Gundars Pļavkalns
KAITNIEKS
Jāņa Gorsvāna viņetes
Sameklējis durvis ar uzrakstu „Personāla ģenerālinspektors”, Rikardo paskatījās gan rokas, gan koši izkrāsotā gaiteņa pulkstenī; pēc trim minūtēm viņš pieklauvēja. Iekšā atsaucās labskanīgs baritons. Iegājis glīti dekorētajā telpā, Rikardo sveicināja un stādījās priekšā, tai pašā laikā uzmanīgi nopētīdams patīkamās balss īpašnieku, ko līdz šim bija redzējis tikai pa gabalu. Augstais ierēdnis, kas stāvēja pie milzīga loga blakus Kustības Priekšsēža ģīmetnei, bija vidēja auguma, padrukns, kupliem, bet iesirmiem matiem, drusku grumbainu seju, rūpīgi nokopies. Košzila kaklasaite. Rikardo īpaši ievēroja ģenerālinspektora acis; pretstatā matu tumšajai pigmentācijai, tās bija gaiši pelēkas; gluži tik aukstu skatienu Rikardo bija manījis tikai pāris reizes, lai gan viņa gadu skaits pārsniedza trīsdesmit. No ļaudīm ar uzkrītoši aukstām acīm Rikardo mēdza pēc iespējas izvairīties, lai gan pats dažā ziņā bija vēss gudrotājs. Šoreiz, diemžēl, nebija iespējams izvairīties.
Kad viņi abi jau sēdēja pie greznā rakstāmgalda un kūpināja cigaretes, uz pāris minūtēm iestājās klusums, jo kungs kaut ko lasīja gaŗā lapā. Beidzot, nometis lapu uz rakstāmgalda un vērodams Rikardo seju, viņš teica: „Jūs sapratīsit, ka esat nepatikšanās un ka lieta nopietna, jo par maznozīmīgiem disciplīnas pārkāpumiem pie manis nevienu nesūta. Ziņojumā, ko tikko vēl pārlasīju, jūs esat raksturots ļoti neatzinīgi! Viens no maniem padotajiem, kuŗa izpratni un integritāti man nav iemesla apšaubīt, jūs apzīmē par kaitnieku, sniegdams arī šī sprieduma motivāciju. Kas jums pašam šai lietā būtu sakāms?”
„Man godīgi jāatzīstas, ka šāda apsūdzība mani pārsteidz! Kaut kādas nepatikšanas es, protams, gaidīju, jo man diemžēl gadījušās dažas sadursmes ar diviem Rakstu Institūta lektoriem un vairākiem dzejas teorijas studentiem, bet nedomāju, ka lieta sevišķi nopietna un ka vainojams būtu galvenokārt es. Atklāti sakot, man ir aizdomas, ka te darīšana ar neatlaidīgu provokāciju - un ne jau es biju tas provokātors! Šķiet, ka dažiem individiem es kaut kādu iemeslu dēļ liekos ‘nevēlams’ un ka tie mani pamazām iedabūjuši bīstamā situācijā.”
„Un kādu iemeslu dēļ vairāki apzinīgi pilsoņi jūs uzskata par persona non grata vai kaut ko tamlīdzīgu? Jūsu izturēšanās droši vien ir bijusi aizdomīga.”
Rikardo pieskārās savai kreisajai uzacij, virs kuras rēgojās pieres ādā ietetovēts neliels dzeltens trīsstūris. „‘Faraons’! Pareizāk sakot, ‘faraonu’ pēctecis, jo visi īstie ‘faraoni’ jau sen represēti, ieskaitot manus diezgan bohēmiskos, liberālos vecākus. Pats gadiem ilgi biju izolācijā. Protams, tagad vairs nav vecie terrora laiki un ‘faraonu’ pēctečus vairs nesūta uz koncentrācijas nometnēm. Bet...”
„Ko
nozīmē ‘bet’? - Lūdzu izsakieties skaidrāk! Jūs mācāties Rakstu Institūtā,
nenoteikta grābstīšanās jums godu nedara.”
„Es šobrīd tiešām nevaru iedomāties, kā to precīzi apzīmēt, bet palaikam var manīt kaut ko nelabu starp ‘faraonu’ atvasēm un tiem, ko viens no īstajiem kaitniekiem savā ārzemēs publicētajā grāmatā nosaucis par ‘jaunajiem kungiem’.”
„‘Jaunie kungi’... Var redzēt, ka jūs esat receptīvs pret Destradas idejām!”
„Tas, ka es kaut ko zinu par Destradu, taču nenozīmē, ka pieņemu viņa uzskatus! Jūs par viņu droši vien zināt vairāk nekā es, bet man ne prātā nenāktu jūs apzīmēt par Destradas mācekli.”
„Nujā, tas nu tā... Var jau būt, ka jūs tikai esat labi informēts šādā virzienā. Lai tas pagaidām paliek. Bet skaidrs, ka jūs esat apzinīgiem pilsoņiem licies aizdomīgs - un es vienkārši neticu, ka tas jūsu dzeltenā trīsstūra dēļ. Trīsstūriem pašlaik vairs nav gandrīz nekādas nozīmes: īstie tautas ienaidnieki un atpakaļrāpuļi ir beigti; tie ‘trīsstūrainie’, kas vēl dzīvi, visi ir jaunāki gados un atzīti par nekaitīgiem, pāraudzinātiem, republikai šādā vai tādā veidā vismaz potenciāli derīgiem. Cik zinu, ir aušīgas ‘jauno kungu’ meitenes, kam ‘trīsstūrainie’ liekas sevišķi interesanti! Ārpus šī uzjautrinošā aspekta trīsstūri nozīmē tikai ģeometriskas figūras. Tādēļ labāk atzīstieties - ko jūs īsti esat, kā saka ‘ievārījis’? Man nav vaļas ar jums te ilgi stīvēties.”
„Tiešām nevaru iedomāties, kādā veidā esmu apgrēkojies. Un nevaru gluži pievienoties jūsu viedoklim attieksmē uz trīsstūriem. Ļoti iespējams, ka visumā ir tā, kā jūs sakāt, bet atsevišķos gadījumos ir arī citādi. Man pašam ir šai ziņā drusku bēdīga pieredze...”
„Labi! Izbeigsim šo teātri. Es patiesībā esmu sīki informēts par jūsu gadījumu - manā rīcībā ir pat skaņu lentes. Gribēju tikai dzirdēt jūsu taisnošanos. Ar jums ir tā, ka - īsi sakot - jūs neesat sekmīgi pāraudzināts. Jūsu ķīviņos ar lektoriem un topošajiem literātiem tiešām arī nebija nekā sevišķi ‘nopietna’, ja skatās tikai uz parādību virspusi. Daudzi no lojālajiem mūsu Zilās Kustības locekļiem šad tad atļaujas kritizēt mūsu sistēmu daudz radikālāk nekā jūs - un mēs to viņiem neņemam īsti ļaunā, lai gan reizēm aizbāžam muti... Mēs, lūk, spējam atšķirt ticīgos no neticīgajiem. Jūs esat neticīgais; kā tāds jūs esat nevēlams pat tad, ja visumā paturat savas kaitīgās domas pie sevis. Viens pats jūs lielus nedarbus nespējat izdarīt, par to gādā mūsu drošības policija; bet kopā ar jums līdzīgiem jūs esat pagaidām neaktīvs vulkāns, no kuŗa zināmos apstākļos var gaidīt izvirdumu. Šo vulkānu mēs lūkojam padarīt nekaitīgu. Tā sastāvdaļas bieži nemaz nav ‘faraoni’ savā noskaņojumā. Te jārunā drīzāk par psīchopatiem - nevis tā, kā to dara sapuvušajā ‘brīvajā pasaulē’, bet saskaņā ar mūsu Kustības ideologu Rosario un Gabelino viedokli: psīchopats ir tas, kuŗam primāri piemīt individuālistiska, nevis sociocentriska dzīves ievirze. Jūs tāds esat - par to man šaubu nav! Ziniet, man pat jūsu seja nepatīk. Ne jau aistētisku iemeslu dēļ: jums ir pareizi vaibsti, glītāki par caurmēru. Nē, iemesls ir cits. Jūsu sejas konformācija pa daļai tikai vidēji smalka, bet tajā nav nekā tieši primitīva - un šis fakts mani nebūt neiepriecina! Protams, mēdz apgalvot, ka pēc vaibstiem nevar spriest par raksturu; pa daļai tas tā ir, sevišķi attieksmē uz sievietēm; bet vaibstus tomēr ietekmē endokrīnie dziedzeri, kas pa daļai noteic arī psīchi; paša izskats ietekmē raksturu. Galvenais - jūsu āriene simbolizē jūsu raksturu, tādēļ par to šeit runāju. Ir tādi vīrieši, kam šaurāka seja, delikātāks zodiņš, stāvāka piere; bet viņiem ir arī, teiksim, dziļi novietotas acis, gaŗa virslūpa vai atliekti žokļi - kaut kas tāds, kas liek domāt par vēlo akmens laikmetu, par alām, zvērādu teltīm, mamutiem”. Nav tā nejēdzīgā vienmērīgi „civīlizētā” paskata, kas man nepatīk jūsu sejā un kas simbolizē jūsu klīrīgo, nepāraudzināmo individuālismu, jūsu nespēju kļūt par labu ‘cilts locekli’. Jā, nemaz nebrīnieties: arī modernā sabiedrībā ir nepieciešamas dažas ‘cilts locekļa’ īpašības. Jums to nav un nebūs. Jūs nebļaustīsities un nedejosit mežonīgā koroborejā: jūsu pašcieņa to nepieļautu. Iespējams, ka jūs vispār esat nedejotājs. Jums riebjas uzgavilēt Vadonim. Jūs nekad neaizdedzināsit žagariņus ķecera sārtā: ķecerus dedzināt būtu šausmīgi barbariski. Jūs, protams, nededzinātu arī ķecerīgas grāmatas: tas būtu šausmīgi nekulturāli. Jūs gandrīz nekur neredzat baltu vai melnu, bet tikai dažādus pelēkos toņus. Mūsu Kustības ideologi jūsu uztverē ir ģeķi vai blēži. Jūs neuzplīsities sievietei, kam jūs nepalīkāt. Jūs nerakstīsit melīgas, bet politiski pareizas recenzijas. Jūs neupurēsit mākslu vai patiesību uz politikas altāra. Vārdu sakot, nekur pāri zināmai robežai. Neko ‘neandertālisku’! Pie tam jūs esat pietiekami vitāls, lai kaut cik ciešamos apstākļos turētos uz ūdens. Tā kā jūs mums nederat, tad mums jāparūpējas, lai jūs taptu represēts... Rezultāts no visas šīs būšanas ir tāds, ka normālā dzīve, ko jūs uzsākāt pirms trīs gadiem, jums tagad beigsies. Mēs vēl neesam precīzi izlēmuši, ko ar jums darīt, bet liekas, ka jums būs jāatgriežas izsūtījumā. Šoreiz jūs laikam permanenti nometinās kādā mežonīgā apgabalā.”
Minūte
klusuma. Tad Rikardo norūca: „Prieks vismaz vienreiz dzirdēt atklātu
runāšanu.”
„Arī jūs varat runāt atklāti,” laipni paskaidroja ģenerālinspektors. „Nekas no tā, ko jūs sacītu, jūsu likteni būtiski vairs neietekmētu. Redziet,” viņš pasniedza veidlapu, ko izraibināja vairākas rindkopas mašīnrakstā, trekns zīmogs un nesalasāms paraksts, „te ir spriedums galvenajās līnijās. Precīzo formulējumu uzzināsit rīt vai parīt.”
„Man patiesībā vienalga, vai mana nākotne atkarīga vai neatkarīga no atklātas izrunāšanās. Mana dzīvīte šā vai tā ir jau pārāk izpostīta, lai es daudz vairs rūpētos par savu ‘likteni’. Tādēļ es jums tiešām pateikšu, ko domāju par jūsu prātojumiem, jūsu ideālo sabiedrību etc., etc. Pirmkārt, manam sabiedrības ideālam nav nekā kopēja ar mežoņu ciltīm vai ķeceru un grāmatu dedzinātājiem; domāju, ka šis ideāls būtu arī kaut cik saskaņojams ar īstenību, bet tad pamazām jātiek vaļā taisni no tām īpašībām, kuras jūs gribat kultivēt, un jākultivē tās, kuras no jūsu viedokļa ir nevēlamas. Jūs atzīstat tos ļaudis, ko es pie sevis apzīmēju par ‘procesiju cilvēkiem’. Tiem nepieciešama drīzāk akla ticība nekā empīriski pamatota pārliecība; tiem vajag svēto rakstu, svētbilžu, ķeceru vajāšanas, neticīgo pievēršanas vienīgajai pareizajai ticībai... Lai gan Kustība veicina ateismu, raksturīgi, ka viens no jūsu - man negribas teikt ‘mūsu’ - ortodoksajiem dzejniekiem Kustības karoga zilo krāsu jūsmīgā dzejolī apzīmē par svētu. Es esmu tikai agnostiķis, bet man neslāpst pēc šī adjektīva. Mani toties ļoti pievelk Kustībai nepieņemamais objektīvisms un brīvi pētījoša dzeja, kas ortodoksajā uztverē ir nāves grēks. Tas nozīmē, ka ar ‘procesiju cilvēkiem’ man nav pa ceļam. Es vairāk simpatizēju Miguelam Servetam nekā Kalvinam. Leonardo da Vinči esot Savonarolu zīmējis kā velnu mūka drānās; es šo viedokli saprotu. Esmu par Galileju; pie joda ar jezuītiem un pāvestiem. Tāpat pie joda ar Ļeņinu, Staļinu, Hitleru, Musolini! Kad tie dinozauri, kas jums tik dārgi, beidzot būs izmiruši, varbūt tiešām radīsies kaut cik humāna sabiedrība. Tālāk, manā personīgajā pagātnē ir daži bērnības gadi koncentrācijas nometnē, kur vecāki un radi aizgāja bojā, pēc tam vientulība un trūkums ilgā izsūtījumā un kāds gads tuberkulozes sanatorijā. Tā kā visam tam sakars, ar Zilo Kustību, tad tā no manis diezkādu lojalitāti nesagaidīs. Ja jūs domājat, ka ‘faraona’ trīsstūris pierē man neko nenozīmē, tad jūs nezināt, cik plāna āda man ir šādās lietās; vajadzīgs diezgan stingrs mugurkauls, lai šādā situācijā vispār izdzīvotu.”
„Trīsstūri
jums varētu izoperēt plastiskās chirurģijas eksperts; dažiem pāraudzinātiem
‘faraoniem’ tas jau ir izdarīts,” vēsi aizrādīja ģenerālinspektors.
„Tas neizdzēstu atmiņas par manu agrāko mocīšanos. Bez tam - es vēl joprojām apzinātos, ka mana dzīve dažā ziņā bijusi, tā sakot, nedabīga vai sašķiebta - ka tai trūcis dažu vēlamu attīstības elementu.”
„Kas man daļas gar jūsu egocentriskajām jūtiņām? Attīstības ziņā mani interesē tikai jūsu attīstība laba pilsoņa mentalitātes virzienā. Jūs, diemžēl, esat tāds atpalicis, droši vien lielā mērā jūsu pārgudrības dēļ. Pa daļai jūs esat it kā pārattīstīts, pa daļai defektīvs. Agrāk Kustības darbinieki jūsu tipa ļaudis sauca par monstriem; šķiet, ka tas nebija gluži bez pamata. Un ja jūs domājat, ka ļaužu vairums jebkad spēs dzīvot bez jaukas ticības un ķeceru kviecināšanas vai ka caurmēra pilsonis spēs izveidot pats savas vadlīnijas, jūs esat nelga! - Nu, ‘faraona’ kungs, ar to mūsu debates beigušās. Sveiki!”
Rikardo tikai atmeta ar roku un atstāja ģenerālinspektora kabinetu. Gaitenī stāvēja divi zilpelēkās uniformās tērpti, pistolēm bruņoti republikas trieciengrupu vīri, kas viņu uzaicināja sekot uz polītisko apcietināto aresta telpām. Klusēdams Rikardo kopā ar šiem tēviņiem stāvēja celtuvī, šķērsoja pagalmu, iesēdās tumšzilā auto. It kā atvadīdamies, viņš vēroja gaŗām slīdošās pavasarīgās ainas.
Aresta telpas Ciudad Azul ultramodernajā centrā bija askētiskas, bet diezgan tīras. Ierādītajā kamerā Rikardo par laimi bija viens. Visa mantība bija atņemta, viņš bija reģistrēts, fotografēts un iztaustīts, ķermeni sedza pidžamai līdzīgs cietumnieka tērps; bet viņš nebija piekauts. Naktī viņš pat drīkstēja izdzēst stiepuļu tīkla sargāto galveno spuldzi un gulēt pustumsā. Ilgi nenāca miegs, lai gan Rikardo bija vairāk drūms nekā uztraucies. Viņš klausījās lietus nevienmērīgajā šalkoņā, atcerēdamies savas agrās jaunības naktis jaunceltā baļķu namiņā - toreiz bija vairāk gan cerību, gan izmisuma. Pēc dažām stundām viņš tomēr aizmiga.
Noteiktu spriedumu Rikardo saņēma tikai pēc nedēļas; tas bija bargāks nekā ģenerālinspektora pareģojumā. Nāves sods. Eksekūcija, ko pārraudzīja kalsna, paveca ierēdne, notika gandrīz tūlīt pēc sprieduma nolasīšanas. Rikardo izģērba pilnīgi kailu. Četri spēka vīri viņu turēja, glīta meiča veikli iedūra mirdzošu adatu. Apziņa tūdaļ sāka krēslot, bet viņš vēl paguva it dzirdami pateikt: „Esmu laimīgs, ka mani izraida no šīs paradīzes.”
