vai kaleidoskopu, vai vēja dzirnavas, vai putnu, kas dzied? Tur bija arī papīra masku rinda. Viņš bija uzlicis kādu viepli savai sejai un pēkšņi pārvērties, pazudis citā, rēgainā pasaulē. Viņa bija iekliegusies bailēs, rāvusi nost nejauko masku, un viņas acīs bija asaras. Bet brīdi vēlāk viņi bija atkal smējušies un jokojušies un tad devīgi iepirkās paijas, priecādamies par prāvo dāvanu kaudzi kādam izlutinātam bērnam.

Jaunā sieviete atvēra acis. Atmiņa pazuda, un viņa ieraudzīja sava automobiļa ēnu, kuŗā bija notupusies. Tā bija kļuvusi daudz gaŗāka. Rokas pulkstenis rādīja bez ceturkšņa četri. Kas bija noticis? Varbūt nelaimes gadījums? Viņu pārņēma bailes, kas vairs neļāva sakarīgi domāt, tikai sajust bezgalīgu bezpalīdzību.

Laukums bija pamests, miris. Kuģi bija stinguši nāves miegā, un droši vien arī kapteinis un viņa ļaudis tur gulēja, sēdēja vai bija atbalstījušies un saļimuši burvībā, stiklainām acīm, pavērtām mutēm, krampjos sarautiem pirkstiem. Varbūt arī vilciens tur pazemē bija apstājies, un cilvēki uz visiem laikiem paliks savos sēdekļos ar laikrakstiem, grāmatām un krusta vārdu mīklām rokās.

Viņa atbalstīja pieri pret ceļiem, sakrustoja rokas zem kājām un centās atkal atgriezties vakardienas, aizvakardienas, pagājušos vakaros un naktīs. Tur bija drošība un patvērums.

Saule karsēja tāpat kā tagad. Saule bija tikpat ziņkārīga kā viņa mute, kas atrada ceļu visur. - Tu smaržo pēc vasaras, - viņš teica. - Tev ir avota garša, un tu esi sakarsusi pļava, ko gribu apklāt ar sevi, kuŗā gribu ieaugt spēcīgām saknēm.

Un viņi piederēja viens otram, un viņi vilcinājās atrauties no piederēšanas, atkal no jauna juzdami smeldzi, kas nāca no matu saknēm un gāja līdz kāju pirkstiem. Ar savu vaigu viņš noglāstīja viņas vaigu, pār kuŗu noritēja asara līdz smaidošās mutes kaktiņiem. Viņi bija vieni ar savu asiņu neganto skrējienu, vieni ar debesīm, kam bija vijolīšu krāsa un vieni ar sārto kājceliņu, kas pazuda melnās klintīs aiz mājas.

Bailēm ir tūkstoš acis. Pēkšņi viņai likās, ka redz viņu tur pāri, Manhetenas ļaužu drūzmā, neona un asfalta džungļos pazudušu. Viņš bija sev uzlicis vienu no rotaļu veikala maskām. Varbūt tā bija aukstā Kopeliusa seja, varbūt apmātā doktora Fausta vaibsti vai vilkacīgā mistera Haida vaigs. Bailēm ir tūkstoš balsis. Vai tagad viņa nedzirdēja arī viņa balsi, kas reiz teica: dzīvot skaisti ir dzīvot bīstami. Tikai dzīvojot bīstami var dzīvot skaisti. Vai tiešām viņš bija kādā nelaimē? Varbūt gulēja kaut kur pakritis ielas malā?

Pēkšņi viņa uzmeta acis pretējam ielas stūrim. Klaidonis tur gulēja vēl tai pašā stāvoklī, zemu nokārtu galvu, matiem pāri sejai. Tā taču bija viņa galva, viņa pleci, viņa rokas. Tas taču bija viņš! Bailes pārvērtās šausmās, tad panikā. Viņa skrēja pāri laukumam un noliekusies ieskatījās klaidoņa nosvīdušajā, dzīves krēslaines sadragātajā sejā. Bet tai pašā mirklī kāda ēna nokrita pie viņas kājām. Viņa pagriezās un ieraudzīja gaidīto savā priekšā.

Kā tas nāca, ka viņš bija pienācis tik pēkšņi, neredzēts un nedzirdēts? Kā parādība. Viņš izskatījās svaigs un nesaburzīts, kā no rīta.

- Redzi, - viņš teica. - Es atbraucu taisni laikā,

- Laikā? - Viņa iesaucās visā savas jaunības dedzībā un neizpratnē.

Un saņēmusi tā roku, viņa to vilka līdz nākošai ielai un rādīja uz bankas tornīša pulksteni. Tas tagad bija skaidrs un priecīgi mirdzēja saulē, izstieptiem melniem rādītājiem.

- Skaties tur! Un skaties! - Viņa izstiepa roku ar mazo rokas pulkstenīti.

- Jā; jā, - viņš teica. – Pulkstenis ir dažas minūtes pāri pustrim. Mans vilciens nemaz nav kavējies.

Atpakaļ uz laukumu iedami viņi vēl apstājās pie veikala telpas, kur varēja pārdot asinis un atvēra durvis. Bet arī tur stundenis pie sienas rādīja to pašu laiku. Sanitārs ziņkārīgi paskatījās uz viņiem.

Vīrietis ar labo roku saņēma viņas matus aiz pakauša savā saujā un ieskatījās viņas sejā.

- Es esmu šeit, - viņš teica. - Es esmu mājās.

Un pēkšņi viss pārvērtās. Ēnas sarāvās īsas, tās gandrīz pazuda. Sastingušie, noburtie kuģi sāka klusi šūpoties, mazs mākonis apstājās un noraudzījās uz viņiem.

Bet kur bija palicis gulošais klaidonis? Viņš bija pazudis. Laukums bija kluss un mierīgs. Saule atkal aizdedzināja zemi, pielaida uguni Hudzonai. Spoku stunda bija galā.

Un smaidīdami viņi piemiedza acis lielajā gaismā.