MAZA ZEME UN GODKĀRĪGA TAUTA
Arnolds Spekke, Nĺgra ord om lettisk litteratur. Stockholm: Zelta Ābele, 1968.
Kai Laitinen, Finlands moderna litteratur: Konturer, huvudlinjer, resultat 1917-1967. Helsingfors: Schildts, 1968.
Kopš 1946.gadā Eiropas tautu literātūrvēstures pārskatu antoloģijā publicētās Maijas Cielēnas esejas par latviešu literātūru (Maija Cielens, "Lettisk litteratur", Europas litteraturhistoria 1918-1939, red. Artur Lundkvisto Stockholm: Forum 1946. 344.-354. lp.) zviedru valodā nav parādījusies neviena plašāka publikācija - atskaitot atsevišķus, tematikā šaurākus apcerējumus laikrakstos vai žurnālos (piem.: Gunars Irbe, "Tvĺdelad litteratur". Perspektiv, Nr 9:1964) - kas zviedru interesentus iepazīstinātu ar latviešu literātūru, tās struktūru, attīstību, autoriem un vietu mūsdienu literātūras pasaulē.
Tādēļ bija liels prieks Latvijas neatkarības pasludināšanas 50 gadu atceres priekšvakarā saņemt Miķeļa Goppera apgādā "Zelta Ābele" izdoto, tipografiski glīti noveidoto brošūru Nĺgra ord om lettisk litteratur (Daži vārdi par latviešu literātūru). Tās metiens ir 750 eks. un publicēšanu sekmējis Latviešu nacionālais fonds. Kaut arī apjomā maza, brošūra kārdināja ar cerībām, ka beidzot arī mums būs informātīvs materiāls, kaut kas līdzīgs igauņu angliski izdotajai Estonian Literature in Exile.
Godīgi jāatzīstas, ka recenzentam nācās šais cerībās vilties, un tik ļoti, ka vilšanās robežojās ar bezcerīgu izmisumu.
Šajā ļoti izskatīgajā, pieklājīgi zviedriski pārtulkotajā brošūrā nav nevienas īsti informātīvas rindkopas par latviešu literātūru.
Brošūrā ievietots Arnolda Spekkes "Ievads", kas rakstīts J.Andrupa un V.Kalves grāmatai Latvian Literature; tam seko īss tā paša autora raksta "Tikai dzejnieka izmisums" (Ceļa Zīmes, nr 18) fragments. Abi raksti datēti 1954.gadā. Tajos virspusīgi, ļaujot vaļu poētiskās izteiksmes kumeļiem, traktēta galvenokārt mūsu folklora un latviešu rakstu pirmsākumi, vēl virspusīgāk pārslīdēts pāri latviešu modernās literātūras sākumiem, tikpat kā nepieskaŗoties mūsdienu latviešu literātūras vaibstiem un ievirzēm. Ka viss, kas tapis četrpadsmit gados kopš abu rakstu uzrakstīšanas, brošūrā nav pieminēts, ir pašsaprotams, bet nav attaisnojams, jo tieši tas pirmām kārtām varētu piesaistīt adresāta, zviedru lasītāja, interesi. Brošūrā nav nekā svaigi informātīva; un neviens, kam jau nav krietns sieks zināšanu par mūsu literātūru, no tur atrodamā nevarēs izlobīt ne nieka; jā, tam dažkārt var rasties pat grūtības, lai saprastu, par ko ir runa. Nedaudzajos daudzmaz informātīvi domātajos teikumos atrodamas kļūdas, kā, piemēram, 13. lp., kur teikts, ka "vairums tagadējās paaudzes latviešu rakstnieku ir trimdā". 1968. g. beigās par tagadējo paaudžu rakstniekiem varam runāt tikai kā par uz pusi pāršķeltās latviešu literātūras autoriem, un - paldies Dievam - latviešu tautas apdāvinātības rezerves ir bijušas tik lielas, ka tā spējusi dot veselu plejadu jaunu apdāvinātu dzejnieku un prozistu, kas raksta jaunu, modernu literātūru dzimtenē un apstākļos, kas vismaz formāli līdzīgi tiem, kādos radās mūsu t.s. klasiskā literātūra. Blaumanis, kā zināms, nomira 1908. gadā, desmit gadus pirms vispār bija iespējams rakstīt un dzejot uz neatkarīgās Latvijas zemes.
Bet arī paliekot vienīgi pie tā, kas uz neatkarības laika pamatiem izaudzis trimdā, brošūrai būtu daudz ko stāstīt par attīstības iezīmēm, autoriem un to darbiem, par to, kā izveidojusies un turpina veidoties latviešu literātūras trimdas zara mūsdienu seja.
"... vai jums, kas taču šad tad pāršķirstāt vēstures grāmatas, nekad nav ienācis prātā kāds dīvains liktenis piemeklējis profētu un dzejnieku 'murgošanu'," brošūras beidzamajā lappusē vaicā autors. Bet neviena no tām nepastāsta par ko un kā šie latviešu dzejnieki "murgo"... Tajā pat nav atrodams, ka mums šodien vispār būtu kāds dzejnieks vai rakstnieks, kāda literātūra, kāds dzejas vai daiļprozas profils. Brošūra kvalificējama kā ar gluži fantastisku konsekvenci īstenots "lāča pakalpojums" latviešu literātūrai.
Paradoksālā kārtā turpat vai visai latviešu modernās literātūras vēsturei - un jo īpaši, kas arī interesantāk, tās posmam pēc kaŗa - var izsekot, lasot grāmatu, kuŗā ne reizi nav pieminēts latviešu vārds: somu kritiķa Kai Laitinena somiski un zviedriski publicēto Somijas modernā literātūra (oriģināla tituls: Suomen kirjallisuus 1917-1967).
Izsekojot somu un Somijas zviedru literātūras pēckaŗa gadu ceļiem, jāsecina, ka eksistē parallēlas takas tām, pa kuŗām briduši latviešu tagadējās paaudzes dzejnieki un prozisti. Pati iezīmīgākā kopējā parādība ir nacionālās literātūras konfrontācija ar pasaules literātūru visā tās plašumā, kas sākusies - somiem savā zemē, latviešiem galvenokārt trimdā - nonākot saskarsmē ar to, kas ilgu laiku bijis liegts dažādu totālitāru "literātūrganīšanas" tieksmju dēļ.
Bet uz abu literātūru vēsturēm var arī attiecināt Elmera Diktonija (Elmer Diktonius) pašironiskos vārdus, kuŗus Laitinens citē, ka pasaules literātūrā somu literātūras darbiniekiem bijis nolikts strādāt laukā, ko veido "maza zeme un no vairākiem viedokļiem godkārīga tauta". Arī šādos apstākļos ir somu, ir latviešu autori tomēr spējuši būt daudz maz uz viena līmeņa ar to, kas atrodams pasaules literātūras daudzplākšņainajā panorāmā.
Laitinena grāmata nepretendē būt pilnīga Somijas literātūras vēsture, tā ir sava veida "īsais kurss", uzrakstīts ar nolūku ieskicēt galvenās līnijas, kontūras un rezultātus. To autors veicis tik sekmīgi, ka Finlands moderna litteratur, grāmatas zviedrisko versiju, var lasīt kā romānu - tik saistoši Laitinens notēlo abu Somijas tautu literātūras gaitas pa sabiedrisko un polītisko pārvērtību labirintiem.
Somijas literātūra balstās, vēsturiski, it kā uz trim kolonnām: uz Kalevalas, uz Somijas zviedra Runeberga nacionālpatētiskās dzejas svītas (J.L.Runeberg, Fänrik Stĺls sägner) un uz Kivi Septiņiem brāļiem (Seitsemän veljestä). Šo treju literātūras "kapitāldarbu" ietekme iesniedzas tālu somu literātūras attīstībā - pāri brīvības cīņu un pilsoņu kaŗa veidotai "ūdens šķirtnei" 1918. gadā. Laitinens apraksta somu literātūras attīstību šāsdienas izpratnei atbilstošā veidā - nevis kā no dzīves izolētu, no sociālām, politiskām un pārnacionālām strāvām neatkarīgu "vārdu daiļamatniecību", bet kā visā tautas un visas pasaules pārvērtību kompleksā integrētu, bet vienlaicīgi īpatnu un patstāvīgu cilvēku garīgās aktīvitātes izteiksmes fainomenu. Literātūra ir vieta, kur individs atspoguļo sabiedrību un ar kā palīdzību viņš ietekmē sabiedrību: šāds fainomens nevar būt "ārpus tautas" vai sabiedrības, tādēļ tā attīstība vai, lietājot Raiņa terminu, pārvēršanās ir stāsts par pārvērtību atspoguļošanu un pārvērtību iedvesmošanu.
Somijas literātūras vēsture tad nu arī ir Somijas sabiedriskās un polītiskās dzīves ceļa biedrs sākot ar nacionālo atmodu līdz šai dienai, kad Somija ir neatkarīga labklājības valsts un EFTA-s asociēta dalībniece. Somijas literātūras vēsture iznirst no aizlaiku ūdeņiem un ietiepīgu brāļu līsta līduma un nonāk līdz mūsu dienām, kad tajā ieskanas jau visas pasaules problēmu smagums, kā, piemēram, Larša Huldēna (Lars Huldēn) Atomdzejā (1966), kas nobeidzas aprauti, pusvārdā:
Trīs nodaļās esmu stāstījis
kā nerimtīgi cilvēka domas
tiekušās tālāk, meklēdamas
cēloņsakarības samilstošajā
neaptveŗamajā.
Ceturtajā es rādīšu,
kā viņš aizmirsis iemācīties
paz
Attīstība un parallēles: pēc Otra pasaules kaŗa beigām, kas Somijai sākās ar visiem zināmo Ziemas karu, kam seko tā konsekvence - pakāpeniska ieslīgšana vācu imperiālisma ideoloģijā un ietriekšanās Krievijas territorijā (Linnas romānā Nezināmais kareivis ir kāda zīmīga vieta, kuŗā kāds no "varoņiem", pārkāpdams bijušo Somijas robežu, t.i. robežu pirms Ziemas kaŗa, saka, ka aiz šīs robežas mums nu tā i nebūtu nekā ko meklēt) un nobeidzas ar Laplandes kaŗu pret vāciem (pie šī attīstības posma mums, diemžēl, nebija iespējams nonākt), seko atplūdu un pārvērtēšanas laiks somu literātūrā. Šo pārvērtību un pievēršanos Eiropas modernajai literātūrai sekmē robežu atvēršanās uz rietumiem, konfrontēšanās ar agrāk aizliegto vācu literātūras daļu (Rilki), ar anglosakšu literātūru, ar zviedru literātūru Pārvērtēšana ietveŗ arī Somijas pilsoņu kaŗu: Veines Linnas (Väinö Linna) romānu triloģijai Zem polārās zvaigznes (Täällä Pohjantähden alla 1 - 3, 1959-62) par šo tematu ir atrodama ārkārtīgi tuva parallēle - gan ne literārajā, bet vēstures laukā - latviešu pēckaŗa kultūras izpausmēs: Ulža Ģērmaņa pētījumos par "sarkanajiem" latviešu strēlniekiem! Kaŗa laika pieredzes atromantizēšana, tieksme ziņot par to, kas īstenībā notika aiz "virspavēlniecības ziņojumu" un "frontes korespondentu" frazēm, uzmutuļo somu literātūrā (Linna, Paavo Rintala, Veijo Meri, Jorma Korpela) un šai parādībai "atbalso" mūsu Gunša Zariņa, Aivara Ruņģa, Dzintara Kiršteina, Dzintara Soduma un daļēji arī Richarda Rīdzinieka un Gunara Janovska romāni vai noveles, kaut - Zariņu atskaitot - mazāk intensīvi, mazāk skarbos toņos, it kā nespējot atbrīvoties, nespējot teikt visu patiesību. "Visa pateikšanai", pat ne tuvumā, diemžēl, nav varējuši tikt prozisti Padomju Latvijā.
Ar 1946. gadu somu literātūrā ienāk "jaunā dzeja", un no Laitinena stāstījuma izriet, ka šīs "jaunās dzejas" sākumi meklējami Ailas Meriluto krājumā Stikla gleznojumi (Lasimaalaus), tā ir dzeja par cilvēkiem, kas ceļas no drupām "bez ticības, bez žēlastības":
mēs pieceļamies bez rītdienas,
mēs pieceļamies mēmi, ar acīm, kas cietas,
ar akmens seju, ar sirdi no akmens,
līdzīgi Mūsu Kungam no akmens
raksta Meriluto dzejolī "Dievs no akmens". Šeit runā jauna paaudze, cilvēki, kam ir jādzīvo, bet kam noārdīti visi pieturas punkti, visas viegli paņemamās "ticības", gatavie atrisinājumi, kam jāmeklē savs ceļš - pašiem.
Bez pretišķībām šī jaunā dzeja nav spējusi ieraudzīt dienas gaismu arī Somijā. Pret to asi reaģējusi ne tikai "konservātīvā kritika", bet arī marksistiskā: "...atkāpšanās, pretkustība, atkrišana, nodevība". Pret šo reakciju, raksta Laitinens, vienprātīgi nostājušies visi jaunie liriķi, noraidīdami visas sabiedriskās un citas idejas, kas tiem ieteiktas no dažādām pusēm un pievērzdamies somu piecdesmito gadu relātīvismam. Dzejnieku atbildi tiem, kas pārmetuši dzejai ideju trūkumu, šķiet, vistiešāk formulējis Tomass Anhava (Tuomas Anhava):
Nestājies zem ideju karoga,
ar to tavu zārku apklās!
Izmisīgas, bet skaudras rindas atrodamas arī Pentti Hollappa "Himnā tēvzemei" (1953):
Tu esi sarkans kā asins kausā,
tu esi melns: izmisuma laikmets,
straume dūksnājā ar dubļiem pār sirdi.
- - - - -
Izmisuma spēku pataupīsim
rītdienai
tās smagais rīta svīdums
mūs panāks
uzdzersim tēvzemei, uzdzersim
zemei šai
kas sačervelējušos sapņus
glabā.
Šis izmisums un laikmetīgais spīts pret idejām un ideoloģijām, kas solījušas visādas paradīzes, bet novedušas tikai pie cilvēka un cilvēciskā pazemojuma, nav sveši arī latviešu literātūrā, bet atkal varētu teikt - ieskanas "maigākiem toņiem" Eglīša, Saliņa, Stumbra, Tauna u.c. dzejā. Turpretī ļoti zīmīga parallēle atrodama starp Laitinena konstatējumu, ka somu modernā piecdesmito gadu dzeja, atraisījusies no agrākajām "daiļamatnieciskajām" formām, smēlusi inspirāciju Somijas dabā, un mūsu "Apmežosim Ņujorku" liriku, kas pilnīgi atbilst Laitinena raksturojumam: "Somu liriskais piecdesmito gadu modernisms, kas daudzējādi saistīts ar šī gadsimta internacionālajiem dzejas strāvojumiem, vienā ziņā bija tipiski somisks un nacionāli iekrāsots. Tas pieslēdzās dabai, somu ainavai, lielākā šo dzejnieku daļa patapināja savas gleznas no mežiem un lauku novadiem, vai vismaz no organiskās dabas". Šis modernisms tātad nes sevī literāro tradiciju, bet vienlaicīgi kļuvis par dzeju, kas "netaisa skaistu", bet pauž cilvēka pārdzīvojumus, kas nav iekļaujami smalkās, izsvērtās formās, bet laužas uz āru, meklēdami un atrazdami paši savu dzejisko formu: "0, brīvais pants, raupjš un stūrains... lielu domu, sāpīgi tīru jūtu dzeja" (igauņu dzejnieka Paula Ērika Rummo definīcija). Laitinens šī posma somu dzeju illustrē ar piemēriem, kuŗu starpā atrodam Helvi Juvenenas latviski Astrīdes Ivaskas atdzejoto (Jaunā Gaita, nr 49):
Uz mežu gāju.
Pazemīgi klanījos kokiem.
Tagad cibiņa ir ogu pilna.
Šis somu "dabas modernisms" un mūsu pašu "dabas modernisms" (abās pusēs: trimdā jau minētie un Ābele, Bičole, Dreimane, Ivaska, Kraujiete, Zemdega; dzimtenē - Belševica, Čaklais, Līvena, Ļūdēns, Vācietis, Ziedonis u.c.) ir iezīmīga laikmetīga parallēle: dzeja ir no individa pārdzīvojumiem izaugusi nacionāla gara izpausme sava laika internacionālajā - vai vismaz reģionālajā - kontekstā.
Aiz šiem somu literātūras piecdesmitajiem gadiem seko sešdesmito gadu vēl galīgi savu seju neizveidojušie, tomēr raksturīgie dzejas sniegumi: tā vairs nav literātūra, kas sūktu dzīvības sulu no četrdesmito gadu nacionālās katastrofas dūksts rāvainajiem ūdeņiem, vai baŗotos no krāsmatu pelniem, nav arī dzeja, kas patapināta no gleznainiem modeļiem bagātās dabas mums visapkārt, bet lūko atveidot šāsdienas cilvēku starp publisko komūnikācijas līdzekļu, technoloģijas un pasaules globālitātes izvilktām spēka līnijām, kas tiecas iet cauri cilvēka sirdij, sapņiem un domām, neatstājot pāri viņam pašam nekā, par ko viņš pats - galējā konsekvencē - varētu izlemt. Somu dzejnieku vārdu pieminēšana šeit maz ko līdzētu, starp prozistiem jāatzīmē Jaunajā Gaitā savā laikā recenzētais Hannu Salama. Mūsu pusē? Dzejā: Margita Gūtmane, Pāvils Johansons, Valda Kajaka, Juris Kronbergs, Juris Mazutis. Prozā: Alberts Bels, Alda Darbiņa, Olģerts Grāvītis, Tālivaldis Ķiķauka, Aivars Ruņģis, Ilze Šķipsna.
Par visiem var teikt ar soma Arvo Salo dzejoļa "Tilauksia" vārdiem:
--- Lasiet
laikrakstiņus, zēni, domājiet
lielas domas, rakstiet
maz vārdos, kad rakstāt; labs
ir zāles zēlums, kur Atila zirgs
minis.
Gunars Irbe