PAR JAUNU NO PLAUKTA

Irma Grebzde, Sermūkšļu pagasta ļaudis.
Noveles. Bruklinā: Grāmatu Draugs, 1969. 159 lp.

Grebzdes pastāstu krājuma jaunais izdevums dod mums iespēju atkal novērtēt šī žanra stiprās un vājās puses. Žanrs sevišķi piemērots grafiskiem tēlojumiem, kas neprasa gaŗu un sarežģītu darbības risinājumu, bet asas tēlojuma līnijas, kuras izceļ dzīves momentu tumšo vai arī gaišo pusi, nekavējoties viduvējās ēnās. Šeit nav vietas ne sentimentālitātei, ne arī dziļām dzīves problēmām. Šo darbu drāmatiskais iespaids nav atkarīgs tik daudz no darbības sarežģījumiem kā no rakstnieka mākas izcelt izteiksmīgās īpašības.

No šī viedokļa labākie stāsti ir tie, kas samērā īsi: „Bites”, „Nevainīga saruna”, „Sievas”, un „Zimzās kuļ”. Varētu minēt arī bērnu stāstu „Ancis” un „Vieglas vasaras kurpes”. Pēdējais atgādina amerikāņu rakstnieka O.Henrija īsstāstus. Šajos stāstos, kas lasāmi ar baudu, izceļas tās dzīves īpašības un problēmas, par kuŗām ir arī plašāka interese: naids, pretenzijas un dažādas dzīves ironijas, kas saistās ar mūsu personiskām dzīves vērtībām.

Kad stāstu situācijās ieviešas komplikācijas, tie zaudē savu aso un izteiksmīgo raksturu: lasītājam paliek jautājumi, uz kuŗiem trūkst atbilžu. Tas pats notiek, ja rakstniece mēģina mūs pārāk tuvināt vienam vai otram raksturam. Pastāsts neatļauj pietiekamu raksturu attīstību, un lasītājs šo trūkumu ātri nojauš.

Viens no interesantākajiem stāstiem šajā krājumā ir „Džiga”, kuŗā Grebzde mēģina tēlot psīcholoģisku problēmu. Austras greizsirdība pret jauno zirgu ir labi notēlota, bet ne visai skaidri motīvēta, un Dāvja izturēšanos stāsta beigās vēl grūtāk izprast. Stāsta nobeigums vienkārši pārtrauc, nevis izbeidz darbības norisi. Stāsta daudzās labi notēlotās sadursmes liek domāt, ka šī problēma labāk iederētos citā plašākā žanrā, kur naida un greizsirdības pamatus varētu pilnīgāk apskatīt.

Tādos stāstos kā „Untiķu meitas precas”, „Savedēja”, „Traļļu Bices cūka” un „Māsas” darbības gaita ir zaudējusi savu aso, grafisko izteiksmi vai nu tāpēc, ka motīvācija ir neskaidra, vai arī tāpēc, ka darbs ir samērā netiešs. Darbības norise maina virzienu, liekas, tikai tāpēc, lai stāstu varētu nobeigt. Šie stāsti vairāk atgādina pagaŗus anekdotus, kam trūkst dzeloņa. Darbības trūkums visvairāk izjūtams stāstā „Pie vecmātes”. Stāsta pasakainais nobeigums ir bez jebkāda pamatojuma iepriekšējos notikumos, un tā ironija liekas tikai nejauša. Šajos stāstos ieviešas arī zināma vienmuļība. Daudz atkārtojas lauku precību un mīlestības problēmas un lauku dzīves apraksti. Grebzdes materiāli šeit rāda savu iedzimto vienpusību, un rakstnieces humors pats par sevi nespēj tos padarīt interesantus.

Grebzdes labākos stāstos krasi izceļas lauku dzīves universālās raksturīpašības. Bet lauku dzīve, tāpat kā kuŗš katrs cits dzīves veids, pats par sevi nerada mākslas darbus. Ir nepieciešams mākslas darbos atrast kaut ko, kā dzīvē daudzreiz iztrūkst: varbūt mēs redzam kaut ko drusku skaidrāk, varbūt arī, ka notikumi liekas drusku nozīmīgāki, kad redzam tos attēlotus literātūrā. Stāstos, kuŗos Grebzde nespēj atrauties no lauku meitu precību problēmām, pagasta tenkām un mājsaimnieču darba aprakstiem, ir grūti atrast kaut ko nozīmīgāku kā tikai atmiņas. Pirmajos trimdas gados šīm atminām varbūt piemita vairāk intereses, bet krājuma pastāvīgai vērtībai jābalstās uz tiem stāstiem, kam plašāka lasītāju saime.

Olģerts Puravs

Olģerts Puravs ieguvis doktora gradu Mičigenas universitātē par darbu „Actuality, Abstraction, and Art: A Case Study of I.A. Richards”.