RAINIS CAUR SARKANĀM ACENEM
Emma Andersone, Raiņa dzeja. Rīgā: Zinātne, 1968. 531 lp.
Savas grāmatas ievadā E.Andersone paskaidro, ka, "pamatojoties uz marksistiski-ļeņinisko zinātni, Raiņa daiļradi plaši pētī padomju literatūrzinātnieki .... Šīs grāmatas autore mēģinājusi, balstoties uz Raiņa pētniecībā sasniegto un izmantojot jaunus materiālus, ieskatīties Raiņa dzejas attīstībā un sniegt sistematizētu apcerējumu par viņa dzejas idejiski māksliniecisko izaugsmi un nozīmi sava laika dzīvē un literatūrā." (9.lp.)
Šis polītiskais mērķis ļoti stingri ievērots plašajā apcerējumā par J.Raiņa dzeju, sākot ar agrīniem darbiem - Rīta dziesmas, Mazie dunduri, Apdziedāšanas dziesmas - kā arī turpmākajos lielajos dzejoļu krājumos - Tālās noskaņas zilā vakarā, Vētras sēja, Klusā grāmata, Tie, kas neaizmirst, Ave, sol!, Gals un sākums u.t.t. Starp daudzajiem citējumiem E.Andersone parasti izvēlējusies tās rindas, kas runā par darba ļaudīm, par atbrīvošanās centieniem (bet ne par brīvību, neatkarību), par vecās iekārtas deģenerāciju (muižniekiem, mietpilsoņiem, cenzoriem, carismu u.t.t.).
Katrs dzejoļu krājums iztirzāts no trim viedokļiem. Vispirms ir izcelta Raiņa lielā nozīme sociālisma mērķu sasniegšanā. Ar attiecīgām dzejoļu rindiņām E.Andersone mēģina pierādīt marksistiski ļeņinisko līniju ikvienā Raiņa dzejoļu krājumā, saskatot nepārtrauktu dzejnieka augšanu šīs politiskās līnijas dziļākā izpratnē un izteiksmē. Dzejnieka nemitīgo garīgo augšanu un aicinājumu savai tautai augt uz varonību Andersone iztulko par šķiras cīņu, revolūcionāru kustību dialektiskā materiālisma izpratnē. Šo pašu izskaidrojumu Andersone sniedz arī par Raiņa dzejas pantiem, kas izteic viņa reliģisko filozofiju, lai gan Rainis pats apliecināja un uzsvēra to kā visas savas dzejas un darbības pamata nolūku. Savā dienasgrāmatā 1912.g. 13.aprilī Rainis raksta: "Hermanis Asars pataisa mani par reliģijas dibinātāju, jaunas filozofijas un reliģijas dzejnieku, bet arī tādu, kas tās izkopj... Tas manas dzejas un darbības sen senais pamats un nolūks, 3. dziesmu ķrājumam (Gals un sākums) tas pats pamattonis..." Šī reliģiskā filozofija vijas cauri visiem Raiņa darbiem - dzejoļu krājumiem, lugām, dienas grāmatām, pat runām - kā es to pierādīju savā pērngad iznākušā grāmatā The Religious Philosophy of Jānis Rainis, Latvian Poet (Waverly, Iowa: Latvju Grāmata, 1969.g., 344 lp.). Sevišķi aprakstot dzejoļu krājumu Gals un sākums, E.Andersone mēģina apiet reliģiska rakstura pantiem par dvēseli, aizsauli, nāvi un "lielo dzīvi" pēc nāves ar dialektiskā materiālisma izskaidrojumiem, uz kuŗiem viņa balsta arī pārējos dzejoļu krājumus.
Otrkārt, katru dzejoļu krājumu iztirzājot, E.Andersone pievēršas techniskam izstrādājumam - pantmēram, stilam, valodas īpatnībām u.t.t. Šeit viņa parāda labas zināšanas par techniskiem aspektiem, bet arī šīs nodaļas piesātinātas ar polemiku.
Treškārt, katra dzejoļu krājuma iztirzājuma nobeigums veltīts literārai kritikai, pro un con. Cildināti A.Upīts, V.Dermanis, P.Stučka, V.Knoriņš, L.Paegle u.c., kas aizstāv marksistiski ļeņinisko interpretāciju. Atzinīgi atzīmēta arī Gorkija un daļēji arī A.Birkerta kritika. E.Andersone ir arī ļoti iecietīga pret Aspaziju par viņas "progresīvo" dzeju, kā arī palīdzību Rainim. Turpretim tā sauktie "buržuāziskie" kritiķi - Līgotņu Jēkabs, K.Krūza, Z.Mauriņa, J.Veselis, K.Dziļleja, K.Kārkliņš, A.Švābe un citi tiek nosodīti par Raiņa domu "viltošanu" un par mēģinājumiem "mantot" Raini. Andersone it sevišķi vēršas pret Fr.Bārdu, K.Skalbi un J.Lapiņu, kas aizstāvēja Raiņa reliģisko filozofiju (348.-349.lp.). Andersone saka, ka ar katra dzejoļu krājuma publicēšanu saasinās cīņa ap Raini starp sociālajiem un buržuaziskiem kritiķiem, jo abas puses cenšas iegūt Raini savā pusē.
Raiņa balādes Daugava un dzejoļu krājuma Sveika, brīvā Latvija! iztirzājums E.Andersonei sagādā sevišķas grūtības. Beidzot viņa secina, ka Rainis šajos darbos ir "naīvs", "utopisks" un "pilns pretrunām" (381.lp.), kas esot izskaidrojams ar to, ka Rainis esot bijis slims un buržuaziskā sabiedrība viņu maldinājusi (382.lp.). Andersone tomēr mierina lasītājus ar to, ka Rainis pieder proletāriātam un revolūcijai, un "proletariāts nestums galīgi viņu prom, viņu noliegdams, bet ar savu lielo cīņu centīsies viņu no jauna ieraut savās rindās." (387.lp.). Tulkojot Raini vairāk nekā 40 valodās, viņa dzeja liekas nodrošināta padomju zemēm, kaut arī tādi "meņševiki" kā K.Dziļleja, Švābe un F.Cielēns mēģina "viltot" Raiņa domas (528.lp.).
Kaut gan E.Andersone visiem spēkiem pūlējusies loģiski pierādīt marksistiski ļeņinisko filozofiju Raiņa darbos, citēdama pat manuskriptus, kas esot jauni materiāli vai nepublicēti cenzūras dēļ, tomēr šai plašajā darbā atrodamas pretrunas. To konstatēs tie, kas Raiņa darbus paši lasījuši. Nostiprinās vēl jo vairāk pārliecība, ka Rainis nebija ne marksists, ne šovinistisks nacionālists, bet gan individuālists, kas mīlēja visu savu tautu un citus cilvēkus, tos aicinādams uz brīvību un patstāvību, pastāvīgi meklējot gara gaismu un sociālismu vispārējā nozīmē - tā bija īpatnēja parādība lielākai daļai viņa laika dzejnieku un rakstnieku darbos, kas Anglijā, Somijā, Cechoslovakijā, Krievijā un citās zemēs centās atklāt apspiesto un trūcīgo ļaužu stāvokli un vadīt tos uz brīvu, labāku dzīvi. Tolstojs, Gorkijs, Pasternaks, Dikenss, Ibsens, Dostojevskis, Aho u.c. izteica sava laika sabiedrības dziļākās ilgas, izcēla grūtdieņu dzīvi, bet līdzjūtībā apņēma visu savu tautu. Rainis aicināja savu apspiesto tautu uz brīvību un pašnoteikšanos, modrībā pret lielajām varām, uz sadarbību ar lietuviešiem un igauņiem "baltu tautu kopībā" un ar visu cilvēci, lai visi ļaudis zemes virsū brīvības saules siltumā varētu augt lielākā garīgā pilnībā. Līdzīgi Šekspīram un Gētem, Rainis sasniedza klasiķu līmeni, kas padara viņu nemirstīgu pāri mūsu dienām, jo Rainis runā uz visu cilvēci.
Arvids Ziedonis, Jr.
Arvids Ziedonis ir docents Mīlenbergas kolledžā (Muhlenberg College, Allentown, Penna.) Uzrakstījis pirmo grāmatu angļu valodā par Raini.