Jaunā Gaita nr. 78, 1970. gadā

 

 

Juris Kronbergs

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

UZMOŠANĀS

7 fazēs

I

Does anybody know what time it is?

Does anybody really care?

Amerikāņu popgrupa „CHICAGO”

 

 

Iekšējs un ārējs tukšums

Viņš gul uz dīvāna savā istabā

un mostas pēc dziļa un nemierīga miega

Bezdibenīgs tukšums ir nosēdies viņa istabā

un aizņēmis visas brīvās vietas

Lielākā un dziļākā daļa tomēr ir viņā pašā

Viņš jūt spiedienu krūškurvja vidējā daļā

Uz priekšu

pa tuvāko ceļu ārā no ķermeņa

un uz augšu

ārā caur plaušām un pa muti vai degunu

Vienlaicīgi asaras mācas virsū

bet neatrod īsto ceļu pa kanāliem

Acu mirkšķieni liekas cieti un degoši sausi

Sirds vāji pukst bet elpa ir normāla:

hhmm hhsss hhmm hhsss hhmm hhsss

 

II

Viņš redz kā apkārtne lēni izveidojas par

istabu un nokrata savu miglaino apsegu

Mēbeles notīra pašas sevi

bet uz galda valda parastā nekārtība

Modinātājs raud ka nav uzvilkts

un patapinātā grāmata grib atpakaļ pie sava

īpašnieka

Cigarešu paciņa modinātāja kreisajā pusē

ir tikpat tukša kā viņš

Novītis rožu pušķis zina ka vairs nav grezns

un kaunas stāvēt istabas centrā

Pelntrauks ir pilns ar izdzēstu cigarešu galiem

Tie kas gul visaugstāk

dabū visvairāk gaisa

Beidzamās miglas sliekas aizlokās - kaut kur

un izšķīst - kaut kā

Miegs sagatavo jaunu uzbrukumu

bet acu plakstu sargi ir savās vietās

Ar īpaši izgatavotiem ķekšiem

tie aizvelk projām miega bīstamākos ieročus:

tos smalkos miglas priekškarus

Kristalla vāzei ir žēl neuzvilktā modinātāja

un tukšās cigarešu paciņas

Bet tā ir tikai vāze kas spīd dažādi

atkarībā no gaismas intensitātes

un lūzuma attieksmē pret skatītāju

Mākslīgs putns laižas pa istabu

Tas sastāv no vienas ceturtdaļas zelta

un trīs ceturtdaļām māla

drazu un smilšu

Tas met lokus kā džets

un taisa lūpingu pēc lūpinga

uzņemdams ātrumu

līdz beidzot eksplodē

 

III

Kaut kur kāds zvans nozvana pāris reizes
un pēkšņi viņš apzinās savu eksistenci
Automātiski viņš aiziet pie modinātāja
to uzvelk

un iziet virtuvē un iemaisa tasi stipras kafijas

Viņš aizdedzina cigareti un ievelk dūmu

dziļi plaušu šūnās

Viņam liekas ka kāds viņu vēro

Viņš strauji pagriežas

Neviena tur nav

Vienīgi vienmērīgi tikšķošais modinātājs

Viņam liekas ka tas stīvi lūkojas uz viņu

Sviedri parādās pierē un viņš aiziet

atpakaļ pie dīvāna un apguļas

Modinātājs joprojām lūkojas viņā

kā liekas - apsūdzēdams

Viņš mēģina ignorēt modinātāja vienmērīgos

tikšķienus

Viņš aizver acis

 

IV

Nevaldāmas straujas lietus upes

gāžas viņam virsū

Viņš uzlec augšā

Viegls kā spalva viņš kustas uz virtuvi

Līdz tējas tasei ir uzkalns

Viņš ieskrienas - pāri slieksnim –

un ar pāris lēcieniem ir virsotnē

Kāds te lielisks skats!

Putekļu lupata guļ pie ūdenskrāna un ņurrā

Veca lupata stāsta zudušu laiku stāstus

Par virtuvēm ar malkas krāsnīm

un kalpiem kas dziļi klanījās savām kundzēm

Grīdas paklājs ir sagriezies aiz sāpēm

jo mazas drupatas tajā ieēdušās

kā izslāpušas asins dēles

 

V

„Rāpo rāpo” kliedz balss no puķu vāzes

Viņš klūp lec lido

izmet līkumu gaŗām putekļu sūcējam

un nolaižas pie galda

Izceļas vētra

Viņu iemet atzveltnes krēslā

Vētra pieaug

No tās izveļas pelēka cilvēku masa

kas iztek virtuvē

tek caur skapjiem un plauktiem un norij visu

kas gadās ceļā

Tad tā apstājas sastingst izplēšas

un vēlāk lēni saļimst un pārvēršas pelnos

kuŗus vētra aiznes

Viņa istabā noguļas aukstums

Lielas lāstekas karājas no griestiem

un mēbelēm

Biezs ledus pārklājs noklājis grīdu

Viss ir kails un vientuļš

Viņš dreb aiz aukstuma

Drīz ķermeņa orgāni beidz darboties

un stindzinošs aukstums ir vienīgais

ko viņš uztver

 

VI

Ledus kūst lēnām

un lāstekas pārvēršas par zaļām

šņācošām čūskām

kas trīc aiz izsalkuma un slāpēm

kas ēd cilvēka gaļu un dzer cilvēka asinis

Nevarīgs viņš vēro to locīšanos

Viņš zina ka ir to upuris

Pēkšņi čūsku zaļā krāsa sāk zust

un tās kļūst arvien pelēkākas

Arī apkārtne kļūst pelēka

Pelēka krāsa gāžas viņam pāri

Viņš paņem spaini un smeļ tajā krāsu

VII

Viņš smeļ un smeļ

Dienas mēneši gadi aizrit

Cilvēki ielās kļūst arvien vecāki

Jauni cilvēki dzimst

Nami sagrūst un to vietā ceļ jaunus

Māja kuŗā viņš dzīvo jau sen ir nojaukta

Tagad tās vietā raķešu un gaŗdištanču robotu bāze

Viss ir citādi bet viņš vēl joprojām smeļ

Kādu dienu viņa acis iekrīt spainī

un viņš atklāj ka tam nav dibena

un viņa skeleta paliekas ir tuvu sabrukšanai

Viņa labā kāja ir nopuvuši

Beidzot viņš ir brīvs no važām kas to bija žņaugušas

un turējušas pie spaiņa visus šos gadus!

Viņš grasās lēkt brīvībā bet tai mirklī viņa skelets

gabals pēc gabala

sakrīt spainī

sajaucas ar pelēko krāsu

un dažus mēnešus vēlāk satek lielā okeānā

 

 


 

Jānis Viesiens

 

 

ZEMKALIS

 

 

Vēl vienu amatu, vienu

pie tiem divduču agrākiem

es gribētu apgūt - un tad...

un tad gan vairāk nevienu.

Es gribētu zemkalis kļūt.

Es gribētu zemkalis kļūt,

lai atkaltu latviešu zemi

no gadsimtu postiem un peklēm.

Kur kaltus es ņemtu?

Lūgtu pērkonam tos,

ar kuŗiem tas dižus ozolus šķeļ.

Visu brāļu spēku kopā liktu –

par veseri tvertu,

un māsu soļi kļūtu

sitienu takts.

Ja zemkalis būtu –

es atkal latviešu zemi,

ko citi par slieksni sev tur –

es atkaltu latviešu zemi

ar avotiem, siliem,

paaudzēs izmīto smilti,

mālu, radzi un glūdu,

katru sīku sakni

kaltu rūpīgi līdz.

Pagātni tālo,

sapņoto, dzejoto,

dainu debesis,

atbalsis, balsis,

pils ezeru dzelmēs,

izdzertās vātes,

stadalu slitas,

zedeņu sētas,

dzīparus mīkstus,

aku grodus,

pelavu vējus,

vecmātes kazu –

visu to atkaltu saudzīgi līdz...

Nebūdams rasists,

ne vīpsnis šai dienai –

kaltu es arī

šaubīgu māju Marijas ielā,

YMCAS laukumu – bumba kur sperta –

romnieku, vērmani,

torni un zvanu,

zvaniķa takti,

astmas slimo

Lielupes velkoni,

kupraino runci

Varakļānu tirgū –

visu to atkaltu rūpīgi līdz...

Un tad... Tad, Krievzeme, staipies

un brīnies un tukšumā skaties,

kur slieksnis tev bij,

kur dubļus un asinis noberzt -

Tad, Vāczeme, nākošo reizi,

kad maršos tu dzīsies

uz austrumu pusi, tad zini:

varēsi ieklupt Krievzemē tieši,

nebūsim mēs, kas maisīsies starpā.

Es kaltu, es kaltu, es kaltu -

katrā kalumā zvaigzne

šķiltos pie debesīm mūsu,

un tad nu šoreiz pa īstam

mūžīgā saule mums būtu,

ne tā kā līdz šim,

tik ar pastarpām īsām.

Pats zemkalis kļūtu es vecs

un, laimīgi nolicis kaltus,

mierīgs ietu uz riju

ar visiem zemkaļu grēkiem,

jo zinu: šķīstības augstajā kalnā

nebūs tur jārāpjas man,

ne ar jāklausās saldās

svešās eņģeļu balsīs,

varēšu tāpat kā agrāk

talkās krūzi ar alu

laist apkārt un mēļot tīksmi

ar veļiem un dieviņiem saviem.

 

 


 

Valda Dreimane

 

 

 

PĀRVĒRTĪBAS

 
I

Līst.

Ceļš atver plakstus

ūdeni spogulī satvert,

līdz koks viņā pašūpojas

un maza zēna smaids.

 

Kad nolijis, asfaltu saule nosusina,

bet ceļš

jau nav vairs tas,

kas bijis.

 

II

Mēs iegājām pavasarī.

Vējam

bij balss, ko tikai dvēsele sadzird;

tajā ne ziedlapas neredzējām

šūpojāmies.

Noāvām kājas,

kāpām jaunās purenēs, jaunā zālē,

gūlāmies miklā sūnā, paijājāmies ar sauli,

skūpstījām lūpas un vaigus --

un visu laiku

vējš ar dvēseli sarunājās.

 

III

Kājām jūŗas smilts

pielipusi.

Saulē sēžu. Drīz viegli

aizslaucīšu ar plaukstu

zīmes, kur šodien biju.

Bet jūŗa acīs paliks,

skropstās tās sāļums –

pļavai, savai mīļajai, gaŗām

nolaistiem plakstiem iešu.

 

IV

„Ne visi mēs mirsim, bet visi tiksim

pārvērsti, Piepeši, acumirklī,

pēdējai bazūnei atskanot.”

(1 Kor. xv. 51, 52.)

 

Ne visi mēs tiksim pārvērsti,

bet visi mirsim,

kad pēdējā bazūne atskanēs,

mēs mirsim.

Jo kas gan lai mums pasniedz

neiznīcības drānas --

mums, kam dvēseles kailas,

kam dvēseles bālas un kailas

vējos plīvo?

 

Bet kādēļ gan neiznīkt ---

tik ne bez pārvēršanās,

tas viss.

Vēl drusku laika,

un varbūt kļūšu tik īsta

kā bērna smaids,

varbūt

kļūs pat auss man tik maiga,

ka pēdējā bazūnē kokli saklausīšu,

tad

miršu.

 

 


 

Olafs Stumbrs

Foto: Helēna Hofmane

SMILGU ELĒĢIJA

 

Izdarījies par mīlestību,

izzirgojies par ilgām,

rakstīšu tagad par zaļbarību.

Beigsim ar smilgām.

 

Smilgas ir vienmājnieki,

tas ir, vienās mājās

tās auga kastē uz loga,

kādās citās

šūpojās

pār kluso, vientuļo gulētāju,

vēl citās

ziedot spraucās

pie aizmirstiem vārtiem

caur salauztu žogu.

 

Tas zaļums viņām ir chlorofīls,

nu, tāds kā mums vēders un bode.

 

Tas nav domāts flirtam ar bitēm, -

vispār smilgas ir tik

nāvīgi godīgas,

ka pat Remarku

negrib citēt.

 

Smilgu ziedos zeme

ik gadus

mums mīlestību atklāj,

mūsu soļus un izkaptis

piedod.

 

Bet vēlāk, kad uzkrīt salna,

tās ir cienīgas beigas,

smilgu aiziešanā nav drāmas,

smilgu pagājībā nav steigas:

 

vējam tikās tas zaļums,

dažā skarā bija putnam kas ēdams, -

nāk laiks - viņas pazūd bez skaļuma

pirmajās sniega vēdās.

 

 

BALĀDE

PAR DZĪVES ĪSTENĪBU

 

Sapņi kā fosfors nāvīgs

spīd logā un dedzina snaudu.

Draud manās debesīs kāvi:

kāds tālu ar maigumu draud.

 

     Vēstules viņa sūta:

     „Esmu Denverā. Pilsēta liela.”

     - Bet varbūt grib, lai jūtu

     kā rētu viņas svešo ielu?

 

„Nupat kā aizvēru Čaku.

Vakar vāciski lūkoju Faustu.”

- Varbūt izsvīst no smadzenēm pakulas

                             spaidu darbos

kādā nomaļā siržu lauztuvē?

 

     „Vai Tev patīk, kā logā skan lietus?

     Sveicieni visiem. Tev arī.”

     - Te nav Denverā. Nez’ kā mums ietu?

     Te nav viņas dzīve. Un nekā nevar darīt.

 

 

(No jaunā krājuma Vāveres stunda.)

 

Jaunā Gaita