RAŽENA MŪŽA ATMIŅAS
Elza Klaustiņa, To nevar aizmirst: Patriotiskā un sociālā darbā. Bruklinā: Grāmatu Draugs, 1968. 224 lp.
Autore labu daļu savas dzīves ziedojusi sabiedriskam darbam. It īpaši izceļas Elzas Klaustiņas nodošanās Latvijas tuberkulozes apkaŗošanas biedrības pasākumiem, ko viņa kā valdes priekšsēde vadīja kopš 1924.gada. Zīmīgi grāmatas apvāku apstaro šīs biedrības simbols = baltā puķe. Klaustiņa vadīja arī līdzekļu vākšanas kampaņas tuberkulozes apkaŗošanai - "Baltās puķes dienas".
Otra lielā "mīlestība" Elzas Klaustiņas sabiedriskajā darbā bija gādība par bērniem. Jo sevišķi trimdā, kur viņa Vācijā darbojās par bērndārznieču institūta direktori un vēlāk IRO bērnu nama pārzini. Nebūtu arī piemirstama viņas darbība Sieviešu Palīdzības korpusā un vācu okupācijas laikā Rīgā - Tautas palīdzībā.
Tas viss dod labu pamatu, lai mūža saulrietā sarakstītu grāmatu, kuŗā iztirzātu šī sabiedriskā darba pieredzi un problēmas. Ja izietu no tāda viedokļa, tad Klaustiņas grāmatai patiesībā vajadzētu sākties ar 103.lp., - ar nodaļu par Latvijas Sieviešu palīdzības korpusu. Citiem vārdiem, ar 1919.gadu, kad - kā autore saka - "sievietes Latvijā sadevās rokās kopīgam mērķim - palīdzības darbam mūsu kaŗavīriem".
Bet Klaustiņa savā grāmatā ir ietvērusi daudz ko vairāk nekā tikai savas gaitas sabiedriskajā darbā. Viņa mēģinājusi tajā izgaismot visu savu mūžu, visu, ko "nevar aizmirst". Arī sava vīra - inženieŗa, Latvijas dzelzceļu galvenā direktora, darba ministra un Latvijas Ūniversitātes profesora Gustava Klaustiņa daudzpusīgā mūža aspektus un pagriezienus.
Iznākums? Izlasot šo grāmatu, gribot negribot uzmācas jautājums, vai tā ir ģimenes chronika, autobiografija, memuāri, materiāli kultūras vēsturei vai daiļproza. Īstenībā te vairāk vai mazāk atrodami visi šie elementi. Bet līdz ar to grāmata zināmā mērā zaudē izturētu stilu un kavē tās atsevišķo ieviržu izplešanos nepieciešamajā plašumā. Ja autore par savu galveno uzdevumu spraudusi parādīt sevi un savu sabiedrību "patriotiskā un sociālā darbā", tad jāatzīst, ka attiecīgās nodaļas vajadzēja izvērst, ne tikai atstāstot vienu otru epizodu, bet analizējot pašas problēmas un dažādās nostājas un uzskatus,
"Beigu vārdos" Elza Klaustiņa secina, ka "palīdzēt savam tuvākam ir lielākā laime pasaulē" un tādā darbā viņa guvusi atziņu, ka "mūžs nav velti nodzīvots". Atkal nevilšus rodas jautājums, kāpēc šis palīdzības svētīgais un aplaimotājs darbs nav sīkāk attēlots - ar visām tā rūpēm, priekiem, vilšanos un gandarījumu. Tas vien varētu piepildīt tās pāris simt lapas puses un tā uzcelt autorei pelnītu pieminekli par viņas ziedošanos. Cik ticami un patiesi skan viņas pašas rakstītie vārdi par sevi un citām "mīļām, klusām un pašaizliedzīgām sievietēm Rīgā, citās Latvijas pilsētās un malās, kā ari trimdā", proti: "Viss, ko mēs esam darījušas, bija veltīts Latvijai un mūsu tautas labā".
Bet šo iespaidu no grāmatas gūt katrā ziņā traucē grāmatā inkorporētās ģimenes chronikas detaļas. Piemēram, par autores bērnu dzimšanu: "1913.gada 29.novembrī piedzima Jānītis, dūšīgs zēns, kurš atskrēja tik ātri, ka nepaspēju ne labi apskatīties. Viņu saņēma vecmāte, prokurora Kaznačējeva kundze" (79). "1917. gada 13.martā piedzima mans otrais dēls Jurītis" (87).
Un kāds piemērs panaīviem , triviāliem spriedelējumiem: "Ak kaŗi, šie briesmīgie kaŗi, kā tie posta un nes nelaimi! Un kam gan tie vajadzīgi? Vai gudrie cilvēki nevarētu izgudrot kaŗu vietā ko citu? Ja būtu vairāk mīlestības pasaulē, tad tāds kaŗš nemaz nebūtu iespējams" (8 5 ).
Par spīti visiem defektiem, no grāmatas var gūt noteiktu iespaidu par autori Elzu Klaustiņu kā īsti sirsnīgu sabiedrisku darbinieci un dziļi humānu un reliģiski apdvestu personību. Par to - paldies.
Benno Ābers