KOMMENTĀRI • PIEZĪMES • AKTUĀLITĀTES • REPLIKAS • ĪSRECENZIJAS
MARGINĀLIJAS
0.
...sākt no gala – tas ir, sākt atkal vienu dzīvi, kuŗa atkal būs nelaimju pilna. Gauja jau nebūs skaistāka par Daugavu, Jeņiseja nebūs skaistāka par Misisipi, raksta dzejnieks Imants Ziedonis („Miniatūras”, Literatūra un Māksla 3:1970).
Vai traks!
Un dzejnieks turpina: ...katrā upē ir savas duļķes. Bet avoti katrai upei ir tīri. Tad, lūk, kāpēc – avoti ir tīri.
Cik nu tīri, tas cits jautājums. Un ko ietveŗ vārdiņš „tīrs”? Vai, piemēram, ūdens sēravotā ir vai nav tīrs, par to var lauzt šķēpus un mēģināt pārskaldīt matu. Viens tomēr laikam būs skaidrs: avoti ir kaut kas būtisks. Piemēram – preses darbā.
Iekām cilvēks – preses darbinieka kollēga vai „vienkāršs” lasītājs – lasīto pieņem vai atraida, viņam nepieciešams zināt – ko kāds teicis, darījis, paveicis vai atsacījies veikt (un kāpēc). Un šim „kādam” jādod iespēja savu pateikt – visu zināšanai.
Tie ir fakti. Un fakti ir avoti. To ūdens var būt ar sēra, ar dzelzs vai ar dūņu garšu. Vai arī – vienkārši ūdens. Bet bez tiem nevar iztikt, bez avotiem, bez pareiziem avotiem.
1.
Ap gadu miju laikrakstā Latvija Amerikā iedegusies spraiga diskusija par tematu: latviešu trimdas rakstnieki un dzejnieki Latvijas padomju periodiskajos izdevumos.
M. Lorbergs, Toronto, atklātā vēstulē trim dzejniekiem raksta: Griežos ar šo atklāto vēstuli pie dzejniekiem Eduarda Freimaņa, Veltas Tomas un Ainas Zemdegas. Pieņemu, ka arī jums būs zināms fakts, ka šāgada pavasarī Pad. savienības latviešu valodā izdotajā trimdiniekiem domātajā izdevumā „Svešuma Atspulgi” bija publicēti Jūsu darbi un fotogrāfijas...
Fakti, kas zināmi. Un avoti.
Freimanis, Toma un Zemdega, protams, nevar zināt faktu, ka viņu darbi „un fotogrāfijas'' publicētas periodiskā izdevumā, kāda nemaz nav.
Var jau būt, ka tomēr ir. Vai atklātās vēstules autors nevarētu nodot redaktoram Vinčelam publicēšanai faksimilā to Svešuma Atspulgu numuru (vai tos numurus), kuŗā publicēti augstāk minēto dzejnieku „darbi un fotogrāfijas”?
Diskusijas temats nebūt nav nenopietns. Bet visi, kas tajā piedalījušies, runājuši par un pret darbu publicēšanu līdz šim neredzētā „Pad. Savienības latviešu valodā izdotajā trimdiniekiem domātajā izdevumā”.
Tātad – fakti un avoti. Lūdzu! Lūdzu!
2.
Burvju aplī (raksta virsraksts) atrasties nav labi – Dažreiz pat tad ne, ja „burvis” ir labs. Pats pa savu „burvja apli” pamatīgi izstaigājies Latviešu preses biedrības priekšnieks Viktors Irbe. Ari ap gadmiju laiku (sk. Latvija Amerikā, 2-4:1970).
Viktors Irbe brīžiem demonstrējis sevi kā atjautīgu un no preses darbinieku viedokļa prasīgu Latvija Amerikā u.c. izdevumu līdzstrādnieku. Viena no viņa prasībām bijusi, lai prese tiku pielaista organizāciju (īpaši centrālo) sēdēs, tātad – lai rastos iespēja presē pasniegt faktus (un, protams, arī to izvērtējumus), nevis tikai rezolūcijas, komunikē utt.
Bet kā lai izprot šādu Irbes „burvja apli”? Viņš raksta:
No vienas puses jānožēlo, ka mūsu literātu uzskatu atšķirība parādījusies atklātībā... Un dažas rindas tālāk: No otras puses, saskatāmi arī daži pozitīvi punkti (! GIR). Pēc publicētajiem rakstiem lasītājiem un arī sabiedrībai ir iespēja spriest par mūsu literātiem un izvērtēt viņu nostāju... (LA, 4:1970).
Kā tad nu ir? Vai tiešām jānožēlo, ka „lasītāji un arī sabiedrība” kaut ko uzzina, un tātad spēj „spriest” literātu uzskatu jautājumā?
Ja tāda „uzskatu atšķirība” eksistē, tad taču tā nebūtu slēpjama ne no lasītājiem, ne „sabiedrības” – tie ir fakti. Un fakti ir arī – kādi ir šie atšķirīgie uzskati. Detaļās.
Ja kas jānožēlo, tad gan tas, ka atšķirīgie uzskati nojaušami vienīgi no repliku izmaiņām, kas bieži vien iznāk „dots pret dotu” un ne nopietnas, lietišķas sarunas par un pret.
Ja īstenotos Viktora Irbes sapnis par preses pastāvīgu klātieni organizāciju kongresos, sapulcēs un sanāksmēs, tad būtu arī pašsaprotami, ka presei, nenodarbojoties ar „nožēlošanu”, jāreferē „uzskatu atšķirības” un atšķirīgo uzskatu saturs.
Tātad – prese kā celiņa attīrītāja starp lasītāju un avotu.
3.
Temats, par ko Viktors Irbe raksta, ir tā pati trimdas autoru darbu parādīšanās Latvijas periodiskajos izdevumos. Ka tā ir, ir – fakts. Irbe domā, ka tā noticis tādēļ, ka rakstnieki un dzejnieki, kas esot jūtīgāki par, piemēram, preses darbiniekiem, neesot pienācīgi patencināti šeit trimdā. Kur izeja?
Izeja no šī „burvju apļa” varētu būt tāda, ka sniedzam saviem literātiem vairāk atzinības ar tencinājumu vārdiem un godalgām, ka rīkojam vairāk literātu sarīkojumus...
Jei bogu, ar burvju apļiem tiešām ir bīstami! Tik naīvi vienkārša nu tā lieta nav. Turklāt „metode” Rīgā jau izmēģināta pie turienes autoriem, bet – neder.
Cita starpā, Latvijas periodiskajos izdevumos publicētie autori nav tādi, kam būtu jājūtas nepatencinātiem. Daži piemēri: Irma Grebzde ir viena no populārākajām prozistēm trimdā, Pēteris Aigars – vairāku laikrakstu līdzstrādnieks un grāmatu autors, Velta Toma laidusi klajā jau kuŗo dzejoļu krājumu un vienmēr bijusi gaidīta literāro sarīkojumu programmas izpildītāja, Olafs Stumbrs un Baiba Bičole – Zinaīdas Lazdas fonda laureāti, Guntis Zariņš – Ziemelamerikas Latviešu Kultūras fonda laureāts, Ulafa Jansona ar vecāku doto vārdu, Uldis Ģērmanis, publicētās grāmatas – visas izpārdotas. Utt.
Tātad – ja nu vispār var runāt par kaut kādu „sadarbību” – vai te neslēpjas pavisam kāda cita sāpe.
Autorus patencinot, no viņiem prasāms „vairāk nacionālas stājas, ja tikai minētā trūkums ir viņu nostājas maiņas pamatā”, raksta Irbe.
Nevajag prasīt! Vajag saprast. Iedziļināties un saprast. Burvju apļi ir tikai – pasakās.
Režisors Juhans Bergenstrole4.
Zviedrijā drīz laidīs klajā filmu Legionärerna par internēto baltiešu kaŗavīru izdošanu 1946. gada ziemā. Režisors Juhans Bergenstrole (Johan Bergenstrĺhle); filmas pamatā – Pēra Ulova Enkvista (Per Olov Enquist) romāns ar tādu pašu nosaukumu, bet filma nav iecerēta kā romāna dramatizējums. Tās uzņemšanā piedalījušies vairāki latvieši – gan kā statisti, gan kā atsevišķu lomu izpildītāji. Šī piedalīšanās filmā bijis vairāku rakstu temats, arī Vācijā iznākošajā laikrakstā Latvija. Tas viss labi. Bet tā nedomā Jānis Rudzītis („0portūnisti, kurp ejat?”, Latvija, 2:1970). Rudzītis raksta:
...nav runa tikai par latviešu atrašanos starp tēlotājiem, bet arī par pašu latviešu centību topošo filmu propagandēt. Ņujorkas Laika un Vācijas Latvijas divos numuros bija lasāma gaŗa virkne interviju...
Atkal tas pats temats, ko var pārformulēt „prasībā”, lai latviešu periodiskie izdevumi trimdā nepublicētu informāciju, lai nedotu iespēju lasītājiem pašiem konfrontēties ar avotiem un faktiem.
Un tā mēs gatavojamies brīvības stundai... Savā istabā, pat ne rindā pēc tās stāvot... Prasot, lai brīvība nefunkcionētu – praksē, ikdienā... .
Farizeji, kurp ejat?
5.
Enkvista romāns pērnruden iznācis vācu tulkojumā (Per Olov Enquist. Die Ausgelieferten. Hoffmann und Campe. DM 19,80). Saņemtā reklāmas lapā lasām:
Dokumentarischer Roman über die Tragödie deutscher und baltischer Soldaten in Schweden 1945.
Šķiet, ja izdoti būtu tikai internētie vācieši, Enkvists romānu nebūtu vis rakstījis. Bet reklāma ir reklāma un vācietis – „lielāks” par baltieti. Romāns tātad pirmām kārtām esot par vācu kaŗavīru traģēdiju...
Labi. Individuālā izdotā vācieša traģēdija varbūt nebija mazāka par latvieša, igauņa, lietuvieša.
Taču neaizmirsīsim, ka Padomju Savienībai radās iespēja okupēt Baltijas valstis vienīgi tāpēc, ka 1939. g. tika noslēgts Molotova un Ribentropa līgums ar tā slepeno klauzulu Baltijas jautājumā...
Internēto baltiešu Zviedrijas traģēdijā vācieši nav nekādi „bez vainas vainīgie”. Protams: te nav runa par atsevišķu indivīdu.
Un pietiek Enkvista romānu pārtulkot vāciski, lai arī tagad vācietis stāvētu pirms baltieša, kaut gan burts d (–deutscher) alfabētā ir pēc b (–baltischer).
6.
Laikraksts Latvija (Vācija) vienmēr atreferējis JG numuru saturu, par ko tam neviltota pateicība. Un tomēr (J.Sdr., Latvija, 3:1970):
Turpinot arī jaunajā gadā apskatīt mūsu trimdas periodiku jāatzīst, ka tajā sava nenoliedzama vieta pieder ari jaunatnes izdevumiem. Tie ir žurnāli Mēs, Jaunā Gaita un Mazputniņš.
Nenoliedzamā vieta, protams. Bet kā ir ar to „jaunatnes izdevumu”? Protams, runā jau par „otru jaunību” un „nonākšanu atkal bērna prātā”, bet vai tādā gadījumā nevajadzētu dēvēt Latviju pašu par Jaunatnes izdevumu”?
Iztiksim bez rupjībām.
Kad šeit viesojās mūsu redaktors Eiropā Gunārs Irbe, viņš zināja pastāstīt anekdotu, kas sastāv no īsas avīžu ziņas: „Jaunais vēsturnieks NN š.g. 4. oktobrī nosvinēja 60 gadu jubileju”.
Mēs – trimdas laimīgie, kam nav lemts novecot, mēs – mūžam jaunie!
Imants Ziedonis arī jautā: „Interesanti, kāpēc cilvēki grib atgriezties bērnībā?”
Jā. Kāpēc? Var taču doties trimdā.
Tātad – kā ir ar faktiem un avotiem?
GIR–
