BEZDELĪGAS, CETURKSNIS UN PŪĶIS
Jānis Viesiens, Māla bezdelīgas, dzejoļi. Pāvils Johansons, Sudraba ceturksnis, dzejoļi. Tālivaldis Ķiķauka, Zēns un pūķis, poēma. Kopenhagenā: Imanta, 1968; katra 32 lp.
Trīs autori, katrs ar atšķirīgu pasaules uztveri un tās izteiksmi. Katra autora dzejā atrodamas pievilcīgas un īpatnējas vārdu virknes, tādēļ apsveicama šo grāmatiņu izdošana, tā vairojot dažādību latviešu literātūrā. Jāatzīmē gan - šo dzeju lasot, vietām rodas arī iebildumi.
Jāņa Viesiena dzejā patīkami izpaužas dzejnieka godīgums; lai gan dzejoļu forma nebūt nav stingra tradicionālajā izpratnē, nav manāma cenšanās būt neīsti "modernam" tematikas izvēlē un izteiksmē. Par to vistiešāk liecina rindas par
... tā sauktām pārmaiņām
(kas auļo gaŗām kā sacīkšu zirgi,
uz kuŗiem tā kā tā ir jāpazaudē) (4. lp.)
Var šiem vārdiem nepievienoties, bet jārespektē dzejnieka atturēšanās no mākslota "laikmetīguma".
Kādam pusducim dzejoļu vielu ir devušas atmiņas par Latvijā pavadītajiem gadiem; dzimtenes ilgas visredzamāk izpaužas dzejolī "Uz mājām". Šai dzejā nav atrodama salkana sentimentālitāte; vietām gan vērojama mazliet sērīga ironija, piemēram, par nodilušo svārku, ko taču nevar mest "netīrā mucā pie svešzemes mēsliem".
Dažkārt paviz spožas rindas, kas pašas iespiežas atmiņā, piemēram,
Man soļi aizejot velk apli krasta smiltīs,
un acīs sastingst paša atspīdums (16. lp)
kā arī
Deviņos pasaules stūŗos zvaigznes krīt baznīcu jumtos -
deviņos pasaules stūŗos spožas kā zvaigznes
lodes pārrauj asiņu vadus (22. lp.)
Visumā tomēr Viesiena dzeja nav pietiekami spraiga vai īpatnēja, lai no tās gūtu spilgtus ierosinājumus vai pārdzīvojumus. Cilvēcisku un polītisku ideju izklāstīšana dzejolī "Saruna starp divām šautenēm" nepārliecina kā dzeja; dzejoļi "Trimdas mājastēva (-mātes) refleksijas" un "Beigto braucēju paradīze" stāv tuvu pačalojumiem. Nepārliecina arī mīlētāju pārvēršanās par divām siltām peļķēm ("Metamorfoza") un lupatas kļūšana par karogu ("Skaidrības svētki").
Ja nemaldos, Pāvils Johansons ir gados jaunākais latviešu dzejnieks emigrācijā (vismaz no tiem, kuŗu darbi iespiesti atsevišķos izdevumos). Pat to nezinot, nevarētu neievērot viņa pasaules uztveres atšķirību, par cik tā izpaužas dzejā, salīdzinājumā ar J.Viesiena dzeju. Uzkrīt atturība, pat vēsums, kādu Johansona dzeja izstaro pret lasītāju; "dezinficētā paradīzē" intellekts uzsvērts vairāk nekā jūtas to parastajā izpratnē. Tas nenozīmē, ka jaunā dzejnieka jūtu pasaule būtu nabadzīga, bet liecina par dziļi sakņotu, mūsu laikmetam raksturīgu tieksmi izvairīties no neīstas sirsnības izteiksmē, jo mēs esam
... katrs savā pusē,
katrs savās dziļajās domās,
neatkarīgi viens no otra (9. lp.)
Iepriecina dzejnieka īpatnējā iztēle un vārdu izvēle. Krietnam skaitam dzejoļu ierosmi devuši īslaicīgi notikumi un impresijas. Dažkārt to rezultātā radušies veiksmīgi dzejoļi, kas asi iezīmējas arī lasītāja uztverē, piemēram, "Oktobŗa smaids" un "Nakts rotaļas". Ne vienmēr novērotā pārveidošana dzejā izdevusies, piemēram, dzejoļa "Septītā nāve" rindas īsti "neaizdegas", lai gan pats notikums, kas dzejnieku ierosinājis, ir viegli iedomājams. Lielākas grūtības lasītājam rada tie dzejoļi, kuŗiem ierosinājumus devuši tikai pašam autoram nozīmīgi novērojumi vai atmiņu fragmenti; tad pazib gan viena, otra spilgta vārdu virkne, bet nerodas īsta pārliecība par šo virkņu un rindu sakarības nozīmību, piemēram, dzejolī "Diena pelēkos mākoņos". Krājumā lāga neiederas noskaņā un stilā no citiem pārāk atšķirīgais dzejolis "Pastorāle".
Kā jau bieži uzsvērts, nevajadzētu no literāra darba sagaidīt to, ko autors nemaz nav gribējis panākt, nevajadzētu darbu vērtēt pēc jau agrāk izdomātas, nemaināmas mērauklas. Tālivalža Ķiķaukas piezīmes liecina, ka bijis iecerēts episki sirreāls, simbolisks dziedājums, pūķim simbolizējot "nezūdošo latvietību". Ķiķaukas poēmai ir līdzības ar dziļi tvertām, simboliskām poēmām, piemēram, Čaka "Dzīvību", kā arī ar vieglākā plāksnē rakstītiem, ar sarkasmu un grotesku humoru piesātinātiem darbiem, piemēram, Dz. Soduma "Balādi par Gustu" un G. Saliņa "Izbēgušie" (kā Ķiķaukas poēma, tā krietni īsākā Soduma balāde iecerētas kā "skaņu darbi"). Ķiķaukas poēmā ir rāmi plūstošas (piemēram, pašā sākumā) un viegli vizošas rindas ("Vai tanku kapsētā ir gliemeži..."), netrūkst groteska humora ("Koki piebrieda kā resnas asins desas"); ir arī rindas, kuŗās maz dzejas ("Bet mīļo zēn, tik nebaidies...").
Zēns un pūķis ir interesants un savdabīgs darbs, kas tomēr jāatzīst par neizdevušos, jo pietrūkst viengabalainības un slīpējuma; nav sekmējies grotesko un nopietni simbolisko elementu saliedējums, bet vietām groteskais traucē simboliskā uztveršanu. Ne vienmēr pārliecina poēmā aprakstītie notikumi un to secība; kaut risinādamies sirreālā plāksnē, tie pakļauti arī reālā plāksnē pamatojamiem apsvērumiem, ja nevēlas mazināt simbolikas ticamību un nozīmību. Piemēram, pūķa "nāve" brīdī, kad zēns to nebūt nevēlas, neatbilst šādiem apsvērumiem - pret paša gribu var gan zaudēt savu dzimteni, bet ne "nezūdošo latvietību" .
Kārlis Ābele