ZĪMĪGA INTERVIJA

 

„Dans notre saciété tout homme qui ne pleure pas à l’enterrement de sa mère risque d’être condamné à mort.”

[„Mūsu sabiedrībā katrs, kas neraud savas mātes bērēs, riskē tikt notiesāts uz nāvi.”]

 

Albert Camus, „L’étranger”

 

Man pretī sēž izskatīgs jauns cilvēks, gaŗa auguma, gaišiem matiem, draudzīgu smaidu. Ar viņu nav grūti runāt, valoda plūst pati no sevis, nav neērtu klusuma brīžu, jo viņš ir atklāts un amerikāniski brīvs.

Tas, par ko viņš stāsta, ir varbūt lietas otra puse: tā, par kuŗu latviešu laikrakstos neraksta. Šī jaunā cilvēka tēvs un māte ir latvieši, bet pats viņš sevi par tādu neuzskata. Pārvēršanās ir notikusi. Tomēr jaunu dzimteni viņš nav ieguvis –pazaudējis tikai to pamatu, kas zem kājām vēl viņa vecākiem.

Ievērojams šis jauneklis kļuvis ar to, ka 1967. gadā dezertējis no ASV armijas un atradis patvērumu Zviedrijā. Šīs intervijas nolūks ir censties izprast viņu, viņa rīcību un caur viņu, emigrācijā uzaugušo paaudzi. Sarunas noritēja angļu valodā, un intervētais izteica vēlēšanos palikt anonīms.

K. dzimis 1946. gadā kādā DP nometnē Vācijā. 1949. gadā viņš ar ģimeni izceļo uz ASV, kur viņa vecāki strādā lauksaimniecībā. Pēc vairākiem gadiem ģimene pārceļas uz pilsētu.

K. uzsāk studijas polītiskās zinībās un žurnālistikā, kaut arī vienmēr bijis ieinteresēts zīmēšanā. Laiks no 1964. līdz 1967. g. paiet gan studējot, gan strādājot dažādus gadījuma darbus vairākās vietās ASV. Ar īpašu labpatiku K. atceras Sanfrancisko pavadītos mēnešus un savus draugus, kas nepakļaujas sabiedrības normām.

Šajā laikā K. saņem iesaukšanas pavēsti. Savā augstskolā viņš piedalījies „We Won’t Go Union” (savienības „Mēs neiesim”) nodibināšanā, kuŗā aktīvi darbojas, un, ierodoties iesaukšanas punktā, izdala pārējiem iesaucamiem skrejlapas, mudinot tos neklausīt pavēlei. Pēc iztaujāšanas iesaukšanas punktā K. paziņo, ka viņš atzīts par nepiemērotu kaŗadienestam. Taču pēc vairākām tālākām izmeklēšanām un pratināšanas 1967. gada maijā K. tomēr iesauc, un viņš paklausa, lai gan deklarējis pretējo.

K. nosūta uz apmācību bazi, no kuŗas 95% iesaukto paredzēts sūtīt uz Vietnamu. Tur viņš iztur tikai divas nedēļas. „Bazes vadītājs bija uzzinājis par maniem uzskatiem un man klātesot pavēlēja rotas seržantam ‘iztaisīt no manis cilvēku’. Man nedeva miera ne dienu, ne nakti, mani vienmēr izvilka no ierindas un citu priekšā lika man rāpot vai kā citādi pazemoties, man pārmeta skrambiņu jostas sprādzē, un par sodu lika man sasiet zābaku auklas, stāvot uz vienas kājas, un, ja to nespēju, turpinājās sodīšana. Pēc divām nedēļām sāku runāt viņiem pa prātam. Dienā, kad no bazes aizbēgu, dzirdēju pat, ka no manis tomēr iznākšot labs kareivis.” Kopā ar kādu jau pieredzējušu dezertieri K. pamet bazi un pēc 15 jūdžu nosoļošanas caur mežu uzsāk savas nemierīgās gaitas, kas to caur ASV un Kanadu noved Eiropā.

Kanadā dzīvo K. vecākais brālis, kas, iesaukšanai draudot, legāli tur ieceļojis. Taču šinī laikā K. nav skaidrībā par to, vai Kanada uzņem dezertierus, un, nevēlēdamies sagādāt brālim nepatikšanas, dodas tālāk uz Eiropu.

Izceļojis Franciju, Spāniju, Gibraltāru, Maroku un Itāliju, K. nonāk Israēlā, kur 8 mēnešus nostrādā kādā kibucā. Negaidot pienāk ziņas, ka viņa vecāki kā firmas pārstāvji uz laiku atrodas Zviedrijā. Līdztekus viņš uzzina par zviedru kreisās jaunatnes apvienību (Vänstem’s Ungdomsförbund), kas palīdz dezertieriem. Šo iemeslu mudināts, K. 1968. gada vasarā ierodas Zviedrijā. Viņu saņem ar atplestām rokām, zviedru iestādes viņam regulāri izmaksā ap 200 dolāru mēnesī uzturam, un K. intensīvi kursos mācās zviedru valodu. Tur mācās arī čechu bēgļi, ar kuŗiem K. nodibinās cieša draudzība.

Pēc piecu mēnešu ilgas mācīšanās darba pārvalde viņu piesaka arodskolā, bet jau pēc divām nedēļām K. šo skolu pamet un aizbrauc uz Kirunu, pašos Zviedrijas ziemeļos. Dažas dienas vēlāk K. ir atpakaļ Stokholmā un meklē darbu.

Rodas iespēja ieceļot Kanadā, un ar brāļa gādību papīri tiek nokārtoti, bet tieši šinī laikā K. Zviedrijā nav sameklējams, jo ir aizbraucis uz Čechoslovakiju. Pēc dažu nedēļu uzturēšanās Prāgā K. caur Vīni dodas atpakaļ uz Stokholmu, un, lai gan ārzemnieku pases termiņš noildzis un nav vīzas iebraukšanai, bez grūtībām tiek atkal ielaists Zviedrijā.

K. Pašreiz strādā darba pārvaldes sagādāto biroja darbu.

 

Vai vecāki mājās tevi audzināja par latvieti?

Nē. Vienīgi Ziemsvētkos viņi izvilka vecu latviešu dziesmu grāmatu, un mēs dziedājām Ziemsvētku dziesmas latviski. Vecāki ar mani parasti runāja tikai angliski, un toreiz es būtu bijis nelaimīgs, ja viņi to nebūtu darījuši. Pašreiz gan man nekas nebūtu pretī mācēt arī mazliet latviski. Varu izsekot diezgan labi savu vecāku sarunām latviski, bet citus saprast man ir ļoti grūti, un lasīt latviski neprotu nemaz. (Tomēr zviedriski K. runā ar visai neamerikānisku akcentu – ref.)

Par Latviju mani vecāki runāja tikai jūtu uzplūdumos pēc iedzeršanas. Bet agrā bērnībā savu cilmi diezgan sajutu, un arī to, ka mani vecāki nebija tādi kā citiem apkārtnes bērniem.

 

Vai tev bija kādi sakari ar latviešu sabiedrību?

Katru gadu bija kaut kādi Līgo svētki, kad latvieši sanāca kopā, piedzērās, dziedāja un gāzās upītē. Mūsu pilsētā dzīvoja vēl viena latviešu ģimene ar zēnu manos gados, bet mēs sarunājāmies tikai angliski.

 

Vai tavai ģimenei ir kādi radi Latvijā un vai jums ar viņiem kontakts?

Mani vecāki sarakstās ar vecvecākiem Latvijā.

 

Vai tu zini, kādēļ tavi vecāki bēga no Latvijas?

Zinu tikai, ka krievi nošāva manu vectēvu. Detaļas nezinu. Nejūtos kompetents spriest par savu vecāku rīcību. Vai viņi bēga, lai labāk varētu pelnīt vai lai būtu brīvāki – tā bija viņu darīšana. Taisnību sakot, es savus vecākus gandrīz, nemaz nepazīstu.

 

Ko saka tavi vecāki par tavu soli?

Mani vecāki ir ļoti pret Vietnamas kaŗu, jo viņi domā, ka uz Ziemeļvietnamu jau no paša sākuma vajadzēja uzmest atombumbu un lietu nevilkt gaŗumā. Bet viņi tic, ka nekas nav svarīgāks par izglītību un ka dūšīgi mācoties es būtu varējis uzkāpt pietiekami augstu, lai man nebūtu jāiet cīnīties. Kad es dezertēju, tēvs draudēja paziņot policijai manu atrašanās vietu, un mums ilgi nebija nekādu kontaktu. Vispār ar savu tēvu nekad neesmu varējis saprasties. Man liekas, tagad viņš manu rīcību akceptē un ir apmierināts, ka man tomēr izdevās izmukt. Man liekas arī, ka viņš ir atskārtis, ka dzīvošu savu dzīvi tā, kā pats vēlos, lai ko viņš darītu. Mēs tagad satiekam labāk.

 

Ko tu domā par latviešu tautas pašreizējo stāvokli?

Par latvieti vispār sevi neatzīstu. Zinu tikai, ka mans tēvs kādreiz izmetis, ka kopš Latvijā atrodas krievi, miltos ir zāģu skaidas utt., bet nemaz nezinu, vai tas patiešām tā ir.

 

Vai tu domā, ka latvieši ir mazvērtīga tauta?

Neticu, ka vispār ir tādas mazvērtīgas tautas. Zinu gan, ka latvieši ir diezgan konservatīvi: esmu dzirdējis, ka viņi mūžīgi sūtot petīcijas ASV kongresam, pieprasīdami, lai Savienotās Valstis atbrīvo Latviju.

 

Vai tu esi ko dzirdējis par latviešu kaŗavīriem, ko Zviedrija izdevusi?

Nē.

 

Vai tu domā braukt uz Austrumeiropu, piemēram, Latviju?

Gribētu gan atkal apciemot Austrumeiropu, sevišķi Cechoslovakiju. Man braukšana uz Austrumeiropu ir gandrīz spiesta lieta, jo ja braucu dienvidu virzienā, man jābrauc cauri Austrumvācijai. (Rietumvācijā dezertierus izdod amerikāņu iestādēm – ref.)

Latvija mani īpaši neinteresē. Man patīk iepazīties ar cilvēkiem, bet nebūt tikai tāpēc, ka viņi ir latvieši.

 

Zviedrijā amerikāņu dezertieŗus savā aizgādībā ņēmušas „jaunā kreisuma” organizācijas. Vai tu ar viņu uzskatiem esi vienis pratis?

Nekādā ziņā nepiederu pie „jaunā kreisuma” kustības, bet jūtu kaut ko kopīgu ar viņiem. Ja uz ielas redzu kādu ar NLF (National Liberation Front) nozīmi pie mēteļa, man tieksmes sajust pret viņu lielākas simpātijas nekā pret cilvēku, kam šādas nozīmes nav. Kādēļ? Varbūt tikai tādēļ, ka viņš arī ir jauns. Varbūt tādēļ, ka nesaskatu nekāda iemesla būt proamerikāniskam. Nedz arī prozviedriskam, saprotams.

Kādreiz piedalījos kreiso grupu demonstrācijās, bet tagad šie gājieni man liekas smieklīgi. No viņu viedokļa tā ir tikai sava „es” apmierināšana. Stundām tiek diskutēts par to, vai tad, kad ASV iecels jaunu sūtni Zviedrijā, jāreaģē miermīlīgi vai spēcīgi jāpretojas. Beidzot tiek nolemts radikāli demonstrēt. Tad diskutē par alternatīvu, vai gulties sūtņa automašīnas priekšā vai mest olas, un nolemj mest olas. Vietnamas kaŗu tas neizšķirs – tas tikai izšķiež olas. Man tas liekas absurdi.

 

Kādas tavas domas par šīs grupas antiamerkānismu?

Tas ir bezjēdzīgs. Zviedru sabiedrība ir Amerikas sabiedriskās struktūras pārspīlējums, un varu tikai cerēt, ka Amerika nekad nekļūs tāda kā Zviedrija. Nekad neesmu ar amerikāņiem identificējies, bet šeit esmu spiests viņus aizstāvēt. Zviedriem nav nekādu tiesību nonievāt Ameriku. Mani sanikno zviedru polītiskā nostāja: „Mēs esam svētāki nekā jūs.”

 

Daļa no amerikāņu dezertieriem ir marksisti, kas oponē ne tikai pret kaŗu Vietnamā, bet arī pret sabiedrisko iekārtu. Kādi ir tavi uzskati?

Vairums dezertieŗu ir marksisti, kas cītīgi lasa attiecīgo Literātūru un zina visu pareizo terminoloģiju. ADC (American Deserters Committee) nolūks ir graut ASV armiju un veicināt revolūciju Amerikā. Protams, nav daudz iespēju tādam dezertierim darboties šajā virzienā: viņš ir pilnīgi izolēts un viegli identificējams. Bez tam Amerikai ir tik lielas intereses Zviedrijā, ka tiklīdz ADC darbība tiešām kļūtu sekmīga, Amerika to nekavējoties apspiestu. Tā visa ir tikai pļāpāšana.

Starp dezertieŗiem ir arī hipiju tipi, pilnīgi aizrāvušies ar narkotiku, un tos es nesaprotu nemaz.

Pats jau sen vairs neeju uz ADC sanāksmēm. Neesmu viņu polītiskā maisā. Taču nedomāju, ka Amerikā valda laba sistēma, ja 2 miljoniem cilvēku nav ko ēst. Bet neuzticos nevienai revolūcijai un nedomāju, ka tā nestu kādu vispārēju uzlabojumu. Savas augstskolas polītiskā seminārā lasījām Marksu. Tas, ko viņš saka, izklausās jauki uz papīra, bet Krievijā šīs idejas taču nav realizētas. Kibucs gan funkcionēja nevainojami. Neviens nekad nezaga, un visas durvis bija allaž vaļā, varēja nākt un iet kad grib. Bet tā tas noteikti nevarētu būt visur. Israēlā tikai 5% no iedzīvotājiem dzīvo kibucos, un tikai pārliecības dēļ. Kaut kur lasīju, ka arī kibucs savā ziņā ir diktatūra, jo visiem tur ir viens mērķis, un lai būtu patiesi brīvs, cilvēkam jābūt pilnīgi vienam. Par to daudz esmu domājis.

Vislabāk man gribētos, lai pasaule ļautu man iet savu ceļu, tāpat kā es lieku viņu mierā. Kādreiz biju polītiski aktīvs, tagad vairs tādā virzienā nedomāju un neesmu nekāds polītiķis.

 

Ko tu domā par Vietnamas kaŗu?

Amerikāņiem tur nav nekā ko meklēt. Varbūt ziemeļos valda diktatūra, bet tāda ir arī dienvidos. Eizenhauers esot kādreiz rakstījis, ka 1954. gadā 80% no visiem vietnamiešiem būtu balsojuši par komūnistiem. Nezinu, vai tam ir kāda nozīme, bet katrā ziņā tā ir pašu vjetnamiešu lieta.

 

Vai tu būtu dezertējis arī no armijas, ja cīņas būtu norisinājušās Eiropā vai pat Amerikā?

Nemāku teikt, ko būtu darījis citos apstākļos. Neesmu pacifists, un droši vien būtu piedalījies Otrā pasaules kaŗā. Kad biju Israēlā, pēc īsām apmācībām armijas bazē piedalījos kibuca apsardzībā un patrulēju ar mašīnpistoli. Toreiz būtu arī cīnījies israēļu pusē pret arabiem, ja tas būtu bijis vajadzīgs, jo ar kibuca ļaudīm tiešām jutos emocionāli saistīts. Bet 1967. gadā nebūtu palicis armijā pat miera apstākļos. Esmu pret militārismu. Man nepatīk salutēt karogam, man nepatīk salutēt cilvēkiem, kuŗus nerespektēju, man nepatīk apliecināt lojalitāti, ja tādas nejūtu.

 

Dezertieŗus reizēm uzskata par Amerikas nodevējiem. Vai tu sevi par tādu uzskati?

Jā un nē. Varbūt jau esmu nodevējs no viņu viedokļa, jo esmu pilnīgi noraidījis tās zemes iekārtu, kaut arī to neesmu akceptējis nekad. Bet no otras puses, lai es būtu nodevējs, man vajadzētu būt pārgājušam citā pusē, un to neesmu darījis.

 

Ko tu domā par Padomju Savienības valdīšanu Austrumeiropā?

Nevaru tur nekā iebilst, jo kopš esmu pasaulē, krievi ir valdījuši Austrumeiropā. Domāju, ka vairums krievu savu valdību par diktatūru neuzskata – viņi tai ir izaudzināti. Stokholmas studentu namā reiz iegriezās vairāki Latīņamerikas studenti, kas daudzus gadus bija nostudējuši Maskavā – viens veselus septiņus –, un viņi bija sajūsmināti par krieviem un turienes iekārtu. Braucot cauri, studentu mītnē bija apmetušies arī krievu tūristi. Lielajā zālē, kas parasti ir pilnīgi tukša, viņi sarīkoja jautru ballīti, cienāja ar vodku un ālējās. Viņi izlikās ar visu ļoti apmierināti.

Protams, es esmu pret krievu iebrukumu Cechoslovakijā. Arī es demonstrēju pie krievu sūtniecības un metu akmeņus „Aeroflot” vitrīnā , kaut arī nedomāju polītiski. Tas bija galvenokārt tādēļ, ka mani vada personiska pieredze, ne polītiski principi. Atceros vienu Life žurnāla fotogrāfiju, kuŗā kādam zēnam asaras lija pār vaigiem; viņš stāvēja pie zārka, un tajā gulēja viņa draugs, kam pāri bija pārbraucis krievu tanks. Es domāju, kādēļ gan tam tā vajadzēja notikt? Cechoslovakijā redzēju daudz policistu, pa diviem, pa trim, ar suņiem. Ievēroju, ka kafejnīcās cilvēki vienmēr ar bailēm acīs lūkojās apkārt, pirms viņi ar mani runāja. Tas man nedod miera. Esmu pret invāziju arī tādēļ, ka mani čechu draugi no tās ir cietuši.

 

Ko tu saki par teicienu better red than dead?

Uz to es varētu atbildēt vienīgi tad, ja būtu komūnistu sistēmā kādu laiku dzīvojis. Tā no ārpuses nemāku teikt. Man nepatīk nekādi „ismi”. Vienmēr esmu vēlējies neiesaistīties, bet kaut kad kāds vienmēr mani ievelk un piespiež ieņemt nostāju.

 

Kā tev patīk Zviedrija?

Man nepatīk ne Zviedrija, ne zviedri. Tie ir auksti cilvēki, kas visu aprēķina un kam nav humora izjūtas. Ar viņiem ir ļoti grūti runāt. Kaut arī vienmēr no jauna esmu mēģinājis ar viņiem sadraudzēties, visas attiecības vienmēr ir ieskābušas kaut kādā dīvainā necilvēcīgā veidā. Vairāk nekā mēnesi dzīvoju kopā ar kādu zviedru skolotāju. Pēc tik ilga laika mums vajadzētu jau labi pazīties, bet man ir vispār ļoti grūti ar viņu sarunāties. Mans agrākais šefs darbā, kas mani pieņēma tieši tādēļ, ka esmu dezertieris, visu mērī pēc polītiskām mērauklām. Varētu domāt, ka uz filmu I Am Curious – Yellow iet seksa dēļ. Bet viņš iet tikai polītiskās satīras dēļ. Es tāds neesmu. Zviedru viesības ir militāras ceremonijas, un tur esmu juties šausmīgi neērti. Reiz sastājāmies visi ap smalki uzklātu galdu un kāds teica: „Nu, kādēļ jūs stāvat? Lūdzu sēstieties!” Es apsēdos, bet neviens cits to nedarīja, un visi uz mani izbrīnījušies skatījās. Nosarku un piecēlos. Vēl šodien nezinu, kas tas bija par signālu kas ļāva beidzot visiem apsēsties. Ziemsvētki pavisam deprimēja. Visi veikali bija slēgti, tāpat restorāni un kafejnīcas. Ar draugiem staigāju pa Stokholmas ielām, meklēdams saldumu automātu, kur vēl būtu paglabājusies kāda šokolādes tāfele, lai nebūtu jāpaliek galīgi tukšu vēderu. Parīzē šādos svētkos uz ielas pat pilnīgi svešinieki tevi aicina piedalīties viņu svinībās. Zviedru ēdiens ir drausmīgs, valoda man nepatīk un birokratija kaitina.

 

Kā zviedri izturas pret tevi? Vai mani kādu diskrimināciju?

Oficiāli pret mani ir izturējušies brīnišķīgi. Iestādes mani ir nēsājušas uz rokām. Bet personiskā plāksnē varētu teikt, ka mani diskriminē. Ne tādēļ, ka esmu dezertieris, bet tādēļ, ka esmu amerikānis. Kad cilvēki uzzina, ka nāku no ASV, viņi tūliņ grib zināt, cik tur maksā krāsu televizors vai jaunākais Forda „Mustangs”. Kad viņi uzzina, ka es nekā par mašīnām nezinu un par tām vispār neinteresējos, viņi ir vīlušies, un mums nav vairs ko runāt.

 

Vai tu lasi zviedru laikrakstus un vai domā, ka tie objektīvi attēlo Ameriku?

Lasu ļoti maz zviedru avīzes. Vai bez dāmu žurnāliem zviedriem maz ir kādi žurnāli? No sākuma biju par šejienes reportāžām ļoti augstās domās, jo šeit rakstīja gluži pretējo tam, ko stāstīja ASV prese. Tagad domāju, ka pāris no Stokholmas avīzēm ir prastas sensāciju lapas, pāris ir pieņemamas. Neesmu ievērojis, ka zviedru prese būtu neobjektīvāka kā citas zemes. Pilnīga objektivitāte jau nav iespējama.

 

Ko tu lasi?

Lasu Time žurnālu tā ciniskās valodas dēļ. Ja Time laikā nepienāk, lasu Herald Tribune. Literātūru mēdzu lasīt grūdienos, un parasti lasu atkal par jaunu vienas un tās pašas grāmatas, visvairāk A. Kamī (Camus) Svešinieku, J.D. Salindžera (Salinger) The Catcher in the Rye, kā arī A. Haksliju (Huxley), Bārtu (Barth) un Peanuts.

 

Vai tu savu soli kādreiz esi nožēlojis?

Loti nožēloju tās divas nedēļas, ko vispār armijā pavadīju. Pirms tam biju polītiskā plāksnē ļoti aktīvs un deklarēju, ka pretošos iesaukšanai. Bet kad izšķirīgais brīdis pienāca, atklāju, ka tā nebija mana pārliecība un ka biju lielā mērā pieņēmis citu uzskatus. Tā vien liekas, ka bieži eju mazākās pretestības virzienā, un par to man ir pašpārmetumi.

Nožēloju, ka atbraucu uz Zviedriju. Varbūt man vajadzēja palikt Israēlā. Kibucs bija ar mieru sagādāt man apmešanās atļauju. Bet pēc astoņiem mēnešiem vēl nebiju saviem draugiem atklājis, ka esmu dezertieris, un jutos liekulīgs un nepatiess. Vienmēr esmu sajutis kaut kādu pievilcību pret ebreju tautu. Tam varbūt kāds sakars ar to, ka mans tēvs ir diezgan antisemītisks un kādreiz dusmojās, ka mājās spēlēju israēļu tautasdziesmas. Kādreiz pat apsvēru pāriešanu ebreju ticībā.

 

Kādi ir tavi nākotnes plāni?

Noteikti gribētu no Zviedrijas projām. Jūtos šeit ļoti neomulīgi. Bet iekļūt Kanadā vai Francijā ir arvien mazāk izredžu. Valdības kļūst nesadarbīgas un nav iespējams sameklēt darbu. Bez tam Kanada pārāk atgādina Ameriku. Esmu domājis par Cechoslovakiju. Cilvēki tur ir neticami jauki un sirsnīgi. Bet tas, ko tur redzēju – policija un cilvēku bailes – man dara raizes. Varētu braukt uz Tanzāniju, tikai tur no manis prasa tādu amatu, kas neatņemtu darbu kādam melnajam. Varbūt izmēģināšu Āfriku.

Kamēr uzturos Zviedrijā, palikšu Stokholmā. Šeit ir visvairāk ārzemnieku. Gribu mācīties čechu valodu – tā ir bagāta un saturīga, ne tāda kā zviedru. Kādreiz vidusskolā un arī augstskolā mācījos krieviski, bet kaut arī vienmēr dabūju vislabākās atzīmes, runāt to neprotu.

Man pietrūkst Amerikas draugu. Pēdējos gados gan mūsu pieredze bijusi tik dažāda, ka varbūt mums maz vairs kopēja. Bet Amerikā neatgriezīšos nekad. Pēdējam dezertierim, kas to darīja, piesprieda četrus gadus, un pēc tam viņam tomēr savs laiks būs jāpavada kaŗaklausībā. Ja arī mani negaidītu sods, Amerikā neatgrieztos. Nekad neesmu juties saistīts pie Amerikas. Kāda čigānu zīlniece, kas pateica apbrīnojami daudz patiesu lietu par mani, pareģoja, ka es ASV nekad neatgriezīšoties, un es viņai ticu.

 

Intervēja Agnis Balodis