SUŅUBURKŠĶI LITERĀTŪRAS LAUKĀ
Elza Ābele, Ar saknēm izrautie. Romāns. Sidnejā: Salas apgāds, 1968. 167 lp.
Izlasot Elzas Ābeles grāmatu Ar saknēm izrautie, skumdina dažu latviešu literātu lielā divkosība: ar aizrautību tie peļ Padomju Latvijā radušos jaundarbus, bet kad tādas pašas zemas kvalitātes darbi rodas trimdā, tad tos izdod latviešu autoru daiļdarbu serijā un pie tam vēl Latviešu Apvienības Austrālijā Kultūras fonda atbalstā.
Augšminētais romāns ir milzīgs kļišeju savirknējums, kas bieži vien noslīd uz avīžu reportāžas līmeņa. Jau pati fābula samērā nolietota: latviešu sieviete, atraitne ar diviem bērniem, emigrē uz Austrāliju, lai tur rastu jaunu dzīvi. Šo tematu glābtu oriģinālitāte stilā, izdoma darbības sarežģījumos un interesantu, trīsdimensionālu tēlu radīšanā, bet, diemžēl, šīs iespējas netiek īstenotas.
Kaut gan pēcvārdos apgalvots, ka autore "savus tēlus mēģina veidot psīcholoģiski pareizi", (167), tomēr Rūta Skuja, romāna varone, lasītāju nepārliecina kā diendienā eksistējošs cilvēks. Pārāk uzsvērtas viņas intellektuālās intereses un dotības, gluži ikdienišķas norises atstājot novārtā. Tās retās vietas, kuŗas it kā izgaismo Rūtas Skujas raksturu, gaužām neizdevušās. Tā, piemēram, autore apraksta nevajadzīgi gaŗās, medicīniskās detaļās ārsta Rizgas palīdzību Skujas kundzes dzemdībās vienīgi tāpēc, lai lasītājs uzzinātu par viņas vēlēšanos pēc otra bērna. Līdz ar to mātes "loma" gandrīz izspēlēta.
20. gadu simteņa apstākļos neticama šķiet arī Rūtas Skujas čukstēšana "piedod" lielinieku aizvestā vīra fotografijai, jo viņa ļāvusies cilvēciskām tieksmēm - apmeklējusi ar Dr. Rizgu koncertus, izstādes ("atrazdami zeltu starp gružiem") un arī kādu nakts lokālu.
Darbodamies vienmuļos sižetos, bārstīdams banālas frazes, līdzīgi bāls ir arī pārējais personāžs. Tas sevišķi sakāms par Stellu Oksfordi, austrāliešu intelliģences pārstāvi, kas ir pilnīgi stereotipiska vecmeita. Pēc vienas nelaimīgas mīlestības un viena neveiksmīga flirta, tā savu dzīvi ziedo kaķiem.
Neapšaubāmi Elzai Ābelei ir spējas rakstīt, jo viņas darbi iespiesti periodikā jau sākot ar 1924. gadu. Par vienu no tiem pat Jānis Grīns izteicies, ka tas "labi nostrādāts darbs".
Lai līdzīgā veidā cildinoši varētu izteikties par autores nākamajiem darbiem, būtu iesakāms rakstniecei nepretoties 20. gadu simteņa literātūras ietekmei un atturēties no pārspīlēta šovinisma un narcisisma iepīšanas savos romānos.
Romāna sākumā samērā liela loma piešķirta Oldridžas kundzei, kas, kā vēlāk izrādās, ir visa ļaunā iemiesojums. Viņas galvenais uzdevums ir parādīt Rūtu visā viņas intellektuālā spožumā un cilvēces mīlestībā. Vispār, grāmatā līdz apnikumam pasvītrots mūsu kultūrālais un morālais pārākums. Rodas jautājums, vai mēs, latvieši, tikai neesam Nīčes pirms daudziem gadu desmitiem pareģotie pārcilvēki.
Brigita Siliņa