Eduards Freimanis
Divi fragmenti no romāna
DIVAS PASAULES
Bet viņš priecājās par agru: man gadījās tiesnesis ar dāņu uzvārdu un nesaziedējušu sirdi. Laikam senči tiesnesim bija stāstījuši, kā vācu zābaki gadu simteņiem kāpuši pār kaimiņu sētām un ieminuši ļaudis viņu pašu tīrumu mālā. Varbūt viņā vēl bija kaut kas no dāņa - kā krāsaina saules elpa ziemas vakara debesīs. Nepilni astoņdesmit gadi bija pagājuši, kopš vācieši bija atņēmuši dāņiem Šlezvigu un Holšteinu, bet šī jau bija vācu zeme bez jebkādām dānisma paliekām. Vismaz es tādu nebiju manījis, ja atskaita šī tiesneša balss un acu mīkstumu. Viņš man piesprieda tikai piecas nedēļas Hūzumas cietumā. Pieteica, lai darbos mani nedzenot, bet lai uzaudzinot drusku miesas maniem kauliem.
Nu varēju dienu dienā lasīt vācu ģimeņu romānus, skatīties gaismas ziedēšanā uz celles sienām un strīdēties ar cinismu, kā saīsināt dienas. Cinisms mācīja, lai ar zobiem pārgraužu tērauda stieņus, izdauzu logus un pa virvi, kas iztaisīta no guļamā maisa brezenta, nolaižos uz ielas.
„Šoreiz tev bēgšana izdosies -”cinisms urdīja.
„- tēraudu pārgrauzt? Kā to var? -”
„- ar pacietību - tai asi zobi -”
„- zobi sadils, ne tērauds -”
„Tad nolauz gultai kāju un loga stieni izliec!”
„- gultas kāja locīsies -”
„- mēģini ar rokām! Ņem savus kaulus par laužņiem!”
„Neesmu pārcilvēks -”
„- būsi gan, ja kļūsi diezgan izmisis, nikns un traks!”
„- noķers! Cik tālu skriedams aizskriešu?”
„Būsi gudrāks nekā pērn pie leišu robežām -”
„- negrauz manu pēdējo miera palieku - tu, mans velns manī -”
„- gribi atkal sapņus kā sukrenes sūkāt? -”
„- sapņos ir miers -”
„- un gruzdēšana - līdz beidzot nervi pārgruzd -”
„- tad būšu atpestīts - kā nupat piedzimis bērns -”
„- un kā nupat nomiris -”
„- jā, labi būt velim - tam neviens cietumus neceļ -”
„Tomēr nervus gan nededzini -”
„- tu dedzini - tu, mans cinism, mana ļaunā daļa -”
„- nededzinu vis! Es tavus nervus tērauda caurulēs saveŗu! Nocietinu - lai veseli saglabājas -”
„- caurulēs iezagās uguns - to tu nevari nodzēst -”
„- nodzēsīšu, ja ļausi -”
„- ļāvu tev, bet nevarēji - nu jau otru gadu gruzd - kā kaņepju stiegras rijas speltē -”
„- ar pinkšķēšanu gribi savu gruzdēšanu remdēt? Ar romāna mīlētāju asarām? Hā, hā, kapu dievkociņ - hā, hā - Kad pasaule tavos matos asiņainās rokas slauka, tu ar teutoņu meitenēm gribi iet vizbuļus lasīt -”
„- arī tā var dienas sadeldēt -”
„- tu kļūsti mūks -”
„- labāk mūks nekā melnā piķieris -”
„- pinkšķētājs -”
„- ar raudāšanu var vislabāk nomazgāties -”
Ienāca cietuma sargs - Holšteinas purvu vīrs, kam kaŗš bija koka kāju iespraudis gūžā. Nu pa purviem viņš vairs nevarēja bradāt; vajadzēja stingra klona. Bet cietuma darbam viņš bija par mīkstu: rāva purvos un ierakumu grāvjos bija viņu atmiekšķējusi. Kā senāk pieradis, viņš skatījās sejā nevis pakausī; nevarēja aizmirst pļāpāšanas paražu un iemācīties riet.
„Šorīt ābelēm kāzas - visas baltos tērpos,” viņš netīšām mani mocīja, „Atvēršu logu, lai pavasaris tiek iekšā. Tavos gados taču nevar dzīvot bez pavasara -”
„ -hē, hē, kā trāpīja pa tavu mīkstāko vietu -” cinisms smējās.
„Atstāj vien ciet,” es rūcu, lai balss netrīcētu.
„Nepatīk pilsētas vēkšķēšana?” sargs brīnījās.
„Putekļi zogas iekšā -” Aizgriezos sāņus, lai viņš neredzētu manu seju.
Sargs izgāja; lēni un klusu, kā negribēdams, noslēdza durvis. Viņš laikam saprata, ka slēdzenes skrapšķis ir tiesas sprieduma atbalss. To dzirdot, es sastingu ar aizvērtām acīm un plati atvērtu muti, jo manas bēdas, kā svina klucis, iedzinās rīklē un neļāva elpot. Kluci būtu varējis izgrūzt ar kliegšanu, bet kliegt bija kauns un kliegt nedrīkstēja. Kad smacētājs izkusa, sakņupu kaktā un kodu sev rokā, lai būtu kāda pārmaiņa. Vienalga kāds notikums - vai tas nesaīsinātu minūtes? Ar pātagām vajadzēja pērt laiku, lai tas atmestu savu gliemeža dabu. Bet ja laiku nevarēju pērt, tad sodīt gribēju pats sevi - par savu nepacietību. Kas tad ir dažas nedēļas pašam ar sevi vien? Tikai fakira izgājiens tuksnesī, lai paraktos dziļāk dažās atziņās.
Nē, patiesībā gribēju vienas sāpes aizdzīt ar otrām. Aiz loga pavasaris gavilēja ar strazdu un cīruļu balsīm un smējās ikvienā ziedā. Lai kā to gribēju izslēgt ārpusē, tas līda pie manis pa logu un akmeņu sienas porām; tas dedzināja mani ar atbalsīm un atblāzmām.
Kā tiesnesis bija vēlējies, būrī sēdēšana man palīdzēja aplabināt badu. Kad beidzot izkļuvu maija pasaulē, biju pusakls, bet pirmajā spogulī, ko sastapu, man pretī uzsmaidīja gluži balta seja. Sasmaidījos ar sevi. Kabatā man sildījās dzelzceļa biļete atpakaļ uz Heidi. Ja uz Kuldīgu nevarēju tikt, tad šai brīdī priecājos arī par Heidi - savām vācu zemes mājām, kur pašlaik visi dārzi bija pietūkuši aiz dzīves prieka. Šai pilsētiņā man sāka pumpurot viena otra atmiņa, un atmiņas ir tās nama mātes, kas kādu vietu padara par mājām un sauc atgriezties. Ja nevarēju tevi vairs sastapt, Iris - manu draudziņ, tad varbūt kāda Heides meitene man pametīs smaidu - kā sauli piesūkušos zemeni pār sētu. Ai nē! Pametīs kā sunim kaulu, lai pagrauž un nerāda zobus. Lai pasapņo par saimnieci, lai pasmilkst. Blēņas un nieki! Labāk tad iztikt bez tā kaula un turpināt smilkstēt pēc tevis - kā līdz šim, un līdz nākamajiem Kurzemes ciemiem.
Skats aizklaiņoja pāri Huzumas nomalei, kur Holšteinas pļavas bija saposušās tikpat krāšņas kā mani Pāžu klajumi ik pavasari Jāņu gaidās. Nometos ceļos kādā žogmalē un iebāzu galvu pīniju krūmā. Vakar pilsētu bija nomazgājis auglības negaiss; šodien pīnijas rotājās saulē. Savu ciemiņu tās glāstīja ar leknām rokām un dzirdīja ar zemē raudzētu vīnu. Dzēru aizgūtnēm, jo piecas nedēļas biju slāpis.
„Ja šie būtu manas pilsētas dārzi, tad cauri tiem varētu debesīs ieiet,” es gavilēju, bet tai pašā brīdī pamanīju, ka pīniju gubenā ielaidās kovārnis. Tas man ieknāba acī un ķērca:
„Neaizmirsti, ka esi austrumu strādnieks teutoņu zemē!”
„- hē, hē - tev pietiek šīs pasaku uzdzīves -” cinisms kā nodevējs piebiedrojās kovārnim.
„Vai nevari man ļaut vismaz šodien būt atpestītam?” šņācu nikns.
„- atpestīts – šeit - šai pūķu pasaulē?” cinisms brīnījās, „- sāki jau pārvācoties -vai?”
Izpurināju ziedlapas no matiem un steidzos uz dzelzceļa piestātni. Gaŗām aizšāvās bezdelīgas - viņu spārnos atkal pamanīju prieku. Pūlējos nedomāt, lai cinisms vēlreiz nesaduļķotu šo dienu.
Prieku – atpestītāju - meklēju nākošajās dienās nedēļās, mēnešos un gados, kad kopā ar kaŗa gūstekņiem šķipelēju ogles kurināmo preču laukumā. Uzraugi nāca un gāja - gandrīz ikviens atstāja dūru nospiedumus manā sejā.
Prieku reti kāds pieved saitē; tādu prieku arī gribētos padzīt. Tas jāmeklē pašam kā taurenis, gulbis vai padebesis, kas atnes sapņus no īstajām mājām. Ar tiem sapņiem var iztikt, ja ir pieticīgs, ja naktīs nomazgājas savu acu ūdeņos.
Brokastīs man atrod vietu pie cita galda. Rodas jauni paziņas; gadās pārsteigums - tāds cietumnieka un trakā krustojums, kas runā bez rimas. Visur ir izņēmumi, es priecājos, jo viena sirdīga saruna pārcērt dienu uz pusi. Garlaicība kļūst pusgaŗlaicība; stulbumu, sastingumu tad var atgaiņāt un nesākas trūdēšanas process.
„Savādi: tev gribas runāt, kad atbildēt nevīžo neviens,” saku Markam, kad viņš pierimst atelpas brīdī.
„Sāku atveseļoties - tāpēc mēle sprūk vaļā.”
„Kāda tev vaina?”
„Klusēšanas paralize - bija gadu gadiem - visu noriju, iesūcu sevī - visu paturēju pie sevis - visu rūgtumu, izmisumu, naidu - ārā nelaidu nekā -- Ar laiku cilvēks tā piedzenas pilns, ka var pārsprāgt - kļūst tik smags, ka iestrēdz zemē - pat ielā, pat cementa klonā var iestrēgt - tad dzīvi vairs neredz - par sevi pašu tālāk nespēj paskatīties -- Tādiem šeit īstā vieta - nezaudēsi nekā, ja acis turēsi ciet - ja gulēsi lāča miegu - ja būsi mēms – ja --”
„- te daudzko redzēt - ko skatīties taisni – riņķī – šķērsām - ko vērot virsū – dziļumā - aizmugurē -”
„- ja esi piespiests dzīvot stulbi, tad rodas pretstrāva – pamošanās - alka skatīties - alka dzīvot - alka izlēkt no savas bedres -”
„Tāds kā tu nav varējis būt akls un iestrēdzis! Uzgriezts vilciņš tu esi - tik sparīgs -”
„- virpuļot sāku nesen - ap sevi vien griežos! Ilgi gulēju ar svinu galvā - nokritis, neiegriezts vilciņš - iestrēdzis - pat sevis apbedīšanai nepietika jaudas -”
„Gribēji kapsētā iestrēgt? Tur smiltis pašķiras, palaiž - tiek sešu pēdu dziļumā -”
„- tu saprati! Sadabūju deviņpadsmit miega zāļu kapsulas - cauru nakti domāju - bet ko izdomāsi, kad smadzenes appelējušas - no klusēšanas? Būtu bijis kāds ar ko parunāt - nebūtu rijis. Nebija neviena - neviena – neviena -- Uz rīta pusi - noriju visu sauju -- Ko citu? Nebiju nekā izdomājis. Nekā! Tikai melnums visapkārt - kā kapličā - kā pazemē -- Un smadzenes sapelējušas - satrūdējušas - varbūt sažuvušas putekļos -”
„Melnums tevi nenožņaudza - esi dzīvs!”
„ Jā - nokavēju izdevību. Pulksteņi bija steidzīgi - vēstīja celšanās laiku pirms biju aizkļuvis līdz ellei. Kad neatsaucos brokastīs, uzraugi saprata, kādos ceļos kavējos. Mani izpumpēja tukšu, uzmundrināja ar zālēm un vakarā ieveda šeit. Manī esot jāsalabo vadi, lai tādi īssavienojumi neatkārtojas -”
„Tagad prieks, ka tevi noķēra?”
„Prieks šai vietai nepiestāv. Smiekliem vajag brīvības – veselības - izgludinātas dzīves. Labi, ka mēmums mani palaidis vaļā - varu cilvēkos skatīties - arī tā ir atpestīšana. Katram sava apsēstība - kas tur burvja lokā. Labi, ja uz brīdi kāds no loka izceļ - ja esi nolādēts, tad ikdiena kā burve apvelk jaunu loku - Pazīsti alkoholiķus, neurasteniķus, narkotiķus, kleptomanus? Reti kādu var izglābt - vairumam var tikai izgādāt brīvdienas vai svētku laikus - it kā īsu dienu iedot - pirms atgriežas nakts - gaŗa, gaŗa tumsa - kad nezini, vai esi dzīvs vai miris - kapos vai virszemē -,”
„Tu taču nedomā atkal mēģināt?”
„Nezinu. Trīsreiz neizdevās - Dzīvība ir kā atspere - to var izstiept un saspiest, bet grūti to pārraut - sevišķi grūti, ja to burvji, raganas, lietuvēni un velni ārdējuši - Pašnāvība ir savā ziņā meistardarbs. Ja nerīkojas ar prātu - rūpīgi neizplāno un nesagatavojas - parasti nekas neiznāk - Pat no tādām neveiksmēm var rasties mazvērtības sajūta -”
„Kā var būt prātīgs tādās reizēs!”
„Ir grūti. Tāpēc man allaž misējies -”
„Vai tad jēga atkal mēģināt? Par tādām spēlēm sodī, vai ne?”
„Protams. Aizvien pagarina laiku. Beidzot atzīs vājprātību un vispār ārā nelaidīs.”
„Tad gan nemēģini!”
„Varbūt tev taisnība. Kopš runāšana pasprūdījusies vaļā, kļūstu diendienā vieglāks. Neiestigšu vairs - ne šai cietuma klonā - ne ielās - pa kuŗām var iet un iet - nekur nav aizslēgtu durvju - nekur nav tērauda stieņu priekšā - Runādams spēšu soda dienas kā dzeloņu stieples vainagā satīt - stieplēm galus sasniegt - runādams jaudāšu dzīvot - kaut arī nebūtu neviena, kas klausītos - vēl labāk būtu, ja kāds apstātos, paklausītos - kādu mirkli - vai minūti - Reizēm gribētos lamāties vai gavilēt - kliegt vai raudāt - lai vairāk gaisa ieplūst plaušās - ja tāpēc nesauktu par traku vai dauzoni - un negrūztu vieninieku cellē -”
„Klusāk, Mark,” aizrāda uzraugs.
Marks norimstas uzreiz un steidzīgi tin cigareti. Tomēr vaigi viņam noraustās, un rokas sāk trīcēt tik stipri, ka viņš tikko var saturēt tabaku un papīrīti. Gribu lūgt, lai viņš pastāsta par sevi ko vairāk - kā īsti viņam dzīve sašķiebušies greiza, kā viņš dzīvojis tais dienās, kad vēl spēja smaidīt, bet manu, ka pie mums pienācis lietuvēns, uzlicis rokas uz pakaušiem un spiež to lejup. Jāklusē, jāklusē! Markam atkal apkārt velk burvja loku. Apvilks? Vai Marks spēs ārā izkļūt? Man trūkst spēka pacelt galvu, nokratīt lietuvēna roku un atsākt valodas. Izvelku no kabatas brošūru, atšķiŗu pie ielocītās lapas un skatos uz rindām. Neviena vārda nevaru satvert; visi teikumi mēmi, auksti, tukši.
Rīta saskaņa pagaisusi kā pagaist vēja vēsums, kad smacēdams pieņemas dienas karstums. Liekas: manī sabirst karsti pelni, it kā tuvumā degtu meži un gaiss būtu piesātināts ar dūmu lavīnām.
Marks pēc brīža mani pamet - klusēdams. Vai es viņam nekā nenozīmēju vai agrākais lāsts atgriezies?
Aizeju uz nomaļu telpas stūri, palienu pagaldē un sēžu sakņupis. Īstenība - netīrā, īgnā žurka - te man skrien gaŗām; te man nav jāskatās nevienā nožēlojamā, salīkušā stāvā, no kuŗa izplūst Dieva lāsta smagums. Te varu runāt ar tevi, manu saules dienu vālodze ar debess gaismu matos un acīs, ar Laimas glāstu rokās, ar lūpām, kuŗās skan mīlestības dziesma.
No mēnešrakstiem esmu izplēsis tukšākās lapas. Tās nav labas diezgan šai vēstulei, bet nepatīk ubagot papīru no uzraugiem. Gribu pierakstīt domas, noskaņas, atmiņas - katru vārdu, ko vēlētos tev sacīt. Vēlāk lapas glabāšu pagalvī kā Jāņu zāles, kuŗās paslēpta laimes sapņu svētība. Ziedus var noglāstīt naktīs, kad saule aizkavējusies zemes otrā pusē, kad ziema liekas bezgalīga. Pārlasīšu un pārrakstīšu savu uzmetumu brīvības dienās - ja tādas pienāks - kad svešums un vientulība dzīs mani uz Gulbju mežiem apmaldīties un aizmigt sniega palagos. Lapas glāstot, atkal ciemošos pie tevis; būšu pateicīgs par katru mirkli, ko apgaismos laimes atblāzma. Tevi tad saukšu ūbeles balsī - dzirdēšu tevi atsaucamies - manīšu tavas dvēseles tuvumu - kā lūgšanā, kā vīzijā, kā zemapziņā. Šī saskare būs ciešāka, dzīvāka un īstāka nekā savienošanās kāda atļauta miesai taustāmo lietu pasaulē.
Lapu kaudzīte briest - piebriedis romāna biezumā. Bet ne jau romānu rakstu! To nespētu, jo prāts ir samudžinājies; jūtas nedarbojas saskaņā ar lasītāju prasībām. Zinu: manam rakstījumam nav nekādas literāras vērtības - katrs teikums samākslots, jo esmu pazaudējis veselā, dabiskā cilvēka gaumi. Ikviens šais lapās runā ar manu mēli, domā ar manām smadzenēm - jo es vairs nespēju iziet no sevis. Pasaules centrā esmu es viens - citi tikai mani papildina, manās ausīs un acīs pāraug par maziem, kroplīgiem Guntīšiem. Bet kroplīgs esmu arī pats! Kropļu veidojumi pēc kropļu prototipa! Dzīvu un dažādu raksturu veidošanai vajag rakstnieku - ar veselu galvu, noskaņotu dvēseli.
Bet kāpēc lai negleznoju savus jocīgos, izplūdušos salīdzinājumus? Tāda ir mana pasaule; to man neviens nav pratis atņemt - varu vēl bradāt pa saviem vārdu džungļiem. Schizofreniķis esmu; šīs ir schizofreniķa piezīmes! Neurasteniķa murgi? Dzīves ārinieka pasaule piekrauta ar nolakotām papīra puķēm? Lai ir! Neviens šīs nodaļas nelasīs - nevienam kritiķim nebūs jāvaimanā par literāro vērtību apsmiešanu, par rakstnieka murgošanu, par vārtīšanos pašam savos atkritumos.
Nieki! Neesmu nemaz tāds ārinieks! Parasts trakais trakā pasaulē. Ielas pielietas ar nervozitātes dzīvsudrabu; cilvēki ir lapsenes, apstulbušas neona gaismās. Skrien riņķos un sīc; kad ar skriešanu nepietiek, tad dzeļ; kad sīkšana par klusu, tad dūc. Neesmu vienīgais, kas sevī samudžinājies - tikai retais vairs izlīdzināts. Draud un ālējas melnā vara, baltā vara, sarkanā un dzeltenā vara; despoti kā čūskas mūs maļ miltos; garmatainie perina dumpjus; izmisušie izvirtuļi cits citu pazemo, izsūc, paved. Histērijas laikmets! Civilizācija aizskrējusi pa aplamu ceļu, bet neapjēdz kļūdu un cer sasniegt pilnību. Varbūt sasniegs - īsi pirms galīgās eksplozijas - pastardienas. Tāpēc izmisums kā malārijas odu spieti lido ap namiem, lien istabās un mūs sadzeļ.
Varbūt šī laikmeta romānam vajadzētu būt sakārtam kopā no tādām lapām kā manējās - vajadzētu būt neurastenisku nejēdzību kollažai. Tādai civilizācijai tādi raksti.
Ap manu spalvu neviz ne joki, ne atjautas. Man kūmās nav stāvējis ne Šekspīrs, ne Anšlavs Eglītis - tie vīri prot pūlim pamest pa sukreņu saujai. Es tikai maļu un pārmaļu, sijāju un jaucu, raudzēju un nokorķēju savas sūrās domas. Bez gala, bez pārtraukuma, bez atelpas. Kad esmu kādas līknes galā, pieliecu to sākumam un varu turpināt. Pēc nokorķēšanas nedodu sev atelpas: plēšu vasku vaļā, iemetu traukā kādu piparu, pieleju ar uzpirksteni lāsīti vērmeļu sulas. Atkal maisu, kāšu, raudzēju un nokorķēju - līdz rītdienai - līdz atkal atsāku līkni.
Baidos, Iris: tu arī nespētu izlasīt šo mūža gaŗo gabalu. Līdz pirmās nodaļas vidum tu tiktu - tad aizmestu mani un meklētu Eglīti, Belu, Klīdzēju vai vienalga ko citu. Lai kā tevi dievinu, Iris, tagad esmu tikai Kvazimodo - tagad tev vienaldzīgs pielūdzējs.
Bet ko te pieminu rakstniekus it kā gribētu salīdzināties! Kur tāds domu krauklēns man ielaidies galvā un sācis ķērkt! Tas pierāda, ka ārstiem taisnība. Ak Dievs, cik ilgi vēl man būs jāgaida Tavs miers? Vai šī rakstīšana ir schizofrenijas manifestācija? Vēstule būs bezgala gara - līdz nāvei; nē, vēl iestiepsies nākamajā dzīvē. Vai jebkad vairs atvērsies apkaltās durvis?