Ilze Šķipsna
SKATĪTĀJS
Nē,
nē. Man jāskatās citur. Ārā, ja citādi nevar, kļava drīz būs kaila, logu
rūtīs zari rēgosies kā kauli, jau tagad var pamanīt. Vai taisni uz priekšu,
pāri visām galvām, kur siena saplūst ar griestiem kā pārlocīts baltums. Un
jārunā, jārunā tālāk--
Austrumu māksla.
Indiešu skulptūra.
Iekšējais spraigums.
Man jāskatās citur. Meitene patiesībā ir neglīta. Pelēki, diegaini mati līp pie vaigiem, mute kniebjas ciet, un āda izskatās pēc pakusuša vaska, kas var kuru katru brīdi izšķīst pavisam - vai varētu, ja nebūtu zināms, ka nekas tik neglīts tik vienkārši nepazūd. Šo seju es zinu no galvas, varētu uzzīmēt - nu jā, pieri jau esmu arī vairākkārt zīmējis, tā ir izvalbīta uz priekšu, tāds apaļums, ka pielikts sejai klāt beigās. Man tā ilgāku laiku neizgāja no prāta kā katra neparasta forma, un Edvīns vēl smējās, es pārspīlējot. Jārunā--
Šajās skulptūrās materiāla – akmens - daba ir nevis izmantota vai kāpināta, bet atcelta un iznīcināta, pārvarēta--
Seju es varētu uzzīmēt nepaskatījies, tikai - nav acu, nekad neesmu ievērojis viņas acis, it kā to nemaz nebūtu, it kā no šādas sejas neviens nevarētu skatīties pretī, it kā tur trūktu intelliģences vai, manis pēc, gara, kas vārētu skatienu iznest ārā, pasaulē.
Un nu pēkšņi?
Nē, jāskatās citur. Kaut vai šais daudzajās, vienaldzīgajās zilajās, brūnajās, pelēkajās acīs, kas vismaz prot atspoguļot savu īpašnieku gaŗo laiku. Orientālā māksla vienmēr bijusi ciets rieksts. Kur radās ideja, ka to vispār var mācīt? Vispirms jāpārmācās pašam - jāpārskolojas par citu cilvēku. Jānovelk pašu tradīcijas kā liekas drānas, jāatmācās skatīšanās paradumi, jāapgriežas apkārt, lai apvārsnis paliek aiz muguras. Perspektīvas otrādi. Ahā! Jāiemācās atšķirt, kas ir mūsu redzēšanas, kas pasaules daļa. Bet tas par grūtu šiem te, kas domā, ka uzticas tikai saviem jutekļiem. Nu, lai gaŗlaikojas. Man jau sen bijis jārunā pašam ar sevi, jārunā--
Ķīniešu senču kults, piemēram, nozīmē vairāk nekā svinīgu ceremoniju svētajā stūrītī par godu vectēvam, kas bijis lāga vīrs. Tev būs savu tēvu un māti godāt, lai pa ziemu nesasalst un pa vasaru nesapūst - nē, esmu aizmirsis. Jāskatās citur.
Senču kults. Izciesta mūža gudrība, izvētīti atradumi, piedzīvotas atklāsmes - tās nepalaist atkal vaļā, neļaut, lai tās atkrīt atpakaļ kā sudraba zivis aizplīvurotos ūdeņos. Vienā mūžā nevar visu paspēt. Nebūtu vērts censties? Spried pats pēc sevis. Ja tavā dzīvē nav nekā, itin nekā, neviena apskaidrota brīža, neviena dziļa ieskatījuma, ko novēlēt un atstāt sava dēla garam, kad tas būs uzņēmīgs, tad, nožēlojamais, tu vari smieties par māņos sapelējušiem austrumniekiem. Raustīt plecus - un kā ne? Tavs tēvs bija muļķis un tukšinieks, tu esi, viņš būs--
Senču kults ir tavs ceļš no pēcteča par senci, tavs, nevis viņa. Citi laiki? Tie ir vienmēr.
Bet varbūt pēctečiem varēs atstāt receptes. Pulverus, dūmus un cukurgraudus. Un vai tie jau nav mantojums? Nezināmu bagāto radu pamests, bez noteikumiem vai lietošanas pamācībām, bez rūpības, bez stāvēšanas klāt!
Neviens cits nekā nav pamanījis.
Labi, ka viņa sēž priekšējā rindā. Un nekustas.
Jāskatās citur. Kļava drīz būs kaila. Augšējam zaram vairs tikai pāris lapu, un vidū tas izliecies drusku neparasti, jā - tā līnijas daļa atbilst meitenes zoda stūrim. Jārunā tālāk--
Skulptūru iekšējais spraigums ir šīs mākslas lielais noslēpums - skatītājā rodas pārliecība par viņu pilnīgo nomodu, par garu, kas sevi apmiesojis, kam akmens miesa noder tāpat, kā dzīvībai noder šūnas un audi--
Vai es varētu uzzīmēt šo seju tagad? Bet sejas tur vairs nebija, tikai acis, un tās es nepazīstu. Edvīns teiktu, pārspīlēts, ka māksla tā var pārspīlēt, daba nekad.
Nedrīkstu ierādīt, ka skatos - citiem, viņa pati to nepamanītu. Kāpēc tas mani tā atbaida un šausmina? It kā tā būtu jēla brūce, no kuŗas jānovēršas! Vai kauns skatīties cilvēka vājumā, kad viņš pats ir bezpalīdzīgs? Nejēga meitene, kāpēc viņa šorīt neieslēdzās savā istabā, neaizvilka aizkarus, nepaslēpās zem biezām segām?
Atbildi
pats: tas nav vājums, drosme tā ir. Raudzīties pasaulē ar tādām acīm. Kāpēc
tad lai es neskatītos? Necik jau nepaguvu redzēt, varbūt esmu arī kaut ko
pārspīlējis, tagad pagājusi pusstunda, kopš mēs iesākām, cik ilgi gan viņa
varētu raudzīties pati savas delnas rievās, it kā tur atvērtos visdziļākie
pasaules noslēpumi? Lai gan stundas viņiem paejot kā mirkļi un
visparastākais sīkums rādoties pirmreizīgs un nepārspējami brīnišķīgs, tāds,
no kuŗa neiespējami atraut acis.
Dzīvē es tādu izteiksmi vēl nekad neesmu redzējis. Kāpēc tad neskatos? Man jāsaņemas. Esmu diezgan skatījies vecmeistaru gleznās, pārvērstās sejās, kas raugās dievišķās atklāsmēs, redz svēto vēstnešu parādīšanos. Un dažās aktieru sejās - filmā, dzīvē nekad. Bet arī mani neviens nekad nav redzējis tad, kad man pašam ir bijusi šī izteiksme, vismaz es pieņemu, ka tā ir parādījusies manā sejā, jo es esmu bijis viss šīs iztrūcinātās brīnīšanās pārņemts, bet tad es vienmēr esmu bijis viens pats. Vienmēr? Abas reizes.
Kāpēc es nedrīkstu skatīties? Kāpēc to drīkst piedzīvot un attēlot, bet ne novērot? No kā es kaunos, par ko es baidos? Vai tad es neticu?
Un kādēļ ne, skatoties savas rokas delnā, kādēļ tad tikai saules apspīdētā zelta lietus krūmā? Ja pieņem, ka noslēpums, noslēpumainais ir klāt it visur, tad to var arī ieraudzīt visur.
Tikai meitene par to nekā nezina. Viņa nezina, ko viņa redz, viņa taču tikai redz kā vēl nekad. Šīs lietas plaši aprakstītas, tās mēģināts pat attēlot, bet bez sekmēm, tur iznāk tikai, kuslas bērnišķības vai vājas, parastas pasaules karikatūras. Visdziļākie noslēpumi? Tā ir viņa, kas tiem netic. Viņai nekad nav ienācis prātā, ka tādi varētu būt, par ticību nemaz nerunājot. Ka bērnam, kas vēl nekad nav redzējis, kā uzvilkta lelle notek un apstājas, neienāk prātā, ka viņas diešanā ir kāds noslēpums--
Jā, jautājiet!
Jūs neesat sapratis, Mārtiņ! Tur nav mēģinājuma atdarināt dzīvu būti, skatīties no ārpuses, darboties ar virsmu, apmānīt acis. Skatieties labākos piemēros - pārdzīvojums, pareizāk, tēls pats, nerodas no ārējas līdzības, bet no iekšēja spraiguma, no intensitātes, nu, no gara pārpilnības, kas briest un izplaukst augumos un locekļos. Akmens un miesa ir pretstati, gars un dzīvība ir pretstati, bet šīs skulptūras sasniedz tādu pakāpi, tās ieņem - iekaŗo kā jaunu zemi un ietveŗ kā apkampienā - tās ieņem tādu pasauli, kur šie pretstati apvienojas bez strīdus. Skatieties--
Mums šodien neveicas.
Vismaz pamaniet, kā šie tēli rosās no iekšas, it kā tie būtu pamodušies akmens bluķī, sevi apjautuši un lieliskās kustībās paši no sevis atgrūdusi liekos gabalus un ciļņus, un nu parādās mūsu priekšā pilnīgi, vērsdamies no iekšas uz āru--
Man šodien neveicas. Labāk paņemiet papīru un sameklējiet rakstāmos. Jā, jā, es teicu. Uzrakstiet, cik varat atcerēties, nosaukumus un raksturojumus mākslas darbiem, ko šorīt rādīja diapozitīvu sesijā...
Jā? Kā raksta Kailasanats? Tā.
Tagad. Tagad man nav jārunā, citi būs aizņemti, varēšu skatīties. Vai meitene dzirdēja, ko es teicu? Varbūt viņa arī rakstīs?
Nē.
Nē! Tā nevar! Manī tā nevar skatīties!
Kļavas zars. Kļavas zars. Labi, ka tas kustas vējā. Cik ilgi viņa to jau dara? Kuŗā brīdī viņa novērsās no savas delnas un ieraudzīja mani? Kamēr es vēl runāju? Vai nupat, kad liku rakstīt? Laikam pārmainīju balsi.
Ko tagad?
Apmierinies. Saņemies. Skaties pats.
Vai tās ir acis? Tumšbrūni krāteri sastingušā sejā, sacietējušā vaskā, no kura aizpilējis pēdējais dzīvības sārtums. Bet mute ir pavērta, šī būte tomēr elpo.
Tā manī neviens nekad nav skatījies. Ko viņa redz? Cik milzīgas šīs acis! Vai šai brīdī es esmu visa pasaule, vai esmu pirmreizīgs un brīnišķīgs un mūžīgs?
Ā, kā es jūtos lielāks un stingrāks un dziļāks! No manis nevar atrauties aizelsušās, visdziļākās redzēšanas pilnas acis! No kurienes manī ieplūst šī varenība, vai es pēkšņi esmu kļuvis kā koks, kuŗā pasaules varenība ceļas augšup kā neapturamas zemes sulas? Es esmu pasaule, es topu! Kas tagad notiks? Es pats sāku kaut ko saprast, kas tas par svešādu smaidu, kas manī izceļas?
Nē, to viņa neredzēja. Vēlreiz, platāk! Nē. Ko viņa redz? Vai es viņu pievelku tāpat, kā pirmīt pievilka rievas pašas delnā? Pareizi. Man likās, tās piesaista viņu bez atlikuma, izdzēš no apziņas visu pārējo pasauli. Vairāk nekā nevajadzēja, ar tām pietika, lai pasaule būtu, visa pasaule. Pietiktu ar jebko? Es varu skatīties droši, mūsu starpā nekas nenotiek. Varu skatīties uzmanīgi. Tumšbrūni krāteŗi. Pirmā nojauta bija pareiza. No šīm acīm neviens nevar skatīties pretī. Bezdibenīgi krāteŗi. Tas neesmu es, kas pievelk un tur šīs acis, stingajos baltumos ir atvērušies bezdibeņi, kas velk mani. Tumsā, tukšumā... tur lejā nekā nav! Tur viss izirst un pazūd. Kas par šausmīgu, izsalkušu tukšumu, ar kādu spēku tas sūc, rauj, rij visu, ko ierauga! Mani! Es tur esmu jau simtkārt ierauts, aprīts un pazudis, un tukšums prasa vēl, acis norij un atgriežas pēc tā, kas vēl palicis pāri! Un es nevaru glābties, esmu piesaldēts pie zemes--
Pasaules aprijēja! Samalēja un iztukšotajā! Pa šim acīm, pa šīm vienām nieka acīm viss, visa krāšņā pasaule varētu izzust un iztecēt pilienu pa pilienam, neapturami, arvien ātrāk, augums aiz auguma, tad putns, koks, lielceļš un pilsēta apvāršņa malā un sudraba ūdeņi paši, lāsi pa lāsei, arvien ātrāk, kā urgas un strauti tecēt, iztecēt ārā, pa šīm acīm, otrā pusē, kur viss saiet un nekā vairs nav! Aizverieties!
Aizverieties, manas acis!
Labais, vienkāršais kļavas zars.
Nomierinies. Nedrebi. Jā, sažņaudz rokas, ļauj, lai nagi spiežas delnā. Nav jāskatās. Nekas nenotiks. Un viņa nekā nezinās, neatcerēsies. Vai arī atcerēsies tikai brīnumainu pasauli, ko redzējušas acis, nekā nenojauzdama par to, ko tās parādīja man.
Bet dienas laikā un lekciju vidū! Cik neapdomīgi un bīstami. Būs kaut kas jāsaka? Vai jāpiemiedz acis? Mierīgais gadījums.
Lekcija izjuka tik un tā.
Bet ja varētu - ā, tiešām! Ja varētu šo seju, acis, izteiksmi fiksēt, dabūt uz ekrāna, tad būtu daudz vieglāk, tad es varētu parādīt kaut ko par mākslu, par starpību starp akmens tēlu, kas dzīvo ar iekšēju spraigumu un pilda pasauli, un dzīvu būti, kas--
Dzīvu būti. Un tu varētu - izstādīt, rādīt kā jēlu brūci? Ak, zinātnieciskais nelieti!
