Eduards Freimanis
GAISMAS VANAGU PĀRIS
Jāņa Gorsvāna viņetes
Tai brīdī, kad pavilku šautenes mēlīti, zināju, ka tevi mīlu. Tu izlasīji manī visu, ko mēģināju noslēpt saviem kaŗa draugiem; tāpēc pameti smaidu, kas tagad manī deg kā ēzē uzpūstu ogļu sauja. Tev bija vieglāk aiziet nekā man palikt šeit. Tu arī mani mīlēji tai stundā, kad ieraki mīnas mūsu ceļā; mīlēji jo vairāk tāpēc, ka nāve ir vētra, kas mīlestību uzpūš liesmās un pārkausē to par mokām. Bet tagad velns pats dod visus rīkojumus - kaŗi vairs nav briežu cīņas kā toreiz, kad valdīja Krievijas cari un Vācijas Hitlers. Ai, ai, mana svētā spīgana - mana ienaidniece, kas mīnas raka savā Dieva atvēlētajā zemē! Biju uzvarētājs, ko velns blēņodamies piesējis pie triumfa ratiem. Ak, Dievs, kā gribēju paglābt tevi - tavu zemes doto miesu, jo es to iekāroju, kā iekāro grēku!
Varbūt labāk ir tā! Apglabāju tavas miesas senču pils kapos; rokas apliku ap bērza saknēm, lai tavas asinis pa zariem vēl varētu pakāpties saulē. Draugi aizskrēja svinēt uzvaru ar iekaŗotā ciema ganēm, bet ticu, ka tev vieglāk bija aiziet nekā piebiedroties mūsu pulkam. Pasauli aizmirsis, uzcēlu pieminekli tava auguma smuidrumam, jo šī diena iededzinājusi manās acīs tavu tēlu, kas nu kļuvis par otru sauli. Pēc šī kaŗa visas dvēseles būs atbrīvotas no ķermeņiem; tās varēs sameklēt savus piemiņu akmeņus, krustus un kapenes, kā gaisma rotaļāties ap tām un pieminēt zemes dzīvi.
Bet kāpēc tev to stāstu? Tu nu pati esi tāda gaisma un zini savu kapu. Zini, kas notika; zini, kāds izmisums sašķaidīja manu krama dvēseli; zini, ka tevis atpestīšana ir kļuvusi mans lāsts.
*
Nē, nē - tu neesi tālu aizgājusi: varbūt baudi ozonu priežu jaunaudzē, kur sūna krāšņāka par arābu paklājiem. Tāpēc pēkšņi vari būt ar mani - kā lapu elpa no dārziem, kā tīreļu dūmakas, kā kapsētas leģenda, kas naktīs tur nomodā.
Tavas gaitas vieglums un tavas sejas saule apliecina, ka esi man visu piedevusi. Smieties nu varam par ieroču šakāļiem, kas rej kalnos un kur debesīs ugunsgrēkus.
„Uzkāpsim pils tornī,” tu saki. „Draugs, kāpēc esi tik smags - kā velēna? Piederi zemei? Kaut tu būtu vismaz kā ūdens, kas - saules sakairināts - spēj pakāpties pāri mežiem! Nāc! Jo tālāk no zemes tu pakāpsies, jo vieglāka kļūs mīlestība. Zemē tu to rakdams nevarēji ierakt.”
Tavā sejā ir diena, kaut mēnesnīcu balina kaŗa dūmi, un ēnas ir smagākas par rāvu. Tev acīs un lūpās lasu mīlestības dainas; sekoju tev, jo zinu, ka tu pils torni pārvērtīsi par debesīm.
Akmens trepju aizās dzirdam nolādēto murgus; vaid tie, kas ķēdes saslēguši un likuši ieročiem ņirgt nāves smieklus. Dvēselēm nav glābiņa nomiršanā, un tāpēc tām nav atpestīšanas - ja nav neviena, kas lāstu nomazgā ar mīlestību. Gribu satvert tevi - ieiet tavā gaismā kā pasaku valstībā, kur visi pasargāti no soda.
„Vai es reiz būšu šai murgoņu pulka?”
„Nē - mēs paliksim kopā.”
Pils augstākajā tornī mēs norimstam pavadīt nakti. Tu apņem mani un noglāsti; tavs skūpsts ir vieglāks par sapni. Bet es esmu akacī izmircis līķauts, kam kauns par savu smagumu. Baidos tevi skūpstīt - manas lūpas ir aukstas, un mutē trūdu garša.
„Negribu būt akmens, zemes pika vai sieksta!”
„Nebūsi. Pacelšu tevi, lai kļūsti mans vanags, kam saule audzina spārnus.”
Apmetos tavā tuvumā, bet neaizkaŗu tevi, jo mūs šķiŗ dzīvo un mirušo robeža. Esmu tikai pusdzīvs, jo neesmu vēl nomiris; tu esi dzīva, jo pārgājusi lielo tiltu.
„Tu man dosi spārnus un pati audzināsi tos, lai varu tevi šūpot pār kalniem un guldināt mākoņos.”
„Tev ir savi spārni - nāc man līdz.”
Sekoju tev pa gaiteni. Ar katru soli liekas, ka no manis nobirst zemes smagums. Esmu it kā savu tēva māju gatvē, kur abās pusēs akāciju žogi, bet pāri galvai ošu savīta zaru velve. Apstājamies gaiteņa galā, un tu atver logu pret debesīm. Mani noglāsta nakts - dziedātāja čigāniete melniem, smaržīgiem matiem, kuŗos iespraustas baltās vizbules. Šai brīdī es mīlu ne tikai tevi, tavu gaismu un debesis, bet arī nakti, zemi un pat nolādētos, kas drasē pa kāpnēm augšup un lejup, velti meklēdami durvis uz mieru.
„Sniedz man roku un neskaties zemē.”
Tavos pirkstos ir mīlestības jūsma, un tie vada mani pāri palodzei. Laižos pretī rāmu liepu māmuļām, pretī akmens kāpnēm, kas mani saņem nopūzdamās.
Nu esam kopā ik mirkli - kā vanagu pāris ar viegliem gaismas spārniem. Katrai dienai ir jaunas dārdedzes, jaunas ūdeņu atspulgas, jaunas dziesmas; un katrai dienai ir jauna mīlestība, jo tu pati pārtopi un atjaunojies ik brīdi.
Draugi iznesa manu nomirušo ķermeni pa pils vārtiem, aplaistīja to ar savām žēlabām, dziedāja kā vilku bars kalnā un tad atdeva mani kapam - rāvainu velēnu smilšu valstībai. Bet es tad jau sēdēju kopā ar tevi slaidas priedes galotnē, kapu celiņa malā.
„Cik gaiša bēru diena,” teica draugs. „Skaties, kā priedes galotne vizuļo,” runāja otrs. „It kā pati laime tur būtu ielaidusies - svētdienu svētīt.”
