ROZES, CŪKAS, MĒNESNĪCA, PLIKŅI...

Tālivalža Ķiķaukas rakstā par „reāliem romantiķiem” un „romantiskiem reālistiem” ir polemiskas piezīmes ne tikvien par Dz. Freimaņa un O. Krātiņa uzskatiem, bet arī par Pļavkalnu. Pļavkalns tad nu arīdzan grib piedalīties šai ķīviņā – gan ierobežojoties ar dažām piezīmēm par Ķiķaukas rakstu JG 72. n-rā...

Pirmkārt, nevaru pievienoties Ķiķaukas domām, ka J. Ezeriņš un Mopasans ir romantiķi. Abiem tiešām netrūkst romantisku piekrāsu, bet pamatievirze ir reālistiska. Arī Ezeriņa dzejoļos nav īstās romantisma gaisotnes: ir tikai jau minētās piekrāsas. Mopasans ir subjektīvs reālists, t.i. reālists ar manāmu slieksmi uz romantismu.

Varbūt jau pareizāk apzīmēt Teofīlu Gotjē par romantiķi, bet ne bez iebildumiem. Viņa Mademoiselle de Maupin ir piesātināta ar romantisku nostalģiju un vispār ar zināmu pozējošu romantismu, bet šīs grāmatas rūpīgais slīpējums, veselīgais animālisms un simpātijas pret antīko pagānismu to manāmi tuvina klasicismam. Cik atceros no Gotjē lirikas, tad viņš tiešām ir „cilvēks, kuŗam ārējā pasaule eksistē” – un tā jau ir reālistiska iezīme. Jāievēro, ka Gotjē radniecīgs franču parnasistiem, kas bija samērā nepersoniski, objektīvi, piktoriāli, apvaldīti un lielā mērā atšķīrās no īstajiem romantiķiem, kuŗu pašatklāsme parnasistiem likās pārmērīga. Ķiķaukas pieminētā ironija nebūt nav specifiski reālistiska iezīme – (kā jau dažkārt aizrādīts) tā itin raksturīga tieši romantiķiem. Cinisms nozīmē objektivitātes un līdz ar to reālisma daļēju trūkumu, nevis diezkādu reālismu (ir, protams, ļaudis, kas objektīvu skatījumu sauc par cinisku, bet tas ir nepareizs apzīmējums; īstais cinisms ir vienpusīgi neatzinīgs – tas nozīmē slieksmi „mālēt velnu uz sienas” resp. saskatīt ļauno vai bezvērtīgo pat tur, kur nekā tamlīdzīga nav).

Man šķiet, ka Ķiķauka lāgā neatšķiŗ reālismu populārā izpratnē no reālisma mākslā. Pirmais nozīmē apmēram kaut ko tādu kā ētisko mērauklu trūkumu vai atmešanu, orientēšanos tikai uz šauri praktisko (valstsvīru parakstīti līgumi ir „tikai papīra gabali”; Staļina jautājums „Cik pāvestam ir divīziju?”; Čemberlēna mēģinājums tirgoties ar Hitleru u.tml.). Reālisms māksla, manuprāt, ir vērojoša, pētījoša, vairāk uz ārpasauli nekā uz subjektivitāti, vairāk uz ikdienu nekā uz fantastisko un eksotisko ievirzīta nostāja; tas ir būtībā attāli radniecisks zinātnes slieksmei uz empīriskiem novērojumiem un piesardzīgiem vispārinājumiem. Nav nekur teikts, ka reālistisks mākslinieks – pretstatā „reālistiskam” mietpilsonim (philistine) – būs Ķiķaukas rakstā pieminētā cūka, kas ēd skaistumam domātas rozes; bet ļoti iespējams, ka viņš jūsmos drīzāk par rozēm nekā par orchidejām, ja nedzīvos tur, kur orchidejas ir ikdienas parādība...

„Kontrastēt romantismu un reālismu ir gandrīz tas pats, kas salīdzināt dzeju ar prozu...” Kāda aplamība! Patiesība ir drusku tuvāka tieši pretējam viedoklim: dzeja, poēzija sakņojas konkrētajā ārpasaules un iekšpasaules situācijā, nevis atsevišķās jūtās un idejās; līdz ar to tā drusku tuvāka naturālismam nekā galējam romantismam. Romantisms no mākslinieciskā „izdevīguma” viedokļa nav bez savas vērtības, bet tas nav šai ziņā sevišķi „veselīgs” stils, jo var ātri novest pie amerikāņu dzejnieka un kritiķa Ransema (John Crowe Ransom) raksturotās „platoniskās dzejas”, kas ir pseudodzeja un kuŗā nav „īstu”, patstāvīgu gleznu, bet ir ideju illustrācijas . Pavisam reālistiska dzeja (Ransema „Physical Poetry”) ir īstas dzejas pamats, bet tā visumā ir gaŗlaicīga; jānāk klāt citiem elementiem (tikko minētajos aspektos mans viedoklis gandrīz pilnīgi līdzinās Ransema uzskatiem); šai ziņā romantisms var būt ļoti noderīgs. Ķiķaukas uzskatos atspoguļojas populārais aizspriedums (kas sevišķi iesakņojies latviešu publikā), ka dzeja katrā ziņā ir kaut kas ultramaigs, bieži sentimentāls, izskaistināts, neikdienišķs, fantastisks, vārdu sakot – briesmīgi romantisks (sentimentālisms ir sekls romantisms). Patiesībā laba dzeja var būt skarba tāpat kā mūzika (kaut vai Bēthovens) var būt reizē augstvērtīga un skarba; reālisms var būt poētisks – ne velti vācu literatūrā ir posms, ko dažkārt apzīmē par „poētisko reālismu”, un dažs redzīgs kritiķis norādījis uz iezīmīgo poētisko elementu Hemingveja reālistiskajā prozā; arī Blaumaņa prozā netrūkst poēzijas – un ne jau tikai tad, kad viņš runā par „mākoņu aitiņām”... Der ievērot, ka mākslinieciski labākie romantiķi nav tīri romantiski; piem., Vordsvorta dzejā ir arī deskriptīvs reālisms, un daži kritiķi tur saskata radniecību ar 18. gs. neromantisko dzeju; Kītss dažā ziņā tuvs klasicismam; Bairona labākās vārsmas ir drīzāk „pusromantiskas”. Turpretī Novaliss, kas ir galējs romantiķis, mākslinieciskā ziņā nav nekas sevišķs un noteikti nespēj mēroties ar Gēti, Vordsvortu, Kītsu. Šellijs manā izpratnē ir drusku mazāk romantisks par Novalisu un mākslinieciski labāks. Skalbe ir mazāk romantisks nekā Fricis Bārda un radījis vērtīgāku dzeju. Protams, var jau gadīties izņēmumi, bet vispārējā tendence šķiet diezgan skaidra: laba dzeja bēg kā no galējā romantisma, tā no īsta naturālisma; tai raksturīgas autonomas gleznas un situācijas, nevis illustrētas idejas; netrūkst arī fantāzijas lidojumu un subjektivitātes; ir vairāk līdzības ar mūziku un glezniecību nekā ar filozofiju; ir drīzāk daudzpusība nekā vienpusība. – Ja Ķiķaukas rakstam pievienotajām gleznu reprodukcijām it kā vajadzētu parādīt dzejisko un prozisko, tad jāteic, ka Otto Krilles ražojums rāda tikai saldenu bezgaumību un ka Kurbē gleznā ir ne tikvien proza, bet arī poēzija, resp. reālisma, earthy īpašību apvienojums ar izsmalcinātu, subtīlu skatījumu, kā tas bieži vērojams franču dzejā un glezniecībā; Kurbē glezna – līdzīgi daudziem Modiliani plikņiem – ir reizē nekaunīgi atklāta un delikāti aistētiska (poētiska ir kaut vai tuvākās gulētājas seja un delna).

Ķiķaukas pieminēto „apvazāto gaumi” vislabāk ārstēt var tieši ar reālismu, jo reālistiskais skatījums attieksmē pret ārpasauli ir diferencēts un ar dziļuma dimensiju, līdz ar to grūtāk uzrasties nolietotiem vienkāršojumiem un „krāšņām” vai „jaukām” illustrācijām bez jebkādas autonomijas īstu situāciju vietā. Par mēnesnīcu dzejot var tikai tad, ja parāda kādas vienreizējas un svaigi ieskatītas detaļas; citādi rēgojas klišejas...

Aistētiska ziņā jāatšķir sublīmais (difficult beauty) no tiešāka, vairāk ierobežota skaistuma (easy beauty). Pirmajā kā sastāvdaļa var ietilpt arī necilais, neglītais, pretīgais, nesabojājot pietiekami aistētisku kopiespaidu. Populāri aizspriedumi te atkal neder.

Romantisms, reālisms, klasicisms, manuprāt, ir vēl joprojām derīgi termini, bet tie jāizprot lokanā veidā: attīrot priekšstatus no šauri laikmetiskā un populārām aplamībām.

Gundars Pļavkalns

 

 

 

R.R. [Litera canina – rrrr..!] (REĀLISMS UN ROMANTISMS AR ATSKABARGĀM)

Kollēgas Gundara Pļavkalna visnotaļ dzīvelīgās un romantiski reālās piezīmes dūc un ducina – cik jauki, ka bumerangs ievelk mazu lomiņu no lielās izjūtu jūŗas, kuŗas viļņu vērpetes trāpa gan romantiķiem, gan reālistiem. Negribu noliegt, ka Jāņa Ezeriņa romantisms teju teju iekož vārdu tiešā nozīmē (Kādas blusas stāsts), taču tie reālisma ķieģeļi, kuŗus autors iemūrē savu stāstu pamatos, ir tikai fundaments: ir grūti iedomāties, vai E. Brencēns vai Zeberiņš varētu illustrēt Ezeriņa grāmatas! Tikpat labi varētu teikt, ka Ezeriņš aptveŗ visu spektru (kājas purvā, bet galva debesīs) un, no apakšas sākdams, aizmīlējas tiklā platoniskā romantismā. Viss taču ir stils, jo E. Virzam neviens nepiesiesies par romantismu un reālismu, bet teiks – cik jauka „formu valoda”, kas dziļi gremdēta franču dzejā, parnasistu un citādā. Šādā stila mērcē apviļāts romantisma un reālisma kumoss gan var aiziet tādā alliterāciju un allūziju hermētiskā marinādē, kas Ezru Paundu padara par T.S. Eliotu tomātu mērcē.

Mans austrāliešu kollēga ar sarkanu zīmuli novelk līniju starp t.s. populāro reālismu un reālismu mākslā, taču arī pēdējā var cirst tā, ka skaidas lec. Hemingveja apraksti par smakām piepilda lappuses, un Zolā gājieni uz tirgu bija pilni ar beigtām zivīm, taču tas, ko viņi servēja, bija tīri burti uz papīra. Ārpasaule un subjektivitāte iet roku rokā: Džeks Keruāks, amerikāņu bītniku tēvs, izdūra ar vāģi cauri Steitiem no viena gala līdz otram, un viņa grāmatu On the Road varēja lasīt kā dienasgrāmatu, taču tā bija arī tikpat subjektīva kā angļa Ričardsona dienasgrāmatas veidā rakstītie romāni.

Jau citāda melodija būs Daniēlam Defo, kas nestrinkšķina stīgas, bet lietā reportieŗa stilu, ko savā laikā savos pirmajos stāstos veicīgi zināja Valdemārs Kārkliņš. Taču avīžu reportieris labu stāstu vai romānu nav spējīgs uzrakstīt; te nu vīri atšķiras no puikām, un t.s. populāro reālismu varam mierīgi atstāt sensāciju lapu pildītājiem vai detektīvu bleķu ŗakstoņām un tādiem mūsu emigrācijas salmu domāšanas konjunktūras propagandētajiem, kas pasniedz olmaizītes ar ķilavām (turpinājums parasti seko nākamajā avīzes numurā).

Makšķerēdams literārās pērles mans draugs Pļavkalns pludiņu nostāda tā apmēram ap vidu: labai dzejai jābēgot kā no galēja romantisma, tā arī no naturālisma – protams, dzeja nevar aizbēgt no pantmēra, no stila, dikcijas un kaut kāda veida vajadzības visu to pateikt vārsmā. Teiktais atgādina jocīgi slavenā angļa Dr. Džonsona pateiku, ka „taisnība ir abām pusēm” – īsts angļu imperiālās domāšanas auglis, kas veselīgam reālismam piejauc visgaršīgāko recepti.

Reālisma romantisms bieži vien slēpjas pastkaršu rudzu statiņā. Daži latviešu skunstnieki prot tos cept aumaļām tik reāli, ka asaras acīs. Bet kuŗš no mums ir pēdējo divdesmit gadu laikā redzējis Zemgales statiņus? – Nāk prātā Voltēra salīdzinājums: „Danti vienmēr apbrīnos, jo neviens viņu nelasa”. Tā avs vilka ādā vai otrādi vienmēr skatītāju pieviļ, un tiešām rodas aizdomas, ka reālismam un romantismam gali ir kopā – tāpēc par tiem rakstīt var katrs, kuŗa domāšana griežas kā ritenis.

Nelaime nu gan ir tā, ka lielā daļa lasītāju ir tā pāraudzināti reālismā (ne jau to nezinot apgāds Tilts ir pasācis iespiest Janševska Dzimteni), kas sākas jau no ābeces, tāpēc recenzentiem jābūt kā agrāk priesteriem, kas izskaidro simbolus, taču šajā darbībā pašā mīt sava veida romantika resp. mālu mīcīšana ar literāriem terminiem. Uzjautrina kāda kritiķa gaudas, ka „Bodlēram nebija standartu, ka tas nesekoja lietām metodiski”, taču jāatceras, ka kritiķis alka „intellektuāla komforta”, kas rodas, sistēmu „kāršu namiņus” sastatot.

Šoreiz jābeidz ar Oskara Vailda epigrammu: „Ir divi veidi kā ienīst mākslu: pirmais ir to ienīst; otrs to pieņemt racionāli”.

Citādi un daudzās citās plāksnēs man ar kollēgu Pļavkalnu uzskati pilnīgi līdzīgi.

Tālivaldis Ķiķauka