Juris Rozītis
TAISNE 69
Kāds cilvēks gāja no A uz B un krita laupītāju rokās.
Pamests ceļa malā, viņš gulēja viens pats - ievainots. Ilgāku laiku nekustējās. Acis atvērdams ieraudzīja apaļu, baltu mēnesi: vienīgo gaišo plankumu viņa nospiedoši melnā pasaulē.
Jo ilgāk viņš skatījās, jo vairāk viņš jutās vīlies; mēness nebija apaļš - viena mala bija it kā ar nazi nogriezta. Mēnesim trūka ģeometriskas simmetrijas.
Uzzīmogotus uz netīri dzeltenīgās virsmas varēja saredzēt vairākus tumšus plankumus: rētas, kas padarīja mēnesi kroplīgu, slimīgu, nedabisku. Mēness likās kā seja ar divi deguniem, kā auglis, kuŗā putns bija ieknābis dziļu robu - neveselīgs.
Ērkšķu zari aizklāja debesi. Mēness gaisma filtrējās caur šiem zariem un meta uz cilvēka sejas tīklveidīgas ēnas, padarot to izskatā par groteski nogrimētu klaunu, arlekīnu, ķēmu. Ērkšķu dzeloņu ēnas ietina cilvēku kā gūstekni dzeloņdrātīs.
Pēc laika cilvēks lēnām piecēlās kājās, vienaldzīgi nomezdams ēnu saites un vilcinādamies devās uz priekšu. Kādu laiku viņš gāja pa ceļu, bet tad pēkšņi apstājās, sagriezās pa labi, un devās prom no ceļa, sekodams mēnesim. Viņa ceļojums bija sācies.
*
Ceļsomā viņa atrada ģīmi;
zem lētā papes vāka smaidošu seju.
Nesdama to prom, brīvībā, viņa paklupa un sasita celi. Nonāca nakts pilsētā ar tumšām ielām. Tumši mūri meta tumsā ēnas. Kurpes kājās sita klap-klap (ar atbalsīm) uz aukstā klona.
Pulkstenis pie sienās rādīja laiku; pagājušu, notērētu laiku; nenoteiktu laiku; nakts laiku; sējas laiku. Pilsēta bija tukša. Cilvēki esot aizbraukuši uz laukiem augļus vākta
Apstājusies durvīs tā atskatījās un redzēja akmens mūri. Visapkārt augstas, aukstas, nospiedošas ēku sienas. Pāri ielai, kādā logā redzēja mēness atspīdumu.
Tukšos veikalu logos stāvēja pulksteņi ar neizteiksmīgiem ģīmjiem - bez rādītajiem; velosipēdi bez riteņiem. Pāri aukstam akmenim atskanēja ratu klabēšana. Melna kariete piebrauca, un viņā iekāpa, bez vārda runas, atstādama ceļ somu ceļmalā. Migla vijās ap karieti un jaucās ar viņas dvašu.
Viņa aizbrauca ratos, atstādama seju ceļmalā, kur klaidoņi un kaķi to spārdīja, kur tirgotāji to pārdeva un nodeva tālāk.
Šinī ielejā nav redzams ūdens.
Saule karsē akmeņus, kas balsta sausos kaktusus.
Še paliek tikai nosodītie.
Sausu salmu cepurēs, salmu cilvēki. Cilvēki bez sejām, bez vārdiem. Cilvēki bez draugiem, bez piederīgiem. Cilvēki bez saknēm.
Karstā saule dedzina nejūtīgos ķermeņus. Dzeltenā zāle deg.
Eksplozija ir lēna... bet tā nāk. Smagajā gaisā tā tik tikko kustas. Apātiskā eksplozija gāž klintis un akmeņus. Tā sagrauj ielejas iedzīvotāju – dzīvnieku - sapņu pasauli un patvertni.
Nu ielejā šalc avots
*
Ķīmiķis savās pudelēs meklē eksploziju, bet atrod tikai savus draugus. Starp zaļiem un zilgani pelēcīgiem šķidrumiem starp stikla tvertnēm un osām redz savus paziņas.
Pudelē ar uzrakstu Nātrijs redz savu mirušo māmiņu (dokumentos dēvēta: Māte -Elizabete, mirusi). Pudeli saķerdams rokā, to nes pa gaŗiem, baltiem, steriliem koridoriem. Gaŗām aizslēgtām, necaurspīdīgām stikla durvīm. Linolejs zem kājām šķiet mīksts; acīm tas liekas ciets un auksts.
Koridors griežas pa kreisi, augšā pa trepēm, un tad turpinās tālāk pa labi. Nu visas durvis ir cieta koka, bet tomēr aizslēgtas. Zinātnieks (oficiāli: mikrobioloģijas ķīmiķis, speciālists elektrolīzē) pie katrām durvīm pieklauvē un, kad nesaņem atbildi, mēģina tās pats atvērt. Visas durvis viņam aizslēgtas. Svārstās no vienas koridora malas uz otru, izmēģinādams katras durvis. Visu laiku tur pudeli kreisajā rokā; tā liekas smaga.
Koridora galā liels spogulis, kuŗš aizklāj visu sienu. Pa labi, pa kreisi aizslēgtas durvis. Tālāk nav ceļa. Atpakaļ pie glūnošiem ģīmjiem stikla cietumos nevar iet.
Ilgu laiku viņš stāv pie spoguļa, vērodams pats sevi. Viņa acis ieskatās pašas savos dziļumos. Nu viņi ir divi. Abiem aiz muguras slēgtas durvis, un katram rokā smaga pudele.
Pudeles kļūst arvien smagākas un liec nesējus uz kreiso pusi, kamēr plecs gandrīz aizkar zemi. Zinātnieks sāk brēkt, un viņa ķermenis pieņem arvien groteskākas pozēs. Tas otrs plāta muti, bet neizlaiž skaņu. Abi divi sāk spārdīties un mētāt savus ķermeņus pa gaisu, bet nepalaiž pudeles vaļā. Abi divi sabrūk, beigti, muguras atspieduši viens pret otru.
Divdesmit devītā februārī laboratorijas uzraugs atrada saplīsušu tintes pudeli baltā linoleja koridorā. Dusmīgs viņš mēģināja plankumu izberzt. Viens no pasaules gudrākajiem bija pazudis, drīz nāks viņa vietnieks... Visam jābūt tīram!
*
Es gāju pa priežu alejām. Nobirušās skujas ērti slīdēja zem kājām, un ar katru soli svaigā, asā priežu smarža kļuva stiprāka. Starp zaļajiem zariem bija redzama spilgti zila debess, ar retiem baltiem, pūkainiem mākonīšiem.
Klajā laukā, zaļā zālē apaļa dzeltena puķe. Aug! Plašajās, zilajās debesīs apaļa dzeltena saule. Simmetrija! Saule: spēcīga, dzīvības un enerģijas devēja. Liela, bet tālumā liekas maza. Puķe: maza, vāja, auglības simbols.
Dzidrais, straujais avotiņš ļauj savam ūdenim ietecēt plašajā jūrā, kur pašlaik viļņi sitas pret cietām akmens klintīm.
Taka ved augšup, pāri cietam akmenim, pāri karstām smiltīm, ārā no ielejas. Zāle nu vairs nav mīksta, svaiga bet cieta un asa - griež kājā. Tālumā vēl redzamas papardes, un šad tad vējš vēl atnes hiacinšu smaržu. Taka ir šaura - tā ved no sīkās puķes uz karsto sauli pa vistiešāko ceļu.
Nu vairs nav ieapaļi, gludi kalni, bet asi, strupi akmeņi un klintis. Nu vairs nav zilas debesis, bet pelēcīgi mēļas - apmākušās. Apaļu, maigu mākoņu vietā ir garas pelēkas strēmeles. Tālumā redzams kalns, ar cietām kontūrām, iedobumu galā. Tam sāni tumši, nepatīkami zaļi - slimīgs zaļums.
Tālumā dzirdamas bungas. Skaņas pēkšņas, neritmiskas, sinkopētas. Neregulārais ritms saplūst ar pērkona dobjo rūkšanu. Lietus īsti nelīst, bet lielas piles ik pa brītiņam nokrīt pelēkos putekļos. Zemē apaļas ūdens pērles, putekļos savārtītas.
Bungas arvien skaļākas. Balsis. Mežonīgas balsis ķērc nesaprotamas, nenozīmīgas skaņas. Pērkons.
Kalna galā, iedobumā, primitīvi, neregulāra lieluma akmens stabi stateniski saslieti. Mežonīgās klaigas tuvojas. Pērkons rūc! Rūc pērkons! Bungas dzird tālumā... bungas!.. kliedzieni, brēc... troksnis.. sit takti!... Ritmiskas klaigas.
Grīļojās kaili, ar spilgtām krāsām izkrāsoti ķermeņi... Bungas un brēkšana... Histēriski dejo un dzied briesmoņi. Divi vīri aiz rokām velk sievieti - pelēkie putekļi klāj viņas sasvīdušo miesu. Sieviete brēc, kliedz aiz bailēm, bet viņas kliedzienus noslāpē šaušalīgā dziesma.
Sieviete spārdās. Viņu palaiž vaļā. Paliek zemē. Ritmiski svaidīdamās viņa brēc, gaŗie mati velkas putekļos un aptinas viņai apkārt; saķērās mezglā, raudami viņas galvu atpakaļ.
Bungas, bungas... spārdīšana... pērkons rūc, sit takti... sieviete kliedz, sieviete mirst... nenozīmīgi vārdi nenozīmīgai dziesmai... bungas, bungas takti sit, pērkons sit... bungas, bungas, pērkons, bungas, pērkons, bungas, bungas, bungas, bungas...
Ir iestājies mierīgs klusums. Nav vairs nedz bungu, nedz dziesmu, nedz brēkšanas. Mierīgi stāv aplī ķēmīgi izkrāsotie, mežonīgie dzīvnieki. Apļa vidū guļ sieviete, rokas izmestas uz abām pusēm, viena kāja atlocīta zem ķermeņa un galva atsviesta atpakaļ. Krūtīs iedurts uzasināts miets.
Es bēgu. Taisni pa taku, pāri kalnam. Skrienu pa ērkšķu aleju. Ceļš ved augšup. Ceļš kļūst šaurāks. Ērkšķi skrāpē acis, seju, bet es skrienu tālāk. Taka nu ir tik šaura, ka ērkšķi skrāpē plecus un rokas. Ērkšķu jumts spiežas uz leju. Jāmetas četrrāpus. Ērkšķu biezoknī izplēšu mazu tuneli, pa kuŗu uz vēdera velkos uz priekšu.
Tumsa. Pa laikam redzu sev tālu aiz muguras mēness gaismu, kas izfiltrēta ērkšķu zariem cauri. Priekšā tumsa.
Uzreiz priekšā, tuneļa galā, parādās vēl viens mēness. Tunelis ved slīpi uz augšu, un tuneļa galā spoža gaisma.
Tunelis beidzas un mani izsviež melnā tumsā. Esmu kalna sānu slīpnē un redzu galotnē spožu, baltu, tīru gaismu. Pret gaismu redzu trīs krēslu siluetus - trīs troņus.
Atstāju ceļsomu un drēbes turpat (ceļojums nu ir galā) un dodos augšup.