Poēmas fragmenti
Div’ bāliņi karā jāja,
Abi jāja domādam’, –
Vai būs jāti, vai nejāti,
Vai palikti sētiņā.
3. VĒSTULE
Savu daļu dzimtenes jums dodu,
Klājiet viņu pāri atmatām,
Piešujiet pie zemes
Rudzu adatām.
Savu gundegu gultu jums dodu,
Cīrulis tur gaisā spurdza, klau,
Tā ir it kā tikko darināta,
Turpat manu smago kaulu nav.
Bet mana nepārnākšana
Jūsu pārnākšanu svētīja,
Manu kaujlauku vēji
Jūsu graudus vētīja.
Reiz ar zemgaļu vārdiem
Pielādēja „Vinčestrus” un „Arisakas”,
Aptverē pieci nosmailināti vārdi –
Un teikums gatavs.
Bet, kad vintenes un atminas muzejos,
Kad arumos saspridzinātas mīnas,
Ar latviešu valodu
Pielādējiet sējmašīnas.
Izejiet agri kā senie zemnieki,
Sauleslēkts dziedēs jūsu rētas,
Dievs nedod, ja uz rudens svariem
Par vieglu tiktu atrastas klētis.
Tad ceptā maizīte
Būtu ar trūdu garšu,
Tad kļavlapu klarnetes
Pūstu sēru maršu.
To visu bez manis dariet,
Jūs taču vairs neesat pērnie,
Jūs taču vairs neesat bērni.
Es jau nu palieku vienmēr
Tajā blāzmā, ko gadsimts kūra
Uz Dzimtenes un Tāluma,
Uz Slavas un Sāpju
Dārdošo ielu stūra.
Bet, ja visi būsim kopā
Šai laikā, telpā un gaitā,
Nekad mūs neierakstīs
Bez vēsts zudušo skaitā.
