STARP IDEOLOĢIJU UN PĒTNIECĪBU
Acta Baltica VII. Königstein im Taunus. 1968. 324 lp.
Šis gadskārtējais izdevums jau ir kļuvis par svarīgu Baltijas zemju problēmu pētniecības avotu. Galvenokārt tas ir apskatījis un dokumentējis Padomju Baltijas apstākļus un attīstību, bet šad tad ir arī pievērsies baltu dzīvei emigrācijā. Tas ir vienīgais izdevums, kas ir pievērsies Baltijas visjaunākā posma sistēmatiskai pētīšanai un to veicis teicami. Ja krājumam Acta Baltica būs lemts vēl turpināt savu darbību tik pat enerģiski kā līdz šim, tad pēc dažiem gadiem varam nonākt pie stāvokļa, ka Baltijas padomju periods būs iztirzāts un izanalizēts sīkāk nekā Baltijas valstu divdesmitie un trīsdesmitie gadi.
Acta Baltica septītās burtnīcas astoņi raksti vairumā apskata Baltijas jaunās iekārtas administrātīvās problēmas, galvenokārt tās, kas attiecas uz pilsētām. Bez tam ir arī raksti par industriālizācijas, rusifikācijas un literātūras jautājumiem. Igauņi un lietuvieši ir piedalījušies katrs ar trim, bet latvieši ar diviem rakstiem.
Neanalizējot atsevišķos rakstus varam pieminēt, ka to kvalitāte ir svārstīga. Izcilākie raksti ir Tomasa Remeika (Remeikas), Benedikta Mačuikas (Mačiuika) un Rolfa Ekmaņa darbi. Arī zemākas kvalitātes apcerējumi nav neinteresanti un bez vērtības, lai gan šāda veida izdevumam nebūtu bijusi vajadzība uzņemt populāra rakstura pētījumus, kā, piemēram, 20 lp. gaŗo Kaunas vēstures atstāstījumu (Povilas Reklaitis). Tāpat, šķiet, temats par igauņu pārkrievošanu (Oskar Angelus) ir par plašu, lai to apskatītu 45 lapaspusēs - it sevišķi, ja rakstā grib atstāstīt visas igauņu nelaimes ar krieviem kopš Neištates miera. Mūsu un arī ieinteresēto nebaltiešu zināšanas ir pietiekamas, lai varētu sekot pat ļoti specifiskiem pētījumiem.
Akadēmisko izdevumu nolūki var būt dažādi. Un no veida, kā izdevuma nolūks ir definēts, izveidojas tā seja. Ar nožēlu jāatzīst, ka rakstu krājums Acta Baltica, jau tuvojoties respektējamam vecumam, vēl nav paguvis izveidot sev raksturīgus vaibstus, vēl nav nolēmis, vai grib pārliecināt vai informēt, un kādā veidā to panākt. Ja visumā varam teikt, ka rakstu nosliece ir bijusi stipri pretkomūnistiska un naidīga pašreizējai Baltijas iekārtai, tad ir arī jāatzīst, ka krājums Acta Baltica ir visumā atmetis emocionālo toni, kas dominēja baltiešu akadēmiskajos darbos pirmajā pēckaŗa desmitē. Ja arī asie adjektīvi ir atmesti, tad tomēr vēlēšanās pasauli pārliecināt par komūnistu nelegālo izrīkošanos Baltijā nav atmesta. Vai to būtu vērts darīt, ir jautājums, kuŗu Acta Baltica redaktoriem vajadzētu izlemt. Nedomāju teikt, ka baltiešu emigrantu saimei vispār vajadzētu atkāpties no savām idejiskām pozicijām. Padomju Savienībā nekas nav noticis tik drāmatisks, lai to vairs neuzskatītu par tiranniju. Taču domāju, ka akadēmiķiem tas būtu jādara. Tas ir, tiem būtu jāatkāpjas uz apmežotu nogāzi un jāierokas zemzemes bunkuros. Kādēļ? Baltiešu akadēmiķi ir zaudējuši spēju pārliecināt, no pozicijām, kuŗās tie vēl pašlaik cīnās (vai viņi vispār to kādreiz spējuši?). Baltiešu akadēmiķiem jāatrod veids, kā iekaŗot Rietumu pasaules akadēmiķu uzticību. Un pašlaik labākā taktika to darīt - varbūt ir atmest tieksmi pārliecināt un kļūt par informācijas - sausu faktu sakopotājiem un gluži neemocionāliem notikumu analizētājiem. Akadēmiķu spēja pārliecināt pat vislabākos apstākļos ir niecīga. Propagandisti, dzejnieki un polītiķi to var veikt ar daudz mazākām pūlēm. Piemēram, viens Solženicina romāns var vieglāk un ātrāk notēlot padomju sistēmas tiranniju nekā viens simts baltiešu akadēmiķu. Ja Solžeņicinam būtu grūtības to izdarīt, tad to nespēs arī baltiešu akadēmiķi.
Šeit izteiktās domas nav nekas jauns. Šo atkāpšanās procesu var jau novērot arī Acta Baltica rakstos. Šī problēma tika arī iztirzāta pirmajā baltiešu studiju konferencē Merilendes universitātē. Visumā jāievēro, ka lietuviešu akadēmiķi, šķiet, ir spējuši uztvert šo taktiku visveiklāk. Gribētu tikai uzsvērt, ka rakstu krājums Acta Baltica līdz šim nav pilnīgi pratis izmantot šo virzienu un ar to uzspiest sev īpatnēju zīmogu. Svārstīgais iespaids, ko rada Acta Baltica, varbūt tādēļ ir tikai pārejas laikmeta problēma, bet varbūt nebūtu arī ļauni, ja redaktori šo dabisko procesu drusku pasteidzinātu.
Acta Baltica redakcijai varētu arī ieteikt padomāt par sekojošiem jautājumiem: 1) recenziju nodaļas izveidošanu, 2) nebaltiešu piesaistīšanu par līdzstrādniekiem, 3) rakstu publicēšanu arī angļu un franču valodā.
Andrievs Ezergailis