POLĪTIĶA PĒDĀS
Pierre Elliott Trudeau, Federalism and the French-Canadians. Toronto: Macmillan, 1968.
Mēs esam reizē valdītāji un valdītie, mainīgās proporcijās sapņotāji un reālitātes gūstekņi.
"Nekad neesmu varējis pakļauties ārējām disciplīnām, - vienīgi tai, ko pats sev uzlieku," saka Kanadas ministru prezidents Pjers Eliots Trudo (Pierre Elliott Trudeau). Valdnieks vai padotais? Tāpat, kā katru pilsoni, viņu saista sistēmas likumi un ierobežojumi; bet Trudo pienākums ir arī sistēmu uzlabot, plānveidīgi īstenot pārmaiņas, kas caurmēra pilsonim 'disciplīnu' padarīs cilvēciskāku, saprotamāku. Tātad Trudo nerunā par abstraktiem principiem, bet par nākotnes konkrētām iespējām; nevis par filozofiju ("...ideoloģiskas sistēmas ir brīvības īstais ienaidnieks..."), bet par pieeju, kas no sevis prasa daudz, "Jo dzīves, mīlestības vai valdīšanas mākslā, - tas viss viens un tas pats - , man nepieņemami apgalvojumi, ka kāds cits varētu saprast, labāk nekā es pats, kas man der vai neder."
Par Trudo stilu jau daudz rakstīts (skat. JG 70), bet lai iepazītu aso, intellektuālo enerģiju, kas patlaban atraisīta Kanadas valdības vadībā, šis vīrs jāapskata tuvāk, pamatīgāk. Laba izdevība atklāt Trudo akadēmisko pusi ir grāmatā Federālisms un franču-kanadieši. Tajā sakopotas deviņas viņa esejas un runas, kas aptveŗ ilgāku laika posmu (1954.g.-1968.g.). Grāmata nav manifests vai uzaicinājums, bet dažādu problēmu apskats. Tās nosaukums domāts kā kopējs virstemats. Uzsvērta pieeja:
Mans polītiskais darbs ... ir pavisam vienkārši raksturojams: pretsvaru radīšana... Jo polītiskā brīvība gūs savu nepieciešamo spēku tieši līdzsvaru un proporciju izjūtā. Tikko kāda tendence top pārāk spēcīga, tā kļūst bīstama.
Bet vai Trudo būtu tikai gudru vārdu veikls lietotājs, vēl viens polītiskās virves dejotājs? Iesim uz priekšu, ātri pārskatot tematus chronoloģiskā secībā - pie tam paturot prātā ievada galveno pavedienu: "Manā domāšanā vienīgais gadu nemainītais princips ir pretošanās jau pieņemtiem secinājumiem."
1954.g. rakstā "De libro, tributo ... et quibusdam aliis" Trudo uzbrūk tā laika Kvebekas premjēra Diplesī (Duplessis) valdības polītiskai nemākulībai federālās valdības un provinču finanču sadalījumā. Viņš runā par valdību pienākumiem pret publiku. Šī doma tālāk kristallizējas 1957.g. rakstā "Valsts piešķīrumi universitātēm": "Skaidrs pienākumu sadalījums ir atbildīgas demokratijas pamatnoteikums: pilsonim, kam nepatīk kāda valdības nosliece, kāds valdības vai pilsētas likums, vai izglītības sistēma, nepārprotami jāzina, kas par to atbildīgs, lai to varētu attiecīgi novērtēt vēlēšanu laikā." Kanadā atbildība sadalīta trejdaļīgā - valsts, provinču un pilsētu pašvaldību - valdības uzbūvē. Trudo nezaudē līdzsvaru. Viņš ir nepārprotams Diplesī režīma ienaidnieks, bet aizstāv Kvebekas atteikšanos pieņemt valsts piešķīrumus universitātēm. Kāpēc? Ja valsts sola naudu izglītības pabalstam (izglītības lietās provincēm dota noteikšana saskaņā ar Britu Ziemeļamerikas aktu), tad jāprasa, vai valstij nav pārāk daudz naudas ievākšanas tiesības, un provincēm pārāk maz, lai varētu pildīt savus pienākumus!
1958.gadā Trudo ķeras pie plašāka jautājuma esejā "Daži šķēršļi demokratijai Kvebekā": "Vēsture rāda, ka franču kanadieši nav īsti ticējuši demokratiskai pašpārvaldei, kamēr angļu kanadieši nav to īsti novēlējuši citiem". Trudo nesaudzīgi izseko kā franču neuzņēmībai, tā angļu nepiekāpībai; rezultātā franču kanadiešiem demokratija Kvebekā ir svešas kultūras iestādījums, un tās slavenā izmantošana nav nekas "ļauns", bet gan varas "priekšrocība". "Mērķi nav reālāki par to soļu izdomu, kas mērķus sasniegs," Trudo raksta 1961.g. esejā "Federālisma prakse un teorija", pirmo reizi savienojot atšķirīgu pilsoņu rosīgu sadzīvi ar federālisma veicināšanu.
Franču kanadiešu uzplaukuma nacionālistiskā nosliece mudina Trudo vaicāt 1962.g. esejā "Jaunā intellektuālu nodevība", vai nacionālisms varēs dot ko vairāk nekā federālisms (it īpaši, ja nacionālisms nespēj reizē iegūt ekonomisku neatkarību)? Tautai, vārdu sakot, nav nepieciešama valsts forma. 1964.g. esejā "Federālisma, nacionālisms un saprāts", viņš turpina: "Federālisma būtība ir izlīgums un samierināšanās." Trudo atzīst nacionālisma revolūcijas pret koloniālām varām: "Bet pieaugušās sistēmās, - kuŗās sabiedrisku ietekmju spēli var noteikt likumi, kuŗās politiskas varas centrus var pakļaut pilsoņu gribai, kuŗās ekonomiskas uzvaras ir izglītības un automatizācijas augļi, un kuŗās progresa ceļš ir starptautisku savienību virzienā, - nacionālismu vajadzēs atmest kā vecu, neveiklu instrumentu." Tajā pašā gadā, rakstā "Separātistu kontrrevolūcionāri", Trudo rāj "mazpilsoņus", kas drīzāk gribētu spēlēt lielus kungus mazā muižā, nekā censties attīstīt savas spējas plašākās sistēmās. "Cilvēcei progress ir lēns ceļojums uz personīgu brīvību," Trudo saka. Kontrrevolūcionārs šo kursu maina, vienalga kādi viņa saukļi.
Ekonomisku, kultūrālu un sabiedrisku iemeslu dēļ Kvebekas franču kanadiešiem labākās izredzes dos federālā sistēma. Tāds ir Trudo secinājums 1965.gada gaŗākā apskatā "Kvebeka un konstitūcionālā problēma". 1967.g. eseja "Konstitūcionālu tiesību deklarācija" noslīpē šo pieeju ar ieteikumiem, piem., noteikt tiesības uz valodas brīvu izvēli jau pašā konstitūcijā. Franču kanadiešiem "jāatmet apspiestas tautas loma, jāizšķiŗas intelliģenti un droši piedalīties Kanadas dzīvē." "Valstij ir jāizlieto sava legālā vara, lai ekonomiskās dzīves vadītāji atzītu arī tās dažādās vērtības, kuŗas citādi pazustu ekonomisku ietekmju spīlēs ... Tāpat, kā valsts iejaucas ekonomijā, lai vājos aizstāvētu ar sociāliem likumiem, valstij ir arī jāiejaucas, lai nodrošinātu kultūrālas vērtības, kurām draud pazušana dolaru plūdos." Jāuztur līdzsvars!
Kritizēt Trudo "filozofiju", kas aizstāv un ieteic līdzsvaru, nepievēršot sev "ekstrēmu" uzmanību, ir neiespējami. To liberāļu partijas pretinieki saprata tikai pēc vēlēšanu neveiksmes. Bet Trudo vārdus vērtēs viņa paša darbi (cik tālu pretī "personīgai brīvībai" viņš mūs aizvedīs?), viņa enerģijas iedirbe uz valdības tradicionāli lēniem zobratiem. Dažas ceļa zīmes jau redzamas. Bet vai Trudo izturēs to "disciplīnu", kas nežēlīgi liek valstsvīriem samazināt "iespējamo" mērķu kvalitāti? Un iekšēji, vai valsts augstākā amata persona varēs samierināties ar darba raksturu, kas tieši nosaka citiem pilsoņiem to, kas vēlams, kas nevēlams, - ja nebūs īstenojams viss tas, ko pats vēlētos? Tā cerība, ka maiņas ir iespējamas, ar ko Trudo gribot negribot apbūra kanadiešus, nav vēl attaisnojusies. Tomēr Trudo neatlaidība, kopā ar pilsoņu cerību, var būt rāmis jaunam federālismam, kuŗa spogulī valdnieks un valdītais varēs reiz satikties.
Juris Mazutis