VAI BIJA IESPĒJAMS CITĀDI?
Baltische Hefte 13. Band. Hannover - Dohren: Harro v. Hirschheydt, 1967. 354 lp.
Šis ir baltvāciešu regulāri izdots rakstu krājums, kas veltīts viņiem tuviem tematiem. Krājumā tieši latviešu jautājumus apskata Margarete Lindemūte ("Krišjānis Valdemārs und Atis Kronvalds, zwei lettische Volkstumskämpfer"). Darbs ir pārskatāms un dod saistīgus ieskatus šo darbinieku mērķos. Tas varētu interesēt arī plašākas latviešu lasītāju aprindas, un varētu pamudināt arī latviešu vēsturniekus vairāk pieskarties šim laikmetam. Liekas, ka Kr. Valdemāra pārspīlētais rusofilisms bijis tieši kaitīgs latviešu nacionāliem centieniem.
Starp apceŗu autoriem ir arī viens latvietis - J. Ozols - kas raksta par Altenes un Lokstenas pilsdrupās izdarītiem izrakumiem 1962./63.gadā. Šis raksts iepazīstina lasītāju ar jaunām atziņām, ko devuši izrakumi, proti: abu cietokšņu galvenā apkalpes daļa bijuši latvieši, t.i., vietējo tautību piederīgie un ka šīs pilis vēlākā periodā nav ienaidnieku nodedzinātas, bet vienkārši pamestas.
*
Šogad paiet 30 gadu no Baltijas vāciešu repatriācijas, bet tajā paaudzē, kas atbildīga par šī krājuma tapšanu, vēl arvien izskan ilgas pēc pazaudētās dzimtenes un labās dzīves pirms Pirmā pasaules kaŗa. Vairāki autori jautā "vai iznākums varēja būt savādāks?" un atbildēs izskan rezignācija un rūgtums, daļēji arī pret latviešu valsti. Kā tās paaudzes cilvēkam, kas nav vairs redzējis ne asās pretišķības baltvāciešu un latviešu starpā, ne arī šī jautājuma tālāko attīstību Latvijas neatkarības laikā, man gribas šeit pieskarties taisni šim jautājumam, izejot no krājumā iespiestiem rakstiem. Raksturojot stāvokli tautas atmodas laikā Baltijas guberņu Latvijas daļā, M.Lindemūte raksta:
...zem 156.000 lielas vācu virsšķiras ... dzīvoja 1.070.300 latviešu.
Vai arī:
...uz laukiem vadošā vācu dižciltīgo šķira dzīvoja savās muižās, blakus tai maza grupa saimnieku un nomnieku un krietns skaits bezzemnieku, kalpu un algādžu - visi latvieši - kuŗus bruņniecība ar savu agrārlikumdošanu gadu desmitus agrāk kā pārējā Krievijā - bija atbrīvojusi no dzimtniecības. Starp muižniekiem un zemniekiem pastāvēja patriarchālas attiecības.
Tāpat arī:
...Pilsētu pārvalde bija vācu tautības ģimeņu rokās. Vācu tirgotāji un amatnieki galvenokārt Rīgā - piederēja pie savām ģildēm un cunftēm un lai tur piederētu, bija jābūt vācu tautības. Tomēr pastāvēja arī dažas latviešu cunftes.
Starp šīm šķirām un tautībām
...pastāvēja visumā labas attiecības. Vācu muižnieki un mācītāji sagādāja spējīgiem jauniešiem iespēju sociālai augšupejai, veicinot viņu izglītību skolās, universitātēs vai kādā arodā. Bet šī sociālā stāvokļa uzlabošana nozīmēja līdz pat 19.gs. otrai pusei pārvācošanu. (85. un 86. lp.).
Arī V. f. Harpe raksta par polītisko situāciju vācu Baltijā (108. un 109. lp.):
Vēl līdz pat Pirmajam pasaules kaŗam bruņniecības locekļi pārstāvēja Sv. Pēterpilī igauņu un latviešu tiesības - par spīti saasinātām attiecībām 19. gs. pēdējos gadu desmitos.
Vai arī:
...vietējās tautības netika savlaicīgi iesaistītas zemes pārvaldē - ko, starp citu, bruņniecība vairākkārt bija likusi priekšā, bet ko valdība Pēterpilī vienmēr no jauna noraidīja.
Tāpat arī:
Jāatceras Grillparcera izteiciens, ka ceļš no humānitātes vedot pār nacionālitāti uz bestiālitāti, ja nacionālais nesavienojas ar kādu pārnacionālu cilvēcības ideju.
V. f. Harpe arī raksta:
Nav nepieciešami tuvāki paskaidrojumi, kāpēc tāda daudztautību valsts kā, piemēram, vecā Krievija, izjuka, ja tā paceļ nacionālismu par valsts principu. Viens nacionālisms atmodināja nacionālismu otrā - ķēdes reakcija, kas ar laiku sagrāva veco Eiropu.
Par vāciešiem Baltijā un nacionālismu izsakās arī Bernhards Bīlenšteins savās atmiņās (149. lp.):
Mūsu vācietība Baltijā bija kopš gadu simtiem saslēgusies tautiskā kopībā kā sargu un aizstāvēšanās vienības (bruņniecība, ģildes, literāti, t.i. studēti ļaudis) pret skaitliski daudz lielākām latviešu, igauņu un krievu tautību grupām - to varētu saukt arī par vācu tautības eža pozīciju.
Saprotams, pret caristiskās Krievijas mēģinājumiem iejaukties Baltijas iekšējās darīšanās un vēlākiem rusifikācijas centieniem, baltvācieši izrāda sīvu pretestību, bet krievu valsti un krievus kā tautu vācieši akceptē un respektē. Par attiecībām pret latviešu valsti B. Bīlenšteins netieši izsakās, atstāstot kādu atgadījumu (200. lp.):
Bija valstssvētki, pie fasādes vajadzēja izkārt četrus karogus (namā atradās franču un spāņu sūtniecības un angļu konsulāts- ref.), bet neviens negribēja savu karogu izkārt zemāk par citiem. ... es izkārtoju, ka katrai pārstāvniecībai piestiprināja karogkātu starp tās logiem un latviešu karogs tika izbāzts pa apakšējā stāva logu.
Bet ar to nav teikts, ka Bernhards Bīlenšteins ir latviešu nīdējs. Viņš stāsta, ka latviešu valoda bijusi, pirmā, ko viņš iemācījies, un jaukus vārdus viņš veltījis savai latviešu tautības auklei. Bet Latvijas valsti un viņas institūcijas viņš neakceptē un nesajūt pret to nekādu solidāritāti. Arī citās esejās, kur apskatīti plašāki kultūrāli un polītiski jautājumi Baltijā, latvieši un igauņi vispār nefigūrē kā faktors, ar ko būtu bijis jārēķinās - bieži tie nav pat pieminēti. Kā pēdējo mēģinājumu attīstību ievadīt pareizās sliedēs, Bīlenšteins uzskata Bermonta kaŗagājienu, kuŗa mērķis esot bijis
...radīt apbruņotu kolonizācijas joslu pret lieliniekiem gar krievu robežām, apmēram caur Latgali un tur nometināt Baltijā esošo (vācu - ref.) kaŗaspēku. (198. lp.).
Margarete Lindemūte nobeidz savu interesanto un intelliģento eseju ar vārdiem:
Viņš (Atis Kronvalds - ref.) tomēr neredzēja, ka viņa mērķu reālizēšana (par nacionāli kultūrālu attīstību - ref.) savās galējās konsekvencēs novedīs pie sadursmes ar vācu tautas grupu (Baltijā - ref.) un krievu tautu, jo savā pamatā tā vērsās pret abām. Viņš bija aizmirsis, ka mazai latviešu tautai, ja tā gribēja nodrošināt savu eksistenci, bija jāizšķiŗas par vienu vai otru pusi (102. lp.).
Par ko lai latvieši būtu izšķīrušies? Par plānoto vācu Baltijas hercogvalsti, kuŗas pirmais solis būtu bijis Igaunijas, Kurzemes un Vidzemes atvēršana vācu kolonistu masām? Vai par Bīlenšteina apbruņoto vācu kolonistu joslu pret lieliniekiem? - It kā idejas varētu apstādināt ar bruņotām joslām! Un krievi - Kerenskis negribēja neko dzirdēt par kādām polītiskām tiesībām latviešiem - kā latviešiem. Ne baltvācieši, ne krievi nevēlējās akceptēt kaut kādu nacionālu kultūrālu latviešu aktīvitāti, kas nebūtu viņu kontrolēta, nemaz nerunājot par kādām polītiskām tiesībām.
Neviens no grāmatas autoriem nav ieskatījis, ka vācu minoritātes traģiskam liktenim Baltijā pēc Pirmā un pirms Otra pasaules kaŗa tikai sekundāri bija pamatā latviešu nacionālisms vai lieliniecisms, bet vairāk milzīgās sociālās un polītiskās pretišķības, ko vācu Baltijas bruņniecība un cara ierēdņi bija radījuši. Ar mūsdienu terminoloģiju, vācu Baltiju pirms 1914.gada varētu apzīmēt kā koloniāli un feodāli pārvaldītu apgabalu. Latviešu un igauņu polītiski beztiesīgais un ekonomiski vājais stāvoklis bija pamats vācu virsšķiras polītiskai un saimnieciskai varai - garants viņas augstajam dzīves līmenim. Ir saprotami un cilvēciski, ka šī virsšķiŗa centās ar visiem iespējamiem līdzekļiem šo stāvokli saglabāt - varbūt latvieši līdzīgā situācijā būtu rīkojušies tāpat - bet šī polītiskā tuvredzība neglābjami noveda pie lūzuma. Izlasot šo rakstu krājumu un nomanot vēl šodien atspulgu no tās tēraudcietās, pilnīgās bezkompromisa nostājas baltvāciešu aprindās, liekas, ka savādāka attīstība, kas balstītos uz sadarbību un savstarpēju respektu, nebūtu bijusi iespējama.
Kā vēsturisks sava laikmeta domu un noskaņu spogulis recenzējamais rakstu krājums ir interesants. Bet mūsdienu cilvēkiem dažādas mantotas, vēsturiskas un Dieva dotas privilēģijas liksies dīvains anachronisms. Viņi nevarēs nepasmaidīt par tiem gluži neiespējamiem mēģinājumiem noņemt pat katru mazāko ēnu no baltvāciešiem un viņu rīcības. Viņu motīvi vienmēr ir bijuši tie cēlākie, viņu mērķi - tie ideālākie, viņi ir bijuši Rietumu kultūras bastions pret Austrumu barbarismu. Par latviešiem viņi ir gādājuši kā par nepateicīgiem, neatbildīgiem bērniem, kas nezina paši sava labuma.
Ja kādreiz vecajā Eiropā iestāsies miers, tad tas nenotiks, kad kāds mesianisma apsēsts pravietis savienos savu "nacionālismu ar kādu pārnacionālu cilvēcības ideju" un pret citiem ieņems "tautības eža poziciju", bet gan, kad viens eiropietis iemācīsies respektēt otru un necentīsies citiem uzspiest savu "vienīgo, pareizo tautību un kārtību".
Agnis Balodis