Anšlavs Eglītis,
Bezkaunīgie veči. Romāns. Bruklinā: Grāmatu Draugs, 1968. 381 lp.
Bezkaunīgie
veči... Virsraksts intriģē. Jau ar pirmajām lappusēm Eglītis nesteidzīgi
iesaista mūs savā daiļrades pasaulē. Grāmata stāsta par gluži parastiem
notikumiem, par cilvēku īsto vērtību dzīvē, par viņu raksturiem, taisnību un
paštaisnību, par to, kā daudzkārt sīkumi ļaužu attieksmēs var kļūt pat
svarīgāki par īsti nozīmīgiem notikumiem. Sākumā var pat likties, ka tie ir
sīki temati un sīki atgadījumi. Bet nopietnā un godīgā attieksme pret dzīvi
arī aiz ārēji necilu parādību virspuses atklāj dzīves būtiskās problēmas un
padara grāmatu interesantu. Tajā dominē latviešu dzīve trimdā pašreiz,
divdesmit piecus gadus pēc dzimtenes atstāšanas. Pietiekami daudz, lai
varētu atskatīties uz paveikto un secināt, kas veikts, kas palicis pusceļā.
Tie, kuŗi ieradās šeit kā spēka pilni cilvēki, nu ir darba un dzīves
veterāņi, viņiem, kā nekautrīgi paziņo jaunie, "dzīve ir tikpat kā cauri".
Bet ko domā un jūt pati vecā gvarde, kāda ir tās nostāja pret pašreizējo
pasauli, pret paaudzi, kas paliks viņu vietā?
Lasītājs iepazīstas ar cilvēkiem, kam katram sava pagātne, sava šodiena.
Longins Laukmanis, bijušais sūtniecības darbinieks ar savām zināšanām pratis
iekārtoties arī svešā zemē un pensijas gadus var vadīt zināmā pārticībā.
Būdams ar plašu interešu loku, viņš ir patīkams sarunu biedrs, nesteidzīgs
savos spriedumos, noteikts, bet neuzbāzīgs. Viņš neslēpj savus uzskatus par
mākslu, par sabiedriskiem jautājumiem, par dzīvi un cilvēkiem - viņš dzīvo
saskaņā ar tiem. "Priecājies par katru stundu, ko tu nodzīvo, un priecājies
par to, ka neatrodies kaut kur Vorkutā, Igarkā vai Karagandā, bet jaukajā,
saulainajā Kalifornijā". Longins prot apiet dzīves pretrunas, lai aiztaupītu
sev un citiem nepatikšanas, bet neizvairās no tām, ja kādam jāpalīdz.
Pensionāra bezdarbību viņš nepazīst, gluži otrādi, tā viņam paveŗ
"brīnišķīgas iespējas, ja vien cilvēks nebija pagalam kūtrs vai notrulis".
Raizes viņam dara brāļa dēls Indulis, kas atstājis augstskolu, pieslējies
hipiju uzskatiem: sabiedriskā iekārta neder, ja nespēj savus pilsoņus
apgādāt ar pārtiku un kabatas naudu; strādāšana ir pārdošanās, individam
jābūt brīvam. Longins saprot: šī ir spītīga paaudze, lepojas ar savu spītu
pat tad, ja skaidri zina, ka dara aplami; pamācības te nelīdzēs, viņiem
katram atsevišķi jāizjūt maldīšanās uz savas ādas, tikai tas vedīs pie
saprāta.
Netrūkst jaunu ideju, spara un enerģijas Longina studiju biedram
architektam Askoldam Oltem. Viņa možumam allaž rada viegla zobgalības
dzirksts, bet sveša ir doma, ka pasaulē viņš būtu viena grabaža vairāk.
Uz savas skaistās mājas kāpnēm sēž vientuļš cilvēks un jūtas bezgala
pamests, izdzīts kā Indrānu tēvs. Kas noticis, Jāni Bertold senior? Ak tā
lādes lieta? Bet varbūt tāds vecs atmiņu pūrs modernā mājā šodien tiešām
neder?
Dzīve iet uz galu - pensionārs. Bet strādāts ir daudz, laika nav atlicis
ne draugiem, ne grāmatām, ne domāšanai. Un kam gan domāt - visu dzīvi
plānoja un kārtoja sieva Zuzanna. Vai viņa slikta? "Viņa rēgulē visu dzīvi!
Mazbērni visi runā skaidri latviski! Virtuvē viss ir spodrs kā
laboratorijā", Zuzanna nav ļāvusies nevienam sevi nobīdīt malā, viņai
pakļaujas arī dēls un vedekla - visa ģimene. Ģimene? Tā nav ģimene, kur runā
viens pats cilvēks, pieņemot pat, ka tie visi ir pareizi un vērā liekami
vārdi - kaut vai tikai tāpēc, ka citi, kas domā kļūdaini, tā arī
nekad neuzzinās, kāpēc īsti viņu domas ir nepareizas. Despots - teiks
lasītājs par Zuzannu. Bet viņa to dara ģimenes labā, ir taupīga, noguldījumi
bankā aug. Nauda! Ģimenē tai ierādīta goda vieta: par naudu var nopirkt
klusēšanu, ar to var samaksāt bērnu paklausību. "Nauda, nauda," domā vecais
Bertolds, "par to vien viņi raizējas. Vai tās bija tikai Zuzannas
audzināšanas sekas, vai arī citi bērni citās ģimenēs bija tādi paši?" To
pašu nāksies pārdomāt arī lasītājam. Paliek sajūta, ka šī nav patīkama māja,
trūkst dvēseliskā siltuma, te viesiem durvis nevērsies. Te nav vietas
cilvēka smaidam, savstarpējai draudzībai, uzticībai.
Kā šādā atmosfairā Bertolds seniors pārvarēs savu mazvērtības,
atstumtības kompleksu? Kā rīkoties, lai nesagandētu to, kas viņam
visdārgākais un vajadzīgākais?
Neviens nav sakrājis un sakopojis visas pareizās atbildes uz daudzajiem
jautājumiem, kādus sastopam dzīvē. Atbilde jāmeklē katram pašam. Jāmeklē
sevī un citos, daudzajos notikumos. Necenšoties dot gatavas atbildes, bet,
nolobot cilvēkiem un notikumiem ārējo, bieži vien maldinošo čaulu,
rakstnieks daudzos gadījumos pietuvojas jautājumu būtībai, tai patiesībai,
kuŗu mēs meklējam.
No autora koncepcijas izriet, ka nav pamata vienu vai otru tēlu vērtēt kā
īpaši negātīvu vai pozitīvu, taču nav grūti secināt, kam veltītas autora
simpatijas.
Anšlava Eglīša prozas spēks ir tās tuvums patiesai, paša novērotai
dzīvei. Manāmi pastiprināta interese par detaļām, cenšanās aizturēt soli,
neskriet tik strauji, lai pamanītu un ieraudzītu gaŗām slīdošo pasauli ar
mierīgām acīm, lai būtu laiks pārdomāt par to, kas notiek visapkārt, lai
izrautos no ikdienas pierastuma. Grāmata rosina vērtēt darbu, draudzību,
mīlestību, atbildību, priekšstatu par laimi, nostāju sabiedrisko jautājumu
plāksnē, mākslas un dabas skaistuma izpratni.
Māra Kalmane
