KRĀSAINA UN INTERESANTA DZEJA

Roberts Mūks, Nāve un Otto, dzejoļi. Kopenhagenā: Imanta, 1968. 32 lp.

Robertam Mūkam raksturīgs kaut kas iezīmīgi "ārpusliterārs". Mūks ir domātājs ar reliģisku noslieci. Dzejošana - kā lasīts kādā apcerē vai intervijā - viņam nozīmē atraisīšanos, izklaidēšanos pretstatā nopietnas, sarežģītas prātošanas radītajam saspriegumam. Šai sakarā tad nu atkal rodas aizdomas par zināmu "amatierismu". Pāršķirstot Mūka krājumu Nāve un Otto, var rasties pārliecība, ka šādām aizdomām iespējams atrast pamatojumu. Mūks ir dažā ziņā vairāk "literārs" nekā, piem., Avens, vairāk, tā sakot, rakstu cilvēks, dzejošanā mērķtiecīgāks un individuālāks; bet viņš nav būtiski tik māksliniecisks kā Avens - reliģiozais prātotājs viņa psīchē mēdz nobīdīt mākslinieku drusku pie malas... Mūks laikam nespēj uztvert mākslu (šī vārda plašākā nozīmē) gluži tik nopietni kā dažs cits Pēgaza kavalerists un palaikam šķielē uz "svarīgākām lietām". Tādā gadījumā nav ko brīnīties, ja pastāv stipra slieksme uz rētoriku resp. vēlēšanās ne tik daudz rādīt kā pierādīt vai pierunāt (aktīvisms pa daļai nomāc kontemplāciju). Mūka grāmatiņā nepārprotami ir kaut kas no šīs rētoriskās novirzes. Visumā tā tomēr pārāk netraucē - Mūks nemēdz lasītāju aplaimot ar vārsmās saliktiem sprediķiem īstas dzejas vietā (lai gan viņa dzejoļiem bieži ir tāda kā moderna sprediķa piekrāsa...).

Domāju, Mūks ir tālāk attīstījies salīdzinājumā ar jau minēto Avenu un - varbūt ar mazāku tīri māksliniecisko potenciālu. Tas it kā izskaidrotu parādību, ka Mūka iezīmīgajai individuālitātei vietām uzšūti ielāpi, kas izgriezti no citu autoru ietērpa; piem., dzejolis "Laikam sapnī" (23. lp.) ir gaužām "taunisks", kaut arī dažā sīkdaļā var manīt pašu Mūku; dzejolī "Tai, kas aiziet" (17.lp.) samanāms kāda Virzas dzejoļa atspoguļojums; "Sieviete un ūdens" (28.- 32.lp.) liek domāt par franču 20. gs. dzeju. Ir jau ieteicams mācīties no citiem, bet ne gluži tos atdarināt!

Par spīti iebildumiem jāatzīst, ka glītajā grāmatiņā ir krāsaina, ļoti interesanta dzeja, kas liecina par autora talantu, intelliģenci un zināšanām. Lasītājam ar kaut cik modernāku gaumi noteikti būs daudz patīkamāk iepazīties ar Mūku, nekā lasīt klišejisku, sendienīgu vājdzeju, kādu saražo dažs pašapzinīgs trešās šķiras talants un iespiež ne viens vien trimdas laikraksts (šādai vājdzejai par laimi gan nav "monopoltiesību").

 

Gundars Pļavkalns