TRĪS NO VIŅPUSES
Alberts Bels, "Es pats" līdzenumā. Rīgā: Liesma, 1968. 214 lp.
Andris Jakubāns, Mana baltā ģitāra. Rīgā: Liesma, 1968. 128 lp.
Harijs Gāliņš Nāves ūtrupe. Rīgā: Liesma, 1968. 214 lp.
Šie trīs īsstāstu krājumi no Latvijas pārsteidz ar savu sevišķo dažādību katru lasītāju, kas nav ar lielu iedziļināšanos vērojis pēdējo gadu aizokeana literātūru, kur liekas samanāma iekustēšanās. No šī krasta būtu grūti pateikt, cik tipiskas ir nostājas, kas izpaužas šo triju autoru darbos, bet katrā ziņā ar pārsteigumu jākonstatē individuālā mākslinieka temperamenta spējas izbēgt no intellektuālās nonivelēšanas.
Ja vēlētos iesākt ar ierasto, sagaidāmo un virzīties uz oriģinālo, ja uzskatām ortodokso pārāku par ķecerīgo, tad pirmā vieta būtu piešķiŗama Gāliņam. No šiem trijiem autoriem, šķiet, Gāliņš vislabāk mācējis izcīnīt oficiālo galma aprindu kvalificētu atzinumu. Par to vislabāk liecina nesen publicētā labvēlīgā recenzija. Tās autore Ingrida Sokolova ir viena no prominentākām "košerliterātūras" tiesnesēm. Gāliņa raksturīgākā īpašība ir viņa lielā vēlēšanās stāstīt, stāstīt skaļi, stāstīt dūšīgi ar nepārprotamu žestu un dialektiku. Sižeti un perspektīva ir izvēlēti tādi, lai dotu maksimālo drāmatisko kontrastu: kaŗš skatīts ar pusaudža acīm, kuŗa veselīgā vitālitāte, panaīvā objektīvitāte asā kontrastā izceļ pieaugušo aizraušanos kaŗa bezjēdzībā. Šis paņēmiens ir kļuvis visai populārs pasaules rakstniecībā, it sevišķi pēdējos gados, bet es šaubos, vai Gāliņa mesls būs ievērojami pacēlis šīs tematikas līmeni.
Stāstu darbība, aptveŗot krievu un vācu okupācijas posmus, iedala krājumu trijos ciklos: Leišmales, Liepājas priekšpilsētas un darba dienesta stāstos. Daudzas detaļas nepārprotami liecina, ka stāsti balstās autora paša personīgā pieredzē. Neraugoties uz vienu otru interesantu viņeti, dažu oriģināli tvertu skici un dzīvajiem Leišmales saimnieku tipiem, kas varētu gandrīz no grāmatas izkāpt dzīvē, kopiespaids ir tomēr zināma klišejiska banālitāte. Ka vienkāršais priekšpilsētas puika, kas gan var izdarīt visādas blēņas un kas tik bieži neapzināti noziedzas pret pieaugušo liekulības normām, ir īstās taisnības un dabīgās patiesības iemiesojums - šī teze izskan kā pārāk naīvs romantisms. Un ja šim romantismam vēl pievieno labu porciju didaktikas, tad šie ekstravagantie dēku apraksti ar savu forsēto nevērību, karātavu humoru, kas grib būt reizē asprātīgs un pamācīgs, kļūst diezgan nebaudāmi. Ja Gāliņš gribētu lasītāju mazāk pamācīt, viņš pateiktu daudz vairāk.
Alberts Bels pievēršas mazāk spilgtiem sižetiem. Blakus vienam otram pamācīgam stāstiņam, kur palaikam ieskanas pasalkans ideālisms un zināma naīva sentimentālitāte, Bels attēlo mazo cilvēku ikdienas izdarības. Šīs izdarības reizēm izliekas skatītas caur īpatnēju, defektīvu prizmu, dodot grotesku, daudzveidīgu attēlu, kas atgādina ir baismīgās birokratijas rēgu ą la Kafka, ir Mopasana mietpilsoņu bezjēdzīgo automatismu, ir sirreālistu "melno humoru". Bels saviem stāstiem piedod vispārcilvēcīgu dimensiju, kas vieno modernās dzīves upuŗus, vienalga kādā polītiskā iekārtā viņiem lemts dzīvot. Tur ir ierēdnis, kas nevar lāgā pierādīt, ka viņš eksistē, jo viņa dokumenti apliecina, ka viņš ir miris. Strīpots no darbinieku saraksta, izsviests no dzīvokļa, atvieglots no citām laicīgām mantām, kuŗas aši pievākusi viņa sieva, viņš stāv ietves vidū un vēro, ka siltajā lietū izirst viņa melnais mirstamais uzvalks, kas darināts no papīra. Tur "Alus etīdē" figūrē dzērājs - dīkdienis ar koka kāju un stikla aci, kas asaro. Stāstu krājuma vadmotīvs ir mūsu civīlizācijas savādās ačgārnības, kas pretendē mūs padarīt brīvākus un labākus, bet panāk tikai pretējo. "Katram cilvēkam vajadzīgs savs līdzenums, kur nav nekā sveša, nekā neiemīlama, nekā uzspiesta. Līdzenumā katrs var uzcelt savu pilsētu, tādu pilsētu, kas neiesloga cilvēku būrī, tādu pilsētu, kur cilvēks cilvēkam nepaiet - gaŗām.... Man ir četrdesmit gadu. Esmu piesiets četrdesmit pierastības virvēm pie biroja galda, pie dzīvokļa dīvāna, pie labām pusdienām, pie lifta, pie mēnešalgas, pie aizejošu dienu kalendāra." (9.lp.) Vai šis citējums nevarētu reprezentēt autentisko sociālistisko reālismu? Reālismu tāpēc, ka šī literātūra tik nepārprotami īsti definē modernā cilvēka sensibilitāti, un sociāls šis reālisms ir tāpēc, ka šī definīcija sevī ietilpina ambiguitāti, kas raksturo mūsu attiecības pret citiem cilvēkiem.
Šis modernais mal de sičcle, kas vietām jaušams Bela stāstos, piedod vēl jo spilgtāku kolorītu Andra Jakubāna prozas balādēm. (Es pieņemu, ka viņš savu ģitaru prot spēlēt, un, dzīvodams šinī kontinentā, es nevaru atturēties no pieņēmumiem, ka viņa mati būtu gaŗāki paauguši, un viņa balādes nosodītu Vietnamas karu, mietpilsonisko pašapmierinātību un liekulību). Jakubāns dzied par mazā vienkāršā cilvēka anonīmām traģēdijām un vēl baismīgāko dzīves ikdienas tukšo monotoniju, par tiem, kuŗiem nav laimējies kļūt par "zinātniekiem, futbolistiem, direktoriem." (97.lp.) Daži tikai vēro no malas, citi gaida un cer, bet lielāko brīnumu, ko vienkāršā meitene sagaida ir, ka viņa atradīs savas pazudušās atslēgas. Divi dzīves pabērni nejauši sastopas parkā. Viņi drīz konstatē, ka viens cīnījies pie vāciešiem, otrs pie krieviem. Tikpat labi tas būtu varējis arī būt otrādi, taču zaudētāji katrā gadījumā būtu abi divi, jo dzīves, kas viņiem ir dotas, var tikai apstiprināt cilvēka absurdumu. Un kamēr bijušie pretinieki pārcilā kaŗa atmiņas, bērni blakus smilšu kastē atsāk savas kaŗa spēles.
Jakubāns vēro šos mazos ļautiņus ar zināmu simpatisku ironiju, varbūt ar sava veida nožēlu, bet bez mazākās augstprātības vai pārākuma. Un taisni šī nostāja ir kaut kas gandrīz nedzirdēts latviešu literātūrā. Lielāka daļa mūsu lielmeistaru un vecmeistaru un viņu audzēkņu un mācekļu nes sevī, un arī labprāt izreklāmē dziļo pārliecību par savu dievišķi iedvesmoto misiju, kas viņus atšķir no mirstīgiem un ļauj viņiem tos novērtēt no inspirācijas kalngaliem. Ir tik atsvaidzinoši tikties ar rakstnieku, kas var atļauties pašironiju, kuŗa pazemība un vienkāršība nav tikai liekulīgs žests, lai iekaŗotu lasītāja simpatiju. Ir tik patīkami nodoties lasāmvielai, kas negrib neko mācīt un iestāstīt, kas nav radīta kādas pozitīvas ētikas sludināšanai vai polītisko virzienu propagandai. Krājums nobeidzas ar stāstu par kāda izbijuša sportista un fizkultūras skolotāja Kārļa Zara vientuļo atraitņa dzīvi. Viņš vēl joprojām pastkastītē atrod vēstules, ko raksta bijušie audzēkņi savai literātūras skolotājai, Zara sievai, nezinādami, ka viņa mirusi priekš pieciem gadiem. Viena vēstule ir no A.Jakubāna. "... un tā es esmu sācis rakstīt stāstus. Jūs jau droši vien esat kādu lasījusi Literatūrā un Mākslā? Jums droši vien nepatika. Man arī. Es ļoti šaubos, vai tie padara cilvēkus labākus. Es nemāku dot cilvēkiem padomus, es nekad neesmu sapratis, kāpēc taisnība ir baltajam sniegam - kaut arī tas krīt uz melnas un slapjas zemes." (127.lp.). Nav slikti.
Juris Silenieks