RUNĀJOT PAR PAGĀTNI
Dr. N.Vīksniņš, Latvijas vēsture jaunā gaismā. Čikagā: Krolla Kultūras birojs. 1968.
Būtu precīzāk, ja Dr.Vīksniņš savu grāmatu nosauktu "Latvijas vēsture intimā gaismā". Nedomāju, ka grāmatā nav nekā jauna. Gluži pretēji, pat vēsturniekiem, kam visumā Latvijas vēstures fakti ir zināmi, būtu ieteicams ar šo grāmatu iepazīties. Bet šai grāmatai ir cita vērtība nekā tās jaunumi vai nejaunumi. Savā vēstures stāstā autors ir spējis iedvesmot intimitāti - drusku salkanu, bet arī intriģējošu un pilnu mīlestības. Ja šī nav oriģināla grāmata (ļoti maz vispārējas vēstures grāmatu tādas ir), tā ir neatkarīgi personiska. Visumā šī ir uzskatāma par vēstures mācības grāmatu, kas aptveŗ Latvijas pagātni no pašiem pirmajiem laikiem līdz tagadnei. Bet īstenībā tā ir vairāk nekā eseja par Latvijas likteņiem. Lasītājs šeit neatradīs enciklopēdisku atstāstījumu. Vīksniņš pat ļoti brīvi izvēlas tematus, kuŗus tad kā plīstošus traukus nesteigdamies apgroza. Autors šinī grāmatā savilcis kopā un konspektīvā veidā devis galvenos brīvās Latvijas un trimdas vēsturnieku monografiskos atklājumus. Latvijas pirmvēstures daļā Vīksniņš bieži atsaucas uz prof. Baloža un Šmita darbiem. Vēlākos laikos dominē Švābes, Dunsdorfa, Spekkes un Andersona pētījumi. Lai gan autors šai darbā vēres nelieto, kas arī nav vajadzīgs, var nojaust, ka viņš iepazinies arī ar sveštautiešu pētījumiem par Latvijas pagātni. Interesanti novērot, ka no daudzajiem memuāristiem Vīksniņš visbiežāk piemin F.Cielēna vārdu. Bez glaimiem šī jāatzīst par interesantāko viena sējuma mācības grāmatu, ko recenzents var atcerēties. Autoram pareiza paidagoģiska pieeja. Mācības grāmatas pārāk bieži ir ar faktiem pārslogotas. Vīksniņa princips ir pēc iespējas vienkāršot un reizē izcelt svarīgo, attīstot mazu, vienmēr mainīgu dialogu vai nu ar esošu vai neesošu oponentu. Kādreiz viņš argumentē ar baltvācu, citreiz ar lielkrievu vēsturniekiem. Pēc tam kad viņš tos sadurstījis, viņš sabakstās ar Spekki un Švābi. Pēc tam atkal uzņem uz iesma Cielēnu, Niedru vai kādu komūnistu. Nešaubos, ka Vīksniņa grāmata būtu plaši lietota mācības grāmata Latvijas ģimnazijās.
Autora vēsturisko posmu iedalījums ir šāds: 23 lp. vispārējiem vēstures un Latvijas vēstures jautājumiem; 71 lp. no Latvijas pirmvēstures līdz Livonijas sabrukumam; 60 lp. no reformācijas līdz Vidzemes pievienošanai Krievijai; 52 lp. no Lielā Ziemeļu kaŗa līdz tautas atmodas laikmetam; 75 lp. no 1860-tiem līdz 1880-tiem gadiem; 41 lp. no jaunās strāvas līdz 1. pasaules kaŗam; 59 lp. no 1914. līdz 1920.gadam vai līdz satversmes sapulces sasaukšanai; 59 lp. Latvijas neatkarības posmam; 20 lp. Latvijas okupācijas periodiem un kaŗam. Viskoncentrētāk autors ir apskatījis neatkarīgās Latvijas nodibināšanās un tautas atmodas posmus. Ja grib izcelt kādu daļu grāmatā, tad varbūt visinteresantākās nodaļas ir veltītas 19.gs. problēmām. Pirmajā grāmatas pusē autors drusku par daudz paļaujas uz citu vēsturnieku spriedumiem. Par problēmām, kas saistās ar neatkarīgās Latvijas nodibināšanos un patstāvību, mums pēdējā laikā ir parādījušies daudz lielāki darbi, tādēļ Vīksniņa sniegums, lai gan informātīvs un pilnīgi pieņemams, tomēr liekas drusku paplāns. Turpretim par 19. gadu simteni un tautas atmodas laikmetu Vīksniņa darbs, lai nu nekādā veidā neaizstāj Švābes lielo pētījumu, tomēr vietvietām to papildina.
Ja visumā šī grāmata novērtējama pozitīvi, tomēr ir 2 lietas, kas būtu labojamas, ja tā reiz piedzīvotu otru izdevumu. Vispirms, autoram vajadzētu svītrāt tos paragrafus, kur viņš runā par latviešu jaunatnes mazuma kompleksu. Tas varbūt tā bija tautas atmodas laikos, Matīsiņam cūkas ganot. Ja šodien Matīsiņam ir kompleksi, tad gan kaut kas tuvāks lieluma manijai. Bet tas nav īstenībā svarīgi, vai mēs domājam, ka jauniešiem ir vai nav kompleksi. Svarīgi, ka par kompleksiem runājot vien, tos nekad neizārstēsim. Tos izārstēt var tikai ar tādām grāmatām, kādu Dr. Vīksniņš sarakstījis.
Otrkārt, grāmatu vajadzētu papildināt ar bibliografiju. Katras nodaļas beigās būtu vēlams mazs bibliografisks pārskats par avotiem, no kuŗiem autors informāciju guvis. Vajadzētu dot ne tikvien svarīgāko grāmatu nosaukumus, bet arī īsu, konspektīvu novērtējumu par tām. Šad tad tas tekstā gan darīts, bet pārāk reti, un to vajadzētu sistēmatizēt. Vīksniņš ļoti labi pārzina vēstures literātūru, tādēļ viņa spriedumi būtu vēlami.
Dr. Vīksniņa grāmata izraisa vēl vienu Latvijas vēstures jautājumu. Cik svarīgi īstenībā ir dzīties pakaļ svarīgām vai sekundārām vēstures personībām un tās identificēt par latviešiem vai ar latvisku radniecību? Svarīgi - nē, bet interesanti gan. Šī spēle visumā ir tikpat intellektuāli respektējama kā mēģināt uzzināt, vai kāds karalis vai virsaitis bijis homoseksuālis vai kādas citas pasugas perverts. Nelaime, ka sveštautiešu acīs šāda tautas brāļu meklēšana var kļūt smieklīga. Dr. Vīksniņš šinī jautājumā slavējams. Samērā daudz nodarbojoties ar latviešu trenkāšanu pa vēstures krustceļiem, viņš to ir izdarījis ļoti gaumīgi un ar dziļu patriotisku izjūtu. Varbūt latviešu meklēšana būtu jāizveido par speciālu vēstures nozari. Tas lietu sistēmatizētu un atbrīvotu daudzus vēsturniekus citiem pasākumiem.
Nobeidzot jāatkārto, ka Vīksniņa grāmata vispirms un vissvarīgāk ir mācību grāmata, radusies kā neklātienes lekciju serija Amerikā izglītotiem jauniešiem, tādēļ grāmatas īpatnības, kā arī trūkumi, ir varbūt saistīti ar tās cilmi. Savām neklātienes lekcijām autors ir spējis piešķirt aktuālu lekciju intimitāti, kas varbūt ir šīs grāmatas lielākais plūss.
Grāmatai pievienots kāds 30 lappušu pielikums, kas visumā būtu bijis stingrāk rediģējams. Lielākā daļa no šī pielikuma ir Dr. Vīksniņa korespondence ar viņa neklātienes skolēniem. Interesants ir 1905.gada revolūcionāro dziesmu pielikums. Tāda veida pielikumu varētu vēlēties vēl vairāk.
Andrievs Ezergailis