VĒL PAR MĀŖU
Gribu pievienot dažas piezīmes pie Dr.H.Biezā recenzijas (JG 73), pieejot Māŗas problēmai ar pašreizējo metodiku:
1)
Manuprāt visinteresantākais un visproduktīvākais jautājums, ņemot vērā līdzšinējās grūtības atrast "īsto iesākumu" folkloras disciplīnas laukā, ir nevis Māŗas vārda cilme (to jautājumu varētu atstāt galvenokārt valodniekiem), bet gan tās īpašību noskaidrošana. Arvien vairāk kādas kultūras vitālitāti sāk mērīt pēc spējām ne vien pretoties svešām ietekmēm, bet arī tās pieņemt un pārveidot to svešo, ko tā izraudzījusi par savu. Varbūt arī agrākos latviešu darbos parādās šāda nostāja. Piemēram, Latvju rakstu autori uzskata Krustpils novada tērpu par vispilnīgāk latvisku, lai gan tas esot jaunāks nekā, piem., Abrenes novada tērps. Krustpils tautas tērpu ziedu laikos tika uzņemtas jaunas strāvas, ko pilnīgi pārveidoja, pielāgoja latviešu gaumei.
2)
Es nepievienojos Dr. Biezajam, ka Māŗa nebūtu latviska, jo domāju, ka Māŗas latviskums ir komplicētāks jautājums nekā tikai viņas vārda cilme. Ja arī Māŗa minēta kopā ar virkni katoļu baznīcas svēto, tāpēc vien tas neatņem viņas latvisko būtību. Manuprāt Māŗas dainu priekšstatā samērā maz no baznīcas dogmas. Māŗa taču ir populārās reliģijas dieviete. Māŗa galvenokārt atšķiras no citu zemju Marijām tikpat daudz kā latviešu kultūra atškiŗas no citu zemju kultūrām.
3)
Māŗa manuprāt ir latviska, jo pa gadu simteņiem latviešu tauta vai vismaz liela daļa no latviešu tautas viņu pieņēmusi par savu dievieti un viņu skatījusi savu kultūras jēdzienu un simbolikas logatā. Pašlaik kritērijā "kas ir folklora?" tiek plaši pieņemts, ka folklora ir tas, ko tauta ilgāku laiku pieņēmusi, pārveidojusi tā, ka tas iekļaujas tautas kultūrā. Varbūt Laimai nevajadzētu raudāt, bet mīļi pieņemt to, ko viņas tauta pieņēmusi par savu. Lai arī Māŗa būtu feodālās mentālitātes, verdzības laiku priekšstats, tomēr tā norāda, kā latviešu tauta tajā grūtajā posmā izpauda savas bēdas un ciešanas. (Analogs process notiek ar mesijas jēdzienu Afrikas kultūrās).
4)
Laiki un uzskati mainās. Mēs vairs nedomājam tieši tā, kā mūsu senči citos apstākļos. Ja kaut kas liekas skaists un labs un piemērojams mūsu modernajai dzīvei, tad tā izraudzīšana un izlietošana saskan ar dinamiskās dzīves likumiem. Tradiciju un innovāciju mijiedirbe veido kultūru. Māŗa palikusi mīļa daudziem moderniem tautiešiem tāpēc, ka mākslinieki izvēlējušies turpināt tās tēlu veidošanu. Varbūt tie nejauš, ka Zemes Mātes priekšstats, kas, liekas, ir pavisam sens un "latvisks" (plaši pazīstams arī citur), tiek apgaismots, lasot Māŗas dainas. Tas ir cits jautājums, vai te Marija pārveidota sinkrētisma procesā. Ja dažās dainās Māŗas vārds ieviesies agrākās Laimas vietā, būtu interesanti noskaidrot, vai šāda izmaiņa notikusi tautā (un ja tā, kāpēc tauta Māŗu un Laimi sakausējusi) vai tautasdziesmu vākšanas procesā. Man liekas, Māŗa dzīvo tautā vēl šodien, un tā arī ir zinātne - novērot mūsu tautas kultūras priekšstatu tālāku veidošanu. Nedomāju, ka pašlaik būtu jāraksta pēdējais vārds par Māŗu, jo varbūt Māŗas bērni vēl mums nav visi pazīstami.
Aija Veldre-Beldava
J.G.Frēzers (priekšvārdos. Martina Nilsona (Nilson) grāmatai A History of Greek Religion) izsaka tagad jau gandrīz vispār pieņemto atziņu, ka pagātnes pētīšanā neviena tauta nav izdalāma kā unikāls fainomens, jo salīdzinošie pētījumi pierāda visu seno tautu nenoliedzamo kopību un radniecību.
Šī atziņa lielā mērā iedragā A.Brastiņa pausto uzskatu (skat. H.Biezā recenziju JG 73), ka Māŗa ir bijusi tipiski latviska dieve. Tieši Māŗas cilmes jautājumā Frēzera tezi apstiprina nevien daudzu tautu un vietu, bet arī dievu nosaukumi, kas atvasināti no Māŗas vārda. Tā, piem., Māŗa bija ļaunais gars, kas kārdināja Budu; Marem - kaŗa dievs Etiopijā; Marnas - dieve Palestīnā (Gāzā); dievi Romas valstī: Marss - latīņiem, Maris - etruskiem, Mamers un Marmars - oskiem un umbriem. Kā zīmīgākie vietu nosaukumi būtu minami: slavena Māru valsts Eifratas krastos, kuŗai savā laikā piederēja arī visa Palestīnas ziemeļdaļa, kas vēlāk guva Samārijas nosaukumu (Werner Keller, The Bible as History); Marenas apgabals Traķijā; Mareas ezers Eģiptē; Marmessas pilsēta pie Ides kalna Trojas apg.; Morāvija; Samāra Krievijā; Mörigena ("Māŗas cilts") Šveicē u.c. Bez tam vēl varam uzskaitīt kādu pusduci māriešu tautu: marsi Lācijā (Romā); markomāni Vācijas rietumos, no kurienes Drusis tos padzina uz austrumiem, uz Morāviju; mārieši Libijā; mārieši indu svētajos rakstos u.c.
Šie fakti apgāž arī H.Biezā apgalvojumu, ka Māŗas kults latviešos esot radies tikai kristīgās ticības ietekmē. Zīmīgi, ka pats Jēzus vārds āriešiem bijis jau sen pirms Kristus dzimšanas un pastāv vēl tagad vairākos vietu nosaukumos baltiem radniecīgās ainu tautas apzīvotajā Hokaido salā, Japānā. Tātad kristiānisms gan lielā mērā pārņēma seno āriešu reliģisko mantojumu.
Alberts Kalniņš