KUŖA LATVIJA?
Edgars Dunsdorfs, Trešā Latvija. Latvijas skautu prezidenta ģenerāļa Kārļa Goppera fonds, 1968. 236 lp.
Kas ir "trešā Latvija"? Pirmā Latvija, saka prof. E.Dunsdorfs, ir tā, ko proklamēja 1918. g. 18. novembrī. Otra jeb "mazā Latvija" izveidojās Rietumeiropā 1945.g. pēc Vācijas kapitulācijas. "Trešo Latviju", kuŗai prof. Dunsdorfs veltījis savu grāmatu, veido no bēgļu nometnēm aizbraukušie latvieši dažādās aizjūŗas zemēs.
Un tā jau pašā sākumā prof. Dunsdorfs padarījis lasītāju domīgu: vai patiesi latviešu trimdiniekus Amerikā, Austrālijā un Rietumeiropā var apzīmēt, kaut tikai simboliski, par tiešiem "pirmās Latvijas" pēcnācējiem un mantiniekiem? Kā tādā gadījumā var apzīmēt tos 90 procentus latviešu, kam nebija iespējas dzīvot "mazās Latvijas galvaspilsētā" Eslingenā, studēt baltiešu universitātē Pinebergā vai baudīt zviedru ķēniņa viesmīlību Stokholmā, bet kuŗi joprojām veido latviešu tautas kodolu "pirmās Latvijas" pašlaik nebrīvajā territorijā?
Šis jautājums nav domāts tikai kā kritika par mazliet nelaimīgi izraudzītu grāmatas nosaukumu: trimdinieku piederība pie latviešu tautas ir grāmatas centrālā tema, un trimdinieku aiziešana no šīs piederības, pārtautošanās, ir prof. Dunsdorfa galvenā rūpe. Kas ir trimdinieki un kas latviešu tauta tātad ir pamatjautājumi visas grāmatas izvērtēšanā.
Neviens zinātnieks nav darījis tik daudz kā E.Dunsdorfs, lai sagādātu iespējami precīzu latviešu sabiedrības aprakstu svešumā. Viņa rediģētajos Archīva izdevumos un tagad viņa grāmatā Trešā Latvija atrodams līdz šim plašākais pieejamais trimdas demografijas un sociālās statistikas klāsts. Pēdējā mēs pirmo reizi atrodam kaut cik zinātniski pamatotus datus par latviešu skaitu brīvajā pasaulē (ko Dunsdorfs aplēš uz 180.500 - krietni augstāk nekā to parasti minam); par latviešu dzimstību un mirstību; par ģimeņu lielumu, par jaukto laulību un latviešu valodas lietošanas tendencēm; par latviešu procentu, kas ir draudžu un organizāciju biedri; par latviešu skolām un skolēnu skaitu; par latviešu izglītības un aroda stāvokli; par grāmatu un laikrakstu noietu; un tā joprojām. Nevienā citā atsevišķā izdevumā mēs neatradīsim vienkopus tik daudz konkrētu datu (un kur trūkst noteiktu skaitļu, no pieejamiem datiem rūpīgi ekstrapolētu minējumu) par to, cik mūs ir, kādi mēs esam, un ko darām un nedarām sabiedriskajā dzīvē. Katrs lasītājs, kas kādreiz rīkojies ar statistikas tabulām, spēs novērtēt grūtības, ar kuŗām E.Dunsdorfam bijis jācīnās, mēģinot savākt, izvērtēt un salīdzināt statistiskos materiālus par latviešiem visā brīvajā pasaulē. Trūkumus ziņu avotos viņš centies vismaz daļēji aizstāt ar analoģiju, ekstrapolāciju un vispārinājumiem - reizēm parādot gluži virtuozu izdomu un īstu profesionāļa kompetenci. Ar pēdējo Trešā Latvija atšķiŗas no šad un tad redzētiem, labi domātiem, bet amatieriskiem mēģinājumiem dot kādu statistiku par latviešiem svešumā. Jāpiebilst, ka Dunsdorfs spējis sniegt "sauso" statistiku vienkāršā un viegli saprotamā formā. Ja pēc grāmatas izlasīšanas lasītāja zināšanās par latviešu trimdas statistiku vēl joprojām būs robi (un tādi noteikti būs), tad tā katrā ziņā nebūs autora vaina, bet gan avotu trūkums.
Ar šo pelnīto cildinājumu apceri tepat varētu beigt - ja prof. Dunsdorfa vienīgais nodoms būtu bijis sniegt trimdas statistikas klāstu. Bet tas nozīmētu atstāt bez ievērības galveno grāmatas tematu - trimdinieku pārtautošanās problēmu. Šīs problēmas risināšanā, kam pakārtoti vairums grāmatas skaitļu un faktu, autora panākumi jāatzīst par nevienādiem. Grāmatas lielākais nopelns - blakus jau pieminētajam statistikas klāstam - ir tas, ka tajā precīzēts tik pamatīgi, cik jau mūsu apstākļos iespējams, faktiskais trimdas sabiedrības stāvoklis "latviskuma uzturēšanā". Bērnu un jauniešu grūtības ar latviešu valodu, vecāku nevīžība pret latviešu papildskolām, jaukto laulību problēma, baznīcu un organizāciju cīniņš ar kūtriem tautiešiem - šos un vēl citus tik bieži mūsu runās un rakstos apcerētos apstākļus Dunsdorfs konstatējis ar lielu rūpību. Gandrīz katrai nevēlamai parādībai viņš centies parakstīt arī kādas "zāles", un tā kā šādu parādību daudz, tad arī pamācību daudz - tik daudz, ka vietām darbs maķenīt atgādina skautu rokasgrāmatu.
Bet kad lasītājs nobeidzis plašo problēmu un pamācību klāstu, paliek sajūta, ka viņš vēl joprojām kaut kādā fundamentālā veidā nesaprot pārtautošanās problēmu. Tiesa, autors lasītājam definējis pārtautošanos, pat pa divi lāgi, katrreiz mazliet atšķirīgi (skat. 16. un 27.lp.), bet definīcija ir tikai vienošanās par terminoloģiju, kas pati par sevi nekā neizskaidro. Tiesa, autors aprakstījis trūkumus latviešu ģimenē, skolā, valodā, baznīcā, sabiedriskā rosmē utt., utt., visus šos kā faktorus pārtautošanās procesā. Bet kāda ir šo faktoru savstarpējā attiecība? Vai varam kādu no tiem uzskatīt par kauzālu un citus par sekundāriem? Vai vispār nepieciešama visa gaŗā faktoru rinda, lai izskaidrotu pārtautošanās procesu, vai autora ilgos gados krātie novērojumi un dati nebūtu viņam devuši iespēju attīstīt kādu ekonomiskāku un zinātniski precīzāku hipotezi par pārtautošanos?
Visnopietnākais iebildums tomēr nav ne metodoloģiskas, ne stilistiskas dabas, bet gan iebildums pret autora uztveri par pamatjēdzieniem "tauta" un "trimdinieks". Dunsdorfa uztverē "latvieši (svešumā) nav emigranti, bet gan trimdinieki", (6.lp.), tātad polītiski bēgļi, kas pagaidām spiesti dzīvot ārpus Latvijas. Par tautu Dunsdorfs savukārt uzskata "ļaužu grupu, kam ir kopēja valoda, kultūra, cilme un vēsture un kas šo kopību apzinās". (187.lp). Šāda definīcija, kā Dunsdorfs loģiski norāda, atļauj trimdiniekus uzskatīt par latviešu tautas sastāvdaļu, tas ir, tik ilgi, kamēr viņi paši sevi uzskata par piederīgiem pie tautas.
Pret šo uztveri ir trīs dažādi iebildumi. Pirmkārt, jautājumam par to, cik daudzi latvieši svešumā sevi vēl joprojām uzskata par trimdiniekiem, jāpieiet ar faktuāliem datiem, ne ar definīciju. Katrā ziņā trūcīgie dati un vērojumi, kās ir mūsu rīcībā (dažus no tiem citē Dunsdorfs pats) liek secināt, ka to latviešu skaits, kas sevi uzskata par polītiskiem bēgļiem pagaidu trimdā, ir krietni mazāks par viņa minētajiem 180.000 latviešiem brīvajā pasaulē. Otrkārt, pēc Dunsdorfa definīcijas mums no "tautas kopības", tā sakot, nebūt nav jāizslēdz tie latvieši svešumā, kas sevi uzskata par emigrantiem. Tas ir, ja viņi sevi ieskata par latviešiem, ģimenē runā latviski, apzinās un lieto zināmus latviešu kultūras elementus, tad viņi, kaut nebūdami trimdinieki, joprojām šajā uztverē ir daļa no latviešu tautas. Vai šāds stāvoklis labs vai slikts, ir gluži cits jautājums, bet katrā ziņā tas vismaz daļēji runā pretim apgalvojumam, ka latvieši svešumā nav emigranti, bet gan trimdinieki. Trešo iebildi vislabāk var izteikt jautājuma formā: Pie kuŗas latviešu tautas tad īsteni pieder latvieši svešumā? Pie tās, kas eksistēja, teiksim, 1920. gadā? 1944. gadā? 1969. gadā? Ir tiesa, ka tie elementi, kas atšķiŗ vienu tautu no otras - valoda, ētikas un aistētiskās normas, sabiedriskās vērtības utt. - parasti mainās ļoti lēnām, bet tomēr mainās. Dažs labs jauniebraucējs Amerikā piecdesmito gadu sākumā, piemēram, atcerēsies sastapis "veclatviešus", iebraucējus Amerikā ap gadsimta sākumu, un atcerēsies pasmaidījis par viņu "archaisko" latviešu valodu un sabiedriskajiem uzskatiem. Šodien tādas pašas atšķirības veidojas starp mums pašiem un latviešu tautu Latvijā. Īsi sakot: pat tad, ja trimdas latviešiem izdotos "iekonservēt" svešumā "tīru" latviešu valodu un kultūru, tie būtu padoti pārtautošanās procesam - tādā nozīmē, ka visai drīz pārtrūktu viņu piederība pie latviešu tautas lielā vairuma, kas, kā katra dzīva sabiedrība, pārveido, kaut lēnām, savas valodas un kultūras raksturu.
Piederība pie tautas, tātad nav tikai statiskas kopības sajūtas rezultāts, bet arī līdzdalība dinamiskā valodas un kultūras veidošanas procesā. Lai ietvertu šo dinamisko elementu, prof. Dunsdorfa ieteiktajai "tautas" definīcijai mums jāpievieno neliels, bet ārkārtīgi svarīgs papildinājums: "Tauta ir laužu grupa, kam ir kopēja valoda, kultūra, cilme un vēsture, kas šo kopību apzinās un kas šo kopību pastāvīgi veido savstarpējā saskarē." Ar šādu uztveri vērtējot trimdas latviešu nākotnes izredzes, jāsecina, ka pārtautošanās draudus varēsim novērst tikai par tik, par cik spēsim noturēt un izveidot saskari ar latviešu tautu okupētajā Latvijā.
Trešā Latvija ir teicams statistikas klāsts, bet arī kaut kas vairāk: tā ir izaicinājums lasītājam pārbaudīt viņa paša pieņēmumus par ikdienā viegli valkātiem jēdzieniem.
Jānis Peniķis