Fotokopija no Pētera Zeiles apceres „Merķeļa humānisma avoti” sākuma, (Zvaigzne, 20,1969)
Garlībs Merķelis (1769-1850), kaut ari zināja latviešu valodu un it īpaši sava mūža pēdējā posmā, rūpīgi sekoja latviešu preses pirmajiem soļiem, latviešu valodā nav uzrakstījis nevienu darbu. Tomēr ar saviem darbiem, savu darbību un tās pamattendencēm Garlībs Merķelis lielā mērā pieskaitāms Baltijas tauta un īpaši Latvijas progresīvajai kultūrai. Vēl vairāk — Garlībs Merķelis ar savu darbību ir starpposms, kas saista ilgo un bagāto nerakstītās literatūras un «tīri etnogrāfiskās» latviešu kultūras posmu ar latviešu profesionālās literatūras un mākslas attīstības sākumiem tā sauktajā jaunlatviešu periodā. Ne velti Jānis Ruģēns, Krišjānis Valdemārs, Auseklis, Kaspars Biezbārdis, Juris Alunāns un citi latviešu nacionālās rakstniecības veidotāji Merķeļa darbus izmantojuši kā avotu un atbalstu gadsimtiem verdzinātās tautas pašapziņas celšanā, tās kultūras attīstīšanā.
Garlībs Merķelis ir personība, kas pieder divu tautu kultūrām — vācu un latviešu progresīvajām kultūrām.
Merķelis nav pieskaitāms baltvācu darbiniekiem. Viņš Baltijas vāciešus neuzskatīja par tautu, pat ne par vācu tautas organisku sastāvdaļu, bet gan vienīgi par cariskās Krievijas pavalstniekiem, kuŗi te var eksistēt vienīgi līdz tam laikam, kamēr latviešu tauta tos nometīs no saviem pleciem vai arī cara galma izmainīs pret tiem savu attieksmi. Turpretī latviešus un igauņus Merķelis uzskatīja par likumīgām tautām, kas no laika gala apdzīvo šos novadus un kuŗām pieder nākotne, kuŗas reiz kļūs par kulturālām un attīstītām tautām, tikko būs pavērtas iespējas to brīvai attīstībai. Zīmīgi, ka Merķelis par savu dzimteni uzskata (un to viņš vairākkārt pasvītro) nevis Vāciju, bet Latviju, konkrēti — Vidzemi.
Uzskatīdams par savu dzimteni Latviju un pieskaitīdams sevi pie latviešu kopuma, Merķelis reizē tiecas pēc organiskas saistības ar lielo, progresīvo krievu kultūru. «Mēs, latvieši (pasvītrojums mans — P.Z.), esam dzimuši majestātiskās krievu valsts pilsoņi. Kādēļ gan mūsu vidū ir tik maz tādu, kas drīkst prasīt, lai vismaz, ja ne vairāk, viņus pieskaitītu krievu literatūrai?»
1789. gadā abats Sijess aicināja Merķeli kļūt par Francijas republikas pilsoni un pārcelties dzīvot uz Parīzi. Merķelis šo piedāvājumu noraidīja, teikdams, ka viņš esot dzimis Krievijā un ka to varētu uzskatīt par vieglprātību, kas traucētu grāmatā «Latvieši» izteikto ideju realizēšanu — t.i., dzimtbūšanas atcelšanu.
Un tad vēl — Kr. Valdemāra liecinājums par to, ka Merķelis «nacionālus aizspriedumus pazina tikpat maz kā visi patiesi lieli gari vācu vai arī katrā citā kultūras tautā. Tikai tādēļ viņam bija iespējams zem vācu jūga smokošo latvju un igauņu labā darīt tik daudz kā nevienam citam vācietim, kas visos šajos 700 gados nav ar Merķeli salīdzināms».
Merķelis kritizēja baltvācu literatūru kā muižnieciski apoloģētisku un vāciski šovinistisku. Viņš uzsvēra, ka šī literatūra nav uzskatāma par Vācijas literatūras zaru, bet tikai par «vienu no daudzajām vācu literatūras kolonijām».
Desmit savas dzīves gadus (1796-1806) Merķelis uzturas Vācijā, aktīvi darbojas publicistikā, literatūrkritikā un estētikā. Berlīnē viņš studē estētiku, Frankfurtē pie Oderas iegūst filoloģijas doktora grādu, tepat lasa lekcijas par estētiku, publicē daudz rakstu par literatūras un estētikas jautājumiem. 1796. gada septembrī Leipcigā Merķelis izdeva savu kvēlo apsūdzības grāmatu «Latvieši», kas vērsta pret Baltijas vāciešiem un mācītājiem. Ar to viņš atklāti parādīja sevi kā latviešu zemnieku aizstāvi, «latviešu tautas draugu» (viņa paša apzīmējums). Grāmatu tulkoja dāņu un franču, bet 1870. gadā — arī krievu valodā. Vācijā to ļoti jūsmīgi uzņēma progresīvās aprindas. Kāpēc? Tāpēc, ka tas bija ne tikai cīņas ierocis par Baltijas apspiesto tautu tiesībām, bet arī ass uzbrukums feodālismam Vācijā; tas sasaucās ar feodālisma norietu Francijā un Franču revolūcijas idejām. Garlība Merķeļa «Latviešus» progresīvās aprindas Vācijā ar sajūsmu uzņēma ne tik daudz īpašu simpātiju dēļ pret latviešiem, bet gan tāpēc, ka šis darbs kļuva par vienu no sava laika spēcīgākajiem ieročiem cīņā pret feodālismu vispār un pret vācu feodālismu īpaši. «Latviešu» spožie panākumi palīdzēja Merķelim izcirst ceļu uz literatūras kritiķa vērienīgu un autoritatīvu darbību, kas to pacēla jaunā, daudzveidīgākā un laikmetam ļoti nozīmīgā kvalitātē.
Zīmīgi, ka sociālā un estētiskā ziņā visai radikālo G. Merķeli noklusēja vai arī nepietiekami novērtēja gan vācu buržuāziskā literatūrvēsture, gan jo sevišķi baltvācu kultūrtrēģeri. Arī latviešu buržuāziskā estētika slavēja gan vācu ideālistus, bet Merķelim visai vienaldzīgi pagāja garām.
Vēl nesen kādā Rietumvācijā izdotā grāmatā rakstīts, ka Merķelis «palicis svešinieks savu baltvācu tautiešu vidū ne tikai savā laikā vien». Ne velti barons Štakelbergs pēc «Latviešu» iznākšanas teica, ka Vidzemes muižniekiem būtu jāsamet daži tūkstoši dālderu un jāpanāk Merķeļa nosūtīšana spaidu darbos uz galērām. Kad Merķelis nomira, baltvācu avīzēs parādījās 4-5 rindiņu informācija.
Jāpiezīmē, ka izcilo humānistu un apgaismotāju „buržuaziskajā Latvijā” tomēr novērtēja ļoti atzinīgi, piem., iela, kas veda uz Latvijas Universitāti bija nosaukta Merkeļa vārdā.
