Valentīns Pelēcis

VĒL PAR

NEAIZMIRSTULĪTĒM...

Esmu tāds savāds plencis:

Skaidrā nekad nezinu, ko dzērumā samuldu!

Esmu arī tāds, kas dzērumā nekad neaizmirst,

ko kādreiz skaidrā iemīlējis.

Pie visiem krogiem es stādu smieklīgi zilas,

sīkas, naīvas, grāvju neaizmirstulītes.

Kā lai nedēstu tādas priecīgas puķītes?

Jums jāredz: Sen tās iesējušās manā sirdī!

Kopš Mājas pametu, man tikai ceļmalu grāvji

labi bijuši atdusai, smaidam un mīlestībai...

Un šīs mazās, sīkās, naivi-zilās,

cik mierīgi tās apzied manas sabristās kājas!

Bez skaņas apzildz mana mūža trakumu,

mirkli smaržodamas-izsmaržo: Paliec te - grāvī!

Paliec svešā grāvī ar mums līdz Nāvei –

Tu jau tā vai tā neko nespēsi aizmirst...

Pasaules dažādie kungi,

prezidenti, ministri, komisāri,

ģenerāļi, atomfiziķi, poļitruki,

mācītāji, lielrūpnieki, tirgotāji,

kādēļ jūs esat iedomājušies,

ka Nāve ir  m a u k a ?

Piedzimšana un nomiršana

ir mūsu ērmīgi īsās esmes

vienīgās skaidrības.

Gan ne vienmēr dzīvība attek,

ja puisis ar meitu vienā gultā gulējuši,

bet Nāve jau tādēļ neļaunojas...

Pasaules dažādie kungi,

daudzi jūs esat izredzēti nelieši,

lišķībās ieglumējuši blēži!

Jums ir savas atombumbu drošas slēptnes, -

un māņiem aklināto miljoni,

kas reiz sadegs par jūsu godības murgiem,

jūsu greznās maucības sapņiem,

kad mūžīgi drūmo klusētāju Nāvi,

ar popu un aģitpropu vagarēšanu,

esat pasludinājuši par varonības,

visāda veida augšāmcelšanās

un mūžīgās nemirstības devēju!

  ,

Pasaules dažādie kungi,

kādēļ jums bailes saredzēt,

kādēļ jums nespēks būt patiesiem,

dzīvot kopā, mirt kopā ar miljoniem,

kas Nāvei neprasa nekādu slavu,

bet savām dzīvībām tikai maizi, mīlestību un mieru?

Aiku noguldīja dzimtajos kapos,

kur viņa dēliņš, mazulīt's pirmdzimtais.

Savā pusē, pie savējiem...

Bērēs teica un slavēja:

Milzīgs valstsvīrs un kaŗotājs...

Kad viņš kaŗa kungs bija,

tad mana sieva - mūsu Jēcīti,

raudot ietina pelēkā seģenē,

raudot apraka Kuršu kāpās...

Kad viņš kaŗa kungs bija,

Staļina čekisti manu brāli nošāva

tundrā pie Dudinkas...

Gudrie saka: tādi laiki bij toreiz,

no diviem slepkavām,

viens bij jāņem par draugu.

Tādi laiki ir vienmēr, un - būs,

Kristus mīlestība, kopš Viņa nāves,

nelaikā nokauto asinīs rūs...

TAPIO,
MEŽU VALDNIEKS

I

Ikreiz, kad tu atskaties,

vai nebij tur kāds,

no pazares paceļas putns

un aizlaižas.

Un tomēr šinīs mežos dzīvo kāds,

kas staigā lūša soļiem

un labprāt nerādās.

II

Kad avenājs

sakustas vējā aiz loga,

man liekas, kāds nāk, -

vienalga, vai skaidra

vai nemākušies nakts.

III

Šai lietainā rītā

mežu vientulības cirvis

pārcērt mani

no galvas līdz kājām.

IV

Tapio, dvēseļu raudzītāj,

balto bērzu audzētāj,

no rīta līdz vakaram

tu sver mani vasaras svaros,

līdz līgojos viegla kā tāss.

Rudens vēju jaucētāj,

Tapio, dvēseļu audzētāj,

no miesas esmu ņemta,

par miesu man jāpaliek.

Nolaid mani vakarā

mežezera atvarā

piesmelties valguma,

piesūkties smaguma,

bet ne par dziļu,

bet ne par dziļu.

V

Ezera līmeņa klusajā kausā

sirds nirst kā sidraba rauda,

aiz savām robežām

svešā skaidrībā aizslīd

cilvēka sīkā sirds.

VI

Kad tavi gari pār ūdeni staigā,

man pēkšņi nokrīt zvīņas no acīm,

un plaksti skalojas vizmainā vilnī.

VII

Tavos mežos ir brikšņainas lejas,

ko nevienam neizbrist,

akači, klintis sumpurņu viepļiem,

slīkšņas un dumbri vienuviet.

Tavu mežu tālajās takās

staigā viens tavs tumšais brālis,

ko dzīvām acīm neskatīt.

VIII

Nesaki, ka mežā nav nakts –

no izcirtuma ieejot eglienā,

tur ir tik krēslains un silts,

tik silts,

it kā tev apliktu kāds

roku ap pleciem.

IX

Tava sūna ir mīksta

un valga zem pēdām,

egles klāj starainu segu,

un paparžu plaukstas

spiež palikt.

X

Bez burvju vārdiem kuŗas uguns,

un akā ūdens neizsīkst,

bez burvju vārdiem balta naktī

uz sila smilgām rasa līkst,

jo burvju vārdus visus visus

es sabāzu tev azotī.

XI

Paliec, paliec pie manis,

senču dienu uguns,

maizes krāšņu siltums,

rudzu klaipu elpa.

Raugi, es tev atdošu pat

acis, kam tik daudz gaismas

balto nakšu tumsā.

Tikai bez tevis neliec

man vairs vērties lietū

starp sērmūkšļa robotām lapām.

XII

Tu to zini kopš mūžu mūžiem,

un mans laiks šeit ir īss.

Jau rudens rādās un aizlīst ceļi –

kā tu man vari to iemācīt?

Ziemas es trūkstos. Un trūkstos

cenas, kas reiz būs jāmaksā.

Tādēļ lai paliek. Tu to zini.

Un manis vairs nebūs aizparīt.

XIII

Nedz liepu, nedz ozolu,

tik reta ābele

un daža ziemciete puķe.

Bet cilvēks pārziemo

mēmajos mežos

bez vārda runas,

paliekot

vasaras varā.

XIV

Tavs loks ir uzvilkts,

aukla saspriegta un

bulta gatava lēcienam.

Tomēr tu nešauj,

jo saklausi sevī

citus soļus.

XV

Jāmācās silā staigāt bez vainas,

ezerā ienirt bez viļņa,

klusējot ardievas pateikt

un paglabāt tukšumu rokās.

Herta Krauja

Kad viss bija pazaudēts -

viņa stāvēja krastā

un gaidīja devīto vilni -

sudraba vilni no Nekurienes,

lai uz viņa muguras

ienirtu dzīlēs,

apvītos ūdens augiem,

kļūtu māsa zivīm -

varbūt apaugtu zvīņām,

rotaļātos un pati kļūtu zivs. -

Auksta, bez apziņas, bez sirds

viņa skalotos ūdeņu bezgalībā,

un sāpes un prieks

pat sapnī neatnāktu sērst,

kamēr kāda bezbēdīga zvejnieka tīklā

nokļūtu uz tirgus galda,

kur visa pasaule aplipuši

zvīņām un ūdeņu atmiņām...

Bet, kad, pelēkām sudraba šļakatām šķīstot,

vilnis atsitās pret krastu -

viņa pieliecās un iesmēla to

savās tukšajās saujās

un aiznesa sev līdz -

Tagad ik nakti tas viņai pagalvī

par sapni - īsu sapni, kas dzīvi no mūžības šķiŗ -

kamēr okeāns atnāks to atprasīt.

     Es esmu ēnās ietinusies,

bet mani soļi aiziet

dejodami

pa Saules laipu –

pretim saucošam nezināmam,

pretim - Kaut kam,

kuŗa vārds vēl lūpās nav plaucis.

     Manas saknes

ir krēslā un ēnās,

manas saknes

ir zemes dziļuma piesūkušās

un smagas,

bet mani soļi

dejodami

iet tām pāri

pa Saules laipu.

Baiba Bičole

     Silta un sārta bij telpa,

     elsoja grīdas un sienas,

     dejā aizkusušas,

     skaļrunī

     ziņģes un romances senas –

          „bet kas par to,

          bet kas par to” –

          silta un sārta bij telpa,

          un vīriem, kas aizelsušies lēca,

          baltie sviedrainie krekli

          sāka lobīties,

          lobījās nost,

          un zem tiem

          pēkšņi rādījās

              pelēki zaļganas drānas,

              apkakles cietas,

              uzpleču zīmes,

              briesmu brīžu dāvātas

              goda zīmes

              uz sirdīm,

              ne vairs ap sievu vidukļiem mīkstiem,

              ap šautenēm apskautas rokas,

              acīs kaujas reibums spīvs:

              „Uz priekšu kaujā, brāli!”

                   - bet šļūk un svabadas raisās

                   jau bruņu cepures, jostas, zābaki

                   vēl Kurzemes dubļiem uz stulmiem,

                        un ļodzīdamies

                             vīri kaili

                                  ar atšķeltām kājām

                                  norautām rokām, izgrebtām acīm,

                                  ar aizšautām sirdīm –

                                      „dejo, dejo,

                                                pagriezies” –

                                           silta un sārta ir telpa.

                                           Silta un sārta ir telpa.

     Viņš ir apsūdzētājs un apsūdzētais,

     paceltais pirksts glābiņu meklē

     sažņaugtās, sakļautās saujās,

     gaismas bez žēlastības

     atklāj viņa acis -

     smagas ar pagātnes vājuma nastu,

     smagas ar nākotnes neapsolīto spēku,

     viņš sēž kā zirneklis tīklā,

     vai kā sīks putns kaķa lēciena priekšā -

     viņš ir tik daudz kas,

     viņš nav nekas -

     viņa dzimtene viņu nolād,

     un draugi? -

     bet ar tiesneša acīm un balsi

     viņu uzlūko tie,

     kuŗu dēļ viņš sevi pāršķēla pušu-

     viņš ir kā bērns,

     kurš savas dzimšanas stundu

     pats ņēmis pirms laika -

     nabas saite žņaudzas ap kaklu,

     gausi nāk piedošana.

Ausma Jaunzeme

Mēs tomēr iesim Lindberga lielajā gājienā --

ne kādreiz

ne tad, kad vēls

ne tad, kad miesa mirusi

ne tad, kad tikai vairs gars dzīvo

gars kas nepazīst šķiru naidu --

Nē -- mēs iesim roku rokā

tagad

tūliņ

mēs iesim

l i e l a j ā   g ā j i e n ā !

GULI

No

„Morfija sapņu”

cikla

Līst.

Smagi pilieni vago vaigus----

es eju atpakaļ pret laika straumi

brienu cauri smagiem atmiņas dubļiem

mūžīgām peļķēm

dīķiem ---

Tu toreiz biji laimīgs kādu laiku.

Cik ātri tukšums pārņēma visu!

Cik gatavs tu biji atdot zeltu pret bleķi.

Šinī civilizācijas un technikas džunglī mīlestība nemīt.

Viņa baidās no automātiem

elektriskām smadzenēm

kalkulatoriem

un robotu dvēselēm.

Mēs meklējam

       meklējam

       meklējam         histēriski            histēriski
ātrāk           dziļāk           ātrāk           dziļāk      vai būs te – tur -

Paejam viņai acu priekšā gaŗām,               meklējot viņu

paejam

vai viegli aizmetām to prom spožākām, vilinošākām lietām

lietām

no metalla, no plastikas, no gaisa ..........

Dzīve ir īsa un nav laika visam.

Guli

guli

noguli

neraudātās asaras

kas dedzina vaigus pirms viņus aizkaŗ.

ĒNAS

No

„Morfija sapņu”

cikla

Es zinu, Tu kaut kur esi

bet nevaru cauri miglai redzēt --

varbūt pavisam tuvu

varbūt Tu domā manas domas un es Tavas

bet migla

migla tik bieza

ēnas

redzamas tikai ēnas

ēnas

uz ielām

uz sienām

uz lielceļa

25-35-45-55-65-75-85-95----

ēnas tuvojas arvienu ātrāk

Es meklēju savu pazudušo mīlestību

zem strūklakām

(viņa slēpjoties zem strūklakām)

Es meklēju viņu zem Zelta Tilta

Ilgi vēroju viļņus

              mākoņus

              miglu

Svētā Franciska pilsētas ugunis

Es klīstu pasaulē meklējot

bet mazais vīrs man uz pleca smejas par mani.

Sūti gaismu

dod saredzēt ēnu līnijas

                        vaibstus

                        sejas

lai varētu iepazīt.

Andrejs Irbe

ROŅA JĀTNIEKS

UN PLŪMES ZARS

Vējainā vakarā viņš uzsēdās ronim uz muguras

un aizjāja līdz vistālākajai šērai.

Tur viļņi bija spēlējušies kā cilvēki

un izveidojuši skulptūru –

it kā divus acu dobumus:

vienā acs zīlītes vietā

bija jūŗas putna perēklis.

Viņš iesēdās otrā dobumā.

Vēl tālāk jūŗā - bija sēklis,

uz sēkļa uzķēries plūmes zars.

Tas ziedēja

mēness gaismā.

Tad viņš pasauca roni un peldēja atpakaļ.

Un kad viņš atkal bija izkāpis krastā,

savas pussalas mierīgā krastā,

viņš teica,

ka bijis līdz pašai vispēdīgajai šērai

un ka aiz tās

                   vairāk nav nekā.

Vēji norima.

Jūŗa gulēja mierīga, iesprūdusi starp mēness stariem.

Plūmes zarā ziedi bija pārvērtušies par asaru lāsēm,

un zars vaicāja vilnim,

kas nāca skaloties ap to:

Cik reižu viņš mani aizliegs?

Vilnis paķēra rīta svīduma oranžo atblāzmu zvaigznēs

un rakstīja plūmes mizā:

Vēl ilgi  līdz pirmajiem gaiļiem,

*

Tur, kur uguni reiz kūra,

     tur, kur liesmu šķīla briesmu brīdī –

sērmūkslis zied;

tur, kur kumeļš miglā zuda,

     tur, kur puplakšķos uz mežu sliede –

vālodze dzied.

Vālodze dzied lietus dziesmu,

sērmūkslis zied vīna liesmu:

sērmūkšļvīns,

vālodžlietus,

ziedu dziesma,

vīna liesma.

Upe gulgodama plūst aiz alkšņu sudrabstumbriem,

krūkļos runā nakts ar baltiem dzērveņpurviem:

kritušo kauli

top par sauli,

dzīvo sejas –

miglainas lejas.

Tur, kur uguns bija kurta,

Jāņu naktī zeme burta –

sērmūkšļu pakrēslī vālodze klusa,

puplakšķos miglā zirgiem ir dusa.

Sērmūkšļvīns,

vālodžlietus,

zirgu dusa.

Vālodžklusa,

nenobuŗama,

nenoturama

- šonakt zeme griežas,

miglaina sāniem uz augšu sviežas -

jāņunaktī,

lai aizietu oktobŗa dievaiņu dusā.

Tāpat vēl pie lielā pasaules koka

karājas aizliegtais auglis

Un ēd to neskaitāmos rituālos,

Asinis un miesu.

Kā var tā neatēsties nomocītā,

Un kaut vai par pašu grēkiem.