Dr. Arnolds Spekke

 

DZINTARS SENATNĒ

Bibliogrāfiska piezīme

 

Dzintara problēmai senatnē un viduslaikos piešķirts savāds liktenis. Visi ir vienis pratis, ka šī „saules sula” ir bijusi ļoti nozīmīga primitīvo cilšu dzīvē, viņu ticējumos, viņu tā sauktajos medicīniskajos uzskatos un, bez šaubām, arī viņu aistētiskajos centienos. Tai pašā laikā derīgi vēsturiski, t.i. zinātniski izskaidrojumi atrodami tikai dažās grāmatās vai rakstos, pie tam tie liekas tur iekļuvuši gadījuma pēc. Vēl piedevām bieži vien ir diezgan grūti savākt pietiekamā daudzumā nopietnu darbu šai jautājumā, lai būtu drosme dot kaut kādu vairāk vai mazāk vispārīgu apskatu par šo jautājumu.

Šo vispārējo piezīmju apjomā ar prieku varu šeit pieminēt dažus jaunus izdevumus, kuŗu mērķis ir mazliet noskaidrot ļoti juceklīgos un nenoteiktos apvāršņus problēmai par dzintara ģeogrāfisko izplatību, kā arī par tā, teiksim, sabiedrisko nozīmi senatnē,

Kā pirmais jāmin British Museum izdevums: Catalogue of the Carved Amber in the Department of Greek and Roman Antiquities, by D.E. Strong, Assistant Keeper of Greek and Roman Antiquities. London. The Trustees of the British Museum. 1966.

Kad būs pieejami vairāki šādi pētījumi par citām dzintara priekšmetu krātuvēm, piem., par Akvileju (Aquilea) vai Lvovu (Lwow), kā esmu dzirdējis, vai arī pēdējā laikā par Kališu (Kalisz), tad varēs noformēt ieskatus par vēsturisko nozīmi šī noslēpumainā mūsu Baltijas produkta izplatībā tālajā senatnē. Jāatzīmē arī bagātīgā bibliografija, kuŗa, kā šķiet, cienījamam autoram sagādājusi ne mazums pūļu.

Franču autors, kuŗa rakstus dīvainā kārtā ir ļoti grūti atrast, ir mēģinājis piekļūt problēmai ar zināmu vērienu: „Les Pommes d’Or du Jardin des Hesperides” par Jean R. Maréchal, Techniques et Civilisations, vol. 3, No. 5, 1954 un „Le commerce de l’ambre dans l’antiquité”, Techniques et Civilisations, vol. 5, No. 4, 1956.

Otrs raksts ar visu daudzsološo virsrakstu mums dod dažus ieskatus, bet materiāli, īpaši senie raksti, ir tikai daļēji izlietoti; tas pats jāsaka par archaioloģiskiem materiāliem. Turklāt puse raksta ir par ģeoloģiskiem un ķīmiskiem jautājumiem.

Negribēdams lasītāja atmiņu apgrūtināt, atļaušos pieminēt tikai savus pēdējos darbus par šo jautājumu, lai vienkārši un pieticīgi norādītu uz saviem mēģinājumiem reģistrēt un citēt senos rakstus, kuŗu, kā zināms, ir diezgan daudz. Bibliogrāfijai dažreiz netrūkst arī savas īpatnības. The Ancient Amber Routes and the Geographical Discovery of the Eastern Baltic, by Arnolds Spekke, Stockholm 1957 (2nd edition) un tas pats darbs latviešu valoda (3. izdevums, stipri papildināts) Stokholmā 1962. resp. 1965.g.

 

*

Dažādie dzintara nosaukumi senlaiku un viduslaiku gadsimteņos būtu gandrīz pelnījuši, lai tos sauktu par valodniecisku dēku romānu. Pa lielākai daļai rakstītāji apmierinās ar parasto nosaukumu, kas der gan tikai Rietumeiropā, un dažreiz piemin vārdu glesum vai glaesum, kuŗu min Tacits.

Ir iemesls vaicāt kopā ar prof. J. Endzelīnu (Altpreussische Grammatik, Riga 1944, 6. lp.), kāpēc daži zinātnieki tā uzsveŗ šo terminu, „Aber woher wissen wir denn, dass die Ästier keinen baltischen Namen für den Bernstein hatten?” (Bet kā gan mēs zinām, ka aistiem nebija baltu vārda dzintaram?). Viņš arī domā, ka šo terminu būs izdomājuši un lietojuši ģermāņu tirgotāji, par kuŗiem runā Plīnijs, tā lielās līdzības dēļ stiklam, (sk. pirmo minētā M.J. Marešala (M.J. Maréchal) rakstu).

Senatnē bija pazīstams īpašs vārds dzintaram – sucinum (Plīnijs, Tacits, Martials). Valdes-Hofmanna (Walde-Hofmann) Lateinisches Etymologisches Wörterbuch, 1954, par to dod sekojošu kommentāru: „Angesichts der späten Bezeugung wohl Umbildung eines nordeuropäischen Wortes für Harz ... Anlehnung an sucus.”

(„Sakarā ar vēlāko atzīmēšanu atvasināts no ziemeļeiropiešu vārda sveķiem ... atdarinājums no sucus”). Prof. Blese (skat. manu grāmatiņu, 3. izd. 10. lp.) ir attīstījis šo ieteikumu un pierādījis ar nopietniem valodnieciskiem argumentiem tā baltu cilmi, t.i. cilmes vietu. Šo terminu lieto arī grieķu autors Artemidors, ko zinātnieki, nezin kāpēc, pa lielākai daļai nemin: soukinoi .... daktūlioi (skat. manu grāmatiņu, 3. izd. 46.-48.lp.).

Bet tas vēl nav viss. Nelaiķis somu profesors J.J. Mikkola ir tuvojies problēmai no milzīgi plašā eirāziskā skatījuma, (Einiges über den eurasischen Bernsteinhandel, žurnālā Senatne un Māksla, Nr. 1, 1938, par godu latviešu archaiologam Fr. Balodim). Ir pazīstams viņa izskaidrojums persiešu vārdam dzintars kahruba (tire-paille – salmu pievilcējs), bet gluži jauna ir viņa hipotēze, kas mēģina atrast zemi, kuŗā cēlusies šī valodnieciskā grupa: lietuviski gintaras, latviski dzintars, krieviski jantraj u.t.t, „Ich weise, raksta autors, auf diejenige iranische Sprache hin, welche fast eine gemeinasiatische Geschäftssprache gewesen ist, nämlich das Sogdische” („Es norādu uz to irāniešu valodu, kas ir bijusi gandrīz kopīga āziātu veikalnieku valoda, t.i, sogdiešu valoda”) / seko valodnieciski argumenti /. No veciem ķīniešu avotiem mēs zinām, ka dzintars noteikti ir ceļojis šajos tālajos apvidos.

Beidzot „valodnieciskais dēku romāns” apmet vēl vienu milzīgu loku ap vidus laiku beigām. Slavu ekspansija, kas pārplūdināja daļu vidus Eiropas, kā arī Austrumeiropu – ethne ametra – saka tā laika chroniķis – nošķīra dzintara dzimteni un baltus no kontinenta dienvidiem un rietumiem, un pārtrauca šī priekšmeta ieplūšanu, kas minētajā apvidū bija bagātīgi ieplūdis Plīnija laikā. Ir maz norādījumu uz šo tirdzniecību sekojošos gadsimtos; viena Kasiodora (Cassiodorus) vēstule 6. gs. sākumā, un interesanti arābistu un poļu archaiologu pētījumi par pirmā gadu tūkstoša beigām pēc Kristus, ko publicējis Poļu Akadēmiju un studiju centrs Bialistokā. Lielai austrumu pasaulei, tāpat kā Rietumeiropai arābu ekspansija atnes aizstājēju īstajam dzintaram, tā saukto pelēko ambru, t.i. „valzivs zarnu sacietējums ... kam smarža līdzīga mošum” (Larousse). Arābu autori ir sajūsmināti par šo smaržvielu, (skat., piemēram, izvilkumus no Enciclopaedie des Islam). Slavenie vidus laiku Lapidaires aizmirst īsto dzintaru un viss beidzās – diezgan neparasti – ar to, ka jaunā, nelaicīgā viela uzspiež savu vārdu īstajam dzintaram tieši laikā, kad sākas dzintara pērļu izgatavošana, īpaši rožu kroņiem; tā sākās apm. 13. gs. Šī tad ir tā formula (Dauzat, Diet. Etym.): „Ambre, XIII s. ... empr. à l’arabe anbar., ambre gris, latinisé en ambar”. (13. gs. ... aizņemts no arabu anbar, latīniskots kā ambar). (Ambre – franciski dzintars). Mums nav zināma visos sīkumos šī neparastā valodnieciskā metamorfoze, bet uz šī procesa variantiem norāda, piem., vācu vārds Bernstein, poļu Bursztyn u.t.t.

 

*

Kā jau teicu, ir ļoti daudz rakstu par dzintaru, pat neskaitot Plīnija vecākā „disertāciju”, īpaši dzejnieku, pat slavenu, darbos. Esmu darījis visu iespējamo, lai savāktu visus šos tekstus savas grāmatas 2. un 3. izdevumā. Rezultātā tie aizņem vairāk nekā 20 lappušu, neskaitot pielikumu 3. izdevumā.

Kāda tam visam vērtība? Bez šaubām Plīnija nozīme ir vienreizēja, un uzmanīgi sekojot viņam, var skaidri redzēt šī tālās Baltijas produkta lomu tā laika Romas impērijā, īpaši kā greznuma priekšmetam, kā nepieciešamai sastāvdaļai sievišķīgās pievilcības pavairošanai. Atslēga, man šķiet, ir divos izvilkumos no Plīnija: (37, 30) proxumum locum in deliciis, feminarum tamen adhuc tantum sucina optinent. (37,49) in sucinis sola deliciarum conscientia. Tacita liecība par dzintara tirdzniecību būtu bijusi ārkārtīgi svarīga, ja viņš būtu lietojis labākus avotus (skat. manu rakstu Mare Balticum 3./4. nr., 1968.g.).

Šajos rakstos gan ir palicis visai maz no seno ticējumu lomas, atlikumiem no saules kulta. Divi darbi, kas jāpiemin, ir sīki apskatījuši senos ticējumus, bet dzintars tur tikai retumis pieminēts, A. Bouché-Leclercq, Histoire de la divination dans l’Antiquité. I-IV, Paris, 1880-1882. S. Eitrem, Opferritus und Voropfer der Griechen und Römer. Christiania (Oslo) 1915. Pēdējais, ļoti precīzs, pat sīkumains autors, savā biezajā grāmatā ir spējis atzīmēt dzintara līdzdarbību senajos rituālos tikai ar vienu izteiku (194. lp.): on the amuletic virtues of ambers – kā saka minētā Catalogue of the Carved Amber ... autors.

Dabīgi, tas mūs nemaz neattur izbaudīt zināmu aistētisku gandarījumu, vērojot Heliadesu raudam savas zeltītās asaras. Mēs varam pat apbrīnot šī „akmens” stilistisko un aristokrātisko pacilātību, savā veidā vienreizēju, bet dabīgi mūs tāpēc mazāk nesaistītu raksti kā, piem. Plīnija, kas apraksta dzintara lietošanu ārstniecībā, kas, šķiet, paveŗ dažas jaunas izredzes aizvēsturisko laiku krēslā.

Nobeidzot jāsaka, ka visas kopainas vērtējumā, lielākais vārds nākotnē šai jautājumā būs rezervēts archaiologiem.

 

No franču valodas tulkojusi Anita Liepiņa.

 

 

 

 

Dr. Arnolds Spekke, vēsturnieks un diplomāts, dzimis 1887.g. 14. jūnijā Vecmuižas pag. Studējis Rīgas Politechniskā Institūtā mechaniku un Maskavas Universitātē romāņu filoloģiju. 1927. g. ieguvis Dr. phil. gradu. No 1920. līdz 1932. g. bijis docents un profesors Latvijas Universitātē. No 1933. līdz 1940. g. sūtnis Itālijā, Bulgārijā, Grieķijā un Albānijā, bet kopš 1954. g. pārstāv Latviju Amerikas Savienotajās Valstīs.

 

Galvenie darbi:

• Alt-Riga im Lichte eines humanistischen Lobgesanges vom Jahre 1595 (1927);

• Latvieši un Livonija 16. gadu simtenī;

• Lettonia, Il Mondo d’Oggi (1939);

• Latvijas vēsture (1948);

• History of Latvia. An Outline. (1. izd. 1951. g.,

• 2. izd. 1957. g.)

• La Lettonie et le problem Baltique (1954);

• Senie dzintara ceļi (1956);

• Baltijas jūŗa senajās kartēs (1959);

• Latvijas vēsture 1500-1600, II daļa (1964);

• Balts and Slavs. Their Early Relations (1965);

• Ķēniņa Stefana ienākšana Rīgā un cīņas par Doma baznīcu 1965);

• Dzintara rotas gotu kapenēs Spānijā (1968):

• Atmiņu brīži. Ainas. Epizodi. Silueti. (1967).