AGRĀK UN TAGAD
Augusts Deglavs, Zeltenīte. Romāns. Mineapolē: Tilts, 1968. 272 lp. (Pirmpublicējums 1896.g.
Eduards Freimanis, Apsēstie. Romāns. Čikagā: Alfreds Kalnājs, 1968. 270 lp.
Šo grāmatu parādīšanās tirgū gandrīz vienā laikā, kaut gan to pirmpublicējumus šķiŗ 72 gadi, modina interesi salīdzināt abu autoru darbus tuvāk. Autoru pašu dzīves gaitas tik tikko saskaŗas, jo kad Deglavs mira 1922.gadā, Freimanis bija tikai vienu gadu vecs.
Zemnieka dēls Augusts Deglavs, strādnieks un vēlāk ierēdnis Rīgā ap gadu simteņu maiņu, labi pazīst sava laika latviešu strādnieku un vidusšķiras dzīvi. Šai vidē viņš situē romāna varones Annas Zeltenītes dzīves pēdējo, traģiskiem notikumiem bagāto gadu. Eduards Freimanis, dzimis neatkarīgā Latvijā, pēc bēgļu gaitām apmeties Kanadā. Viņa romāns ir par kāda latviešu jaunekļa pirmo gadu Kanadā. Abi autori attēlo ne tikai viņiem labi pazīstamus sabiedriskos apstākļus, bet arī dzīvi un pārliecinoši raksturo galvenās personas, izvēlēdamies šīs personas no sava vecuma grupas. Abi romāni dod iespēju vērot līdzības un dažādības latviešu dzīvē, uzskatos un sabiedrībā, kā tas bija īsi pirms gadu simteņu maiņas Latvijā un vēlāk, tagadējā gadu simteņa vidū trimdā.
Deglavs ir viens no ievērojamiem reālistiskā novirziena latviešu rakstniekiem. Koncentrētā, raitā valodā viņš apraksta īstenību bez romantiskiem izpušķojumiem un bez naturālisma tendences izcelt tikai atbaidīgo. Agresīvā karikatūrā viņš attēlo dzeršanu, liekulību, līšanu, melīgumu un mantkārīgu savtību; vardarbību un cietsirdību; savas tautas nonievāšanu, lai izvairītos no varbūtējām materiālām nepatikšanām, kā arī citas sabiedriskās dzīves parādības, bet visumā bez pārspīlējumiem, paticami un pārliecinoši. Vietumis gan viņa stāstījums kļūst melodrāmatisks, piemēram, "lupatās tērptā Apollona", Sašas, un ārprātīgās Annas parādīšanās frakotu viesmīļu apkalpotās svinībās (229). Reizēm lietoto simboliku Annas sapnis un rēgi par "draudošo vilku" (15, 79, 208) vai arī Sašas "šilierējošais lakats" (68, 79, 97, 258, 264) varētu izskaidrot ar atsevišķu personu psīcholoģiju - Annas un Ievas māņticību. Kaut arī mīlestība ir galveno personu rīcības un liktenīgo sarežģījumu iemesls, autoram trūkst erotisku situāciju aprakstu. Viņu arī nesaista reliģiskas problēmas. Viņa ļaudis nav nekādi dedzīgie baznīcā gājēji, kaut arī viņi ievēro un izpilda baznīcas ritualu kārtīgi. Tie ir savas šķiras caurmēra tipi.
Arī Freimanis apraksta īstenību. Spridzīgā stāstījumā viņš iesprauž pa aforismam. Labi novērojis kanadiešu un ieceļotāju vidusšķiras vājības, viņš attēlo tās asos, skaidros un raksturīgos vilcienos. Sevišķi spilgti viņš izzobo liekulīgo un ķildīgo sektantu un viņu mācītāju materiālistisko nostāju, tāpat arī ledus hokeja un amerikāņu futbola cienītāju "sporta varoņu" dievināšanu. Šeit vardarbība pārcelta arēnā un norit pēc "noteikumiem", bet autors redz arī brutālitāti privātā dzīvē sporta cienītāju un it sevišķi noziedznieku aprindās. Vardarbība, dzeršana, meli, krāpšana un izmantošana nav nekas svešs arī Jaunajā Pasaulē. Galveno vērību viņš pievērš cilvēkam, un dabas galvenā nozīme, līdzīgi Deglavam, ir sekmēt vēlamo noskaņu. Freimaņa tēli neizceļas ar reliģiozitāti, atskaitot, varbūt, Kolīnu, kas kļūst misionāre. Tomēr viņas aizbraukšanai svarīgs iemesls ir saspīlētās ģimenes attiecības. Autors izvairās no melodrāmatisma, sentimentālitātes, bet neatsakās no simboliem: "egle un bērzs" (8/9), "sikspārņi" (110, 190), kuŗus viņš nemanot apvieno ar reālitāti. Tikai daži nepārliecinoši momenti pazib viņa reālistiskā tēlojumā, piemēram, Ģirta nemotīvētā un bīstamā došanās pie Alastara, kaut pēdējais vēlējās izrunāties pa telefonu (261). Visas četras Ģirta pretspēlētājas ir dzīvi un pilnasinīgi tēli, bet tieši viņš pats rādās pretrunīgs, izplūdis. Autors gan norāda; ka Ģirts ir pievilcīgs vīrietis, kuŗam pretspēlētājas izrāda labvēlību, tomēr neviena nespēj saistīt viņa jūtas, un autors tikai gaŗām ejot piemin Ģirta un Ailijas attiecības, neielaizdamies erotiskos tēlojumos. Mīlestība noder Ģirtam tikai kā pagaidu līdzeklis ekonomisku labumu sagādei, un vēlēšanās atriebt polītiskiem pretiniekiem tiek izcelta kā viņa rīcību virzītājs faktors.
Deglavam manāma tieksme grupēt tēlus labos un ļaunos. "Labajai" Annai viņš pieļauj zināmos gadījumos pat vardarbību, bet "ļaunajai" Ievai nepiešķiŗ nevienu labu īpašību. Annu kā galveno personu viņš izveido pēc klasisko traģēdiju parauga: viņa sasniedz iecerēto mērķi, bet kļūst iedomīgi pārgalvīga (hybris) un savas rīcības dēļ cieš un mirst. Arī Ievas un Sašas rīcība noved viņus postā. Sašas tēlā autors parāda vēl pozitīvu rakstura izveidošanos, kad Annas pašaizliedzīgās mīlestības ietekmē šis vieglprātīgais jokdaris un uzdzīvotājs pārvēršas par pienākuma cilvēku un patiesi iemīļo savu izmocīto sievu.
Arī Freimanim ir labie un ļaunie, bet tie ir otru lomu tēli. Viņa romāna galvenā persona Ģirts nav ne labs, ne ļauns, viņš ir lāga cilvēks. Lādzīgums izpaužas viņa jokos (107/8, 163), un mēdz teikt, ka jokos parādās cilvēka īstā daba. Freimanis necenšas ietvert savu romānu kādā klasiskas konstrukcijas rāmī. Pieņemot, ka dzīve ir bezjēdzīga, nav nozīmes censties iespiest tās attēlojumu kaut kādos jēgas un saprāta formulētos rāmjos. Autors tikai stāsta, attēlo spilgtus epizodus Ģirta dzīvē. Stāstījums ir episks, nevis traģisks, tas ir apvaldīts un bieži ironisks, pat sarkastisks. Kā Freimanis, tā arī Deglavs izvairās uzrunāt un ietekmēt lasītāju tieši. Abu romānu darbība tiek vēstīta trešā personā, un savu romānu dalībnieku raksturu autori cenšas parādīt šo personu rīcībā un sarunās vai līdzdalībnieku novērojumos un vērtējumos. Spēcīgu pārdzīvojumu aprakstos Deglavs brīžiem kļūst patētisks, lai izceltu romāna darbības sprieguma kāpinājumu un traģisko nobeigumu. Turpretim Freimanis nemaz nemēģina attēlot dziļas kaislības, nedz traģiskas situācijas šai romānā. Viņš risina savu tēlojumu vēsi, distancēti.
Ar labu psīcholoģisku motīvāciju Freimanis parāda, ka mūsdienu cilvēkam, it sevišķi kaŗa dalībniekam un polītiskam bēglim, ir viegli atzīt, ka eksistences uzturēšanai pieļaujams atkāpties no konvencionālās morāles normām. Tā ir īpatnēja epikuriska eksistenciālisma lietošana: var lauzt solījumu, zagt, prostitūēties, pārkāpt likumu un krāpt, ja tas padara dzīvi ērtāku un atvieglo kāda iedomāta, ideāla mērķa sasniegšanu. Bet līdz ar to varonis kļūst divkosīgs un saplok. Vārdos viņš ir cēls ideālists, radīdams uzticību un pat apbrīnošanu citos cilvēkos. Tomēr tanī pašā laikā viņš nodarbojas ar sīkām zādzībām un dzīvo uz citu rēķina, atmaksādams par materiālo pabalstu ar erotiskiem pakalpojumiem (Feila kundzei) vai ar šķietami ideālu tuvību (Džīnai). Autors ļauj Ģirtam izvairīties no nepatikšanām un grūtībām bēgot. Viņš pat uzsveŗ drosmi bēgt (126). Bet tā ir tikai cenšanās iztēlot sakāvi par uzvaru, taisnošanās par nespēju dzīvot saskaņā ar paša sludinātām morāles normām. Bēgšana un atkāpšanās, vēlēšanās atrauties un izvairīties ir gļēvuma vai nevarības sekas. Tā Ģirts izvairās arī no mīlestības un draudzības, ko viņam labprāt sniegtu Kolīna, Viola un Džīna. Gluži pretēja šai ziņā ir Deglava Anna Zeltenīte, kas visiem spēkiem meklē draudzību un mīlestību, bet tiek atstumta. Atgādinot motīvu Grāsa romānā Hundejahre, Ģirts vispār izvairās no cilvēkiem un draudzējas ar suni. Simboliska nozīme ir suņa vārdam. Nosaucot Ģirta tuvāko draugu par Cibiņu (Jānis Poruks, Kauja pie Knipskas, 1897.g.), autors pielīdzina Ģirtu šim Poruka tēlam, kas nespēj uzvarēt. Autors demonstrē, ka mūsdienu cilvēkam, it sevišķi kaŗa bēglim, ir grūti saglabāt raksturu un morālisko līdzsvaru modernā, saraustītā, melu, vardarbības un kārdinājumu apsēstā sabiedrībā. "Visa dzīvošana ir nejēdzība" (248) un, lai izturētu, vajadzīgs kāds mērķis. Šāds mērķis Ģirtam ir cīņa pret komūnismu, pareizāk sakot, atriebība, un viņa pirmais solis šai virzienā ir nenozīmīgas grāmatnīcas slepena nodedzināšana. Bet Ģirta izredzes šai cīņā ir vājas. Bāli un nesekmīgi viņš aizstāvas pret skeptiskā Džīnas tēva apsvērumiem, kur nu vēl, ja viņa pretinieks būtu rūdīts un pārliecināts komūnists. Pret turienes komūnistu Alastaru (Alastor ir sengrieķu iznīcības un atriebības dievība) Ģirts pat neatveŗ muti šai lietā.
Deglava godprātīgā strādniece Anna Zeltenīte cīnās pašaizliedzīgi pret naidīgo un ļauno pasauli. Šai ziņā viņa ir gara radiniece Donam Kichotam. Freimaņa neapmierinātais, nemierīgais, intellektuālis Ģirts laipo dzīvē un izvairās no nepatikšanām bez cīņas. Līdzīgi Džoisa modernam Odisejam, viņš piedzīvo mūslaiku dzīvē situācijas, kas atgādina Homēra pieminētās. Tā pēc grūta kaŗa grieķu varonis nonāk burves Kalipso jutekliskā varā, bet izbēg (Feila kundze); pretēji aizliegumam, Odisejs mielojas ar nokautiem Saules dieva vēršiem (ēdiena zagšana pie Svifta); atbrīvojas no lotofagu reibīgām vielām (atmet medikamentu lietošanu pret miegainību); neskarts noklausās sirēnu balsis (Agruma kundzes runas plūdi). Homēra varonis cenšas tikt nomāktā dzimtenē pie iemīļotās Penelopes, un arī Ģirts sapņo par atgriešanos Latvijā, lai bildinātu savu jaunības draudzeni Renāti (140). Ģirta piedzīvojumi nebeidzas ar romāna pēdējo lapu. Līdzīgi Odisejam, kas ubaga tērpā ielavās spiegot Trojā, arī Ģirts kļūst spiegs, bet kā tādam viņam nāksies vēl daudz liekuļot, melot, laipot un izvairīties. Šķiet, ka no Nīčes pieteiktā pārcilvēka, pus-dieva, izkūņojies lādzīgs dēkainis - spiegs.
Hamilkars Lejiņš
Hamilkars Lejiņš ir docents vācu un krievu valodā Teksasas Sieviešu universitātē (Texas Woman's University, Denton, Texas). Maģistra gradu ieguvis Dierividu Metodistu universitātē (Southern Methodist University) un Teksasas universitātē. Rakstījis par krievu literātūru žurnālā South Central Bulletin.