ĪSTENĪBAS MŪZIKA
Astrīde Ivaska, Ziemas tiesa. Dzejoļi. Šipenvillē, Pensilvēnijā: Upeskalns, 1968. 80 lp.
Ja Veltas Sniķeres dzeju daļēji varētu apzīmēt par (mazliet spokainu) aizīstenības mūziku, tad Astrīdes Ivaskas vārsmām diezgan piemērots būtu apzīmējums - īstenības mūzika. Ivaskas dzeja ir ar reālisma iezīmēm (tā nebūt nenovēršas no ārpasaules un ikdienas), bet neatgādina krāsu fotografiju, jo Ivaska ir ļoti selektīva attieksmē pret ārpasaules sīkdaļām un juteklīgo percepciju sakausē ar emocionāli subjektīvo skatījumu. Citiem vārdiem, Ivaska man šķiet mazāk fantastiska nekā citi romantiskāki autori, bet subjektīvais elements prominents arī viņas dzejā, un konnotācija viņas vārdu izvēlē ir galvenais. Līdz ar to nebrīnos par reālisma un "mūzikas" apvienojumu. Ārpasaule še vienmēr paliek tuva diferencēta (nevis pārāk vienkāršota, klišejiski "daiļa"), bet manāms arī kaut kas radniecisks mūzikas ar noteiktu intellektuālo jēgu nesaistītiem rosinājumiem.
Mūzikālās nenoteiktības dēļ Ivaskas dzejā rētoriskais skelets reizēm gandrīz nesaskatāms, labi redzama tikai poētiskā manifestācija. Tādēļ Ivaskas vārsmas palaikam kaut cik droši "saprotamas" drīzāk intuitīvi nekā intellektuāli un prasa lasītāja diezgan aktīvu līdzdarbību, kas atkarībā no lasītāju dvēseliskās daudzveidības var dot visai atšķirīgus rezultātus:
Dzejolis, Jaungada laime,
no jūtu alvas lieta,
nozīmē visu un neko,
visu un neko,
katrs to var tulkot
pēc sava prāta. (27. lp.)
Vai Ivaskai allaž veicies ieturēt līdzsvaru starp ārpasauli un mūzikālo, par to var arī šaubīties. Pirmkārt, šī krājuma vārsmas reizēm atgādina mūziku drusku lielākā mērā, nekā tas dzejā drīkstētu gadīties - vismaz recenzentam tā šķiet. Dzejoļa intellektuālā jēga, viegli izsekojams domas risinājums ir bez specifiski dzejiskās vērtības (kas sakņojas "mīklainā" konnotācijā), bet rētoriskais skelets lasītājam tomēr var noderēt. Kaut cik noteikti pausta doma palīdz orientēties, vada lasītāja uztveri. Šāda doma ir banāli sakot - gluds lielceļš, kas ērti aizved uz dārziem un palastiem - nav jāmaldās un lieki jākavējas... Otrkārt, Ivaskas dzeja paretam tuvojas arī proziskai lietišķībai, smagnējībai resp. šad tad kļūst drusku, kā angliski saka, pedestrian. Te gan jāpiebilst, ka minēto līdzsvaru ieturēt ir grūti arī izcilam talantam, par kādu Ivaska neapšaubāmi uzskatāma. Daudz vieglāk ir dzejot "daiļi" un "skaidri" resp. ar romantiskām klišejām; Ivaskas pieeja nozīmē diezgan lielu iedrīkstēšanos.
Daudzos dzejoļos abu pamatelementu sakausējums itin sekmīgs un var likt domāt kaut vai par slavenajiem Damaskas un Toledo asmeņiem, kas bija kalti no divējādiem tēraudiem un apvienoja abu paveidu priekšrocības...
Ivaskai piemīt ļoti sensībla dabas izjūta. Tāpat viņa ļoti redzīgi un dzīvi reaģē uz civilizācijas ikdienas parādībām. Atkal iznirst salīdzinājums ar japāņu tējas meistaru, kas savam dēlam licis rūpīgi noslaucīt bruģēto taku uz tējas namiņu un pēc tam apkaisījis šo taku ar lapām.
Es padodos bez cīņas un bez vārda runas;
es esmu pieveikta no sīkām zemes lietām,
no ceriņlapām
notekām
un pastkastītēm
no maijvabolēm
skursteņiem
un putnu pēdām smiltīs
Bez pretestības, smaidot krītu
es atkal sīko lietu gūstā. (15. lp.)
Varētu citēt daudz līdzīgu piemēru.
Ivaskas sensībilitāte paužas arī dzejoļos par vairāk kultivētiem iespaidiem, piem., "Klausoties Homēru sengrieķu valodā" (34.) Ivaska daudz ceļojusi ne tikvien pa dažādām zemēm, bet arī pa daudzām literātūrām; uz dzeju viņa, cik noprotams, reaģējusi ne mazāk dzīvi un redzīgi kā uz cilvēkiem, ainavām, sīkajām lietām. (Liekas, ka - neskatoties uz Ivaskas spēcīgo individuālitāti - šī ceļošana pa lappusēm atstājusi arī ietekmes; piem., "Dziļie, dzeltenie Ziemeļlauku vakari" atgādina Himenesa "Tenebrae"; dzejoļi par Lietus karali un tā valstību liek domāt par Bodlēra "Spleen".)
Šai krājumā netrūkst motīvu dažādības, bet visumā dominē rudenīgas noskaņas gan tiešā, gan pārnestā nozīmē - aiziešana no vasaras, gatavošanās uz ziemas nesaudzīgo tiesu (lai saprastu grāmatas nosaukumu, der ļoti rūpīgi izlasīt dzejoli 78. lp.). Krājuma reālisms tām neļauj kļūt nedzīvām, klišejiskām. Šīs noskaņas itin sekmīgi paustas kaut vai šādās rindās:
Sekojot rudens soļos, tev jāuzvelk
septiņjūdžu zābaki, jādod man roka
un jāsaprot, ka šeit tu neatgriezīsies
vairs nekad.
Tavas kājas velti meklēs
lapās apslēpto taku,
un tavi pirksti vairs nesataustīs
ozola saltajā, grumbuļainajā mizā
Orfeja un Eiridīkes slaikos stāvus. (45.lp.)
Ezera kristībās (savā pirmajā krājumā) Ivaska teica, ka rudens "esot viņas gada laiks; Ziemas tiesā rudenīgās izjūtas kļuvušas dziļākas, intensīvākas, smeldzīgākas. Krājuma izskaņas dzejolis, tā sakot, stingi sniegains, lai gan ne bez gaismas.
Salīdzinot ar pirmo krājumu, Ivaska vairāk attālinājusies no tradicionālas ārējās formas. Visumā strofiskais ritms. Vietām izmēģinātas neparastākas pantu formas, piem., 28. lp., kur rindas veido kaut ko līdzīgu dzērvju kāsim.
Gundars Pļavkalns