Laimonis Mieriņš

BAUHAUS 1919-1933
 

Bauhaus Desavā Vācijā, celts pēc architekta Gropiusa projekta 1925.-1932. g. Vēlāk to pārcēla uz Berlīni.

Liktenīgi, ka tieši Bauhaus dibināšanas 50 gadu jubilejā mirst tās idejas iedvesmotājs Valters Gropiuss (Walter Gropius), kas nenoliedzami ir viens no šī gadsimta visietekmīgākiem architektiem un audzinātājiem. Gropiusa ģenialitāte izpaudās ne tikai viņa radošajā mākslinieka un organizatora talantā, bet arī spējā paredzēt un pareizi izprast nākotnes attīstības gaitu, kā arī skaidri un nepārprotami formulēt savus secinājumus. Tieši Bauhaus situācijā bija vislabākā izdevība meklēt, personīgo ekspresiju neizslēdzot, vienotāja elementu starp formu un funkciju; formu un materiālu; formu un produkcijas metodēm, tā radot jaunu kulturālu vienību – kopēju totālu mākslu, kas ir mūsu laikmeta visraksturīgākā iezīme.

Cēlies no senas mākslinieku-architektu ģimenes, Gropiuss dzimis 1883. g. Berlīnē. Studē architektūru Berlīnē un Minchenē, bet studijas nebeidz. Kādu laiku asistē architektam Bērensam, tad uzsāk privātu praksi. 1919. g. dibina Bauhaus, to atstādams 1928. g., lai par jaunu atsāktu privātu praksi Berlīnē, vēlāk Londonā. No 1938. g. - 1952. g. profesors Harvardas universitātē. Pēdējās nozīmīgākās celtnes ir McCormick Office Building Čikāgā; U.S.A. vēstniecība Atēnās; Bagdades universitātes komplekts u.c.

*

Jau kopš senas pagātnes māksla ir atbalsojusi savu laikmetu, ejot kopsolī ar dzīvi, to sekmējot, papildinot. Šī „laulība” bija saskanīga līdz tam laikam, kad industriālā revolūcija radīja pilnīgi jaunu, vēl nebijušu situāciju, kas gaidīja pilnīgāku sociālu, ekonomisku un polītisku atrisinājumu. Mākslai nav jānovēršas no technoloģijas – tagadnes galvenā vaibsta, jo plaisa ir pārejama. Jāšaubās, vai vairums gribētu atteikties no ērtībām, ko technoloģija devusi.

Radikālus pagriezienus mākslā izraisa attiecīgi apstākļi. Tādi radās Vācijā pēc Pirmā pasaules kaŗa. Uzvarētāji allaž kļūst konservatīvi, pat šovinistiski (Krievijas mākslas gaisotnes pirmie pēcrevolūcijas gadi ierindojami citā kategorijā). Turpretim sakautajiem vāciešiem viss bija jāsāk no gala, bez illūzijām. Tas vislabāk veicams eksperimentāli, raugoties nākotnē bez paraugiem. Tāpēc jāpiebilst, ka tik ekstrēma kustība kā dadaisms (ar spēcīgu pretmākslas filozofijas pieskaņu) varēja rasties un ir „izprotama” vienīgi šādā vidē.

1919. gadā architekts Gropiuss, turienes valdības uzdevumā dibina Veimārā jaunu eksperimentālu mācību iestādi, apvienojot toreizējo mākslas ar lietiskās mākslas skolu un nosaucot to par Bauhaus (bauen – celt, būvēt). Tai bija lemts kļūt par šī gadsimta mākslas paidagoģijas idejiski visietekmīgāko centru, kas, kaut slēgts 1933. gadā, vēl joprojām ir nozīmīgs mākslas pasaules iedvesmotājs.

Dažādo mākslu nodaļas tika pakļautas architektūras disciplīnai. Celtne fiziskā nozīmē kļūst par vienu no galvenajiem apvienotājiem veidoliem, nojaucot mākslu starpā visas konvencionālās robežas. Radās pirmie pamati funkcionālam, internacionālam lietiskās mākslas stilam, kas nebija romantisks, bet racionāls un bezpersonisks. Tomēr Bauhaus neveidoja savu stilu, modi vai dogmu, bet gan pozitīvi reaģēja uz nepārtraukti mainīgo dzīves realitāti. Bauhaus bija pirmā pretakadēmiskā mācību iestāde.

Industrijā iezīmīga masu produkcija, kur amatnieks ir gandrīz lieks. Bauhaus apvienoja radoša mākslinieka talantu ar industrijas prasībām, kas nozīmē mākslas un industrijas sintēzi.

Nojaucot 19. gs. radušos robežu starp mākslinieku un amatnieku-speciālistu, Bauhaus veltīja abiem vienlīdzīgu paidagoģisko uzmanību. Studentus apmācot, vienlaicīgi darbojās amatnieks-speciālists kā praktisko problēmu risinātājs un mākslinieks kā idejiskais iedvesmotājs, pretpols. Pēdējo rindās bija ļoti apdāvināti gleznotāji (modernisti): Ittners, Feiningers, Klē, Kandinskis, Moholi-Nadži, teātŗa dekorators Šlemmers un tēlnieks Marks. Vēlākajos Bauhaus pastāvēšanas gados mācībspēku dualitātes princips nebija jāievēro, jo par lektoriem sāka strādāt spējīgākie no agrāko audzēkņu vidus. Tāds bija gleznotājs Albērs.

Bauhaus darbojās Veimārā līdz 1925. gadam un ietvēra mēbeļu, metalla apstrādāšanas, zeltkaļu, vitrāžas, keramikas, mākslas aušanas, skatuves glezniecības, iekštelpu izdaiļošanas, fresku, izstāžu iekārtošanas un tipogrāfiskās darbnīcas, kā arī architektūras nodaļas. Visa mugurkauls bija obligātais pirmais kurss. Te studenti, mācīdamies eksperimentu gaisotnē, centās iejusties dažādu materiālu īpašībās; lielu vērību veltīja radošā talanta atbrīvošanai, mācīja izprast jaunrades principus, zīmējuma, krāsu mijiedirbes, formas, struktūras un telpas izpratnes jēgu. Šo studiju ilgums bija apmēram gads, atkarā no sekmēm, pēc kam sekoja trīsgadīgas studijas kādā no lietiskās mākslas darbnīcām. Bauhaus apzināti nekultivēja daiļās mākslas, bet, ja apstākļi to prasīja, studentiem deva iespēju risināt glezniecības u.c. problēmas.

1923. gadā organizēja pirmo Bauhaus izstādi, darbības atskaiti, kas pasaulei pieteica jauna tipa mākslas izglītības iestādes eksistenci. Tās ietvaros organizēja lekcijas, filmu, teātra, baleta izrādes un koncertus. Avangarda komponisti, kā Stravinskis, Busoni un Bartoks aktīvi interesējās par visu, kas notika starp Bauhaus sienām. Par ietekmīgu forumu dažādo ideju izdebatēšanai un popularizēšanai kalpoja žurnāls Bauhaus. Vēlāk Vācijā Halles, Hamburgas un Štetīnas mākslas skolās bija jūtama tā atbalss.

Desavā Bauhaus izvietojās ēku korpusā, kas bija celts pēc architekta Gropiusa rūpīgi izstrādātā un labi pārdomātā plāna. Vēl atvēra lietiskās skulptūras un fotogrāfijas darbnīcas. Dabiski, ka šie darbības posmi ir tā laika mākslas kustību ietekmēti. Sākumā tas bija kubisms: mēbeles, sarāvušas visas saites ar pagātnes paraugiem, izskatās smagas un neveiklas. Vēlāk jūtams dadaisms un stiprs ekspresionisma elements.

Desavas periodā nozīmīga bija tipogrāfiskā darbnīca, kas nogremdēja daudz konvenciju. Tās vadītājs Bauers pamatoti jautāja, kāpēc rakstībā būtu jālieto divi alfabēti – lielais un mazais, ja tas pats paveicams ar vienu? Bauhaus to konsekventi arī darīja visās savās publikācijās. Tipogrāfijā iezīmējās skaidrība, uzskatāmība un vienkāršums. Kā fotogrāfijā, tā filmās Bauhaus bija savs pienesums šo mākslu tālākai attīstībai. Šlemmers teātrī daudz eksperimentēja ar gaismas efektiem, nekad neaizmirstot, ka runa ir un paliek drāmas galvenais elements. Arī happeningu kulta sākumi meklējami šeit. Tagad visā pasaulē plaši lietotās metalla cauruļu mēbeles ir tiešs Bauhaus eksperimentu rezultāts, tāpat „četrstūraino kastu” architektūra.

Darbnīcu nolūks bija izgatavot metus, kas apmierinātu techniskos, formālos un aistētiskos aspektus, lai tad tos nodotu masu produkcijas vajadzībām. Sekmīga sadarbošanās bija absolūti nepieciešama – ieinteresētās fabrikas un citi uzņēmumi piegādāja materiālus eksperimentiem bez maksas; lektori un studenti regulāri apmeklēja fabrikas, lai informētos par visjaunākām technikas atziņām. Labākos metus nodeva Bauhaus kooperatīva vadītājam, lai kārtotu komerciālo daļu: cenas, līguma slēgšanu u.c. Ienākumus sadalīja starp Bauhaus (meta autoru) un Bauhaus kooperatīvu.

Studentiem bija nepieciešams pārzināt grāmatvedību, jāprot aprēķināt savu nodomu izmaksa. No viņiem sagaidīja arī aktīvu līdzdalību Bauhaus izglītības polītikas veidošanā, tādējādi audzinot piederības un apzinības sajūtu.

Gropiuss aizgāja no Bauhaus vadības 1928. gadā, lai atjaunotu privāto praksi. Viņa darbu sekmīgi turpināja architekti Meiers un Rohe. Ar savu revolucionāro nostāju mākslas izglītības lietās šī mācību iestāde ieguva daudz dažādu aprindu ienaidnieku. Viens no visbiežāk dzirdamiem apgalvojumiem bija, ka Bauhaus esot „marksistiski noskaņotu mākslinieku un intellektuāļu perēklis” (Bauhaus nebija polītisks iestādījums). Nacistiem pārņemot Desavas telpas „neatliekamām partijas vajadzībām”, vajadzēja pārcelties uz Berlīni, kur 1933. gadā to slēdz Hitlera režīms.

Bijušie Bauhaus mācību spēki atstāja Vāciju, meklēdami patvērumu Rietumeiropā, kas toreiz vēl bija ļoti konservatīva un jaunām idejām negatava augsne. Atsaucīgāka bija Amerika, kur Albēram radās iespējas nodibināt Ziemeļkarolainas pavalstī Black Mountain College, Bredendikam – New Bauhaus Čikāgā, bet Gropiusam vadīt Harvardas universitātes architektūras fakultāti.

Bauhaus idejas tikai daļēji īstenojušās. Teorētiski tām jau daudz agrāk būtu vajadzējis izveidoties Anglijā, kas bija pirmā industriālā valsts pasaulē. 1851. gadā Londonā lielajā rūpniecības izstādē gan dzirdēja trāpīgas kritikas par industriālo neglītumu, bezgaumību, bet tomēr, būdami bez konkurentiem, angļi turpināja ražošanu nekritiski – precēm tāpat bija noiets.

Mūsu kapitālistiskā iekārtā ar masu produkcijas metodēm strādā milzīgs daudzums privāti, sabiedriski un valsts kontrolētu firmu. Ražodamas līdzīgus produktus, tās ir spiestas pastāvēt lielā konkurencē vai bankrotēt, un, valdot sacensības garam, uzlabot ražojumu lietderīgumu. Šāda „spiediena no apakšas” trūkst komūnistiskā saimniecībā, kur vai vienīgā ražotāja ir valsts – preces patērētājam piegādā niecīgā izvēlē, tāpēc pamati auglīgai mākslas un industrijas sintēzei ir vāji. Taisnība, padomju mākslas akadēmijās pastāv lietiskās mākslas nodaļas, bet bez nepieciešamā darbības fona tās kļūst par seklu modes (arī kopēšanas) lietu.

Arī Latvijas neatkarības gados Bauhaus idejām varēja būt tikai ļoti niecīgs iespaids (ja tādu ir iespējams saskatīt), jo bijām lauksaimniecības valsts bez nozīmīgākas rūpniecības. 1919. gadā dibinātā Mākslas Akadēmija „kopsolī” ar daudzām citām Eiropas akadēmijām atradās tradicionālistu rokās, tikai vēlāk pieaicinot par mācībspēkiem pāris mēreni modernāku gleznotāju. Tā vairāk veica „iemarinēšanās” funkciju, netieši izaudzinot sociālistiskajam reālismam nepieciešamos „techniskos kadrus”. No kultūrvēsturiskā viedokļa mūsu valsts spožākais posms bija apmēram pirmie pieci vai seši gadi. Tādu ievērojamu mākslinieku kā Zeltiņa, Matveja, Grosvalda un Kazaka (Drēviņš „apmaldījās” Krievijā) pāragrā aiziešana bija tiešām traģiska – latviešu māksla šodien būtu daudz iespaidīgāka.

Ir pagājuši 50 gadi kopš Bauhaus dibināšanas, tomēr tās idejām varēja būt vairāk sekotāju. Nav šaubu, pasaule arvien vairāk industriālizēsies, un līdz ar to vajadzība radikāli revidēt līdzšinējo mākslas skolu programmas kļūs akūtāka. Ja pagātnē mākslu centrā allaž atradās gleznotājs, tēlnieks, tad industriālā situācija, kur prasības, apstākļi un iespējas ir citas, šo vietu aizstāj architekti-inženieri un lietiskie mākslinieki-veidotāji. Tāpēc ir nepieciešams audzināt jauna tipa māksliniekus. Tradicionālas pieejas reprezentē pagājušu laikmetu, pieder vēsturei un tiem, kas negrib vai nespēj atrauties no pagātnes ēnas.