KOMMENTĀRI • PIEZĪMES • AKTUĀLITĀTES • REPLIKAS • ĪSRECENZIJAS
DIVREIZDIVI 1969
Sestais Divreizdivi, pirmais ASV rietumu krastā, bija līdz šim lielākais – ar 126 dalībniekiem, pārsvarā meitenēm. Daudzi dalībnieki bija nesen viesojušies Latvijā, daudzi gribētu Latviju redzēt. Divas nedēļas 30 lektoru vadībā pagāja ātri. Divreizdivi meiteņu aprindās sevišķi populāri bija dzejnieki Olafs Stumbrs un Ivars Lindbergs, kas abi kūpināja pīpes. Dzejnieku vizīte meiteņu mītnē ir sekojošā dzejoļa temats,
Viņi nāk
no kaktiem, no krūmiem, no lidmašīnām
un lidojošiem tepiķiem.
Klusām
pa vienam
viņi iešļūc zem durvīm
dažiem ir grūti.
Viņi taču ir visur!
Nevar paspert desmit soļus un atkal viens stāv
kā zelta apkalts sētas stabs.
Viņi pārņem,
nu redz tikai milzīgus pūļus meiteņu
sekojot, mīlot, cerot, elpojot pīpes dūmus ––
stūrī puikas raud.
Viņi aizbrauc.
Meitu mājā paliek baigs klusums
tikai klusums
un septiņdesmit trīs mārciņas
pelnu.Augšējā dzejoļa autore ir Divreizdivi dalībniece Daina Dārziņa. Citā dzejolī viņa apraksta krietnu latviešu meiteni, divreizdivnieci:
Viņa guļ saulē
krietna latviešu meitene
divreizdivniece
foršs skuķis
jaunatnes paraugs
viņas ļoti, ļoti blondie mati
ieaug zālē
ar tumšām saknēm,
Saule apbrīno viņas lakoto seju.
Kāds runā –
Par
latviešu etnogrāfisko mantojumu,
Padomju Latvijas dzeju, Otru
pasaules kaŗu, teātri, jauniešu
problēmām, tautas dziesmām.
Viņa domā
par
mākslīgām skropstām, apakšbiksēm veļas
mašīnā, puikām, alu, noraktu mežā, puikām
cik sūdīgas lekcijas ir, puikām,
drēbēm, cigarešu vajadzībām, puikām, PUIKĀM ––un kādreiz
pārņemta intellektuālā entuziasmā
par Laimoņa Siliņa ūsām ––
Kāds raud.
Viņa guļ saulē.
Ziemeļkalifornijas Apskats sniedz šādu informāciju par Divreizdivi (ZKA 9, 1969):
Vai Sigmunda Freuda pirksts?
Dzirdēts Divreizdivi nometnē: – „Lai izprastu Jauno Gaitu, ir jāiedomā trīsstūris – ‘māte’ Latvija, ‘tēvs’ Ulmanis un ‘dēls’ jaungaitnieks. Tad kļūst saprotami dēla dažādie kompleksi un neurozes.”
Jautājums, kas paliek neatbildēts: kad vienreiz „dēlu” mežģīņu neurozes beigsies?
AUSTRUMEIROPAS PANORĀMA
Books Abroad. An International Literary Quarterly. Vol. 43, #1 (Winter 1969)
Literārā apskates žurnāla Books Abroad š.g. ziemas numurs ir veltīts vienpadsmit Austrumeiropas dzejniekiem. Meklējot kopēju apzīmējumu šo vienpadsmit dzejnieku izteiksmes formām, tematikai un nostājai, pirmais raksturojums varētu būt tikai negatīvs: nevienveidība. Etniskās un ģeogrāfiskās iezīmes, aptveŗot Austrumeiropas joslu no Somijas līdz Turcijai, šķiet, nav spējīgas izskaidrot šo kaleidoskopisko dažādību, kur grupējumi un afinitātes ne vienmēr atspoguļo arī vēsturiski polītiskos notikumus. Daži no dzejniekiem bija vērojuši mūsu civilizācijas kritiskākos brīžus no malas, kam nekādā ziņā nebūtu jānorāda uz gļēvulību vai intellektuālu augstprātību (kas daudzos gadījumos nozīmē to pašu). Citi bija izvēlējušies nokāpt arēnā, kuŗu daži atstāja ar dziļu vilšanos, toties viens otrs parādījās polītiska mocekļa aureola apgarots. Neskatoties uz biogrāfisko un temperamentālo nevienveidību, vienalga vai dzejnieks nododas publiskai grēku sūdzei, vai arī mēģina sasniegt bezpersoniska vispārinājuma augstumus, katrs izteiksmes veids ir kādu traģisku noskaņu apzīmogots. Pat tajos dzejoļos, kam vajadzētu izskanēt kā dzīru dziesmai vai pastorālai idillei, vienmēr kaut kur apslēpti ieskanas dzīves draudīgums, cilvēka eksistences trauslums un biedinājums, ka cilvēks pats par sevi ir tikai izaicinājums liktenim, noziegums pret universa absurdumu, par kuŗu reiz agrāk vai vēlāk būs jāatbild. Un tā viss personīgais, ejot caur šo metafizisko prizmu, iegūst universālas dimensijas.
Varbūt vēl otra raksturība, kas zināmā mērā apvieno šo mozaīsko grupējumu, ir modernā dzejnieka paradokss, kas izpaužas neuzticībā vārdiem. Vai tās būtu vārdu rotaļas, kas noved pie groteskām kombinācijām vai pat pie tīras bezjēdzības, vai ari soma Hāviko (Haavikko) un ungāra Vereša (Weöres) vēlēšanās kaut kā rakstīt dzejoļus, kas atstātu lapas baltas, vai arī rumāņa Argēzi (Arghezi) deklarācija, ka vārdi ir tukši – visas šīs nostājas norāda uz dzejnieka izmisumu, ko reiz īrs Samjuels Bekets, runājot par savām lugām, izteica: „Viss, kas te notiek, ir tikai vārdi.” Vārdi, reklāmu sakropļoti, polītiķu izmantoti, nolietoti, sadiluši ir vairs tikai skaņu kopojums, kuŗu robotiskā beznozīmībā pazūd ikvienas izjūtas vai domas izteiksme. Un tomēr dzejniekam ir uzticīgi jāturpina kopdzīve ar tik ļoti jau prostituēto valodu.
Latviešu dzeja ir pārstāvēta ar Gunaru Saliņu, kuŗa tematiskās noslieces dzejniece Astrīde Ivaska apskata ļoti iejūtīgā izvērtējumā. Vispār esejas par šiem vienpadsmit Austrumeiropas dzejniekiem ir informatīvas, uzrakstītas ar pārliecību un izpratni.
Juris Silenieks
GALS UN SĀKUMS
„Viņa fenomenālā atmiņa, latviešu un pasaules literātūras pārzināšana nereti vienam otram aizēnojusi viņu kā dzejnieku, stāstnieku, kritiķi, atmiņu tēlotāju. Nav noliedzama viņa literārā erudīcija. Tāpēc to visu atzīstot, gribētos atgādināt nepiemirst pašu galveno – viņu kā dzejnieku.”
Tā par š.g. 8. oktobrī mirušo Pēteri Ērmani, Jaunās Gaitas mūža goda abonentu, raksta Kārlis Egle Rīgā iznākošajā avīzē Literatūra un Māksla (6,11,60).
Tagad mīkla: viņas literārā erudīcija ir nenoliedzama, latviešu un pasaules literātūras zināšanas izcilas, atmiņu tēlojumi gleznaini, kritikas ierosinošas, strādā JG redakcijā vairākus gadus, publicējusi labu dzeju. Ievērojot šo pēdējo faktu, pašu galveno, Zinaīdas Lazdas piemiņas fonds piešķīris viņai 1969. g. Zinaīdas Lazdas balvu par dzejoļu krājumu Ziemas tiesa.
Atbilde: Astrīde Ivaska ienākusi lielajā latviešu literātūrā.
MARGINĀLIJAS
Jau vairākkārt uz laikrakstu un grāmatu lappušu malām šo to piezīmējot radušajās marginālijās esam gan vaicājuši, gan mudinājuši kollēgas Latvijā veidot tādus kultūras sakarus starp latviešiem dzimtenē un „svešatnē”, lai apmaiņa būtu abpusēja, tātad godīga radošā darbā gūto rezultātu apmaiņa, piemēram, ja runa ir par rakstniekiem, mūziķiem un citiem kultūras darbiniekiem. Ar „godīga” šeit domāta tāda darbība, kuŗas rezultātā intellektuālo darbinieku darbi kļūst pieejami arī tiem, kam tie domāti – tautai, t.i. tiem tautas locekļiem, kam šādi kultūras „produkti” interesē. Vairāk jau nevar prasīt.
Ar gandarījumu un, protams, kollēģiālu pateicību pērnās ziemas otrā pusē varējām atzīmēt, ka vismaz mēnešraksta Karogs galvenais redaktors Andris Vējāns ir ar mums aptuveni vienās domās, izsakoties, ka – lai sakari attīstītos tādā virzienā – ir „vajadzīgs mūsu pašu, redakcijas, jau tā sakot, ikdienas darbs, konkrētais darbs”.
Gods, kam gods pienākas, redaktors Andris Vējāns nav sekojis pazīstamajai tēzei „klausies uz maniem vārdiem, neskaties uz maniem darbiem”, bet vismaz daļēji arī īstenojis vārdos pasacīto: līdz šo margināliju sacerēšanas brīdim 1969. gada Karoga numuros atrodami divu trimdā dzīvojošu autoru darbi: Veltas Tomas dzejoļu cikls un Irmas Grebzdes īsprozas darbs. Nedēļas laikraksts Literatūra un Māksla savukārt publicējis dažus Eduarda Freimaņa dzejoļus. Tas nav daudz, ja salīdzina, piemēram, ar to, ko „trimdas tautai” esam darījuši pieejamu no Latvijas autoru darbiem JG lappusēs, bet – varbūt esam labākā situācijā, ekonomisko pusi atstājot nediskutētu, jo JG ir neatkarīgs izdevums, turpretī abi augstāk minētie, nelaimīgā kārtā, kaut kādu biedrību „oficiozi” vai vismaz „pusoficiozi”. Ar biedrībām vienmēr iznāk ķēpa, tas mums nav divreiz jāstāsta. Varētu gan pabrīnīties kādēļ Karoga un LuM redaktoru acis tik vienpusīgi pievērsušās tieši Kanadai, jo visi trīs publicētie autori dzīvo Ziemeļamerikas kontinenta ziemeļvalstī.
Arī Latvijas radio programma Dzintarkrasts pieminama ar atzinību. Ar tās palīdzību klausītāji Latvijā iepazinušies ne tikai ar Veltas Tomas dzejoļiem autores lasījumā, bet arī ar Ņujorkas latviešu kokļu ansambļa atskaņojumiem un ansambļa vadītāju Andreju Jansonu. Pavisam divos raidījumos klausītāji dzirdējuši arī ASV latviešu „dzīvespriecīgos jauniešus” (diktores Laumas Amatnieces formulējums) Janīnu Ankipāni, Ilmāru Dzeni, Uldi Ievānu, Albertu Legzdiņu un Uldi Streipu izpildām kuplejas un skečus raidījumā skaidri sadzirdamas pārpildītas klausītāju auditorijas priekšā. Par pēdējiem gan piebilstams, ka Dzintarkrasta kommentāri izraisa izbrīna pilnu pretjautājumu: šie jaunieši „izsmejot” dažādu trimdas organizāciju darbību ASV, tātad pieņemot, ka šo organizāciju „pārstāvji” ir klāt sarīkojuma zālē, bet kādēļ no Rīgas radio nekad nav nācies dzirdēt kādu labsirdīgu pazobošanos, piemēram, par komūnistu partiju, komjaunatnes vai pionieŗu organizāciju u.c. biedrībām? Vai būtu tā, ka šo organizāciju pārstāvju klātiene nokauj katra iespēju ar viņiem pajokoties?
Tad mums šeit „svešatnē” tomēr druscītiņ labāk!
Sakarā ar dzejas dienu, ko tagad Latvijā rīko ik septembri Raiņa dzimšanas dienā, Mirdza Ķempe devusi interviju laikrakstam Dzimtenes Balss (nr 37, 12.9.1969). Savas domas par latviešu dzejas attīstību emigrācijā Ķempe formulējusi šādi:
Vairums veco dzejnieku nespēj vairs radīt kaut ko literāri nozīmīgu. Viņi vārās paši savā sulā, līdz ar to ierūsē. Man pievilcīgāki šķiet jaunās paaudzes dzejnieki, kas ir intelliģentāki un interesantāki. Viņiem ir internacionālā izjūta, nav naida pret Padomju Latviju, un viņi labprāt veido tiltu ar mūsu literātūru.
Protams, trimdas „jaunās paaudzes dzejniekiem” būs patīkami dzirdēt vecās paaudzes dzejnieces Mirdzas Ķempes tik atzinīgi teiktus vārdus. Paldies! Kad sagaidāma trimdas dzejnieku un prozistu antoloģijas izdošana Rīgā?
Bet dzīves patiesībai nevar izbēgt – nekur. Mirdzas Ķempes teiktais ir tāda pati realitāte arī Latvijā, un citētajā rindkopā atliek izmainīt tikai divus vārdus, lai koncentrēti, lakoniski, tieši un neviltoti būtu noraksturota latviešu dzejas attīstība dzimtenē.
Liktenis? Vienalga: mēs taču esam – viena kaula, lai kā tos šķobītu un lauzītu tie, kas no tā kaula nav.
Vai Lijas Brīdakas vārdiem tai pašā DzB numurā:
... cauri vēsturei ar asinskrāsu iekrāsotā bruģī blakus tavām pēdām manas nenokasīt nost.
Dzirdam jau un saprotam: Tik tiešām – Rīga neklusē...
Ka trimdas latviešu sabiedrībā eksistē dažādi uzskati polītikas, mākslas, sociālo jautājumu un citos novados, ir, un tā mūsu pārliecība, pilnīgi dabiska parādība. Tā funkcionē brīva sabiedrība.
Ja ne nu gluži kā diena pret nakti, tad vismaz kā saulains pusdienas laiks pret krēslainu novakari ir šī brīvības atziņa pretim mūsu laikrakstu slieksmei uz vienvirziena „oficiālo viedokli”. Postu, ko šāda izdevēju un tiem pakļauto redaktoru pieeja avīžniecībai radījusi, pašreiz vairs nav iespējams aplēst – ne absolūtos, ne procentu skaitļos.
Kādu tad postu? Mūsu laikraksti visumis, šķiet noturējušies metienu un abonentu skaita ziņā itin stabili. Bet blakus šim nomierinātajam faktam dzirdams kāds „skumjš optimisms”: mūsu laikrakstu abonējot tikai „vecie”, t.i. tādi, kam šodien jau vismaz gadi kaut kur četrdesmitos. Vai vēl vairāk. Un kad tie kritīšot, tad...
Jā – tad.
Bet cik seismografiski jūtīgi laikrakstu izdevēji un redaktori izsekojuši neizbēgamajām pārmaiņām, kas notikušas trimdas sabiedrības struktūrā, un izsekojuši tā, lai uztvertu un paturētu vienā saimē arī tos, kas pieauga un kļuva par patstāvīgiem cilvēkiem – ar savām domām, saviem ieskatiem, savu prieku un savām dusmām – piecdesmitajos gados, sešdesmitajos gados.
Nākošais ir 1970. gads, un tas nozīmē, ka tie, kas jau bija redaktori neatkarīgās Latvijas pēdējā gadā, toreiz bija tikpat veci kā tie, kam šodien būtu jābūt trimdas aktīvajai paaudzei. Viņiem toreiz bija savi uzskati, savas domas. (Vai varbūt nebija, bija tikai vēlme „uzpelnīties” līdz sabiedrisko lietu ministrijas atzītam postenim?) To atceroties – brīvības atziņa saka, ka viņiem šodien vajadzētu būt tādam pašam respektam pret šāsdienas paaudzes darbinieku domām un uzskatiem, tādai pašai tolerancei, ar kādu viņi sastapās, uzsākdami savu darbu avīžniecībā. Bet vai ir?
Diemžēl, mūsu laikraksti ir veidoti un joprojām tiek veidoti no tām pašām pozicijām, kuŗās tie atradās savu trimdas gaitu sākumā. Tā kā šīs pozīcijas – militāri runājot – vēl joprojām ir neieņemamas (jo 40 g. vecie un vecākie piegādā „municiju”), tad – ērtības labad – tiek šauts ar tām pašām vecā kalibra lodēm.
Ar pozicijām tomēr ir viena nelaime: tās var gan būt neieņemamas, bet – tām var apiet apkārt ar līkumu un tās – ielenkt.
Vai nav drusciņ tā, ka mūsu laikraksti – nevienu vārdā neminot – savā „apšaudē” kļuvuši mazliet, mazliet – desperāti? Nelaime tā, ka viena apšaude notiek virzienā uz mūsu, latviešu, pašu primārāko dzīvības nervu.
Think! – saka amerikāņi. Padomājiet klusībā paši pie sevis, kollēgas! Šeit par to pagaidām ne vārda vairāk, lai mums atkal nepiedēvētu kaut kādu „daiļskanīgu” lamu vārdu.
Latvija Amerikā, laikraksts, kas iznāk Toronto, Kanadā, savā „vēsturē” var ierakstīt pa gaišai lappusei, kad tas, izprazdams brīvības atziņu, nav liedzis savas slejas domu izmaiņai. Arī aizstāvot viedokļus un ieskatus, kas „neiederas” vienmuļi pelēkajā, pašapmierinātības iežūžotā „vispārpieprasītajā” panorāmā. Ar neviltoti siltām pateicības jūtām JG darbinieki atcerēsies LA, kas, Ingrīdas Vīksnas vadīta, 1959.g. neliedza telpu JG „trakumu” aizstāvjiem, to starpā Marisam Vētrām. Un tagad, redaktora Alfrēda Vinčeļa vadīta, LA tāpat centusies turēties pie brīvās avīžniecības pamattēzēm, ka laikrakstam, avīzei ir jādod informācija, un atšķirīgu domu publicēšana ir tikai informācija.
Kāpēc pieminēts šis laikraksts? Atbilde: Tikai kā illustrācija, ka arī trimdā ir iespējama brīvības atziņas īstenošana praksē.
Solis līdz tam, ka mūsu laikraksti varētu būt trimdas sabiedrības patiesais spogulis un komūnikācijas vieta, ir īss. Kas tās par fantastiskām bailēm, kas mūs no šī soļa attur? Kas ir atturējis visus šos gadus? Kāpēc ir spēlēta strausa spēle, liedzoties redzēt, ka sabiedrība pārmainās un ka šajās pārmaiņās ir grauds mūsu izturībai?
Kāpēc jābūt tā, ka lielai daļai šāsdienas trimdas aktīvās paaudzes locekļiem vienīgais sazināšanās līdzeklis ir kļuvušas – vēstules? Tieši tiem šīs paaudzes locekļiem, kas nav aizgājuši un zuduši „saglabājamai latvietībai”. Pārējiem jau – vienalga, bet kas ir darīts, lai šos „pārējos” noturētu pie tiem, kas neaizmirst?
Nē! Necelsim pieminekli Rainim ne Kastaņolā, ne citur, iekām neesam asinīs un sirdī iedzīvinājuši viņa savstarpējās uzticības bauslībā formulēto – pastāvēs, kas pārmainīsies.
Pastāvēt un pārmainīties – tas ir atrisinājums, bet lai tā būtu, mums vajag paša elementārākā: uzticības vienam pret otru. Ne lētticības, bet uzticības. Bez tās – notiek lūzums. Un tas nozīmē galu.
Kollēgas citu periodisko izdevumu redakcijās, atveriet slejas un lappuses visu domu kaleidoskopam! Cita ceļa uz brīvību nav, tā ir jāīsteno – pašiem, katram par sevi, speŗot pirmo soli.
GIR–
