Aina Kraujiete

ir necerīgs jūlijs

              visās ejās

              melnas sēnes un plēnes

              melnas nosēžas, sēž. Krāsu no sejām

              krāsu no asinīm artērijās un vēnās

              nodzēš.

                          Ir decembrīgs jūlijs-

viss melns.

Ar pēdīgiem spēkiem, ar lieliskiem pūliņiem

visdrīzākos zirgus

jūdzam

un jūdzes un jūdzes

braucam

jo braucam

uz Mellužu melleņu tirgiem.

(Tirgū

ogas sēnes valrieksti vāravas ūdenskrinģeļi skābās stikla

bombongas stiprinieki. Un čigāni vagabundi - lai zirgus

var izmīt.)

Mellužu melleņu tirgū

tumšas vizmo

mums acīs mellenes mellenes mellenes tikai

tikai melleņu melnumā melnās mellenes.

Te vasarās viļājam

tās mutē milzīgas zilas kā zilenes

no krūmiem, kas galvas pāraug -

                          un zelta jaunekļi zelta matiem

                          glauda matus un meitenes,

                          meitenēm matus –

                   ai zeltā mērcētās

                   zeltainās saules dienas!

       Mēs braucam

       dienām

       braucam naktīm braucam

                   - prom zirgus! jārauga

                   steidzīgā vilcienā ietikt -

                   mums nepietiek

                   ar melnu melleņu

                   tirgiem: uz Mellužu mežiem paši

                   melleņot braucam -

Gala stacija. Melluži? Izsauc kāds melnais:

Ņujorka. - Atkal un vienmēr kā murgos viss noris –

sauc miegains moris: - Izkāpt! Ņujorka -

ir jūlijs, viss melns

                   rozā plaukstām, pēdām, rozā mutēm

                   melnas meitenes tirgojas

                   melni melni kratās

                   melnajām meitenēm mati

                   melnas melnas melnajām krūtis

                          ir jūlijs

                          vismelnāko melleņu laiks -

jāsākas vasaras orģijām.

                                  Liekas -

                                  kļūs mežos mellenes

                                  dārzos zemenes gražīgas

                          ir atkal ražīgais

                          jūlijs.

Pašiznīcināšanās līksmē

kā putni no pudelēm izlaižas korķi.

     Vagabundi

     pa mellenei noķer -

                   ai zeltā mērcētās

                   saules dienas!

                                      Un glauda

                                  zelta matus zelta jaunekļi.

                                  Saulainas meitenes

                                  zelta pirkstiem tie glauž -

     Bet mēs, kas esam

     mūžīgie vagabundi,

     mēs vienmēr vēl braucam

                          braucam uz Mellužiem

                          braucam

                          atpakaļ

                          vienmēr un atkal

                          viss noris kā toreiz

                          ar vilcieniem, zirgiem

                          braucam uz Mellužiem

                          aizvien uz Mellužiem -

uz Mellužu mežiem melleņot

uz melleņu tirgiem

uz melleņu tirgiem Mellužos

kur tirgus nekad nav bijis –

                          ir jūlijs

                          Ņujorka

                          melns

       viņa nezināja vai raudāt

       vai gavilēt kad no limuzīna

       melni livrejots vedējs izlēca durvis vērt

       viņas peoniju podiem rotātā

       vīnogulājiem apstīgotā

       lieveņa priekšā

- viņš bija atgriezies atgriezies atgriezies

       spīdīgām lapām pieaustos damaska

       durvju priekškaros ieslēpusies

       viņa nesaprata uz kuŗu pusi

       acis vērst un

       vai būs raudāt

       kā senāk vai gavilēt

- viņš bija atgriezies atgriezies

       starp sejai aizklāto pirkstu mežģīnēm vērodama

       pagalmā sauli virs ģeorģīnēm

       visus atbraucējam gadiem krātos

       un naktīs uz spilvena blakus guldinātos

       vārdus viņa mēģināja pārkārtot prātā

       bet kā porcelāns

       trausli un plāni

       nodiluši tie bija

       un neizrunājami saguma

       sabirza zem mēles smaguma

- viņš bija atgriezies

       biezo vīnogulāju stīgas

       vējš ievērpa kaimiņu logos kā būŗos

       kur plandījās sievu galvaslakati un ap stūri

       glūnēja bērni burbuļgumiju kožļājot -

       viņš bija atgriezies savā

       limuzīnā un (laikam) ar naudu

       bet jau kopš svētdienas visu rītu kad lija

       to vairs nesauca par pamesto līgavu

       un nesadzirdamas raudas

       damaska priekškaros ļāva lai noslāpst

       laikā nesagaidītās gaviles

Ausma Jaunzeme

„Hi-ya, guys!” bļauj meitene uz riteņa

universitātē.

Viņi iet gaŗām viens pēc otra

steidzas uz lekciju,

bet es nevaru atminēt viņu sejas.

(Kokteiļu partijās tāpat.)

„How are ya, guys?” - „Great!”

Norunā kopā iet uz futbola sacīksti

sarkanos svārciņos, baltos svīteros,

sarkana papīra vēdekļus ritmā purinot,

kliedzot: „rah, rah Stanford! Beat ‘em, beat ‘em!”

Lidmašīna aizlaižas uz Saigonas pusi.

„Es ņemu Tālo Austrumu vēsturi. Cik interesanti!

parīt eksāmens, būs jāsāk mācīties.”

„Tūkstoš astoņsimt sešdesmit trešajā gadā...”

„Ko vēlēsim par universitātes prezidentu?”

Kandidāte Vikija Dreika, noģērbusies līdz jostai,

dejo studentu biedrības laukumā.

Lidmašīna aizlaižas uz Saigonas pusi.

Mūsu vectēvi sēdēja Kolisejā, līga uz gladiatoriem,

kliedza „rah! rah!”

ēda saldējumu no Alpu ledus, kailu skrējēju atnestu.

Un Hanibāla izbijušies ziloņi slīdēja, gāzās bezdibenī.

Lidmašīna aizlaižas uz Saigonas pusi.