CĒDELGHĒMAS IEKŠSKATI
Dzintars Kiršteins, Kaļiet sirdis akmenī brāļi! Romāns. Bruklinā: Grāmatu Draugs, 1969. 283 lp.
Dzintara Kiršteins jaunā romāna temats ir latvieši Cēdelghēmas kaŗa gūstekņu nometnē Beļģijā. Šī nometne, kam nenoliedzami ievērojama un baisa vieta latviešu trimdas vēsturē, līdz šim nebija ieguvusi plašāku literāru tulkojumu. Lai autoram pateicība, ka viņš šo "literāro robu" aizstājis ar darbu, kas plaši un detalizēti izgaismo nometnes dzīvi un cilvēku likteņus tās dzeloņu stieplēm norobežotajā territorijā.
Šis ir stāsts par cilvēku pazemošanu un cilvēciskā nonivelēšanu kādos pašu negribētos un nepelnītos vēsturisko likteņu krustceļos. Uz visiem romāna varoņiem var attiecināt pazīstamos vārdus "bez vainas vainīgie": viņi it kā saņem sodu par "nodarījumiem", kuŗus viņi nekad nav gribējuši darīt, bet no kuŗiem viņi arī nav varējuši izvairīties, spiesti paklausīt noziedzīgai pavēlei. Un "soda" ilgums nav zināms, kas noved pie psīchiska terrora, pastāvīgi cerot un tai pašā laikā necerot uz kādu noteiktu soda izciešanas dienu.
Kiršteina temats ir tātad bagāts ar vielu īstai cilvēku traģēdijai. Diemžēl, grāmatu lasot, rodas sajūta, ka autors steigtin steidzies savu iecerēto darbu norakstīt līdz beidzamajai lappusei, un tā, norakstījis un pat nepārlasījis, steidzīgi ari nosūtījis izdevējam. Romāns vairāk atgādina kādas "uz vietām" rakstītas piezīmes, un ja tā būtu - varētum teikt, ka viss kārtībā. Bet nekādas norādes uz to nav, un grāmata dēvēta par romānu. Tā ir arī pilna ar iespieduma un valodas kļūdām, ar kuŗām varbūt nevarēsim vainot tikai korrektora trūkumu vien.
Šī, ja tā drīkst teikt, paviršība lielā mērā mazina romāna vērtību arī kā latviešu cilvēka pazemošanas dokumentam. Tās lielās, skaudrās traģiskās līnijas, kam uz laiku laikiem būtu jāstāsta par šīm gūsta dienām, sairst un pazūd neizstrādātu detaļu jūklī, kādēļ visu to, ko autors nepārprotami gribējis vēstīt, vairāk nojaušam nekā pārdzīvojam. Lasītājam jāņem talkā pašam sava iztēle. Bet to savukārt traucē vēstījuma negatavais nostrādājums. Gala rezultātā no Kaļiet sirdis akmenī, brāļi! faktiski nākas šķirties ar lielu vienaldzību. Ir sajūta, ka steidzies lasīt, lai tikai tiktu līdz beidzamajai lappusei.
Tie cilvēki, kas bijuši šī perioda aculiecinieki, protams, grāmatā atradīs daudz paziņu: cilvēkus, situācijas, sarunu valodu, savas izjūtas, cerības un izmisumu. Bet ko tur atradīs klāt nebijušie un "nākamās paaudzes", par to nav viegli spriest. Neizveidotā literārā līnija liek domāt, ka samērā maz. Žēl.
G.I.