Olģerts Rozītis
MANS TĒVS BIJA.....
(Antinovele)
Muļķīga dziesmiņa maldās pa galvu, netiek vaļā.
Savāda sajūta, nekad tāda nav bijusi.
Es domāju latviski.
Kādēļ?
Kādēļ tā muļķīgā dziesmiņa maisās pa galvu ?
Kādēļ tā savādā sajūta, kādēļ taisni tagad?
Varbūt tādēļ, ka es nerunāju latviski.
Varbūt.
Pudeles priekšā uz galda. Zaļas, tumši zaļas. Patīk. Jauka krāsa, bet etiķete riebīga. Zili zaļi sarkani zeltīta.
Man glāzē priekšā ieliets degvīns, brendijs, kā te viņu sauc, uguns ūdens. Jāiedzer. Nē. Es drusciņ iedzēru. Man nepatīk. Man nepatīk tā sajūta, kas rodas. Pāris reizes esmu bijis ieskurbis. Pirmo reizi, kad mēs ar Kolīnu abi divi, toreiz bija labi, bet otrreiz, kad Kolīnas vairs nebija, tad nebija labi.
Savāda sajūta.
Es esmu tāds pats kā tā pudele, ... kā, kā tas izbalējušais sarkanais spilventiņš baznīcā uz sola, ko es pastūmu sāņus, negribēju tam sēsties virsū, varbūt vajadzēja sēsties virsū. Varbūt vajadzēja.
Pudeli katrs, kas grib, paņem rokā, pastumj, paceļ, pārvieto šur, pārvieto tur. Tā ir savāda sajūta. Kādēļ? Varbūt tādēļ, ka es nesaprotu latviski.
Mans tēvs bija kanaks,
es kanaka dēls....
Muļķīga dziesmiņa. Muļķīga, bet patiesībā tas ir viss, ko es no sava tēva atceros. Viņš mani bija nosēdinājis klēpī, nepatīkami kratīja un kliedza:
Mans tēvs bija kanaks,
es kanaka dēls...
un vēl kaut kas, ko es neatminu. Visi smējās. Tēva elpa nelabi oda, man bija slikta dūša. Savādi, ka es neko citu par viņu neatceros. Drīz pēc tam laikam māte mani aizveda. Cik vecs es varēju būt - seši? Septiņi? Pag, kad tas varēja būt? Tagad man ir divdesmit viens, nē divdesmit divi gadi, māte mirusi. Jā, cik tas ir - septiņi? astoņi gadi?
Viss aizmirstas!
Nu jā...
Kāda nozīme atminēt.
Kāds drukns vīrs piesarkušu seju man uzsit uz pleca. Es saraujos. Es pavirzos sānis. Viņš kaut ko saka. Es nesaprotu. Es pavirzos vēl vairāk sānis. Vīrs papurina galvu, drusku pasmejas, paceļ glāzi. Tas laikam nozīmē, ka man arī jādzer, bet man nepatīk, es skatos uz viņu caur pieri. Viņš pasmejas vēl, saka vēl kaut ko, uzsit man vēlreiz uz pleca un aiziet, iedams izdzer savu degvīna glāzi tukšu un tad gabaliņu tālāk pasniedzas kādam pār plecu uz galda vidu, paņem pudeli, piepilda glāzi un tad aiziet tālāk.
Es paceļu acis uz kautrīgo meiteni man blakus. Anita, tā laikam viņu sauca. Jā, Anita, nav nekāda laikam, tā ir Anita. Anita redz, ka es viņā skatos, viņa nolaiž acis, mazliet pasmaida, drusku pietvīkst un saka:
„Viņš teica, ka jūsu tēvs esot bijis labs cilvēks.”
Labs cilvēks? Viss tā kā murgā.
Droši vien labs cilvēks, bet kādēļ māte no viņa aizgāja? Vai varbūt viņš aizgāja no mātes? Es jau nezinu. Tēvs. Māte.
Anitai ir sešpadsmit gadu. To es zinu. Viņa man teica. Es viņai prasīju, kad braucām uz kapsētu. Bijām braukuši labu brītiņu klusēdami, un tad es viņai jautāju:
„Cik veca tu esi?” Es gribēju būt pieklājīgs, gribēju sarunāties. „Sešpadsmit,” viņa atbildēja. Es nezināju ko tālāk teikt. Mēs klusējām. Tēvs. Māte. Nāve. Viņi nevarēja dzīvot. Kāpēc? Citi var. Atpakaļ braucot es prasīju, ko viņa dara.
„Eju skolā,” viņa teica.
„Vai tev patīk iet skolā?” es saņēmu drosmi turpināt sarunu. Drosmi? Patiesībā ne, jo man nebija no Anitas bail, ko nu no tāda skuķa bīsies, bet es tik nezināju, ko lai viņai saka.
„Jā,” viņa atbildēja. Es nezināju ko tālāk teikt.
Mans tēvs bija labs cilvēks, tā Anita pārtulkoja. Viņa man tulkoja arī mācītāja sprediķi. Viņai ir ļoti maiga, klusa balss. Viņa man čukstēja ausī mācītāja runas savilkumu. Viņa prata čukstēt tā, ka citus netraucē, sākumā es jutos neērti, man likās, ka visi uz mums skatās, bet tā nebija. Viņa prata labi tulkot, īsi un vienkārši pasaka galveno. Mācītājs runāja gari. Anita īsi, bet arī tas viss kopā nozīmēja, ka mans tēvs bija labs cilvēks.
Balss.
Balss ir svarīga lieta.
Mācītāja balss atbalsojās telpā. Baznīcā likās, ka tā lido kā putns, kā pa kādu atvērtu logu lielajā telpā iekļuvis putna bērns, apkārt ap veclaicīgajiem stabiem un tiem pāri paceltajām velvēm, apkārt un apkārt, reizēm iedārdēdamās, reizēm kā izbailēs spārnus švīkājot. Balss gāja apkārt un apkārt. Balss dzīvo pati savu dzīvi neatkarīgi no cilvēka paša. Tāpat kā televīzijā, attēls ir viena lieta, un skaņa ir otra. Cilvēku tēli uzvedumā kustas un iet, reizēm pavisam citādi kā balss, reizēm attēls ir, veidoli kustas, bet balss nav, ekrānā redzama cilvēka seja, lūpas kustas un balss nav. Reizēm filmās piemontētas citas balsis. Japāņa seja un amerikāņa balss, lūpas kustas pavisam citādi nekā balsu skaņas to prasītu.
Bērinieki dziedāja. Kapličā nemaz neskanēja. Krematorijas kapliča ir plata telpa, vienā pusē nedzird, ko otrā dzied. Dziesmu nevarēja ne reizē sākt, ne beigt. Iznāca griezīgs grotesks troksnis. Nez vai tēvs to dzirdēja? Vai viņa balss var skanēt viena pati bez viņa paša? Tā jau tas ir bijis visus šos gaŗos gadus. Tēva nebija, bet viņa balss bija.
Mans tēvs bija kanaks,
es kanaka dēls.
Telefona meitenes balss skaļrunī čarkstēja nedabiski, bet pie tā ir pierasts.
„Ganter, Ganter, pieteicieties birojā. Ganter, Ganter, jūs sauc birojā. Ganter, Ganter, jūs esat vajadzīgs birojā. Ganter, report at the office. Ganter, a call for you at the office. Ganter, you are wanted at the office.”
Es noliku skrūvgriezi, piecēlos un gāju. Nedomāju daudz, kāpēc mani sauc.
Birojā stāvēja kāds vīrs tumšās drēbēs, nepatīkamu sejas izteiksmi. Kas tas īsti bija, kas man nepatika, nezinu, bet kaut kas viņa sejā man nepatika. Viņš rokās grozīja melnu cepuri.
„Vai jūs esat Gunārs Salms?”
Es pakasīju aiz auss un neatbildēju.
„Es meklēju Gunāru Salmu. Vai jūs tas esat? Man teica, ka tas jūs.”
„Jā,” es gari vilkdams atbildēju.
Gunārs Salms, tā mani neviens sen nebija saucis.
Māte mani sauca par Günter, bet papīros rakstīts Gunārs, tāpēc es vilcinājos atbildēt tam melnajam vīram, kas izskatījās pēc nāves. Tāpēc laikam man viņš nepatika, jā, tāpēc, - viņš man atgādināja pašu nāvi, trūka tik vēl izkapts pār plecu. Viņam laikam likās, ka es skaidri nezinu, kas es esmu. Varbūt nezinu arī? Man negribējās viņam atzīties.
„Es esmu no Tomkina un biedru apbedīšanas biroja,” runāja melnais vīrs.
Nu kā tad, tas tev īstais amats, bet es jau vēl esmu dzīvs...
„Man jums bēdīga vēsts ziņojama.”
Kas man par bēdām, es viens pasaulē, sievas, bērnu nav, māti sen jau apglabāju.
„Mūsu galvenais birojs man licis jums paziņot, ka miris jūsu tēvs. Te jums lidmašīnas biļete uz bērēm.”
Boss man spieda līdzjūtībā roku. Tas laikam bija pirmo reizi, kad viņš man roku deva, kaut trīs gadus jau strādāju viņa televīzijas aparātu darbnīcā.
Lidostā mani sagaidīja sveši ļaudis. Stjuardese aizveda uz izziņu biroju, un tur jau mani gaidīja. Mani kā ceļa somu, kā kādu pārvadājamu kārbu vadāja, nēsāja, nodeva no rokas rokā. Visur mani aptaustīja, citi spaidīja delnu, citi paņēma pie elkoņa un viegli to saspieda, citi plakšķināja pa plecu.
Visi runāja svešā valodā. Runāja vārdus, kuŗu skaņa kaut ko tālu, tālu, kaut ko ļoti senu atgādināja, bet ko īsti, saprast nevarēja nekā. Bet vai vispār jebkad ko var saprast?
Mans tēvs bija kanaks,
es kanaka dēls...
Mani atveda kādā mājā. Tur kāds virs lauzītā angļu valodā man kaut ko stāstīja, ar žestiem sakāmo papildinot vairāk nekā vajag, jo sakāmais jau pats par sevi bija skaidrs.
„Tavs tēvs un es, mēs kaŗā, zini bang, bang, put, put kopā abi divi - shoulder to shoulder, tavs tēvs man kumpelis, labs cilvēks, es par viņu būtu galvu atdevis.”
Tad pārnāca Anita no skolas, pārvilka citas drēbes, glītu melnu mētelīti, tādu mazu gludu cepurīti. Anitu man pierīkoja par tulku.
Mēs iegājām baznīcā. Mūs aizveda pašā priekšā pie zārka, kas stāvēja altāra telpā, seši vīri saulē nodegušām sejām, veci vīri sirmiem matiem stāvēja zārkam apkārt.
Es nezināju ko darīt. Vai jāmetas ceļos? Es nostājos pie zārka, pamīņājos no vienas kājas otrā, skatījos puķēs, kas noliktas zemē.
Anita beidzot man pieskārās pie elkoņa, pavilka sānis, mēs apsēdāmies solā, pirmajā rinda. Anita man blakus, tad viņas māte un tēvs.
Tad mēs cēlāmies kājās.
Ienesa karogu.
Ienāca vīrs melnā gaŗā mētelī baltu apkaklīti. Tas laikam mācītājs. Tāds savāds.
Es necik bieži neesmu baznīcā bijis. Pāris reizes Kolīna mani aizveda sev līdzi, bet tā bija katoļu baznīca, Kolīna bija īru cilmes, un īri visi ir katoli, nē, visi ne, Ziemeļīrijā katoļus neieredz.
Dziedāja dziesmu.
Man ausīs visu laiku skanēja:
Mans tēvs bija kanaks...
Mācītājs runāja, Anita man ausī čukstēja, ko viņš saka. Viņš arī esot bijis kaŗavīrs, tāpat kā nelaiķis, viņš arī skatījies liesmojošā tēvzemē, tāpat kā nelaiķis. Daudzi tur nolika galvas.
Tad Anitai padevās tāds jocīgs teikums: „many put their heads down” Tas savādi, it kā galvas būtu kāda ceļa soma, kāda pudele vai krūze, ko var paņemt un nolikt, ieķīlāt vai pārdot.
Tad jau varbūt var pirkt arī. Es labprāt nopirktu jaunu galvu, Anitai laba galva - tā viņas māte teica, viņa labi mācās. Man nav laba galva, es nekā nevarēju iemācīties.
Un tad tie seši vīri pacēla zārku un iznesa ārā.
Uz maziem spilventiņiem nesa tēva goda zīmes. Tēvs laikam bija svarīga persona.
Krematorijā mēs visi stāvējām un atkal dziedājām, un tad teica runas, nāca priekšā viens un otrs un trešais un visi teica kaut ko nesaprotamu. Šoreiz Anita netulkoja visu, ko viņi saka, tik pateica, kas tie tādi, bet tas man tik vai tā neko nenozīmēja.
Vispirms nāca kāds klibs vecs vīrs ar spieķi rokā un nolika vainagu, Anita čukstēja: „Daugavas Vanagi atvadās no sava priekšnieka,” „Daug...?” es izbrīnījies; jautāju,
„You know, Latvian Relief, you know...”
„Ā – ā”
Un tomēr es daudz nesapratu.
Un tad nāca divas mazas meitenītes krāsainos gaŗos brunčos, nostājās un deklamēja kādu dzejolīti un nolika zemē ziedu pušķi.
„...latviešu sestdienas skola savam priekšsēdim.”
„Ā – ā”
Un tad vēl, un vēl.
Es skatījos augšup, tur bija logs ar krāsainiem stikliem. Stiklos attēlots pelēks balodis ar izplestiem spārniem. Vai tas lido lejup un taisās nosēsties uz tēva zārka, vai viņš lidos uz augšu gaŗām un prom. Prom, prom. Es gribu prom. Man te nepatīk.
Un tad mani aizveda kādā lielā telpā, tur visi nāca man klāt. Visi mani aptaustīja.
Kāda sieviete teica, ka viņa esot pazinusi manu māti, bijusi ļoti jauks cilvēks, tēvs arī esot bijis brīnišķīgs vīrs. Protams, viņam esot bijušas savas vainas, bet kam gan tādu neesot. Žēl tikai, ka mans tēvs ar māti neesot varējuši sadziedāties.
Es tūliņ nevarēju saprast, ko viņa ar to bija gribējusi teikt. Viņa lietoja savādu izteicienu - ”...pity, they couldn't sing together, so to say,” un tad, laikam, ieraugot manu samulsušo sejas izteiksmi, viņa pēkšņi ielēca vācu valodā, it kā es to prastu. Kopš mātes nāves ne vārda vairs neesmu dzirdējis, un māte jau ar mani angliski vien runāja, mēs vispār, cik atceros, daudz nerunājāmies ar māti, bet šī svešā sieviete centās savu domu man izskaidrot vāciski: „Schade, sie konnten nicht zusammen singen, wie man auf lettisch sagt.”
Un es pēkšņi aizklīdu tālu, tālu prom, kāds liels putns uz saviem spārniem mani aiznesa.
Mātei bija jauka balss, dziļš un skanīgs alts, kad viņa dziedāja, man patika aizvērt acis un klausīties, gluži kā tagad man patīk darīt, kad kāds pūš oboju.
Es zinu, es mācīšos oboju pūst,
„Vai tu spēlē kādu mūzikas instrumentu?” es jautāju Anitai.
„Drusciņ, klavieres,”
Varbūt tagad tēvs un māte var sadziedaties.
Pēc kāda laiciņa mēs piecēlāmies no tiem pudeļu galdiem, citi vēl tur palika, Anitas tēvs mani atkal pārvietoja, ielika mani automobilī, aizveda uz savu māju, ierādīja man gultu mazā, šaurā istabiņā. Vispirms es domāju, ka tā Anitas istaba, īpaši man atbrīvota, bet tā nebija vis, tā laikam tik tāda lieka istabiņa, kur noliek mantu, ko patlaban nelieto, kur varbūt padara kādu darbu, ko katru dienu nedara. Pie sienas piebīdīts bija gludināmais dēlis un zem tā liels kurvis.
Es ilgi nevarēju aizmigt.
Daudz domāju.
Nekā jau neizdomāju.
Nākamajā rītā es atkal lidoju. Lidoju atpakaļ.