Jāņa Jaunsudrabiņa prozas balva šogad piešķirta Benitai Veisbergai par romānu Es tavs maigais jērs (Tilts, 1968). Autores literārā debija notikusi jau pirms gadiem desmit ar stāstiņiem un bērnības atmiņu tēlojumiem Jaunajā Gaitā. Pēc gaŗākiem klusēšanas posmiem atklātībai nodots darbs kuŗu Gunars Irbe apzīmē par veiksmīgu gatavu literārās mākslas darbu ar lielu psīcholoģiskās caursites spēku, kas koncentrēts ap vienu vienīgu tematu: sievišķīgā „es” nesamierinātību ar dzīvē piešķirto lomu un gatavošanos uz atsacīšanos no šīs lomas aizejot nebūtībā. (Latvija Amerikā, 1969. g. 3.maijā)

Pēdējo gadu latviešu prozā „jauni vēji” nav reti un ir vairākas grāmatas, kuŗas spilgti iezīmē valodas un ideju bagātība, žilbinoši salīdzinājumi, vārdi un izteicieni, kas reizē latviski un reizē tuvi šāsdienas atmosfairai un problēmām. Ekspresionisms, kas kādreiz uzliesmoja glezniecībā ar spilgtu krāsainību un vizuālo ideju dominēšanu pāri reālajam skatījumam nav svešs tagadnes prozā. Šeit pieminami Tālivalža Ķiķaukas un daļēji arī Aivara Ruņģa darbi. Gandrīz neizbēgama parādība šā stila kopēju darbiem ir pretstats starp literārām kalnu galotnēm un vienu otru ieleju vai pat purvu, kas atrodas zem jūŗas līmeņa un kuŗā viegli iestigt kā autoram, tā lasītajam. Benitas Veisbergas romānu raksturo konsekventa stila un idejas izturēšana.

Kādos apstākļos radies šis darbs? Lai rastu atbildi uz šo jautājumu, apmeklēju autori viņas dzīves vietā Orindā, SanFrancisko pievārtē. Kalna nogāzei pielipinātas līkloču ieliņas, dažas paslēptas meža zaļumos, dažas ar skatu uz miglā un dūmakās slēpto ieleju. Vienā no tām sastopu Benitu Veisbergu, privātā dzīvē gleznotāja Ēŗa Antona kundzi. No logiem redzama plaša ieleja, kalnu galotnes otrā pusē. Kaut kur tālu tālu lejā paliek trokšņainais satiksmes drūzmas pilnais autoceļš. Parasto priekšpilsētas namiņu vietā – distance no apkārtnes, dabai aizpildot neizbēgamo vakuumu.
Istabas pilnas ar gleznām, keramiku atturīgā, izsmalcinātā iekārtojumā.

Autores pirmais romāns radies neizbēgamas neatturamas vajadzības spiests, izteikties, rakstīt, kaut glabājot lapas gadiem ilgi. Romāns veidojies savus piecus gadus, slīpējot un veidojot epizodu pēc epizoda, beigās tomēr atrodot vienotu, izturētu saturu un stilu vientuļas sava ceļa gājējas meitenes gaŗajam monologam. Tērzējot, pārcilājot atmiņas par kopīgajiem draugiem sen pagātnē, iznāk pieskarties arī dažiem būtiskākiem jautājumiem.

 

Jūsu grāmata, rakstīta pirmajā persona, rada vietumis egocentriskas autobiogrāfijas iespaidu. Vai ir vērts tur meklēt „paziņu portretus”?

– „Jērs” nav domāts manas dzīves stāsts vai apraksts; personīga pieredze un izjūtas ir ikviena darba pamatā, pretējā gadījumā–iznāks materiālu sakopojums, ne dzīvs mākslas darbs. Rezultātam tomēr jāpastāv pašam pēc tam, kad radīšanas process beidzies. Svarīgi ir, ne kuŗā personā rakstām, bet cik izjusts, pārdzīvots un dzīvs ir apstrādājamais materiāls, kas var būt, bet var arī nebūt ņemts „iz patiesās dzīves”.

 

Vai rakstāt arī angliski?

– Nē, ne literāras dabas sacerējumus. Uzskatu sevi par latvieti, un stiprākā saite ar latvietību man ir latviešu valoda. Ar Amerikas vidi biju ciešākā kontaktā, studējot mākslas vēsturi Minesotā. Sekoju mākslas dzīvei arī tagad; tomēr tuvāko draugu pulciņā ir latviešu mākslinieki un literāti. Kaut gan manu grāmatu kādreiz apzīmēja par it kā tulkotu no angļu valodas, domāju un rakstu latviski; reiz mēģināju pārtulkot dažas lappuses angliski, bet tad tās nebija vairs daļa no manis pašas.

 

Daži jaunie autori stila brīvības vārdā raksta neievērojot parastās gramatikas likumus – interpunkciju, teikumu iekārtu, paļaujoties uz spontānu jūtu un asociāciju plūsmu. Kādas ir Jūsu domas?

– Uzrakstīt literāru darbu nozīmē vēlēšanos uzņemt sakaru ar lasītāju; jēdzīgam, saprotamam, ne pārprotamam dialogam ir vajadzīga kopīga valoda. Interpunkcija, gramatika ir tikai technisks līdzeklis, kas atvieglo cilvēku saprašanos. Tādēļ, manuprāt, nav nozīmes to atmest tikai tādēļ, lai iespiestā lapa izskatītos neparasta.

 

Jūsu grāmata rakstīta tiešā, nemākslotā valodā, bieži īsos, aprautos teikumos. Šis stils ir ļoti tuvs cilvēku parastajam domāšanas un runas veidam, kas nav iežņaugts tā saucamās literārās valodas sakārtoto un pakārtoto teikumu sistēmā. Neatrodam tur arī mākslīgi piekabinātu filozofēšanu un moralizēšanu, kas nereti sastopama iesācēju darbos. Rets rakstnieks veidojies gluži bez skolas un citu rakstnieku ietekmes. Kādas ir bijušas Jūsu skolnieces gaitas?

– Dzimusi, augusi, pamatskolā gājusi esmu Jelgavā. Vasaras vadītas uz laukiem Zemgalē: tur laikam sākās un nostiprinājās tuvība ar dabu. Ģimnāzijā gāju Eslingenā; tur tika nostiprināti manas latviskās izjušanas pamati. Rakstīt sāku tikai Amerikā, studiju laikā. Pirmie darbi – bērnības zīmējumi, varbūt, Brigaderes, Jaunsudrabiņa bērnības grāmatu ietekmē. Rakstīju arī pa retam dzejolim, apceres par mākslu. Rakstīšana notikusi lēni, ar pārtraukumiem.

Jāņa Jaunsudrabiņa darbi man vienmēr bijuši tuvi, varbūt ne tik daudz tīri literārā ziņā, kā viņa mentalitātē un pieejā personiskām, ikdienišķām lietām. Viss tas licies pašas pārdzīvots; tuva un radniecīga ir arī viņa savrupība, atturība no sabiedriskām, publiskam būšanām, dabas tuvība, balstīšanās vienkāršās, elementārās vērtībās.

 

Visi līdzšinējie balvas saņēmēji doto uzticību attaisnojuši ar jaunu grāmatu drīz pēc apbalvošanas. Cik ilgi būs lasītājiem jāgaida līdz jūsu nākošajam romānam?

– Esmu sākusi jaunu darbu, šoreiz attēlojot nobriedušas sievietes problēmas.

 

*

 

Literārs vakars ar referātu, Benitas Veisbergas jaundarbu lasījumu un oficiālo balvas pasniegšanu notika š.g. novembrī, Sanfrancisko, Jaunsudrabiņa balvas fonda sekretāra Jāņa Klīdzēja vadībā.

 

Intervēja Pāvils Vasariņš

 

 

 

 

Benita Veisberga

TE

Fragments

 

Kur tu esi? Kas tu varētu būt? Eukalipts? Bumbulums? Kāds cilvēks, kas zina, kā patiesībā ir? Saprot tūliņ, no teikuma pirmajiem vārdiem. Vai tas ir iespējams? Nav par vēlu? Jeb tas, kas skatās caur pelēkiem mākoņiem, pelēkām, atturīgām acīm? Atturīgām, jā, tādām, kas neielaižas, kas atturas no tavām lietām; un tomēr ir – tur – pēc kuŗa tu raugies tādā mirklī kā šis.

Kādā mirklī?

Redzi, rudens atkal. Oktobris, Noskanīgākais, intensīvākais, ietekmīgākais no visiem laikiem, mūžīgi mūžos. Kā iesākumā bija, tā tagad ir. Līnija iet cauri daudzajām šķautnēm, plāksnēm un ķeburiem. Šķautnes pagriežas, iemirdzas, parādās sarkanas, violetas, zaļas. Nodziest, pazūd. Plēn. Vai uzšaujas gaisā kā gaismas raķetes un piestaro visu – debesis, zemi, pazares, pažobeles, apvāršņus – visur gaisma, negaidīti, neparedzot. Dāvanas nokrīt no debesīm un sitieni, nekad nevar zināt. Bet rudens paliek. Nāk līdz no dārza ar biezu, sakritušu lapu kārtu zem vecām kļavām un kastaņām. No izcirtumiem ar celmiem un stingriem brūkleņu ķekariem – tie uzglabājas acīs un pirkstu galos, neticami ilgi. Gaisā starp mazu bērzu nodzeltējušām lapām bija kaut kas dzintarains.

Nāk līdz: dzeltena lapa atraisās un nokrīt zemē, viegli, daiļi, kā meistariski piesista klusināta nots. Aiziet, viena, paļāvīgi – satrūdēšanai (vai arī te varbūt dziļi, smalki iestrādāta ir kāda pārvarēšana?). Viss kluss, rāms, kā elpu aizturējis uztveŗ zemo sauli.

Mirklis ir skaists. Es redzu to ar acīm, zinu ar prātu. Pie tā paliek. Tas, lūk, ir tas! Neienāk, neiedarbojas, neko neizdara ar mani. Es palieku bešā. Mirklim ir jāieplūst cilvēkā. Jāsakustina, Jāapgaismo, Tas ir nepieciešams, bez tā nemaz nevar. Ja tas ilgāku laiku nenotiek, es nezinu, kur tas var novest, kā tas var nobeigties. Kaut kas priekšā, saķēries, aizstrēdzis, nelaiž gaismu cauri. Es redzu, kā milzu bagātības slīd gaŗām. Pauguri, lapotnes, rudenīgu krāsu koki, sarkani un oranži ogu ķekari, pēcpusdienas saulē izgaismoti kalni un ieplakas, visdažādākās debess nokrāsas. Gaŗš, krāšņām kaudzēm piekrauts vilciens lēni brauc man gaŗām. Un manā iekšpusē ir kaut kas pelēks un dreb.

Bailes.

Kādu mēnesi jau. Sāk jau nogurdināt, izsūkt, sāk jau parādīties redzamos, taustāmos veidos, spoguļos. Kaut kas pelēks sejā, caurspīdīgs, kaut kas smilšains gar acīm. Slikti.

Kas ir?

Es gāju. Viss likās kārtībā, samērā normāls, pieņemams – kāpēc tagad šis kakts? Neskaidrība. Poraina, izārdīta sajūta iekšā, apkārt patumšs. Un priekšā, mazliet tālāk ir slēgts. Ciet. Atpakaļ nevar iet. Atpakaļ nevar, tas vispār nav iespējams. Es nezinīgi skatos apkārt, saraustīti, ar savu ābolu rokā. Sagriezās, acumirklī. Jeb varbūt viss jau bija slīdējis uz šo pusi labu laiku, tikai es to nemanīju? Tas, bez šaubām, ir slikti. Liela kļūda, ka ātrāk neuzķer, ka ļauj lietām noslīdēt tik tālu. Te ir sekas.

Gāju. Jutos samērā droši. Pirmā mēraukla bija patiesība. Tā bija kā apliecība – ar to kabatā viss likās labākā kārtībā. Nemanīja neko, no kā būtu jāvairās vai jābīstas. Toreiz, piemēram, tas – nāca pretī elegants un melns. Neteiksim pats velns. Tas ne; tomēr kaut kas tamlīdzīgs – no tās puses. Pa gabalu jau bija redzams, ka nekas nopietns, nekas būtisks un dziļš nav gaidāms. Bet nāca, pa jauku, zaļoksnēju Ziemeļberkelejas nogāzes ielu, saulei spīdot, visādiem zaļiem, smaržīgiem krūmiem un augiem visapkārt, Štrausa mūzikai skanot, kas rosina kājas cilāt – tātad savā veidā tomēr jauki. Visu nevar izdejot pēc Bacha un Mālera mūzikas. To jau nevar. Paklanījās man. Es paklanījos pretī, viegli smaidot, savos kuplajos rokoko brunčos – bet īsākos, tādos modernizētos, lai var brīvi un ērti kustēties un gadījumā tenisu uzspēlēt (piemēram, ja kāds pēkšņi būtu izrādījies tik gaišs un peldbaseina vietā būtu būvējis tenisa laukumu, trimdā – ja tā kaut kas pēkšņi būtu atgadījies). Iztaisīju reveransu, kā pirmskolā pie Ziemsvētku eglītes, un paķēros zem viņa pasniegtās rokas. Lai izietu mazu līkumu. Zināšanas pēc. Tāpēc, ka man jāzina, kā dzīvē iet un notiek, viss kas. Tāpēc, ka es mīlu īstenību, tāpēc, ka es gribu būt dzīves apliecinātāja, hm, hm, hm, hm, hm. Tādēļ, ka neesmu? Šeit viens suns varētu būt aprakts, ļoti iespējams. Un arī tādēļ, ka savā prātā es viņam teicu: tu jau nemaz neesi velns. Ļaunākā gadījumā tu esi kritis eņģelis vai kas tamlīdzīgs, un kritis tādēļ, ka tas pelēkais iekārtoja, ka tev jākrīt, ka citādi vispār nebija iespējams. Tu esi tāds pats kā citi. Tāpēc nevar no tevis pilnīgi un totāli novērsties, jo tas atkal kaut kur pašos dziļumos un pamatos būtu kaut kas ārkārtīgi nesajūtīgs, nesajēdzīgs, apvainojums dzīvei, esamībai, radītājam un beigu beigās arī pašam sev. Un pret Šveicera mācību par cieņu pret dzīvību. Ne jau, ka es viņam simtprocentīgi pievienotos, bet sava taisnība viņam ir. Arī viņu neatbaidīja zināma noliekšanās, pieskaršanās. Skaidrs, ka tā ir nepieciešama un vajadzīga lieta.

Tā. Zināju, ko darīju. Nevilcinājos iziet caur krēslainiem gaiteņiem. Ne sīkākā balss nebrīdināja, ka pār mani varētu krist kāda ēna. Ar manu patiesības apliecību kabatā – nekad.

Un te šis kakts. Pelēkums, neziņa. Kas tagad būs?

Ābols? Tas pats, kas ar eleganto melno. Tas gulēja zemē, no rīta, dārzā, zem kokiem. Balti sārts, rasains, mazliet zemēm aplipis. Gaisma un saule, kas ir gatavā ābolā, vieglais, baltais mirgojums – kā smalks, brīnumains debesu gaismas pārveidojums, labvēlīgi padarīts pieejams cilvēkiem zemes virsū – viss tas tur bija skaidri manāms aiz plānās, aprasojušās mizas. Ārkārtīgi labi. Es tūliņ noliecos un ābolu paņēmu. Vienā pusē bija arī caurums, kurā kustējās balts tārps, un varbūt ābolam bija pieskāries gliemezis, pa nakti garāmejot: kādā vietā bija gļotains traips. Varbūt pārvilcies pāri. Tas neko nekaitēja, Taisni otrādi. Lūk, viens tārps te ēdās, manai delnai pielipa zemes, bet no ābola nebeidza nākt tīrā, svaigā smarža. Jā, tik stipra, pārvarīga un nenoliedzama tā bija – o, bija milzīgi svarīgi to zināt, pieredzēt te, pašam savā acu priekšā, kā tā nebeidzās un nebeidzās. Nē. Un divējādas gaismas – viena, no saules uzsūktā ābola iekšpusē, un otra, tā, kas viegli mirgoja uz aprasojuma un atstaroja rīta spodrību – šīs divējādās gaismas kaut kā dīvaini jaucās ap ābolu manā rokā, kaut kā pakārtoja, apņēma ir tārpu, ir gliemeža pēdas – es teicu: tas ir tas, ko es gribu. Visu. Melnu un baltu, Saules gaismu un zemes, Izmeklētā veikala ābolā ne mūžam nebūtu tik daudz dzīvības un īstuma kā šai zemjainā ābolā manā rokā. Vispār, šīs glītās, glumās, zīdpapīros ietītās lietiņas! Un ja to pie tam vēl sāk dēvēt par pasaules augstāko dzīves standartu – nu, ziniet!

Gāju ar ābolu, labā pārliecībā, tīru sirdsapziņu. Un nu – viņi sāk uz mani norādīt. Sāk korī kaut ko murmināt, gandrīz naidīgi. Gandrīz bailes metas. Jā, viens saka paceltā balsī: tev ir tārps! Tu cel augšā un nes sev līdz tādas lietas. Fui!

Es purinu galvu. Es viņam paskaidroju: Nevis tārps – ābols man ir. Ābolā ir daudz kas. Paskaties, te ir gaisma, sēklas, tārps šī smarža – viss kas. Viss kopā, tā kā patiesībā ir. Tas ir taisni vajadzīgs. Lai nebūtu nekāda apmānīšanās, nekāda pusdzīvošana, lai cilvēks nestaigātu kā aizsietām acīm. Lai viņš neaizķeras savā tornī, lai viņš ir tuvāk patiesībai – apžēlojies, vai tad tu nesajēdzi, ka tā ir svarīga lieta?!

Nē, viņš saka, tārps. Paskaties, resns, zilgani balts, Pē! Mums nevienam tāds nav.

Patiesi. Izaudzis liels, milzīgs – kā zem palielināmā stikla! Neglīts tārps, man nav ko teikt. Varbūt nebija nekādas vajadzības vākt to līdz. Galu galā – kam tad? Tu padod nelabam vienu pirkstu, un viņš rauj tevi pašu līdz. Tagad par vēlu. Te tas ir manā rokā, nests līdz labu laiku – mans. Un viņi stāv pretī, gandrīz kā kaŗapulks vecos laikos, vēstures grāmatās. Groza visi savas galvas, ļoti nosodoši. Tas vēl nebūtu nekas, par to es nekad diezko neesmu iztaisījusi. Bet viņu aukstie, ledainie skatieni. Tie, Tie gan.

Nu, es sapurinos. Es noskaitu tam vienam lekciju. Vaina ir tevī pašā, es viņam saku. Tu tikpat labi būtu varējis pievērsties rasai, šīm skaistajām, brūnajām sēklām – nē, tu piesūcies tārpam. Tu bazūnē tikai par to. Tas tevi padara aklu pret labākām lietām. Tava nelaime! Tas ir tas, ko tu izvēlies. Patiesībā veca lieta, man nebūtu par ko uztraukties. Tāpat kā ar Zentu Mauriņu. Viņai tur ir pilnas lapas labuma, garīga un fiziska, visādos paveidos, nāk pa vākiem ārā. Bet ne. Viņi sameklē kaut ko slimu vai pušu, vai tamlīdzīgu, kas tur ielikts atspaidam, pretmetam, bet visvairāk patiesības mīlestības dēļ, šīs apsēstības dēļ, bez kuŗas tik un tā nekas nav, nevar vispār būt – tur gaisā un rāda: redziet, par kādām nesmukām lietām viņa raksta, ievērojiet šo punktu, iedziļinaities tanī! Kur turpat blakus milzīgā pārsvarā ir oļi, čiekuri, varavīksnas, atspīdumi, lokani zari, iejūtas, pietuvināšanās, cilvēcīgums, bet visvairāk viņas skaistais, spīvais patiesīgais ‘es’. Tas tur ir vis tas labākais. Tāpēc, ka tas ir pirmais punkts, kas tiek prasīts. Pelēkais to grib. Varbūt tāpēc, ka viņš pats tur ir klāt piejaukts. To laiž garām! Nē, brālīt, lieta ir citāda: ja tu tārpa dēļ vairs neredzi ābola balto mirgošanu, tad tu labāk pārbaudi pats savus uztvērējus. Noslauki savām brillēm stiklus, savām acenēm, jā gan. Un attīri savus kanālus, tos, pa kuŗiem gaisma nāk iekšā, liekas, ka tie ir mazliet aizsērējuši, Tā tas ir. Kāds tārps arvien kaut kur gadīsies – vai tad tā vēl nebūtu vispār zināma lieta? Brīnums gan, kādā perfekcijas sfairā tad mēs te esam? Drīz jau pelēkais arī jums vairs nevarēs turēties līdz, ha! Es uz tevi nemaz neklausos, tur nav ko! Es eju savu ceļu un turos pie sava mieta. Pie sava patiesības mieta. Tas ir stingrs, viena no uzticamākām lietām, kādas zemes virsū ir. Viegli nebūs, to es zinu, bet es zinu arī, ka tas ir vienīgais, kas mani glābs. Ja glābiņš būs.

Tā es viņam noskaitu, ar zināmu humoru. Kad neviena tuvumā nemana, neviens neko daudz neiebilst. Lielais eukalipts tikai dvašo pretī savu stipro, labdarīgo smaržu.

Patiesība. Stipra trumpa, par to nav šaubu. Šī dzīšanās, apsēstība. Tikai – vēl kas. Otra puse. Tas, pēc kā dzenas ar visu sirdi – tas var iznīcināt. Šī apsēstība, šī balss iekšā, kam jāseko bez izvēles, kas ir vienīgais ceļš – tā var aizvest tuksnesī, klajumos, aukstos, akmeņainos laukos, tādās vietās. Tas ir zināms, ar to jārēķinās. Vakardienas avīzē: cilvēks, kas mīlējis kalnus, dzinies uz kalniem pēc skaistuma, miera, spēka – kalnu nogruvumā aprakts. Tā notiek. Tā ir veca lieta. Mans miets var izslīdēt no rokas, pēkšņi nebūt vairs. Jo nekas jau netiek galvots, nekāda nodrošinājuma jau nav. Papīri, skaitļi, iestādes? Burbuļi. Nereti sēnes. Vienā dienā tu stāvi tukšām rokām.

Šī krēsla – Vai kaut kas tāds jau sāk notikt? Mani jau ved, mēs jau ejam – sākam iet? Kļūst jau klajāks un pelēkāks? Bijušais attālinās, krāsas nodziest. Apvārsnis tukšs, pelēka svītra. Jau? Vai tu esi drošs, ka es esmu īstais cilvēks, ka tu nemaldies, mani vezdams? Es neesmu diezko stipra, to tu zini. Ko tu gribi? Kāpēc tev vajadzētu nosist mani zemē – ko tu ar to panāksi?

Nav teikts, ka tevi nositīs zemē. Varbūt viss tāpat irs, lēnām, pamazām, gandrīz nemanot, tomēr neatlaidīgi, kļūs pelēkāks, klajāks, tukšāks, klusāks, vēsāks, nekustīgāks – un tad pēkšņi būs redzams, ka nekā vairs nav. Ka gaŗām – cauri.

Taisni tas, kas mani visvairāk biedējis, jau no mazām dienām – šī lēnā slīdēšana, iršana.

Tas tikai pierāda, ka tā var notikt. Ka tas ir tevī. Tu jau zini – mūsu liktenis, mūsu nākotne un nāve ir mūsos.

Es zinu. Vai es varu kaut ko darīt? Kaut kā glābt, mēģināt – ?

Otrs nevar pateikt. Jāizdomā pašam.

Jāizdomā? Tu maldies, uz priekšu nevar izdomāt. Var tikai turpināt iet, un tad redz, kas notiek un ko var darīt. Ak, tu pats arī nemaz neesi tik gudrs!

Tu gribētu, lai es būtu zinīgs un dotu tev visas atbildes. Tā būtu vienkāršāk. Tā nav, Starp citu, mana neziņa ir daļa no pelēcības un klajuma, ko tu jūti, kas veidojas. Tomēr, mazliet padomāt var. Par to, piemēram, kas tev tiešām ir, ko tu varētu darīt, kad klajums kļūs jūtamāks. It īpaši, ko tu jau tagad vari sākt darīt. Tas ir svarīgi. Kaut kas ir vajadzīgs.

Man ir Bumbulums, es varu turēties pie viņa. Kā tad?

Nu... visādi. Tagad ziema nāk, būs aukstas dienas. Piemēram, pogājot viņa kažoku, es varu pieliekties viņam klāt. Piespiesties, uz mirkli. Pie viņa bērnības, pie viņa pieciem gadiem. Te ir stiprums. Nemaz nevīpsnā! Kaut kas notiek, iedarbojas, kaut kas pārnāk no viņa uz mani, es zinu no pieredzes, Es neesmu vienīgā. Un tādu reižu dienu gaitā ir daudz. Vakaros atkal, kad viņš iet gulēt, viss tas kopā var radīt kādu pretsvaru, kaut kā līdzēt.

Ar to nepietiks. Tas ir par maz – par vieglu. Galvenais: viņš ir savs.

Bet viņā ir palīdzība. Varbūt svarīgs ir apstāklis, ka es esmu viņam vajadzīga.

Vēl – kādu laiku. Drīz tas beigsies. Tev nav pārāk daudz ko viņam dot – vai arī tu nemāki. Kad beigsies šīs sapogāšanās un tamlīdzīgas lietas, būs cauri ar Bumbulumu.

Nebūs, tu nezini.

Dari, kā vēlies. Es tev iesaku uz viņu vien nepalaisties. Neaizmirsti, ka reiz jau tu izvēlējies balstīties nepietiekamā pamatā. Tai vajadzēja būt labai mācībai. Tu taču tīšu prātu nedarīsi tā otrreiz.

Nē.

Protams. Tā būtu pārāk ģeķīga lieta. Ha – tikai tādēļ, ka tā vieglāk, jaukāk, acij patīkamāk!

Man ir mans miets. Mans patiesības miets.

Tas ir kas stiprāks. Jā, redzi, te jau ir kas vairāk. Ne vairs tikai salda pieglaušanās un acu pievēršana – kas tev gan vislabāk patiktos! Tu vienmēr vispirms mēģini vieglāko!

Ne gluži vienmēr. Bez tam, cilvēks tā ir iekārtots. Tā nav mana vaina, tas ir kāds dziļāks, vispārīgs likums.

Tava vaina nav. Te ir atkal viens punkts: jāuzņemas atbildība par to, kas nav ne tava vaina, ne iekārtojums, to liec aiz auss. Pa vainu nav ko urķēties, veltīga laika šķiešana. Dažreiz ar to iebrauc īstā purvā, kā tu to pati esi redzējusi. Ķeries pie kā labāka. Kaut vai pie sava mieta.

Miets man ir. Bet redzi... es negribu būt pārāk kareiviska. Tā nav mana lieta. Tu saproti? Tas neatbilst manai būtībai. Man ir sajūta, ka tā būtu pretdabiska un tā tad nožēlojama situācija.

Pretdabiska situācija?

Jā. Es, klajumā, aukstumā, ar mietu –

Hm.

Illa.

Sibirijā.

Viņas rokas – Kas notika ar viņas rokām?

Smalkais, slaidais stingrums viņas pirkstos, toreiz, kad viņa spēlēja, vasaras vakaros.

Viņas gaišie deniņi pret istabas sienu. Pret tapetēm, – tās bija bālgani zilas, mazliet ar zeltu.

Zelts. Zeltainas malas visās malās. Iemalas, pamalas, cauraudumi. Zeltmalaini koki, liepas, vītoli, šķūņi, āboli, zemenes. Voleja bumba. Illas bizes, vaļīgas no rīta uz spilvena.

Viņa deva man savu gultu. Pati gulēja līdzās uz matrača, nolikta uz grīdas. No rīta, kad pamodos – es vienmēr biju augšā pirmā, Illa gulēja ārkārtīgi cieši, bez modināšanas viņa vispār necēlās, un kad pamodināja, tad arī vēl pagāja labs laiks, kamēr viņa tiešām atmodās; kad es paskatījos – tur viņa gulēja, lejāk no manis, dziļā miegā, sārtiem vaigiem rīta saulē. Vienas bizes gals nokritis, uz grīdas. Atslābuši pirksti uz apsega. Šie pirksti. Kad atmodās, tie rīkojās ar mūziku. Veidoja skaņas, glaudīja, spieda, grūda, sita. Tas notika tikpat vienkārši – vismaz tā likās, varbūt tādēļ, ka viņa vēl bija pa pusei bērns – tas likās tikpat vienkārši kā citi pirksti veidoja mīklu, maizes kukuļus, kā zēna pirksti darbojās ap alkšņa zaru, griežot rungu vai stabuli. Tā viņas rokas veidoja skaņas.

Viņai bija divpadsmit vai trīspadsmit gadu toreiz.

Smalkas, zeltainas stīgas stiepās pār spilvenu.

Vai to iemina sniegā, ledos, nosaldēja?

Kāpēc?

Sniegiem dažreiz ir zeltains mirgojums.

Bet šī nežēlība! Kam ir vajadzīgs, ka tādas lietas gāžas atpakaļ bezdibenī? Kāpēc tad tām vispār jāparādās virspusē, šiem pumpuriem, solījumiem –

Tas bērns toreiz.

Narcises tur, zem cementa bluķa.

Cilvēki Padomju Savienībā, kas ir piedzimuši ar garīgām vajadzībām – padomā, kāda ir viņu situācija, un te –

Bez gala, milzīgos daudzumos, baigās proporcijās, es zinu –

Tad nerunā tik aplam, Kas man jādara?

Es jau teicu, otrs nevar pateikt. Skaties, meklē, mini.

Es zinu jau tagad, ka pilnīgi es nekad neatminēšu. Vienmēr būs šie baigie punkti, krausies kā augsts, tumšs, neapgāžams tornis. Metīs mūžīgu ēnu. Melnu. Asmeņainām malām.

Tam pretī, otrā pusē, tu vari kraut citas lietas, kas atsvaro melno torni. Tādas ir. To dara – varbūt tas ir vienīgais, ko vispār var darīt.

Tas ar pelēkajām acīm.

Tas arī ir balsts – varbūt stiprākais. Bet nepārproti, būtībā nekas nemainās. Melnie asmeņi turpina savu darbu. Tikai, pūloties atminēt viņa prātu, vēršoties uz viņa gaismu – kas ir, ir, ir, ir, ir – ir vieglāk panest, iziet cauri. Vieglāk nonākt līdz brīdim, kad izdzēšas.

Tātad māns, iedoma, pieņēmums.

Apmēram.

Izdzēšas, tu saki.

Jā. Mēs to redzam. Tas nepārtraukti notiek mūsu acu priekšā.

 

*

 

Krēslo, dziest. Atslīd, attālinās, noplok zemē. Eukalipts tālu malā, pelēks, bez smaržas. Es redzu to pa gabalu, kā svešu koku. Kā uz melni balta foto uzņēmuma. Un tuvāk – akmeņi, cietas akmens plāksnes. Kā uz mēness. Viņi ziņoja, ka tur viss ir tukšs un nedzīvs.

Kas man jādara?

Bumbulums. Es viņam esmu vajadzīga, tas ir pavisam skaidrs. Visi to zina. Visa pasaule, viss universs. Un ir miljoniem bērnu, kam arī vajag un kam nav. Kam jāiztiek bez un kas iztiek. Punkts. Kas iztiek, vai – nokrīt.

Kāpēc? Kur ir līnija, vieta, kur izšķiŗas vienādi vai otrādi? Kur tu esi? Uz ko lai es vēršos? Tu vairs neskaties caur mākoņiem. Nē, tie ir pārāk blīvi un zemu tagad. Tur ir tukšs.

Bumbulumā ir pateicība. Vakarā es iegāju pie viņa, viņš vēl nebija aizmidzis. Es pārliecos, noskūpstīju viņu un teicu, ka viņš ir mīļš, mazs Bumbulums. Un viņš? Viņš nočukstēja man: paldies... Viegls smaids viņa sejā. Viņš tūliņ pagriezās un aizmiga. No kādiem eņģeļiem tas nāk? Neviens viņam nav mācījis, ne licis teikt paldies par to, ka viņu noskūpsta.

Tam vēl nevajag trūkt – to taču jūs saprotat? Tas ir kaut kas pārāk dziļš un būtisks.

Viņš ir savs.

Tā ir.

Tātad.

Bet kur? Kur tad?

Te –

Te, manī, pašā vidū. Maza pile, Pavisam maza. Bēdīgi, nesamērīgi maza šai vietā un apstākļos. Bet viņa ir. Viņa var pazust – kamēr es pieliecos. Viņa var ieritēt akmeņos, izgaist kuŗu katru brīdi. Bīstami. Norit, pārtrūkst. Melnajam asmenim būtu tikai niecīgs rāviens. Pat ne rāviens, viegls pagrieziens varētu izbeigt līdzsvaru, pārtraukt kā tīmekļa pavedienu, tik ārkārtīgi trausls un ievainojams viss ir. Arī dziļās un būtiskās lietas. Taisni tās. Vienreiz viņas ir stipras un sīkstas, un citreiz – nē, tai pašā laikā – atkal milzīgi trauslas un gaistošas. Tu nekad nezini. Norit. Tad visi eņģeļi ir pagalam. Visi ziedi un atspīdumi. Apstājas, nevar vairs plūst šurp no saviem avotiem.

Šī pile.

No tās var izaugt dārzi. Eukalipts var atdzīvoties. Var izaugt citi koki, veseli meži, mandeles var uzziedēt. Mandeļu ziedi atkal pie kailiem, vēsiem, pelēkiem zariem, saulē. Citreiz lietū, slapji. Toreiz mēs gājām pa salijušu ceļu ar lielo, veco lietussargu. Mums nebija naudas. Imantam nebija darba. Viņš izskatījās ļoti jauneklīgs un slaids, noraizējies un krietni nepaēdis. Mēs taupījām uz ēdienu. Tomēr diena bija dīvaini stipra un skaista, vēl arvien tā izdalās no citām dienām. No gadiem. Pelēkais, pavasarīgais lietus jaucās ar mandeļziedu balto gaismu, ceļmalas zālēs un zaros bija dzirdama pilienu ritēšana. Bumbulums bija manā vēderā, brūns zirgs stāvēja lauka vidū un mierīgi plūca zāli. Ārkārtīgi labi, saskanīgi, cik mierīgi zirgs uzņēma lietu uz savas muguras.

Tas var notikt, Var uzziedēt dārzi. Var izaugt lieli, ēnaini koki, ar bitēm. Tas nozīmētu sauli un siltumu. Ak ne, es neko negaidu! Es tikai ļoti skaidri zinu, ka tā var notikt, ka šāda iespējamība ir. Un arī to, ka tas nebūtu itin nekāds brīnums. Nē, Tas būtu tikai viens īstenības paveids.

Kas man jādara? Milzīgās iespējas aukstumu un nedrošību vēl padziļina. Kaut kas ir jārod. –

Tas ar pelēkajām acīm ir mazajā pilītē. Jā, viņš tagad raugās te, no iekšpuses. Te viņš ir.

Te ir. Te ir – par to nav ne mazāko šaubu.

Jāvēršas uz to. Pilnīgi uz to, visiem spēkiem. Ārā nekā nav, tas jau ir piedzīvots desmitām un desmitām reižu. Jau paceļot galvu, paskatoties apkārt, tūliņ sveŗas uz leju, aukstums tūliņ ložņā. Jāvēršas uz to, te vidū. Uz šo pili. Tas ir viss, kas tagad ir.

Es ievelkos. Ieliecos, Ieķeŗos pilē asiem, saliektiem kaķa nagiem.

Ieķēŗos pelēkā acī.

Pagaidām sveiki, jūs, tur.