JUBILĀRS, KAS PĀRNĀCIS

 

Pārnācējs Aleksandrs Pelēcis.

 

 

Šī gada aprīlī savu piecdesmito pavasari sagaidīja dzejnieks Aleksandrs Pelēcis. Latviešu dzejas vēsturē viņš kavējas kā – jaunais dzejnieks. Kāpēc? Atbilde ir vienkārša: gadus trīs pēc debijas 1943. g. ar krājumu Aizsapņošanās Aleksandrs Pelēcis notiesāts un izsūtīts uz Komsomoļskas-Amuras apgabalu. Pēc amnestijas 1955. g., bet bez tiesībām atgriezties dzimtenē, Pelēcis žurnālā Karogs publicējis dažus dzejoļus. Tas viss. Atklātībai tātad plašāk pieejama vienīgi debijas grāmata, un toreiz Pelēcim bija 23 gadu. Tai vecumā publicējušos sauc par jauniem dzejniekiem.

Mēs Jaunajā Gaitā nemēdzam jubilejas apcerēt, bet ja šoreiz izņēmums, tad tālab, ka ar gandarījumu varam atzīmēt – pērnvasar dzejniekam beidzot dota iespēja atgriezties un apmesties uz dzīvi Latvijā. Tas nenoliedzami ir solis pareizā virzienā.

Par Sibiriju, kur dzejnieks pavadījis divdesmit divus gadus, Pelēcis raksta:

Tālajā ciemā pie Sīvakas man palika sirsnīgi cilvēki, kuŗiem mans darbs un es kā cilvēks biju vajadzīgs. Tie man raksta, lai es braucot atpakaļ. Es viņiem tikpat sirsnīgi sūtīju sveicienus no savas mātes dārza ābelēm, kuŗas šoruden ir tik bagātas.

Un turpina:

Te tomēr ir mana tēvu zeme, un arī te es vēl gribu atrast kādas mājas, kādu ciemu un darbu, kur būšu vajadzīgs. Bet Tu, veco brāl, (domāts Aleksandra radinieks Valentīns Pelēcis. Red.), pasaki visiem, kas, pagātnes naida piesūkušies, gānās par mūsu tautas un zemes šodienu, ka, ja viņu mīlestība būtu tikpat dižena, tad viņi negānītu savas tautas likteņus (būdami) aiz drošiem kalniem un ūdeņiem...

Paldies par šiem vārdiem, kollēga, kaut arī Tu kaut ko esi pārpratis. Mūsu vaina – ka dažbrīd darām un runājam tā, ka var pārprast.

Par ko īsti Aleksandrs Pelēcis notiesāts un izsūtīts 1947. gadā – nezinām. Bet „vainu” sarakstā esot apstāklis, ka viņš kaŗa beidzamajā posmā darbojies par kaŗa ziņotāju. Ja tā, der piezīmēt, ka daudzi latviešu intellektuāļi, kam padevās rakstīšana un draudēja iesaukšana, izmantoja savu talantu un „amatu”, lai kļūtu par kaŗa ziņotājiem. Ne visiem tas izdevās. Taču tā bija netieša, maskēta un „dotos apstākļos” zināma iespēja izvairīties no iekļūšanas Hitlera kaŗa mašinērijas pašā ļaunākajā sektorā. Tā arī bija – sava veida pretošanās kustība. Vai par to būtu jāsoda?

Cik saules plaukstās bijis maz,
Cik daudz, kam galvu glāstīt.
Un sāp tās visas pasakas,
Ko mūžā nepastāstīt.

ir beidzamais pants Aleksandra Pelēča dzejolī „Pāraugšana” (Aizsapņošanās, 35. lp.).

Sveicinādami Aleksandru Pelēci viņa piecdesmitajā vasarā, pievienojam savu aicinājumu kollēgām redaktoriem un Literārajiem darbiniekiem Latvijā: ļaujiet latviešu dzejniekam Aleksandram Pelēcim izstāstīt vismaz daļu no savām pasakām.

J.G.

 

 

 

ARĪ TĒVZEMES KARTUPELIM MELNUMS VIDŪ

 

Cik skaists kartupelis!

Mizoju to, līksmi smaidīdams.

Tad ieraugu nelielu melnu actiņu.

Sāku ar naža galu to skrubināt.

Lielāks un lielāks caurums kļūst.

Beidzot pārgriežu bumbuli uz pusēm:

vidū melns un tukšs.

Dusmīgs iesviežu atkritumu spainī.

Bet cik skaists kartupelis tas bija!

Turklāt vēl – no tēvzemes šķirnes,

meditē, kartupeļus mizodams, 1936.g. dzimušais igauņu dzejnieks Matss Trāts (Mats Traat). Trāta dzejoļiem latvisku ietērpu, atdzejojot nule devis Laimonis Kamara, un izlasi izdevis apgāds „Liesma” Rīgā 1969. gadā.

Līdzsvars saucas krājums, un Matsa Trāta dzejai tas ir piemērots nosaukums. Dzejoļi izraudzīti no trim Trāta oriģinālkrājumiem, tāpēc grūti izsekot dzejnieka attīstībai, paliek neatbildēts jautājums: Kā top dzejnieka seja? Bet to, vadoties no izlasē atrodamajiem dzejoļiem, var iedomāties ar acīm, kas dziļi redz; un aiz tās – smadzenes, kas redzēto ieveido pārlaicīgā perspektīvā un šajā perspektīvā rod tam atbilstošu „novērtējumu”: dzīve ir pilna pretrunu, šīs pretrunas mēs varam pacelt un novietot uz patētikas pjedestāla un dziedāt tām „vienīgās patiesības” himnas, bet tādējādi tās nepārvēršas patiesībās, ir un paliek – pretrunas, kas ar kaut kādu iedzimtu ironiju smīn patētiskajam ģīmī. Trāta dzeja smīn patētiskajam ģīmī. Arī tēvzemes kartupelim – melnums vidū.

Vai arī: arī tēvzemes kartupelis ir – tikai kartupelis, ko nekādas varas neatbrīvo no visas pasaules kartupeļu likteņa, ka tiem gadās būt ar tukšu, melnu vidu. Tēvzeme būtībā negarantē neko.

Dzejolī „Precizējums pašsaprotamai patiesībai” Trāts raksta:

Jūs sakāt: cīna!

Tad bargi piebilstat: cīnieties!

Un paceļat balsi: jūs esat sūtīti cīnīties,

un kaunīgi paskaidrojot – tāpat kā mēs visi.

(...)

Kas ir cīņa?

Izskaust ēnas.

Bet ēnu izskaudējs tāpat nav no stikla.

Cīņā arī to nedrīkst piemirst.

Trāts šeit runā par kādu elementāru patiesību. Viņš to nosauc vārdā pavisam vienkārši, tieši: patiesība paliek un der – visos platuma un gaŗuma grados. Var strīdēties, vai šeit sastopamies ar „izcilu dzejas sniegumu”, bet nebūtu gan jāstrīdas, ka Trāts kļūst pārlaicīgs vienkāršajā tiešumā: patētika palaikam nevar „palikt un derēt” visos grados, tā ir ierobežota, tātad – nepatiesība, puspatiesība, mana patiesība.

Trātam ir pagaŗš cikls „Haralas biografijas”, kam, varētu domāt, kūmās stāvējusi pazīstamā „Spūnriveras antoloģija”. Trāta traktējumā šeit saskaramies ar haraliešu likteņiem, vienkāršu cilvēku portretiem, kas runā ar visu to skaudrumu un atsegtību, ko pamanām arī citu igauņu dzejnieku darbos un somu mūsdienu Literātūrā. Trāts nevairās ne no kādām patiesības, t.i. īstenības detaļām – savā laikā. Viņš dzejo ne tikai par gadiem, par kuŗiem

Jau bībelē stāv rakstīts:

un raugi, nāks tā diena,

kad brālis pacels roku pret brāli

un dēls pret tēvu,

bet spēj arī uzcelt pieminekli pavisam vienkāršam cilvēkam, zīmēdams uz tā drastisku zīmējumu:

Viņa ilgi slauca govis saimniekmājās un sovhozā.
Govis deva daudz piena saimniekmājās un sovhozā.
Ilgus gadus viņa gaidīja princi saimniekmājā un sovhozā.
Bet princis nenāca, nenāca, nenāca,
nenāca ne nākdams tas kaismīgi ilgotais vīrs.
No vāka līdz vākam pilnu krājkases grāmatiņu viņa atstāja skapī,
lauzto siržu krūmu viņa atstāja dārzā.
Tā kā ciema padomē bija aptrūkušās attiecīgās blankas,
sekretārs ar nopietnu seju uzrakstīja izzinu par viņas nāvi
uz otras puses zootehniskai skrejlapai,
kuŗas priekšpusē bija kursīvā salikts lozungs:
BIEDRI, VISUS SPĒKUS CĪŅĀ PRET
KOPSAIMNIECĪBAS LOPU ĀLAVĪBU!

G. Gr.

 

 

 

CEĻA ZĪMES – NOMALDĪJUŠIEMIES?

Kā kaut ko nenoliedzami pozitīvu gribas šeit atbalšu slejās atzīmēt, ka š.g. martā iznākšanu atsācis žurnāls Ceļa Zīmes, ko rediģē Jānis Andrups un izdod Latvju biedrības Lielbritānijā apgāds. Šis ir Ceļa Zīmju 44. nrs. Iepriekšējais – 43. nrs –iznāca 1964. gadā, un, atļaujoties paspēlēties ar vārdiem, var sākt minēt, vai pa šiem pieciem, sešiem gadiem bez „ceļa zīmēm” pamestie nav jau pagalam nomaldījušies. Tūdaļ jāpiebilst, ka tā nu nav noticis, un „atjaunoto zīmju” pirmajā numurā rindām vien autori, kas paši meklējuši un atraduši ceļu: burtnīcu pelnīti ievada Astrīdes Ivaskas dzeja un tālāk atrodam tādus pazīstamus vārdus, kā Baibas Bičoles, Ainas Kraujietes, Ainas Zemdegas, Gunara Saliņa, Andreja Eglīša u.c. Prozas fragmentu žurnālam devusi arī Ilze Šķipsna. Tātad iznāk, ka gājušo ir daudz un tie vadījušies paši no saviem kompasiem; ne viņiem Ceļa Zīmes, bet Ceļa Zīmēm viņus ir bijis jāuzmeklē...

Bijušas jāuzmeklē arī Latvijas dzejnieku balsis: jaunajā Ceļa Zīmju numurā publicēti Imanta Ziedoņa, Imanta Auziņa, Māras Cielēnas, Egila Plauža un Knuta Skujenieka dzejas paraugi. Par paraugu izlases pareizumu var strīdēties, bet jāpriecājas, ka „norobežošanās” izskausta.

Apskata daļā Jānis Andrups iztirzā vairāku dzejas autoru darbus, ievietojot tos it kā latviešu dzejas attīstības perspektīvā. Plašāk Andrups pakavējas pie Astrīdes Ivaskas abām dzejas grāmatām, un viņš konstatē: „Astrīdes Ivaskas dzeja ir it kā pasaules attēls spogulī, it kā okeāna atvizēšana lietus lāsē, un tur spoguļojas ne tikai personīgi nozīmīgais, bet visas lielās pasaules bangošana...” Pa noticei veltīts četrpadsmit apgāda „Imanta” mazās lirikas sērijas autoriem un Andreja Irbes krājumam Vientuļa laiva ir nošu zīme, analitiskāk gan pieskaŗoties tikai krājuma ievadnodaļas dzejoļiem.

Lai raksturotu Ivaskas – un arī dažu citu mūsdienu latviešu dzejnieku – dzeju, Andrups lieto terminu aizvalodas dzeja, kādā vietā piezīmēdams, ka ar to vēlas aizstāt terminu zemteksts, ko lietojot Latvijā un esot „nevien jau pārāk nodeldēts, bet ar savām loģiskajām un priekšstatu asociācijām par daudz atgādina policijas valsti”. Šķiet, šis zemteksta raksturojums ir tikpat lielā mērā pagrābts no gaisa kā aizvalodas noderīgums: vai nu dzejnieka īstenā doma ir „aiz” valodas, vai „zem” teksta – joprojām ir runa tikai par to dzejnieka „pagrīdi”, kuŗā katra īsta dzeja iemet raugu, rūgst un norūgst, un ikviena dzejošana ir uzdrīkstēšanās pateikt kaut ko neparastu, kaut ko – neparasti. Uzdrīkstēšanās koeficienti ir dažādi, bet to „lielums” ir atkarā no uzdrīkstēšanās teksta un „par pareizu pieņemtā” savstarpējām attiecībām.

Turpinot tematu, ir vēlēšanās atzīmēt par divām parallēlēm dzejas vēsturiskajā attīstībā: tā ir gājusi no kollektīvas dzejas (burtniecības laikmetā) uz masu dzeju (tipogrāfijas laikmetā) un no dzejas kā akustiska fainomena uz dzeju kā optisku fainomenu. Mūsdienu dzeja ir optiska, un komūnikācijas procesā – aizsniedzot „masas” – dzeja ir kā tās nošu zīmes, kas atskaņotājam jāpārvērš skaņās, mūzikā. Šādi izzīmētu procesa metu paturot acīs, pamats jautāt, vai urbšanās „aizvalodās” vai „zemtekstos” nav ne tikai saistoša, bet arī – ļoti riskanta: saskatītais vai noģiestais zemteksts vai aizvaloda ir – lasītāja, ne autora. Kongruence, protams, ir iespējama, bet nedrīkstam aizmirst nianšu nozīmi.

Blakus Literātūrai Ceļa Zīmēs slejas veltītas arī mūzikai un glezniecībai, neaizmirstot arī kultūrpolītiku: šā temata ietvaros sniegts Ivara Ivaska referāts Toronto universitātē 1968. gadā notikušajā konferencē „Trīs republikas no iekšienes”.

G. Gr.

 

 

 

RINTALA PAR ĻEŅINGRADU

Padomju Savienības lielākais „nopelniem bagātais”, savienības izcilākais „darba varonis” un lielākā vēsturiskā persona nav ne Ļeņins, ne Staļins, ne arī kāds cits komūnistiskās partijas biedrs, bet gan bij. „Lielvācijas vadonis Ādolfs Hitlers. Nekas nespēja tā konsolidēt krievu tautu kā šī „ģeniālā diktatora” kaŗš pret Padomju Savienību un Vācijas polītika iekaŗotajos apgabalos. Stāsta, ka Staļins apbrīnojis Hitleru, un, šķiet, ne bez pamata.

Par to, kā tas noticis Ļeņingradā, stāsta somu rakstnieks Pāvo Rintala romānā Ļeņingradas likteņsimfonija (Paavo Rintala, Leningradin Kohtalonsinfonia). Rintalas romāna kompozicijā galvenā loma intervijām ar ļaudīm, kas pārdzīvojuši Ļeņingradas aplenkumu vācu un krievu kaŗa laikā. Laiks – galvenokārt pirmā aplenkuma ziema 1941./42. gadā. Tā ir aukstā elle vārda vistiešākā nozīmē: sals, kurināmā trūkums, nakti gaŗā rindā stāvēšana pēc dienišķās maizes devas 125 gramiem, kanibālisma aizmetņi, cilvēku gaļas kotletes melnajā tirgū, slimības, saindēšanās, nosalšana, bada nāve. Rintalas vērtējumā, Ļeņingradas aplenkuma varones bijušas sievietes, kas ne tikai labāk pārcietušas badu, bet arī uz saviem pleciem iznesušas vai visas pārtikas sagādes rūpes.

Hitlera stratēģija bijusi vienkārši tāda, ka Ļeņingrada izmērdējama badā, ka nav vērts „tērēt kaŗaspēku” tās ieņemšanai, ka kaŗš uzvarams citur.

Citur tas varbūt bija gan uzvarams, taču ne tādā veidā, kā to bija iedomājies vācu diktators.

Rintalas romāna labākās lappuses ir tās, kuŗās no baigās ielenkuma ziemas iznirst sejas un balsis, kuŗu vēstījums ir vēstījums par cilvēku tā vislielākajā izstumtībā, pazemojumā, izmisumā, par cilvēku uz viszemākā līmeņa – zem kuŗa ir vienīgi nāve.

Diemžēl, Rintalas „balsu atlase” ir visai vienpusīga, uz to varētu pat attiecināt terminu „virsšķiras balsis”. Atkal un atkal runā Ļeņingradas etablētie intellektuāļi: aktieŗi, mākslinieki, inženieŗi utt., turpretī tikai retumis pa intervijai ar kādu strādnieku, kādu, kas Ļeņingradas aplenkuma laikā piederējis pie „vienkāršajiem mirstīgajiem”. Tādēļ šīs balsis beigās izvēršas par padomju „nacionālromantisko” kakofoniju, nozaudējot sākumā it kā cieši izvērstos „sakarus ar toreizējo realitāti”. Beigas skan turpat vai himniski, skumjais akords, drūmie toņi – vienīgi izceļ un nes augstāk fanfārisko uzvaras maršu. Tā raksta visus „varoņstāstus”, un visi tie kaut kur kādā puantē kļūst melīgi.

Ļeņingradā aplenkuma laikā bija Staļina laiki, un kādi bija šie laiki, to zina tagad visi. Rintalas romānā no šī laika īpatnējām iezīmēm nepazib ne ēna, bet tāda realitātes detaļu „izoperēšana” ir vēl viens apstāklis, kas cilvēcisko pārvērš par himnisko. Rintala ir pietiekami liels rakstnieks, lai viņam ar šādu varoņsentimentu nebūtu jānodarbojas. Cilvēku ciešanas ir un paliek, bet – ja nu daļu no tām „pabāž zem galdiņa”?

G. Gr.

 

 

 

TOP GRĀMATA ANGLISKI PAR BLAUMANI

Forda fonds piešķīris stipendiju prof. Dr. Arvīdam Ziedonim viņa pētniecības darbam–grāmatai angļu valodā par Rūdolfu Blaumani. Šinī darbā Dr. Ziedonis iztirzās R. Blaumaņa dzīvi, viņa galvenās lugas, noveles un dzeju, pievēršot sevišķu vērību R. Blaumaņa dzīves ētikai un psīcholoģijai. Pagājušā gada pavasarī iznāca Dr. Ziedoņa pirmā grāmata angļu valodā par J. Raiņa reliģisko filozofiju. Šo grāmatu nesen Amerikas universitāšu bibliotēku komiteja novērtēja par augstvērtīgu darbu un ieteica iegādei Amerikas universitāšu un kolledžu bibliotēkām. Dr. Ziedonis ir profesors Mūlenbergas kolledžā, Alentaunā, Pa., valodas un Literātūras nodaļā; arī mācītājs latviešu ev. lut. draudzē Vilmingtonā, Del. Viņa recenzija par Rīgā izdoto Emmas Andersones grāmatu Raiņa dzeja publicēta JG77. num. recenziju nodaļā.